ĪSUMĀ:

• Sabiedrības saliedētības trūkums pēc 30 neatkarības gadiem ir ne tikai Krievijas propagandas rezultāts, bet pašmāju politiķu atbildība. 
• Ukrainas karš radījis satricinājumu sabiedrībā, kas izraisīs pārmaiņas līdzās pastāvošajās latviešu un krievvalodīgo kultūrtelpās.
• Kultūras ministrija kā svarīgāko ieroci sabiedrības saliedēšanai redz latviešu valodas lomas stiprināšanu.  
• "Satori" redaktors Igors Gubenko saskata draudus Latvijas krievvalodīgo kultūras attīstībai dzimtajā valodā, baidās par atsevišķas sabiedrības daļas iespējām palikt Latvijā. 
• Kultūras ministrs Nauris Puntulis uzsver, ka ikviens cilvēks, kurš dzīvo Latvijā, kurš ciena mūsu valsts iekārtu, valodu un kultūru, ir savējais neatkarīgi no etniskās izcelsmes un viņa dzimtās valodas.

Gļēva politika sabiedrību nesaliedē

Režisora Staņislava Tokalova emocionālais kino stāsts "Viss būs labi" ieved skatītāju Rīgas krievvalodīgo kopienas pasaulē, kurā lielākie svētki joprojām ir 9. maijs, bet Jaunais gads tiek sagaidīts gan pēc Maskavas, gan Rīgas laika. Filma skaidri atklāj, ka latvieši un liela daļa cittautiešu vismaz Rīgā dzīvo atšķirīgās kultūrtelpās. Uz 100 g diskusiju "Karš un miers krievvalodīgo kultūrtelpā Latvijā" aicināto ekspertu viedokļi par iemesliem, kāpēc 30 neatkarības gados nav izdevies izveidot saliedētāku sabiedrību, daudz neatšķiras. Vaina nav meklējama tikai Krievijas aktivitātēs. Žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore, rakstniece Rudīte Kalpiņa ir pārliecināta, ka tās ir sekas "ļodzīgai" iekšpolitiskajai videi: "Gļēva politika, ļoti daudz neskaidrību. Var šā un tā un vispār – lai iet pašplūsmā, jo tas viss kaut kā sakārtosies un uzsūksies. Pretdarbība – tas nav visai demokrātiski. Izkropļota izpratne par demokrātiju. Milzu akmens ir metams [Latvijas] krievu mediju dārziņā, jo pa šiem 30 gadiem viņi īsti nekad nav skaidrojuši vēsturi no cita skatpunkta."

Kultūras ministrs Nauris Puntulis vaino izlēmības trūkumu: "Ja mēs esam pateikuši, ka Latvija de iure ir nacionāla valsts un vienlaikus redzam, ka te ir valsts ar divkopienu sabiedrības iezīmēm, tad mēs neesam pietiekami stingri turējušies pie tā, ka Latvija ir nacionāla valsts ar izglītību valsts valodā, ar vienu valsts valodu. Tai pašā laikā mēs neesam arī atzinuši, ka realitātē šeit ir divkopienu sabiedrība un atzinuši to de iure. Mēs neesam darījuši ne vienu, ne otru.

Mēs 30 gadus esam mēģinājuši peldēt pa vidu. Un tas ir bijis tas politiskais gļēvums."

Portāla "Satori" redaktors, filozofs Igors Gubenko min ekonomisko labumu: "Tagad mēs saraujam ļoti demonstratīvi šīs saites ar Krieviju visās iespējamās dimensijās. Vairumā gadījumu tas ir apsveicami, ņemot vērā ārējo kontekstu – karu. Bet būsim atklāti! Mēs ļoti ilgi kā valsts esam palikuši atkarīgi no Krievijas ļoti daudzos būtiskos aspektos un tur, kur ir ekonomiskās intereses, tur ir konkrētu cilvēku izdevība un ieguvums. Kuri ir tie cilvēki, kas ir profitējuši gadu gadiem Latvijā no tā, ka mums ir miermīlīgas, draudzīgas attiecības ar Krieviju?  Es domāju, ka dažs labs no viņiem šobrīd ļoti pārliecinoši iestājas par kādu saišu saraušanu, bet skaidrs, ka mums tas ir bijis izdevīgi."

Hermaņa Brauna fonda vadītāja, pianiste Inna Davidova redz lietas, ko ar politiku neizlabos. Viņa personīgi tādas ģimenes kā filmas "Viss būs labi" varoņus pazīst ļoti maz, bet viņa atzīst, ka nevar aizbēgt no savas izcelsmes un atzīmējamām dienām, kas arī viņai no bērnības bijušas svētas, jo tēvs bijis Ļeņingradas blokādē. Vienlaikus viņa saprot arī latviešu sāpes: "Tā ir mana vēsture, kāpēc man no tās jāatsakās? Bet, kad es braucu no Jūrmalas uz Rīgu, un tas notiek gandrīz katru dienu, mana galva pati pagriežas Torņkalnā uz to vagonu un man katru dienu sāp. Es to neuzskatu par duālu situāciju, jo es principā esmu monolīts cilvēks. Man ir prāts, kas spēj mainīties. Kas nemainās, tas sabrūk, to mēs arī zinām."

Esam pārmaiņu priekšā

Rakstniece Rudīte Kalpiņa šodienas Latvijas sabiedrību joprojām redz kā sekas 50 gadu okupācijai, jo 30 neatkarības gadi esot veduši pa maldu ceļiem, skaidri nepasakot jaunos noteikumus: "Mums īsti nav jēgas tik daudz laika veltīt, runājot par sekām, bet mums būtu jāsaprot, ka šis ir pavērsiena punkts, kurā ļoti daudz kas mainās.

Mainās skaidrība par valsts mērķiem, jēgu, mainās skaidrība par to, kādu Latviju mēs gribam nākotnē.

Un es domāju, ka tā retorika, kas ir bijusi saistīta ar divkopienu valsti, divvalodīgu sabiedrību, tā aiziet pagātnē. Vienkārši caur šo prizmu ir jāskatās uz šodienu." 

Kultūras ministrs Nauris Puntulis Ukrainas kara izraisīto satricinājumu sabiedrībā raksturo kā detonatoru lielām pārmaiņām: "Mēs esam stingri nokavējuši – 30 gadus pārejai uz izglītību tikai valsts valodā pilnīgi noteikti, tostarp arī par mūsu okupācijas simboliem. Es allaž esmu uzsvēris, ka šis piemineklis Pārdaugavā, kura vairs nav, ir piemineklis ne tikai mūsu okupācijai, bet šis ir bijis sava veida piemineklis mūsu gļēvulībai un neizlēmībai, un es esmu gandarīts, ka beidzot tur šī pieminekļa vairāk nav. Šobrīd mums ir jāatbild uz jautājumu, kurš ir tas vai kuri ir tie, kas uztur šo divkopienu sabiedrību? Un atbilde ir pavisam vienkārša – tie esam mēs, uzturot divkopienu sabiedrību, piedāvājot divas atšķirīgas izglītības sistēmas divās atšķirīgās valodās, runājot arī par atšķirīgiem mediju paradumiem, informācijas avotiem. No vienas puses, mēs ar vienu roku sitam sev pie krūts un ejam uz valsts referendumu, un sakām, ka valsts valoda ir tikai viena, bet savā ikdienas darbā mēs paši veicinām šo divkopienu sabiedrības uzturēšanu un brīnāmies, kā tas sanāk, ka mēs viens otru nesastopam un nevaram sadzīvot."

Portāla "Satori" redaktors Igors Gubenko neredz skaidru vīziju, kādu sabiedrību politiskā elite grib redzēt: "Man nav sajūtas, ka ir iestājusies pilnīga skaidrība visās sabiedrības daļās. Man šķiet, ka mēs esam procesā ar tādu grūti paredzamu iznākumu, un tas ir tas, kas mani konkrēti… Varbūt par skaļu teikts "biedē", – katrā ziņā rada zināmu skaidrības deficītu.

Kas ir tas galapunkts, ja tā var teikt, šīm iekavētajām pārmaiņām, par kurām jūs tagad runājat, par kurām karš ir atvēris acis vai iedrošinājis mūs kā nacionālu valsti tagad atrisināt kaut kādus ilgi neatrisinātus jautājumus?

Manuprāt, ja mēs skatāmies politiskās retorikas plaknē, es tādu skaidrību neesmu sadzirdējis. Iespējams, ka tas ir pa daļai tādēļ, ka es piederu tai sabiedrības daļai, ko mēs apzīmējam ar vārdiem "krievvalodīgie", "cittautieši", "nelatvieši". Tie visi ir problemātiski apzīmējumi, bet vienlaikus tie pietiekami skaidri pozicionē cilvēkus, šajā gadījumā mani. Ļoti pietrūkst skaidru naratīvu no politiskās elites, kuri paskaidrotu visiem iesaistītajiem – visa mūsu daudzveidīgā sabiedrība ir iesaistīta – kas īsti notiek, ko sagaidīt tālāk, un vai tiešām kādām sabiedrības grupām ir jāsāk uztraukties par savām iespējām palikt Latvijā?"

Tikmēr kultūras ministrs Nauris Puntulis etnisko piederību neredz kā iemeslu jebkādam satraukumam: "Nav pat nozīmes, vai dzimtā valoda ir krievu, gruzīnu, lietuviešu vai igauņu. Tam nav nekādas nozīmes. Ikviens cilvēks, kurš dzīvo Latvijā, kurš ciena mūsu valsts iekārtu, valodu un kultūru, ir mūsējais neatkarīgi no etniskās izcelsmes un viņa dzimtās valodas."

Krievu valodas loma samazināsies 

Paredzams, ka no šī gada septembra sāksies izmaiņas izglītības sistēmā, pakāpeniski pārejot uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā. No nākamā gada Kultūras ministrija izlēmusi slēgt Leļļu teātra repertuāru krievu valodā, izrādes krievu valodā izņēmuma kārtā drīkstēs iestudēt Rīgas Krievu teātris un Daugavpils teātris. Zem jautājuma zīmes ir valsts budžeta finansēto krievvalodīgo mediju liktenis. Kultūras ministrija savās pakļautības iestādēs lūgusi no mājaslapām izņemt informāciju krievu valodā. "Šis aicinājums izslēgt krievu valodu no ikdienas saziņas bija mans aicinājums visām kultūras iestādēm. Tas nav saistāms ar saturu, bet ar izglītību. Mums ir jāizvērtē un jāsaprot, kurā brīdī tā ir bagātība un kurā ierocis, un mēs nevaram redzēt tikai vienu vai otru. Mēs nedrīkstam redzēt tikai ieroci, mēs nedrīkstam redzēt tikai bagātību, mums ir jāredz abi, lai nonāktu pie viduspunkta," uzsver ministrs.

Igaunija tik radikālus soļus pagaidām nav spērusi. Igaunijas KUMU Mākslas muzeja mājaslapa joprojām ir pieejama krievu valodā, tāpat kā Igaunijas Kultūras kapitāla fonds ik gadu piešķir prēmiju arī par krievu valodā tapušiem tekstiem. Kultūras ministrs Nauris Puntulis uzskata, ka igauņi to var atļauties sava rakstura dēļ: "Mēs kā nācija, kā latvieši, vienmēr sadzīviskās situācijās, satiekoties ar krievvalodīgiem, būsim tie, kas pāries uz krievu valodu. Mēs nemākam tik stipri stāvēt par savu valodu, kā to dara igauņi gan padomju okupācijas laikā, gan joprojām. Un tā kā igauņi, kā nācija spēj tik stipri stāvēt par savu valodu, viņi var būt drusku vaļīgāki savā politikā pret krievu valodu."

Igors Gubenko uzskata, ka jau divtūkstošo gadu sākumā pieņemtie lēmumi par dalību Eiropas Savienībā un NATO ļauj daudz vieglāk virzīties prom no Krievijas ietekmes sfēras uz Rietumiem, kur tiek pieņemta dažādība, nevis tā apkarota:

"Latvijai šajā brīdī tiešām vajadzētu konsekventi iestāties par Rietumu vērtībām, un tur es redzu problēmu, ka daļa cilvēku, kuri ļoti aktīvi iestājas pret krievu kultūru, krievu valodas lietojumu, viņi nav Rietumu vērtību piekritēji."

Pianiste Inna Davidova atzīst, ka latviešu valoda ir jāmācās, taču arī viņa krievu valodas lomas mazināšanu īsti neatbalsta: "Visvienkāršākā atbilde – jo vairāk valodu, jo labāk. Tā ir viena puse. Cita puse, ka ļoti slikti, ka cilvēki joprojām nezina latviešu valodu. Tas ir fakts. Jautājums ir, ko izsaka šī valoda? Vai tā ir valoda, kas nes kultūru, vai to var kaut kā atdalīt no visa pārējā – valodu kā tādu. Jo valoda ir atslēga, tas ir ļoti kodolīgs jēdziens, īpaša vērtība. Un es domāju, ka tu nevari cilvēkam likt domāt citā valodā. Ja ir jautājums par publisko telpu, mums jāsaprot, ka mums tagad ir cilvēki no citām valstīm Latvijā. No Krievijas režīma atbraukuši. Cerams, ka viņi visi pārzina angļu valodu, protams, ka viņi tagad mācās latviski. Bet ir arī ļoti daudz bēgļu no Ukrainas, kuri nevienu [citu] valodu nepazīst un viņiem arī krievu valoda ne īpaši patīk, bet vismaz tā ir valoda, kurā viņi var saprasties un dabūt informāciju. Viņiem ir vajadzīgs atbalsts."

Krievu kultūrai – moratorijs?

Atšķirīgi bija arī diskusijas dalībnieku viedokļi, vai krievu komponistu mūzikai, autoru darbiem uz teātru skatuvēm nosakāms moratorijs. Rakstniece Rudīte Kalpiņa nešaubās, ka tas būtu jādara: "Man šķiet, ka ārkārtīgi svarīga ir iztēle, līdzjūtība jeb empātija.

Vai tiešām, ievērojot zināmu moratoriju uz krievu kultūru, tai kaut kas notiks? Visticamāk, ka ne, bet mēs būsim pauduši savu solidaritāti ar ukraiņiem.

Tā varētu būt tāda civilizēta cilvēka rīcība – taktiskums, ko mēs sagaidām arī no šobrīd diezgan krieviskās Rīgas."

Hermaņa Brauna fonda vadītāja Inna Davidova moratorija ieviešanu neatbalsta: "Civilizācija un kultūra mūs atšķir no citām dzīvām būtnēm. Otrs, ka moratoriju kaut kad noņems, bet alkas pēc tās [mūzikas] vairs nebūs tādas. Jo mēs redzam, kas notika ar pandēmiju. Cilvēki pierada strādāt attālināti un, pārnestā nozīmē, tas pēc tam notiks arī citos laukos un lauciņos. Attālināti, zem segas pagrīdē, sev. Es domāju, ka diženu meistaru darbi pieder visai pasaulei. Es nedomāju, ka tas ir kaut kāds ierocis. Tas ir uztveres jautājums."

Kā zināms, kultūras ministrs Nauris Puntulis lēmumu par moratorija izsludināšanu uz kara laiku krievu mūzikas atskaņošanai atstājis katras kultūrtelpas ziņā: "Visnepareizākais būtu šo situāciju politiski risināt, teikšu žargonā – no augšas.  Šīs sajūtas, kas rodas krūšu rajonā, ir grūti nodefinēt kā racionālas sajūtas, taču tanī pašā laikā valoda, tāpat kā kultūra, ir ierocis, ko šī impērija izmanto, lai stiprinātu savas impērijas varenību.

Es sagaidītu, ka katras institūcijas vadītājs, pirms veido savu repertuāra politiku force majeur apstākļos, un karš ir force majeur apstākļi, tomēr pavaicātu savam kolektīvam, kāds ir vairuma viedoklis krūšu rajonā."

Tomēr visi diskusijas dalībnieki vienojās, ka pat atsevišķu kultūrtelpu pieteiktais moratorijs krievu kultūrai nenozīmē beigas Latvijas krievvalodīgo kultūrai. "Terminu "beigusies" nav lietojis neviens, pat tie, kas ir aktīvi moratorija aizstāvji," uzsver kultūras ministrs Nauris Puntulis.

Rietumu vērtības jāizvēlas visai sabiedrībai

Hermaņa Brauna fonda vadītāja Inna Davidova atzīst, ka viņai ir bail par Latvijas nākotni: "Man bail. Man bail par kultūru, par nākotni, par Latviju, ka esam ļoti maza valsts. Man ir bail." Neviens no diskusijas dalībniekiem neredz Austrumus kā virzienu Latvijas tālākai attīstībai. Rakstniece Rudīte Kalpiņa uzskata, ka ir svarīgi apzināties, cik lielai sabiedrības daļai šī orientācija ir svarīga: "Jautājums, kāds būs Latvijas iedzīvotāju kopums, kurš mēģinās īstenot mums nevienam vēl nezināmo ekonomisko transformāciju. To mēs nevarēsim īstenot, ja mums nenotiks sabiedrības transformācija. Taču šī sabiedrības transformācija nevar notikt, saplūstot krieviem un latviešiem. Es domāju, ar krievu pasauli mēs nevaram īstenot savu rietumniecisko kursu. Ir grūti un apnicīgi ņemties 30 gadus ar krievu problēmu. Tas nosūc spēkus, tas nosūc enerģiju attīstībai, jo visu laiku ir kaut kas jāpaskaidro.

Bet problēma pastāv, un tagad, man šķiet, ir izkristalizējies, ka tu nevari nevienu integrēt, ja integrējamais pats to negrib."

Kultūras ministrs Nauris Puntulis atzīst, – ir jāatmet nereālas gaidas, ka līdzīgi domās visi: "Mums ir jāskatās taisnībai acīs un jāpasaka, ka ir paaudze, kura savu viedokli par Latviju, par padomju okupāciju nemainīs. Būtu pagrūti skaitļos noteikt, cik tā ir liela. Bet nekādos apstākļos viņi savas domas nemainīs un pie tā arī paliks."

Kā lielāko pozitīvo atlikumu no diskusijas klātesošie nosauca to, ka ir spējuši mierīgi sarunāties par atšķirīgiem viedokļiem un nesakauties.