Aizvadītās nedēļas garumā projektā "Collective Community Movement" Latvijas pierobežā – Piedrujā un Indrā notika ekspedīcija "MĒS – Mūsu Ēras Stāsti". Ekspedīcijas dalībnieki – mākslinieki, žurnālisti, režisori – pievērsās pierobežas iedzīvotāju stāstiem par draudzību, kas pārvar šķēršļus, un pierobežas identitātei, pētot pierobežas sociālo un politisko klimatu kopumā, apzinot tā iekšējās kulturālās, valodiskās un epistēmiskās robežas.
Kā viens no šīs ekspedīcijas pēdējiem pasākumiem bija mākslinieces Gundegas Evelones pierobežā vadītā "Vēstuļu vīšanas darbnīca", kurā līdz ar ekspedīcijas dalībniekiem tika aicināti piedalīties arī vietējie iedzīvotāji, kopā uzrakstot vai uzzīmējot īpašas formas vēstuli.
Viss uzrakstītais, uzzīmētais un izveidotais tika ievīts kopējā vēstuļu vijumā ar nosaukumu – "Robežu NAV. Politisku un intīmu vēstuļvijumu pludināšana uz Latvijas–Baltkrievijas robežas", kas performatīvā akcijā tika nodots Daugavas pretējam krastam – Baltkrievijas pusei.
Ko jūt un domā cilvēki pierobežā?
Latvijas mākslinieku ekspedīcija Baltkrievijas pierobežā notiek ne pirmo gadu. Māksliniekus interesē, kā dzīvo cilvēki pierobežā, ko tie jūt, ko domā, kā uztver notiekošo pasaulē un aiz robežas, kas tiem ir pavisam blakus. Stāsta mākslas kuratore un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese: "Pirmo gadu bijām Indrā, tad Piedrujā, un tagad atkal esam bāzēti Piedrujā. Mēs šo ekspedīciju organizējam jau trešo gadu, katru reizi citā ietvarā. Iepriekš mēs to darījām Integrācijas projektā, šogad tas notiek festivāla "Survival Kit 14" paspārnē. Vienmēr tas mērķis ir viens – apzināt, kas notiek mūsu pierobežā, un tagad, pēdējos gadus, Krievijas Ukrainas kara kontekstā, šis jautājums ir īpaši aktualizējies."
Mērķis ir saprast to, kā cilvēki reaģē uz notikumiem pasaulē, uz tādām turbulencēm, kas lielā mērā skar arī Latviju, uzsver Solvita Krese: "Mums gribas saprast, kādas ir šīs attāluma draudzības vai nedraudzības, vai kādas ir šīs pārrautās saites starp, piemēram, Piedrujas vai Indras iedzīvotajiem un Baltkrieviju – Druju otrā Daugavas pusē."
Veidot esošās situācijas aprises primāri veicina ekspedīcija – tikšanās un runāšanās ar dzīvojošajiem pierobežā, stāsta Solvita Krese, runājot arī par atklāsmēm, kas piedzīvotas šajās tikšanās reizēs: "Mēs esam diezgan daudz tikušies ar cilvēkiem Piedrujā. Dažādu paaudžu cilvēkiem, ne tikai tiem, kuri tur dzīvojuši jau sen, bet arī tādiem, kas atbraukuši no Anglijas, latviešu cilvēkiem, kas te nopirkuši īpašumus. Esam runājuši ar robežsargiem un dažādu profesiju cilvēkiem.
Interesanti, ka daļa no cilvēkiem saka, ka šī situācija, šī turbulentā situācija viņus neietekmē, ka ir palikušas dārgākas cenas. Tas ir tāds ļoti biedējošs signāls, ka viņi dzīvo tādā savā burbulī, klausās Baltkrievijas ziņas, nevis Latvijas ziņas. Viņi saka – pie jums tur Latvijā, nevis pie mums Latvijā.
Tas ir biedējoši, domājot par tādu integrācijas politiku un politiku kopumā." Solvita Krese gan atzīmē, ka eksistē arī cits "vektors", kad cilvēki, kuri agrāk ir emigrējuši uz Lielbritāniju, tagad atgriežas uz Piedruju un vērtē situāciju citādāk.
Pacelties pār savam mazdārziņam
Mākslinieki uz šo procesu, kas notiek pierobežā, raugās radoši un saredz savu sūtību, kā iesaistīties, nepaliekot malā un vienkārši noraugoties, bet rīkojoties un to darot mākslas valodā.
"Māksla un kultūras projekti ir lielisks veids, kā runāt par šīm tēmām, runāt bez valodas, ņemot vērā, ka daudzi, piemēram, Piedrujas iedzīvotāji, nemaz nesaprot latviešu valodu. Tā ir valoda, ko viņi nekad nav lietojuši tādas apzinātas rusifikācijas rezultātā, vai arī vēsturisku apstākļu dēļ tas viņiem nebija nepieciešams. Mēs sākam runāt par šīm tēmām, pievēršam tām uzmanību, mudinām uz šo kritisko domāšanu, mudinām paskatīties uz to situāciju, "atzūmot" no tā sava mazdārziņa, no tās ikdienas, un paskatīties, kā tas viss veidojas un kā to var ietekmēt, lai vērstu šo situāciju labāku.
Protams, mēs esam tikai kā mazas skrūvītes šajā lielajā politikā, bet arī mazā skrūvīte citreiz var nospēlēt izšķirošu lomu izšķirošā brīdī. Šodien mēs redzējām vairākkārt paceļamies helikopteru, protams, ka to tā nedarbina tāpat vien, nāk iekšā bēgļi pāri robežai. Tas ir tāds lielās politikas instruments, lai saasinātu šo saspīlējumu uz robežas," stāsta Solvita Krese.
Zudušās draudzības
Krāslavas novada pašā pierobežā – Indrā no krāsainiem papīriem top nelielas instalācijas, uz garām loksnēm rakstās vēstules, vēstījumi kaimiņiem, tiem, kuri dzīvo tur – pāri upei Daugavai un ir piederīgi Baltkrievijai.
Vēstījumu rakstīšana vai zīmēšana ir mākslinieces Gundegas Evelones iecerētās "Vēstuļu vīšanas darbnīcas" aktivitāte, iesaistot tajā tieši te, Baltkrievijas pierobežā, dzīvojošos iedzīvotājus.
"Mēs, sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas muzeju un Gētes institūtu, jau trīs dienas rezidējam Piedrujā un veicam lauka pētījumus, lai saprastu, kāda šobrīd ir sadzīve Piedrujā un kāda ir savstarpējā šo cilvēku komunikācija. Tas notiek festivāla "Survival Kit" paspārnē, kura tēma ir "Attāluma draudzības". Mēs esam tāda kā apakšdaļiņa. Mēs intervējam cilvēkus, pētām vidi. Es kā mākslinieks cenšos izjust visu to atmosfēru, kāda tur ir. Mūsu komandā ir arī žurnālisti, fotogrāfi, antropologi, un katrs no tiem caur savu skatupunktu cenšas uztvert, kas ir mainījies Piedrujā pēdējo gadu laikā, pēc tā kā sācies karš un pandēmija," stāsta māksliniece.
"Lai nebūtu tā, ka mēs ejam un ņemam, bet mēs dodam pretī, tāpēc te notiek vēstuļu vīšanas darbnīca, kas ir par komunikācijas tēmu. Iespējams, par zudušajām draudzības saitēm, kādas bijušas ar pretējo Daugavas krastu Baltkrievijā, vai par tādiem kontaktiem, kas ir bijuši un zuduši. Tāpēc mēs vīsim vēstules no dažādiem krāsainiem materiāliem, uz kuriem katrs varēs uzrakstīt kaut ko kādam, ko viņš sen nav saticis – vai tas būtu viņš pats, vai viņa draugs vai kaimiņš, kurš ir kaut kur pazudis vai vairs vispār nav dzīvs. Mēs savīsim tās vēstules kā tādas bizes, kā tādus pinumus – objektus –, un vakarā mēs šos sūtījumus simboliski laidīsim pa Daugavu uz leju. Varbūt izdosies un sasniegs pretējo krastu Baltkrievijā," ieceri atklāj Gundega Evelone.
Iedzīvotājiem pierobežā ir, ko rakstīt tiem, kuri atnākuši uz šo darbnīcu, ir sava vēsts, ar ko vēlas dalīties ar saviem kaimiņiem, tiem, kuri atrodas tur – Daugavas otrā krastā:
– "Es rakstu savai baltkrievu draudzenei, ar kuru sen neesam tikušās. Es rakstu par to, ka mēs tik daudzus gadus neesam redzējušās, būtu interesanti uzzināt un sociālajos tīkos sekot tam, cik lieli izauguši bērni, rakstu tādas vienkāršas, cilvēcīgas lietas."
– "Attiecībās ar Baltkrieviju ir sarežģīti, grūti, arī nepatīkami. Mēs esam pierobeža, labāk es uzzīmēšu kādu labu vēstījumu. Lai būtu miers visā pasaulē! Kaimiņi mēs esam, un cilvēkiem visā pasaulē gribas dzīvot draudzīgi, lai būtu droši, lai nav jābaidās par saviem bērniem."
– "Tas vārds, kas kopš pagājušā gada ir domās, tā ir brīvība. Tas ir darbības vārds, tā ir mūsu atbildība un vērtība. Mēs esam Eiropas daļa, un tāpat kā mēs, arī baltkrievi ir Eiropas daļa. Es jūtos labi, dzīvojot Eiropā, un man liekas, ka baltkrievi arī labprāt to darītu. Pirms trīs gadiem, kad bija vēlēšanas Baltkrievijā, mēs, atbalstot baltkrievus, gājām gājienā te gar Indras robežu un bijām aizgājuši līdz Piedrujai. Tas liek domāt par vērtībām, kas svarīgas, vai svarīga ir brīvība, demokrātija, vai gribam un varam savu viedokli izteikt."
– "Man šajā vēstījumā gribas padomāt un parunāt par globālām vērtībām, kuras man ir aktuālas. Par to, ka pārāk daudz ļaunuma uz zemes, ka cilvēki joprojām grib karot. Es nezinu to adresātu, kam es varētu rakstīt, bet tieši par tādām lietam es gribu rakstīt."
Kopā darot, sajūtu un izpratnes tiltu var izveidot, pēc ekspedīcijā piedzīvotā saka Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese: "Neskatoties uz visu šo politisko situāciju, gan vietējie cilvēki, gan mēs ilgojamies pēc situācijas, ka tās robežas nav tādas šķirošas un ārdošās, bet vienojošas, ka tā ir vieta, kur satikties, dalīties pieredzē, runāt, darīt kopā, nevis skatīties pāri upei kā tādi ienaidnieki viens uz otru.
Tā upe tur Piedrujā ir tik šaura, ka to viegli ir pārpeldēt, kādi 200 metri. Tur stāv vīrietis un makšķerē, mēs viņam mājam ar rokām, viņš mums atbild. Tas viss ir tik sirreāli."
Vienlaikus Solvita Krese atzīmē, ka draudzību atjaunot nav vienkārši: "Skaidri zinot Lukašenko režīma nostāju un sadarbību ar Putina režīmu, un patreiz šie draudi par Vāgneriešu ekskursiju uz Eiropu un arī par stratēģiski organizēto bēgļu kustību, kas saasina šīs situācijas uz robežas, tad par kādu draudzību mēs varam runāt, nav tāda aspekta. Tāpēc mēs mēģinām šos tiltus būvēt simboliskā līmenī, lai tas veidotu cita veida mijiedarbību, pāri tam karam. Cilvēks ar cilvēku, stāsts ar stāstu. Māksla jau runā caur šo neverbālo valodu, caur simboliem un zīmēm. Man liekas, ka tas ir spēcīgs simbols un zīme, ko mēs šodien radīsim kopā ar vietējiem iedzīvotajiem. Tad mēs to ielaidīsim Daugavā, un būtu labi, ja tas nepaspētu izšķīst, bet kāds viņu paņemtu tajā Baltkrievijas pusē."
Intīms pārrobežu notikums
Vēstuļu vijumi dienas noslēgumā, rietot saulei, nonāca Daugavā, to baltā tērpā tērpusies, vaļā matiem upes ūdeņos ienesa māksliniece Gundega Evelone, vēlāk atsūtot balss ierakstu par šīm sajūtām:
"Man ļoti patika, ka šajā darbā saslēdzās vietas, laika konteksts, apkārtējo politisko notikumu konteksts. Man bija sajūta, ka reizi dzīvē tas ir iespējams. Ņemot šo vēstuļu vijumus rokās, es pamazām bridu arvien dziļāk un dziļāk Daugavā, lai palaistu to pa straumi. Klusām bija piepeldējuši baltkrievu robežsargi, bet nesaskatīja neko provokatīvu, lai arī tur bija neatkarīgas Baltkrievijas karoga atveida pludināšana.
Man visvairāk patika tas, kas patiešām aizkustināja manu sirdi, ka tur otrajā Daugavas pusē Baltkrievijā, no tām baltkrievu mājiņām bija izgājuši ārā cilvēki, tas bija pietiekoši tālu, un nevarēja redzēt viņu sejas, bet viņi vēroja un mēģināja saprast, ko mēs te darām šajā pusē. Tas bija tāds intīms pārrobežu notikums."
Šai pārrobežu performatīvajai akcijai Piedrujā būs turpinājums. Ekspedīcijas rezultāti tiks apkopoti un publicēti laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 14" laikā, kas notiks Rīgā, Vidzemes tirgū, no 7. septembra līdz 8. oktobrim.
