Gunda Vaivode: Nesen kādā starptautiskā operas platformā bija redzama viena kaismīga dziedātājas atbilde uz jautājumu, vai opera ir šodienai atbilstošs žanrs. Viņa sacīja tā: "Opera ir par mīlu un nāvi, par dzīvi – kas atbilstošāks vēl var būt?!" Ko tu pievienotu par labu šim žanram šodien?
Sandis Voldiņš: Šis jautājums uzdots pēdējos simt, divsimt gadus, un šie pareģojumi par to, ka opera, redziet, ir tāda dekadenta, izmirstoša māksla, vienmēr izrādījušies absolūti nepamatoti. Mūsdienās opera un arī balets vairs nav dekoratīva māksla – tā ir forma, kā runāt par lielām sabiedrības tēmām un kas ļoti bieži mērķē tieši šādos samezglojumos bez kautrēšanās, kas ļoti bieži arī izraisa diskusijas. Opera pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā kļuvusi arī izteikti demokrātiska. Ja skatāmies, kas nāk pie mums uz Latvijas Nacionālo operu, tad redzam, ka pie mums nāk visi iespējamie cilvēki, un nav nekāda pamata domāt, ka opera būtu domāta mazam cilvēku lokam vai ierobežotai gaumei. Operas žanrs kļuvis arī izteikti muzikāli daudzveidīgāks. Redzam, kā notiek spēlēšanās ar jaunām formām, ar jaunu mūzikas valodu, ar jauniem izteiksmes līdzekļiem. Tie ir lielie procesi, ko var pamanīt. Tāpēc opera būs aktuāla atkal un atkal – nākamos simt un divsimt gadus, uzdos tieši šos pašus jautājumus un saņems to pašu atbildi, ka joprojām tā ir dzīva māksla.
Pieci gadi bijuši kā ieskrējiens
Pavasarī piedalījies konkursā uz Operas valdes vadītāja vietu, kuru arī saņēmi. Tas tika paziņots sezonas sākumā. Operā tu jau esi pavadījis piecus gadus: kas bija tava lielākā motivācija – turpināt, turklāt jaunā pakāpē?
Iepriekš man nav bijis raksturīgi, ka vienā darba vietā palieku ilgāk par trim, četriem gadiem: tas man laikam no dabas – apgūstu lietas un eju tālāk. Operas gadījumā droši vien nostrādāja tas, ka, pirmkārt, operā nevar apgūt visu – tas ir vienkārši neiespējami, tāpēc es teiktu, ka pieci gadi drīzāk bijuši kā ieskrējiens. Tā mašinērija ir tik liela, apjoms – tik milzīgs, un darbs – tik aizraujošs, ka ikreiz par Operu nākas atklāt kaut ko jaunu un jaunu. Un – protams, protams, jāatzīst, ka tas Operas zelts un samts, tas Operas puteklis patiešām ir ļoti lipīgs… Tiešām lipīgs.
Atgādināsim arī, ka pašreizējais Operas vadītājs Egils Siliņš konkursā nepiedalījās. Paskatoties uz šiem pieciem gadiem, tie iezīmēti arī ar pandēmiju, bet visādi citādi – bez skaļiem skandāliem, krīzēm, varbūt arī bez megaspožiem notikumiem. Kā kopumā tu un kolēģi vērtējat šo posmu?
Pandēmijas periods atstāja ļoti smagas sekas, kuras varbūt ārēji nevarēja pamanīt, jo mēs tā ļoti strauji atgriezāmies. Bet pagājušais gads bija pirmais kopš pandēmijas, kad mēs pa īstam varējām strādāt bez ierobežojumiem. Dziļākā traģēdija tā ir māksliniekiem. Iedomājieties, ko, piemēram, baletdejotājam, kurš spēku pilnbriedā ir salīdzinoši īsu periodu, nozīmē tas, ka viņš divus gadus nevar dejot! Tā bija tā īstā traģēdija visā stāstā. Ja no pieciem jauniestudējumiem, kas jau tā ir salīdzinoši maz – trīs operas un divi baleti gadā – vēl izņem ārā divus gadus, skaits paliek vēl mazāks.
Kopš 2019. gada, kad ienācu Operā, esmu novērojis, ka ļoti spēcīgi augusi solistu trupa. Tas, ka gandrīz visas repertuāra izrādes varam nodrošināt ar savu trupu, ir milzīgs sasniegums!
Tas, ko šajā laikā vēl esam darījuši: daudz vairāk gājām kopražojumu virzienā, attīstījām kopprodukcijas, kas ir normāla Eiropas prakse, bet droši vien, ka runa ir par balansu, par ko tikām arī kritizēti – par to, ka ir pārāk daudz ārvalstnieku un nav vietējo komandu. Nākotnē jāpievērš lielāka uzmanība šim balansam. Tāpat esam spējuši pacelt ļoti smagus lielgabarīta iestudējumus: "Donu Karlosu", "Jenūfu", kurai uzbūve jābūvē trīs dienas – neesam baidījušies no lielām formām. Arī tā ir pēdējo piecu gadu iezīme.
Bija taču arī "Carmina Burana". Operas vadītāja krēslā tu sēdīsies novembra sākumā. Vai savu kabinetu pārveidosi? Tāda bijusi iepriekšējo vadītāju tradīcija.
Jā, es tiešām savu kabinetu pārveidošu, bet nepāriešu uz lielo valdes priekšsēdētāja kabinetu – palikšu savā stūrītī. Man tas ir ļoti mīļš, un no tā arī paveras brīnišķīgs skats pa logu.
Operai vajag labākos
Ja domājam par Operas "ministru kabinetu" plašākā nozīmē – tajā, visticamāk, būs papildinājumi vai izmaiņas. Konkurss nenoslēdzās ar pilnīgu rezultātu, tika ievēlēts valdes priekšsēdētājs, bet divas vakances uz pārējiem valdes locekļiem ir brīvas, un pagaidām vēl nezinām, kā tās tiks aizpildītas – vai tiks rīkots konkurss vai citādā veidā atrisināts šis jautājums. Taču tu esi izturējis konkursu un drīz stāsies amatā. Tava administratīvā pieredze ir milzīga: tev ir jurista izglītība, humanitāro zinātņu maģistra grāds mākslās, arī nepabeigta doktorantūra kultūras teorijā – ļoti cienījami. Turklāt esi dziedājis korī "Kamēr..." pie Māra Sirmā.
Esmu dziedājis gan "Kamēr...", gan kā izpalīgs piedalījies ļoti daudzos Valsts akadēmiskā kora "Latvija" koncertos, un kā īpašu pagodinājumu uztveru Sigvarda Kļavas aicinājumu ik pa brīdim papildināt Latvijas Radio kora rindas.
Tātad esi muzikāls!
Jā gan, esmu arī bērnu mūzikas skolas produkts. (smejas)
Kā esi plānojis stiprināt māksliniecisko kapacitāti Operā? Varbūt to veidosi citādāk nekā līdz šim?
Mana pieredze pamatā ir administratīva, un modelis, kādu saredzu un kas ir arī lielākajā daļā Eiropas teātru – ka ir ģenerāldirektors (general director), kurš nodarbojas ar visu lietu kopumā, un ir mākslinieciskā daļa. Operā ir lietas, kuras gluži vienkārši ir jāatjauno, tur nav jāizdomā jauni divriteņi. Mēs redzam, kā tas darbojas lielākajā daļā Eiropas operteātru, un šāda prakse jāievieš arī pie mums.
Piemēram, nepieciešams mākslinieku atlases menedžeris. Tas ir pilnas slodzes darbs: viņam jābraukā pa konkursiem, jāatlasa balsis, jānokomplektē sastāvi, un jāsaprot, kā tiek veidots repertuārs. Tas mums noteikti jāatjauno, un to arī tuvākajā laika darīsim.
Jāatjauno arī atgriezeniskā saite attiecībā uz repertuāru, proti, ka zālē ik vakaru sēž cilvēks, skatās izrādi un dod atgriezenisko saiti solistiem, diriģentam un tā joprojām, lai saprastu, kādā veidā uzlabot kvalitāti. Vēl no jauna būs tas, ka sezonas plānosim daudz tālāk: mēs nevaram plānot repertuāru tikai vienai sezonai, jo tas ir cieši saistīts ar solistu pieejamību: ļoti bieži solisti nav pieejami nevis finansiālu apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka arī viņu kalendāri pildās divus, trīs gadus uz priekšu, un mums ar to ir jārēķinās. Mums jābūt daudz tālākam stratēģiskajam plānam attiecībā uz jauniestudējumiem – vismaz trīs gadus uz priekšu. Šobrīd jauniestudējumi saplānoti līdz 2025. gada beigām. Man to tagad nāksies saraut četros mēnešos, jo līdz gada beigām jābūt skaidrībai, ko darīsim trīs sezonas uz priekšu.
Tu minēji solistu atlases menedžeri, māksliniecisko padomnieku. Vai vari nosaukt arī cilvēkus, kas uz to varētu pretendēt?
Šobrīd konkrētus vārdus nesaukšu, bet man ir sarunas ar vairākiem cilvēkiem. Komandu veidojot, man ir ļoti svarīgi, lai te būtu cilvēki, kuri jau ir strādājuši šajā nozarē un kuri deg par operu. Mums ir maz tādu cilvēku – kā jau jebkurā kultūras jomā, arī Operā nav bezgalīgs šādu cilvēku skaits, un Operai vajag labākos. Tas nu ir skaidrs.
Operas festivāls atgriezīsies tikai pie operām
Lieta, ko šad un tad abi savās sarunās esam pieminējuši – ka Operai šobrīd mazliet pietrūkst starptautiskās dimensijas, mūsu Operas atpazīstamības, ko vairo gan mērķtiecīga ārzemju mākslinieku un publikas aicināšana uz izrādēm, gan arī došanās viesturnejās. Īpaši jau tās nu jau vairākas piecgades izpalikušas. Arī Operas festivāls nav gluži tajā līmenī, kāds tas bijis ziedu laikos. Lai nostiprinātu reģiona labākā operteātra titulu, droši vien jādodas visos šajos virzienos. Kā esat to plānojuši?
Mēs arī tajos dodamies! Mums ir ļoti svarīgi atgriezties [kādreizējā statusā], sākot ar ārvalstu žurnālistiem no profesionālās starptautiskās preses. Paldies Rīgas tūrisma attīstības birojam "Live Riga", ar kuru esam vienojušies par sadarbības modeli: šosezon uz katru jauniestudējumu mums brauks vismaz divi, trīs ārvalstu kritiķi, kuri pēc tam rakstīs arī recenzijas, jo lielo mediju vizītes ir ārkārtīgi svarīgas.
Rīgas Operas festivāls tiks pārstrukturēts: mēs par to jau iekšēji esam vienojušies un šobrīd jau liekam programmas – nākamais gads jau saplānots. Rīgas Operas festivāls atgriezīsies tikai un vienīgi pie operām.
Pēdējos gados esam paspēlējušies ar to modeli, ka Rīgas Operas festivāls ietver gan operas, gan baletus, bet atgriezīsimies pie tā, ka koncentrēsimies tikai uz operām.
Vēl ļoti svarīgi ir tas, ka Opera ar saviem resursiem ik pa brīdim var pacelt arī tādas lielas, lielas lietas, kuras neviens cits nevar izpildīt, un man šķiet būtiski, lai arī Rīgas Operas festivālā vismaz viens tāds unikāls notikums pilnīgi noteikti būtu. Berliozs, Britens. Repertuārs ir repertuārs, bet šī sadaļa nedaudz iztrūkusi, un to mēs arī darīsim. Jau šogad to darījām ar Verdi Rekviēmu, kas ir ļoti bieži izpildīts skaņdarbs Latvijā, bet tad, kad uz Operas skatuves saliek abus korus kopā – Latvijas Nacionālās operas kori un Valsts akadēmisko kori "Latvija", tad tas skan tā, kā tam jāskan. Operas skatuve ļoti bieži ir vienīgā vieta, kur, koncentrējot tos resursus, varam panākt to skaņas kvalitāti un intensitāti, kas pieklātos šāda apjoma darbiem.
Opera nupat palikusi gandrīz vienīgā vieta, kur var rīkot lielos simfoniskos koncertus. Tie skanēs arī "Hanzas peronā", Rīgas Latviešu biedrībā un Latvijas Universitātes aulā, taču tādi lieli notikumi kā, piemēram, Bostonas simfoniskā orķestra vieskoncerti, Džoisas Didonato solokoncerts un arī Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts notiks tieši Operā. Kā jūs to visu spējat saplānot, iedāvājot telpas kolēģiem?
Kā jau Operā, darbus plānojam gadu uz priekšu, un, ja laicīgi plāno, to iespējams izdarīt.
Mums te gan bija viens īpašais piedāvājums, uz kuru ļoti, ļoti iespringām, lai to dabūtu gatavu. Proti, pēkšņi izrādījās, ka savas koncerttūres ietvaros 7. oktobrī pie mums var koncertēt Marta Argeriča,
un darījām visu, lai tas būtu iespējams. Bet tie ir ļoti, ļoti lieli izņēmuma gadījumi.
Varam atļauties nopietnākas lietas
Tu pieminēji lielos notikumus, kādus vajadzētu veidot, lai piesaistītu gan starptautisku atzinību, gan publiku un kritiku. Tas vienmēr saistīts arī ar zināmu risku. Atceramies "Nībelunga gredzenu", kas bija kaut kas īpašs, un tas bija arī ļoti dārgs projekts ar visām no tā izrietošajām sekām. Cik lielā mērā tu esi gatavs riskēt? Jo tu tomēr esi jurists un skaitļotājs. Cik tevī ir azarta, lai nenokautu sevī vēlmi izpausties radoši?
Pēdējos piecos gados esam būvējuši Operas finanšu stabilitāti, un šobrīd pie tā publikas apmeklējuma, cenu politikas un kopējā uzrāviena, kāds Operai bijis īpaši pagājušā gadā, varam atļauties nopietnākas lietas. Protams, nebūšu tas, kurš ieķīlās Operas namu, lai uztaisītu "Rožu kavalieri" tikai tāpēc, lai pieaicinātu ļoti labus režisorus... Taču mana pieredze ir tāda: ja ir labs projekts un tu dedz par to, agrāk vai vēlāk arī finanses atradīsies. Šobrīd divas trešdaļas izrāžu vai pat pilnībā tās ir izpārdotas, un mums ir bāze, ar kuru, lieki neriskējot, varam būvēt lielākas lietas.
Runājot par iespējām Operā, tās paplašināsies arī jaunās ēkas Meirānu ielā virzienā, kur būs gan mēģinājumu telpas, gan arī dekorāciju glabātuve un, iespējams, arī jauni projekti pilsētvidē. Pirms tu par to stāsti – kā īsti bija ar ugunsgrēku un sadegušajām dekorācijām?
Meirānu iela sastāv no daudzām ēkām, un lielāko daļu no tām būsim renovējuši, diemžēl koka šķūņi, kas tur vēl ir no 70. gadiem, elektroinstalācijas bojājumu dēļ diemžēl sāka svilt, un viens no angāriem nodega pilnībā... Tur bija diezgan daudzu izrāžu dekorācijas, bet ne visas.
Operas ļaudis ir tādi māņticīgi cilvēki, un man jau kolēģi piezīmēja: nu, redz, kā ir ar tiem "Hofmaņa stāstiem", kas pie mums pirmizrādi piedzīvos 26. septembrī: mistiskā kārtā tie vienmēr bijuši saistīti ar ugunsgrēkiem, jo pēc pirmizrādes Vīnē burtiski divas dienas pēc tam notika ugunsgrēks, pēc tam nodega Parīzes Komiskā opera
ar visu manuskriptu, kā Ofenbahs šo darbu bija sakārtojis, tāpēc arī cirkulē ārkārtīgi daudz versiju, jo neviens jau nezina, kā tās trīs daļas vispār izvērtās. Arī Rīgā mums būs sava redakcija. Tāda mistiska… Bet mūsu gadījumā – labāk šķūnītis, nekā Baltais nams...
Ja atgriežamies pie iespējām Meirānu ielā.
Meirānu ielā būs mēģinājumu zāle, bet funkcionāli to apzināti būvējām tādā veidā, lai tas būtu tāds kā "black box" – lai tas būtu pilnībā aptumšots, lai tas būtu arī akustiski apstrādāts, lai skaņas neatstarojas. Līdz ar to nākotnē tur ne tikai mēģināsim, bet veidosim arī kopproducēšanas programmas ar laikmetīgajām operām un dejas projektiem, kuriem šobrīd nav māju. Taisīsim rezidenču centru. Varam iedot uz mēnesi telpas par pašizmaksu. Lai ir vieta, kur to attīstīt. Jo sēžot Kultūrkapitāla fondā un skatot dažādus projektus, redzam, ka ļoti lielu tāmes daļu paņem tieši telpu īre. Mums būs brīva vieta, ko piedāvāt.
Mēs nevaram uztvert Operu un arī manu darbu tikai un vienīgi kā Balto namu: mums jādomā, kā varam iekļauties tajā ekosistēmā, kas saistīta ar operas un baleta žanru Latvijā.
Projektu ir daudz, un tie ir labi projekti: daudzi no tiem – ļoti eksperimentāli, bet tāda arī ir tā ideja: mums jāattīsta bāze, no kā attīstās idejas nākotnei.
Kopumā jaunajā sezonā jums paredzēti pieci iestudējumi. Trīs operas – "Hofmaņa stāsti", ar kuriem sāksies sezona, Štrausa "Salome" februārī, bet maijā pēc ilgāka laika būs baroka opera – Hendeļa "Flavio, langobardu ķēniņš" Andra Veismaņa muzikālajā iestudējumā. Repertuārā atgriezīsies arī Verdi "Makbets". Plus vēl divi baleta jauniestudējumi – "Kazanova" un "Esmeralda". Tas laikam ir optimāls jauniestudējumu skaits vienai sezonai.
Pieci ir mūsu maksimālā spēju robeža, ko varam izdarīt pie pašreizējiem resursiem.
Jauki, ka latviešu režisori atkal tiek uz operas skatuves! Aiks Karapetjans šobrīd iestudē "Hofmaņa stāstus", bet Alvis Hermanis iestudēs "Salomi".
Tā droši vien arī būs tā proporcija, ko nākotnē mēģināšu ievērot: ka mums ir vismaz divi nacionālo komandu iestudējumi. Man personīgi tas ir ļoti svarīgi – ka esam Latvijas Nacionālā opera un balets, dodot iespēju domāt par to kā platformu, jo kur citur mēs to darīsim, ja ne pie mums? Trešais, visticamāk, būs kopražojums vai kāda cita starptautiskas sadarbības forma.
Būtiska dziedātāju higiēnas daļa ir arī kamermūzikas koncerti un arī žanra robežu paplašināšana. Labā ziņa, ka beidzot Beletāžas zālē ir jauns flīģelis – mēs arī ļoti egoistiski par to domājam, jo varbūt beidzot varēsim kvalitatīvi ieskaņot kādu kamermūzikas koncertu.
Par flīģeli mums jāsaka paldies mūsu ilggadējai sadarbības partnerei – ASV Operas ģildei, kas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem bija nopirkusi arī iepriekšējo flīģeli. Klavieres, kas šobrīd ir Beletāžā, bija paredzētas Meirānu ielas mēģinājumu zālei, bet tad, kad tās atveda, mūsu brīnišķīgais, diemžēl pāragri mūžībā aizgājušais kolēģis Mārtiņš Zilberts teica: nē, šo flīģeli nevaram sūtīt uz Meirānus ielu, tas ir pārāk labs – mums vajag to likt Beletāžā! Tad nu ātri izdarījām apmaiņu, un Beletāžas zāle tikusi pie jauna, laba flīģeļa.
Jaunie solisti ir spoži, viņu motivācija – neizsakāmi augsta
Ja runājam par jaunajiem dziedātājiem. It kā vienu brīdi bija tāds kā pārrāvums. Mēs visi, protams, skatāmies uz mūsu lielajām zvaigznēm, kas dzied pasaulē, un diezgan bažīgi domājam par to, kas pēc kāda laika ieņems viņu vietu. Un tagad redzam, ka mums radušies ļoti, ļoti spēcīgi jaunie dziedātāji, un esam jau ievērojuši, ka jūs viņus labprāt izmantojat iestudējumos.
Pagājušajā nedēļā "Mīlas dzērienā" mums bija tāda debiju parāde! Tas, ko mēs mēģinām, ir dot viņiem [darbības] platformu – arī sezonas atklāšanas koncertā uzstāsies trīs jaunie dziedātāji.
Viņi ir spoži, viņiem deg acis, un viņi ir supermotivēti iet uz priekšu. Lielākā daļa no viņiem jau "sitas" pa ārzemēm, studējot, un viņu motivācija ir neizsakāmi augsta.
Tā arī ir viena no lietām, kas man nodarbina prātu un ko mēs darīsim nākamajos trijos gados: viena no ambīcijām ir uzbūvēt trūkstošo starpposmu – Operas akadēmiju, kas pusotru gadu attīsta jaunos dziedātājus, ļauj viņiem ēnot, gatavot lomas, skatīties, kā vispār notiek iestudējuma process, kas ir ļoti specifiska lieta. Jo viena lieta ir dziedāt studijā, pavisam cita – piedalīties mēģinājumu procesā, kad apkārt ir 50 cilvēki un visi kaut ko no tevis grib: aizej tur, izdari šito, vēl paralēli skaisti dziedi un kusties. Tā ir praktiskā pieredze, bez kuras nevar iztikt, un šis posms mums ir iztrūcis.
Vai būsi no tiem vadītājiem, kurš ne tikai agros rītos būs Operā, bet arī vēlos vakaros, lai mazliet sekotu līdzi tai izrāžu kvalitātei?
Jā gan, uz repertuāra izrādēm eju ļoti daudz. (..)
Dārzkopība galīgi nav lēts hobijs
Starp citu, kā tu būtu vadījis šo rītu, ja nebūtu nācis uz interviju Klasikā?
Droši vien būtu mežā un meklētu baravikas… Beidzamās divas dienas lijis lietus, tā ka ir visas iespējas! Braucu sēņot tikai uz Vidzemes pusi, jo tur ir mana dzimtā vieta. Tur zinu tos sēņu laukus – man ir tāda īpašā karte…
Sēņošana, protams, katram latvietim ir svēta lieta, bet zinu, ka arī dārzs ir tava lielā aizraušanās. Tikko pieminēji savu māju Vidzemē, bet sociālajos medijos esmu redzējusi tavas puķu dobes tepat Rīgā.
Pirms gadiem septiņiem ievācos Kalnciema ielā Āgenskalnā, un tur bija tāds ļoti aizlaists dārzs – komunālais dārzs, kuru kopa mūsu brīnišķīgā kaimiņiene, kurai spēku nebija tik daudz. Tad nu piecu gadu laikā esmu pacietīgi stādījis, sējis un darījis, jo Āgenskalna smiltis nav pateicīgs materiāls, ar kuru strādāt. Ir prieks redzēt, ka katru gadu dārzs pilnībā mainās un mainās arī vide apkārt. Dārzkopība pie manis atnāca salīdzinoši vēlu, toties ar jaudu.
Kas aug tavā dārzā?
Viss iespējamais! Franču īrisi, angļu rozes, zviedru dālijas... Protams, ka apetīte rodas ēdot, un diemžēl pēdējā laikā esmu sācis pētīt arī augus, kas ir salīdzinoši reti. Taču jāatzīst – dārzkopība galīgi nav lēts hobijs.
