15. oktobrī Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā gaidāms viņas 80 gadu jubilejas koncerts, kurā Aina Kalnciema atskatīsies uz savu ilggadējo darbību mūzikas laukā un aicinājusi piedalīties daudzus savus bijušos audzēkņus un radošos partnerus. Skanēs Baha, Hendeļa, Mocarta un citu komponistu darbi klavesīnam, klavierēm un citiem instrumentiem.
Savukārt nedaudz vairāk kā pēc mēneša Latvijā sāksies Starptautiskais Baha kamermūzikas festivāls, kas ir Ainas Kalnciemas lolojums jau 24 gadu garumā, apliecinot arī viņas lielisko organizatores un menedžeres talantu.
Ar Ainu Kalnciemu jubilejas sarunā tikās Latvijas Radio 3 "Klasika" un Latvijas Radio 1.
Raksta ceļvedis
Rūta Paula: Kopš 9. februāra, kad bija tava dzimšanas diena, pagājis kāds laiks, taču tavas lielās jubilejas svinēšana turpinās. Pirmkārt, ar lielu, raibu jubilejas koncertu. Pēc tam būs neliels laiciņš attapties, bet novembra beigās jau startēs 24. starptautiskais Baha kamermūzikas festivāls ar pieciem koncertiem un arī raibu un bagātīgu programmu. Kāds bijis tavs pavasaris un vasara?
Aina Kalnciema: Droši vien tā var teikt, ka mani šīs vasaras spilgtākie notikumi ir Eiropas Senās mūzikas organizāciju tīkla REMA asambleja Stokholmā un pēc tam ciemošanās Leipcigas Baha festivālā. Tie daļēji izdzēsuši visu iepriekšējo, kas notika martā un maijā, bet arī tad bija dažādi ļoti interesanti braucieni. Pārsvarā aktīvi darbojos organizācijās NORDEM (Ziemeļvalstu un Baltijas senās mūzikas tīkls) un REMA, braucu uz festivāliem, iepazīstos, dibinu kontaktus.
Cik noprotu, arī šīs organizācijas paplašina savu darbību, apvārsni?
Jā, īpaši tas attiecas uz REMA, milzu organizāciju, kas uztur kontaktus ar dažādiem senās mūzikas centriem un organizācijām burtiski visā pasaulē. Viņi var būt ļoti spēcīgi, jo saņem atbalstu no Eiropas Savienības Kultūras komitejas. Finansiāli viņi ir ļoti nodrošināti, ar brīnišķīgu mājaslapu, kas to visu atspoguļo. Tajā var atrast informāciju par notiekošo burtiski visā pasaulē. Bet reizē šīs organizācijas biedri ir ļoti atvērti un draudzīgi. Teikšu, ka jūtos ļoti labi šajā saimē.
Leipcigas festivāls – bauda dvēselei
Šajā saimē, šķiet, tev ir daudz darba – vienmēr kaut ko uzzināt, rīkot, saskaņot. Vai Leipcigas Baha festivālā nesanāk vairāk baudīšanas, mūzikas baudīšanas? Kaut gan arī tur varbūt ir jāuzliek acs uz kādu jaunu, kārotu izpildītāju?
Jā, bet tā ir bauda dvēselei. Tāds desmit dienu balzams dvēselei, kas ļoti ilgi paliek atmiņā. Protams, uz visiem festivāla koncertiem nav iespējams izskraidīt, bet ir jācenšas. Reizēm tu jūties ļoti pārsteigts, jo atklāj – kolosāli, cik apbrīnojami ir mākslinieki! Jāsaka, šo divdesmit trīs gadu garumā, kopš braucu uz Leipcigas festivālu, ir ļoti audzis kopējais izpildītāju līmenis.
Izcilie vārdi vienmēr ir bijuši brīnišķīgi, bet rodas aizvien jauni izpildītāji, kas šajā festivālā piedalās. Mums Eiropā patiešām aug kolosāla baroka mūzikas pazinēju un izpildītāju saime.
Kas šoreiz bija tavi lielākie pārsteigumi Leipcigas festivālā? Ļoti patīkami droši vien bija mūsējo panākumi?
Koris "DeCoro" uz turieni brauca jau otro reizi. Man prieks, ka viņi atstājuši uz festivāla vadību ļoti labu iespaidu. Viņiem bija iespēja startēt kopā arī ar ārzemju māksliniekiem, domāju, tas šim korim bija milzīgs stimuls. Ja saka par pārējiem, kā katru gadu, varēja nešaubīgi baudīt Baha Jāņa pasiju (Johannes-Passion). Kā vienmēr, katru gadu ir jauni izpildītāji, bet šī pasija tiek nemainīgi atskaņota.
Varbūt arī šoreiz tika nolūkots kāds atskaņotājmākslinieks mūsu Baha kamermūzikas festivālam?
Ar nolūkošanu ir tā – nolūkot jau var, bet ir jāskatās, vai ir iespēja viņu ielūgt, vai var to atļauties, jo tie īstie, augstie vārdi, kurus man gribētos, – viņi ir ļoti dārgi. Un šobrīd kļūst aizvien dārgāki. Kā viss mums apkārt, arī viņi ceļ savas izmaksas. Mazliet mīnusiņš, ko var just, – arī Leipcigas festivālam ir finansiālas grūtības. Pirms pandēmijas tam bija liels plašums un vēriens, trīs miljonu budžets – aicini, ko gribi un cik gribi! Turp brauca milzu orķestri un milzu kolektīvi, kādi vien pasaulē ir.
Šobrīd var redzēt, ka tiek rūpīgi sekots ne tikai mākslinieciskajai programmai, bet arī finansiālajām izmaksām.
Nebūt negribu mazināt festivāla līmeni vai tā nozīmi, bet to var just, ka mākslinieki tiek rūpīgi izraudzīti. Starp citu, tur uzstājās arī Freiburgas baroka orķestris, kas drīz vien viesosies pie mums – pēc 16 gadu pārtraukuma.
Man bija lieliska tikšanās ar Freiburgas baroka orķestra galveno menedžeri – pārrunājām senos laikus, kad viņi bija Rīgā. Viņi mani gaida kā apmeklētāju, es viņus šeit, Liepājā, – kā izpildītājus.
Ar vadmotīvu "Es neliekos mierā"
15. oktobra jubilejas koncerts Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā vismaz "uz papīra" izskatās pēc lieliem svētkiem – tur pulcēsies gan tavi bijušie studenti un domubiedri mūzikā, gan īpašie viesi. Būs gan solo spēle, gan stīgu kvintets, gan koris. Zvaigžņu plejāde! Bet no kāda graudiņa apauga un kā sāka veidoties šī koncertprogramma?
Pirmā ideja bija par to, ka vēlējos Rīgā pirmo reizi atskaņot, cik man zināms, Baha Koncertus diviem klavesīniem oriģinālajā versijā. Tie ir skanējuši Dzintaru koncertzālē ar klavierēm, bet oriģinālā versijā – tas būtu jaunums. Un, protams, ko tad es varēju piesaistīt, ja ne savas brīnišķīgās audzēknes, tagad koncertējošas, patiešām brīnišķīgas mākslinieces, par ko man liels prieks – Ievu Salieti, Gerdu Jerjomenko un no Nīderlandes šurp brauc arī Liene Maderna-Stradiņa.
Šie divi Koncerti diviem klavesīniem skanēs versijā kopā ar stīgu kvintetu. Tātad bez tādām organizatoriskām lietām, kādu noteikti ir daudz un nepārtraukti, tev, kā vienmēr savos koncertos, ir arī mākslinieciski pienākumi?
Jā, sanāk tā, ka man vajadzēs arī izpildīt, jo Gerda spēlēs kopā ar Ievu un es spēlēšu ar Lieni. Nākamā doma – kur tad paliek manas sirdsmīļās studentes, kuras šobrīd vairs klavesīnu aktīvi nepraktizē? Kā viņas pašas saka, iepazīšanās un stundas pie manis viņām devušas ļoti daudz senās mūzikas izpratnē un tālākajā darbībā kā mūziķēm, māksliniecēm. Tad atcerējos dažas savas ļoti mīļas studentes un arī uzaicināju piedalīties. Un ar lielu sajūsmu visi bija klāt.
Lai publika nebrīnās, ka redzēs programmā arī Daumanta Liepiņa vārdu. Viņš gan nespēlēs klavesīnu, bet kā mans students Daumants bija ļoti ieinteresēts apgūt arī klavesīnu.
Talantīga cilvēka iezīme vienmēr ir tāda, ka viņu interesē viss. Patiešām interesē!
Daumants piekrita burtiski starp diviem koncertceļojumiem "atšauties" uz Rīgu, lai piedalītos šajā koncertā, par ko esmu ļoti priecīga.
Uzrunāju arī Evu Binderi, arī viņa ļoti labprāt atsaucās, un mēs pamuzicēsim kopā. Kas attiecas uz Ramonu Jaffē (Ramon Jaffe) – ar viņu mums ir ilgstoša sadarbība. Esam spēlējuši kopā Rīgā, Itālijā, Austrijā – ir, ko atcerēties. Arī viņš bija ļoti priecīgs ierasties un kopā ar mani pamuzicēt. Tie būs tādi īpašie viesi.
Gaidāma ļoti krāšņa skaņu buķete! Vijole, čells, pats par sevi klavesīns, stīgu kvintets un vēl koris "DeCoro"!
Būs vēl arī citi instrumenti. Piemēram, man ļoti mīļa bijusī audzēkne Elīna Gotsuļaka, tagad Benda, piedāvāja spēlēt kopā ar Annu Gāgani. Elīna strādā Bāzelē un kopā ar Annu ir daudz muzicējusi. Savukārt Oskars Petrauskis (mēs esam tādus jokus uz klavesīna dzinuši kopā ar Rihardu Zaļupi!) atnāks kopā ar savu sievu Elīnu Bērtiņu, kas arī ir man mīļa bijusī audzēkne. Vēl esmu priecīga, ka atsaucās piedalīties Agnese Egliņa. Tāda ļoti mīļa, skaista manu bijušo studentu buķete.
Mūzikas pamatakmeņi laikam būs Bahs, Hendelis, Mocarts un droši vien vēl un vēl...
…vēl Bartoks, Geršvins, Šūmanis un Šopēns – ļoti krāšņa programma. Sāksim ar Baha dubultkoncertu un ar Baha moteti "Lobet den Herrn" koncertu arī nobeigsim. To pieteicās izpildīt Latvijas Universitātes kamerkoris "DeCoro" – tie mūziķi, kas muzicēja arī Leipcigā, tā ka mums ar viņiem ir ļoti jauka sadarbība, priecājos.
Uzmanības centrā – Johans Sebastians Bahs
Tavās domās un prātā ir noteikti arī tālākais notikums – Starptautiskais Baha kamermūzikas festivāls, kas sāksies novembra beigās. Tam būs pieci koncerti, un, kā tu teici jau pagājušajā ziemā, šoreiz tas izies ārpus Rīgas robežām.
Jā, festivāla atlase notiks nevis Rīgā, bet Ventspilī. Ventspils koncertzāle "Latvija" ir mani laipni uzņēmusi, mums izveidojusies ļoti jauka sadarbība, tā ka 24. novembrī visus aicinu doties klausīties pasaulslaveno ansambli "Vox Luminis" Lionela Menjē (Lionel Meunier) vadībā. "Vox Luminis" jau piedalījās vienā no iepriekšējiem Baha festivāliem. Kas mani īpaši priecē, kad Leipcigā satiku Lionelu, viņš uzreiz atcerējās, cik brīnišķīga esot bijusi telpa Rīgā, kur viņi dziedājuši. Tā bija Mazā ģilde. Un vēl – cik garšīgs ēdiens esot Latvijā! Tādas atmiņas. Viņi braukā pa visu pasauli trakā ātrumā – no vienas valsts uz otru, ir ļoti pieprasīti – bet atceras, kā Rīgā ir barojuši, tas man šķiet ārkārtīgi interesanti.
Tāpat kā iepriekšējā reizē, īpašs Baha kamermūzikas festivāla akcents būs "Vārds jaunajiem" – saikne ar Emīla Dārziņa mūzikas skolu un tās jauno koncertzāli.
Baha svētkus visiem skolēniem un pasniedzējiem skolā rīkosim jau otro gadu. Baha svētku koncertā, varētu teikt, jau pēc tādas zināmas tradīcijas piedalīsies visas četras nacionālās mākslas skolas, kas apvienotas zem vienas cepurītes – Dārziņa mūzikas skola, Doma kora skola, baleta skola un Jaņa Rozentāla mākslas skola. Izrādās, ka audzēkņi no šīs skolas tam gatavojās jau no pavasara.
Un atkal uzmanības centrā, protams, Johans Sebastians Bahs.
Un tikai. Baha nekad nav par daudz!
Šī devīze pavada festivālu jau daudzu gadu garumā. Interesanti, ka festivāls noslēgsies ar koncertu "Pustoņu noslēpums" 11. decembrī Mazajā ģildē.
Endrjū Lorensu-Kingu (Andrew Lawrence-King) es "medīju" jau gadus piecpadsmit. Kad nejauši uzzināju, ka Endrjū ir pārcēlies uz dzīvi Igaunijā (lai gan viņš nepārtraukti koncertē pa visu pasauli un vada meistarklases un ne tikai Anglijā), viņš ir nodibinājis ģimeni, izveidojis savu ansambli, ļoti rosīgi veicina baroka mūzikas uzplaukumu arī šajā valstī un šajā pilsētā. Neapšaubāmi izcils mūziķis! Sazinoties viņš piedāvāja (varbūt daudzi to jau zina), ka viņš ir seno arfu speciālists. Savā milzu kolekcijā uz visām arfām viņš arī spēlē, visām atrod specifisku pieeju. Koncertam Endrū Lorenss-Kings piedāvāja "pustoņu noslēpumu" no trim arfām. Viņam būs arī divi kompanjoni, mūziķi. Intriģējošs ir pats fakts, kādas arfas tiks atvestas! Starp citu, viņi atskaņos arī Baha mūziku.
Jā, aicinu pievērst uzmanību un atnākt uz koncertu Rīgas Biržā portretu zālē – vijolnieka Teotima Langluā de Svartes (Théotime Langlois de Swarte) koncertu. Tas šoreiz būs viņa solokoncerts, bet atceramies, ka pirms diviem gadiem viņš viesojās Mazajā ģildē kopā ar Tomasu Danfordu (Thomas Danford). Un, nepārspīlējot, klausītāji bija sajūsmā – kā viņi muzicē, cik atbrīvoti! Teotims Langluā de Svarte šobrīd ir ūnikums – jauns vijolnieks, francūzis, kas koncertē pa visu pasauli, ar savu virtuozitāti, savu personības šarmu, nepiespiestību. Patiešām es domāju, ka klausītājiem būs smaids sejā no sākuma līdz beigām.
Vēl paskrējām garām koncertam, kas gaidāms 27. novembrī Dobelē.
Kopā ar domubiedriem Aināru Paukšēnu un Ievu Nīmani veidojam programmu "Baroka mūzikas pērles". Būs ļoti patīkami koncertēt un sniegt ko tādu Dobeles iedzīvotājiem viņu lieliskajā akustiskajā koncertzālē.
Klausoties visu šo bagātību, skaidrs, ka tur jāiegulda milzīgs darbs un daudz laika, vajadzīgs daudz izturības. Vai tev ir kāds rūķītis, kas palīdz, vai arī tu visu nes uz saviem trauslajiem pleciem?
Tādi mazi rūķīši jau pa laikam šur un tur pagadās, bet viens labs rūķītis ir Kristiāna Vaickovska. Kā muzikologs viņa man ļoti daudz palīdz literārā ziņā, bet ne tikai.
Vēlot tev izturību, māksliniecisku aizraušanos un pacilātību, ko tu pati sev novēlētu pirms šiem lielajiem mūzikas cēlieniem?
To pašu izturību. Tā ir, ka spēka vajag daudz.
Mācības, ko neaizmirst audzēkņi
Ainas Kalnciemas klavesīna spēli raksturo liela emocionalitāte, caur viņas pieskārienu instruments skan pārsteidzoši krāsaini, niansēti un skaisti – tā par savu profesori kā mūziķi saka viena no viņas bijušajām audzēknēm Ieva Sarja.
Līdzās tam viņa ir spoža arī citās savās izpausmēs, saka Ieva: "Profesore Aina Kalnciema ir brīnišķīga mūziķe, lieliska pedagoģe un, kas ir ne mazāk svarīgi, absolūti apbrīnojama organizatore. Es domāju, tas pienesums, ko viņa ir pienesusi visai Latvijas kultūras dzīvei gadu gadiem, tas ir absolūti nenovērtējams."
Kā pedagoģe Aina Kalnciema bijusi ļoti prasīga, bet arī sirsnīga, ar spēju audzēkņus aizraut un atraisīt viņos daudz dziļāku izpratni par mūziku. Ieva Sarja joprojām liek lietā viņas padomus: "Es vienmēr atceros un vienmēr arī, pati strādājot, citēju, ka – "lai tu varētu nospēlēt uz skatuves, tev mājās ir jāvar nospēlēt uz 400%, klasē uz 200% un tad tu vari cerēt, ka uz 90% sanāks uz skatuves. Tas ir viens no vērtīgākajiem padomiem, no vienas puses, ļoti vienkāršs, no otras puses, tas ir tieši tas, ko mēs ļoti bieži aizmirstam, cik svarīgs ir šis nopietnais ikdienas darbs, arī cieņpilna attieksme pret savu darbu. Šī ir man tāda mācība numur viens."
Audzēkņi pateicīgi arī par to, ka profesore jau agri viņus iesaistījusi koncertdzīvē, stāsta Evija Auziņa: "Man jāsaka lielākais paldies par to, ka mums deva ļoti daudz iespēju uzstāties – Mencendorfa namā, Rīgas Biržā, Aizputē, Kuldīgā. Tas notika Baha dzimšanas dienās un dažādos citos koncertos. Tā bija ļoti liela iespēja parādīties tieši mums, jaunajiem. Mums notika arī tādi saliedēšanās pasākumi pie profesores mājās. Tos atceros ar ļoti siltām atmiņām."
Evija Auziņa un Ieva Sarja būs arī 15. oktobra Ainas Kalnciemas jubilejas koncerta dalībnieces. Piedalīsies vēl virkne viņas bijušo audzēkņu un domubiedru mūzikā, viņu vidū Ieva Saliete, Gerda Jerjomenko, Anete Toča, Oskars Petrauskis un citi, daļa no viņiem ieradīsies arī no ārzemēm.
Skanēs Baha, Hendeļa, Mocarta un citu komponistu mūzika klavesīnam, klavierēm un citiem instrumentiem.
Aina Kalnciema atzīst, ka viņai ļoti mīļas visas viņas darbības šķautnes, jo tās visas dod iespēju dalīties, dot citiem un vienlaikus arī pašai pilnveidoties. Kā pedagoģei viņai viens no vislielākajiem gandarījumiem bijis piedzīvot brīdi, kad audzēknī atveras viņa spējas un talanti, šo brīdi viņa dēvē par pedagoga laimi.
Bet lielākā laime kā mūziķei viņai ir brīži, kad izdodas atslēgties pilnīgi no visa un sajust saslēgšanos ar vertikāli: "Es domāju, ka mūzika ir pārākā no visām mākslas jomām, jo mēs strādājam ar vibrācijām, ar to enerģiju, kas mums apkārt ir, un katrs mūziķis tad paņem no tā Visuma, kas mums apkārt mirgo un vibrē, to skaistāko, ko viņš var. Es domāju, kaut kāda saite arī rodas, saite ar Augstāko, saite ar Dievu. Bet varbūt, vienkāršāk sakot, ar to skaistumu, kas mums ir apkārt. Mēs to paņemam, caur sevi transformējam, un tas ārkārtīgi bagātina cilvēka dvēseli. Tā ir milzīga laime, ka mūziķis var dot citiem, ka viņam ir iespēja dot citiem klausītājiem šo laimi."
