Interneta žurnāls "Satori" 18. augustā Dailes teātra vasaras dārzā atzīmēs savu 20. dzimšanas dienu ar vienas dienas festivālu un plašu bezmaksas kultūras programmu. Festivālā norisināsies lasījumi, koncerti, darbnīcas un vērtīgas sarunas.
Ingvilda Strautmane: Vēlētos jums lūgt katram atcerēties pirmo rakstu, ko izlasījāt "Satori". Nevis uzrakstījāt, bet izlasījāt.
Santa Remere: Drīzāk ir vizuāli prātā, kā viņš izskatījās. Es precīzi nepateikšu, kāds bija saturs, bet tā sajūta – kaut kāds pelēkais fons un kaut kas notika. Es nedzīvoju Latvijā tajā laikā, bet man bija prieks kaut kā iegūt to saskari ar sava vecuma cilvēkiem un redzēt, ka viņi ir uzņēmušies iniciatīvu. Man liekas, ka tas bija kāds no tulkotajiem, svarīgajiem filozofijas tekstiem, kas bija iztulkots latviešu valodā. Precīzi nepateikšu kas, bet tā "Satori" sajūta.
Henriks Eliass Zēgners: Es, taisnību sakot, labāk atceros savu pirmo publikāciju. Es paskatījos, ka pirms 11 gadiem man bija pirmā dzejas publikācija, kas laikam bija bijusi Kultūras forumā un pēc tam kaut kā sanāca nokļūt līdz "Satori". Žurnālā jau kādu laiku iepriekš tapis raksts, kas ir "Satori" žurnāla arheoloģija, kur var, cita starpā, forši paskatīties, kāds žurnāls ir izskatījies dažādos posmos. Tad es piefiksēju, ka tur ir 2007. gada dizaina versija, ko es atceros. Tajā laikā, vēl ne regulāri, bet šad un tad atvēru.
Andrejs Vīksna: Tekstu es nevaru atminēties, bet es arī līdzīgi kā Henriks, gatavojoties jubilejai, pārlasīju to pašu rakstu, skatījos uz dizainu un mēģināju atcerēties, kura versija ir tā, kas man atmiņā ir iespiedusies kā pirmā. Man šķiet, ka tas bija laiks ap 2010. gadu, iespējams, kad es neregulāri kaut kam uzdūros un kaut ko palasīju. [..]
Ingvilda Strautmane: Kurā brīdī "¼ Satori", kas nozīmē atmošanās vai pēkšņa apskaidrība, kļūst par "Satori"? Tā ir tāda pieaugšana?
Andrejs Vīksna: Te diez vai klāt ir tas cilvēks, kam šis jautājums būtu jāuzdod, jo, man šķiet, ka izvēle notika tad, kad Šlāpins, Ilmārs, bija galvenais redaktors. Viņiem noteikti bija savas diskusijas, kuras viņi mums nenodeva tālāk.
Henriks Eliass Zēgners: Tas, manuprāt, nāk brīdī, kad biedrība "Ascendum" pārņēma "Satori" no pirmā dibinātāja Reiņa Tukiša. Tajā pašā rakstā bija, ka "¼ Satori" ir atsauce uz kādu Fromma grāmatu un ticis lietots e-pastos kā paraksts. Ne tikai ¼, bet mainīgas tās daļas bijušas, cik liela tajā brīdī bijusi apskaidrības pakāpe.
Ingvilda Strautmane: Henrik, kad jūs nonācāt "Satori" kā redaktors?
Henriks Eliass Zēgners: Es pievienojos redakcijai kā redaktors jau vairāk nekā pirms 4 gadiem un šogad pavasarī beidzu to darīt. Tas bija tāds pārmaiņu brīdis redakcijā, un, manuprāt, ir ļoti svarīgi un labi, ka arī tagad žurnāla redakcija ir mainījusies. Ir piemēri Latvijā, kur žurnāliem redakcijas nemainās vispār vai ļoti ilgi paliek vienas, bet tas arī ir tāds žurnālu tips.
Man šķiet, ka tā "Satori" būtība jau no paša sākuma ir būt tādam diezgan esošā laikā klātesošam un ļoti reaktīvam žurnālam, kas reaģē uz to, kas notiek šobrīd.
Kā labi zinām, medijos strādājot, pierast pie jauniem noteikumiem, jaunas situācijas nākas regulāri, manuprāt, tās svaigās asinis komandā ir viena no ilgtspējības atslēgām.
Ingvilda Strautmane: Santa, jūs diezgan koleģiāli vadāt "Satori", ja?
Santa Remere: Man šķiet, ka jā, bet man tā neliekas tāda ļoti liela drāma – šī pārmaiņa, vadības nomaiņa. Man šķiet, ka "Satori" lasītāju un rakstītāju pulks pārklājas, iespēja rakstīt ir daudziem, piedalīties domu apmaiņā ir daudziem. Ir forši, ka kāds cits kādā brīdī var pārņemt šo līderības pozīciju. Tas, ka esam vairāki, ir likumsakarīgi, mēs katrs esam mazliet vairāk no sava lauciņa. [..]
Ingvilda Strautmane: Kā ir nokļūt "Satori" autoru vidū? Tas ir ļoti sarežģīts ceļš vai, man šķiet, ka lasīju, ka tas ir diezgan atvērti? Jūs piedāvājat savus noteikumus, un tad cilvēki var piedāvāt savus tekstus.
Andrejs Vīksna: Lielākoties ir tā, ka mēs paši uzrunājam autorus, tādus, ar kuriem esam sadarbojušies jau ilgi, vai tādus, kurus mēs gribam redzēt "Satori". Taču tieši tā, jebkurš var iesūtīt tekstus, un tekstus arī regulāri iesūta, katru nedēļu pienāk arī vairāki raksti vai literatūras publikācijas. Tad mēs tās izskatām un dodam cilvēkiem atgriezenisko saiti, un daļa no tā arī nonāk žurnālā.
Ingvilda Strautmane: Vai redakcijai jāsastopas arī ar grafomāniju?
Andrejs Vīksna: Jā.
Henriks Eliass Zēgners: Es kā vairs neesošs darbinieks, bet no pagātnes pieredzes ar mazliet citu atbildības nastu varu teikt, ka jā, nākas saskarties. Taču būtiskāks jautājums ir saprast, kas ir labs teksts, kas ir gana labs teksts, lai to publicētu, un kā vispār to visu plūsmu virzīt un menedžēt, bet vienlaikus tajos vērtējumos nekļūt nepatīkamiem.
To visu redakcijas procesu [vadīt] tā, lai tie teksti vairojās, un tā, lai tie autori, kas sāk rakstīt, var augt. Tas ir vienmēr bijis individuāls darbs ar autoru, kas arī ir tā atslēga.
Taču jā, ir arī teksti, kurus gadās atteikt.
Ingvilda Strautmane: Santa, jums nākas gandrīz katru dienu atbildēt uz jautājumu, kas ir labs teksts?
Santa Remere: Varbūt tikai Andrejam. Es šajā komandā drīzāk esmu tā, kas negribētu nevienu likt grafomānijas vai pārspīlējuma kastītē, un tomēr ieklausīties katrā balsī. Man šķiet, ka cilvēkam, kuram gribas kaut ko teikt un ir, ko teikt, ir viņā jāpaklausās. Man gribas dot iespējas cilvēkiem izteikties. Arī varbūt mazliet nekārtīgā vai ne pārāk kvalitatīvā tekstā ir kāds ļoti svarīgs vēstījums. [..]
Ingvilda Strautmane: Andrej, pirms ieslēdzām mikrofonus, jūs teicāt, ka autoru trūkst, vai tā tiešām ir?
Andrejs Vīksna: Tā ir, jā. Trūkst autoru, kuri spētu rakstīt labi un gatavi ieguldīt to darbu pie teksta. Skaidrs, ka par publikācijām mēs diemžēl nevaram maksāt tik daudz, cik mēs gribētu. Attiecīgi tas daļu autoru, kuri varbūt varētu rakstīt biežāk, attur no rakstīšanas.
Tas ir tāds nemitīgs process, meklēt jaunus autorus, kuri varētu rakstīt, pārliecināt tos, kur jau ir rakstījuši, lai viņi turpina rakstīt.
Ingvilda Strautmane: Kā jūs viņus turpināt iedvesmot, vai nometne ir viens no veidiem, kā iedvesmot autorus?
Santa Remere: Man šķiet, ka nometne ir drīzāk veids, kā satikties, kaut kā tā kolektīvi arī pašiem iedvesmoties.
Man šķiet, ka, lai sāktu rakstīt, ir vajadzīga mazliet tā dzirkstele, kas izveidojas tieši sarunā. [..]
Ingvilda Strautmane: Tēmu loks var būt jebkas, kas ir svarīgs? Arī politika, kultūrpolitika, kā jūs formulētu to tēmu loku?
Andrejs Vīksna: Es teiktu, ka rakstīt var par jebko, jo kultūra jau būtībā ir jebkas, un tas savā ziņā ir veids, kādā domāt par lietām un procesiem, par tiem reflektēt. Mums redakcijā iekšienē nav tādas līnijas, kur mēs teiktu, ka šī tēma galīgi vispār nav mūsu. Vienlaikus ir skaidrs, ka ir kaut kādas tēmas, kurām mēs pievēršamies biežāk un vairāk.
Ingvilda Strautmane: Henrik, kamēr jūs bijāt redaktors, vai jums bija kādi spilgti momenti vai tēmas, kas jums bija svarīgas tajā laikā?
Henriks Eliass Zēgners: Man sanāca strādāt posmā, kas ietvēra pandēmijas gadus un arī Ukrainas kara sākuma posmu. Tie bija specifiski apstākļi, kuros strādāt, īpaši pandēmijas sākumā, kad auditorija patiesībā ļoti pieauga, jo visi sēdēja mājās un to vien darīja, kā skatījās ekrānā. Tajā pat laikā kultūras norises apsīka. Tā kā vienmēr ir bijis balanss starp to, kas notiek, un to, kas ir bijis pārlaicīgs. Tad kā kurā brīdī tas balanss izsveras. [..]
Ingvilda Strautmane: Vai pandēmijas laikā cilvēki arī vairāk rakstīja, ne tikai lasīja?
Andrejs Vīksna: Es teiktu, ka nav viennozīmīgas atbildes. No vienas puses, pienāca daudz pašu cilvēku aizsākti teksti, kas reflektēja tieši par pandēmijas pieredzi. No otras puses, bija cilvēki, kam šajā laikā bija emocionāli, psiholoģiski grūti rakstīt.
Ingvilda Strautmane: Cilvēku komentāri, piemēram, "Facebook", "Twitter", tomēr atšķiras no tekstiem, kurus publicējat "Satori". Vai tas nozīmē, ka tas ir redakcijas grūtais darbs, ka tā nav viena podziņa "publicēt", bet, katram cilvēkam publicējot jebko, tā tomēr ir svarīga darba sastāvdaļa – redaktors?
Andrejs Vīksna: Pavisam noteikti. Tad, kad tu vērsies pie kāda cilvēka, piedāvājot tēmu un rakstīt, ir kaut kāda ievada saruna, kurā tu izklāsti to savu ideju, un cilvēks tev savukārt izklāsta to, kā viņš to redz. Tad ir tāds izstaigāšanas un dzemdēšanas stāsts ar to ideju. Tad, kad teksts tev tiek atsūtīts, tur noteikti bieži vien ir arī komentāri no redaktora puses gan saturiski, gan valodiski ieteikumi un labojumi. Jā, mēs ieguldām diezgan daudz darba pie katra teksta.
Ingvilda Strautmane: Mazliet pastāstiet, kāda tad tā viena diena, tas 18. augusts, būs.
Andrejs Vīksna: Visa programma sāksies pulksten 15.00 un ilgs līdz pat 3.00 naktī. Gaidīts ir ikviens, un visi pasākumi ir bezmaksas. Var droši nākt arī ģimenes ar bērniem, jo būs arī darbnīcas bērniem. [..] Mēs esam programmu veidojuši, iekļaujot lietas, kuras mēs it kā esam jau pārbaudījuši iepriekš. Piemēram, dzejas diskotēka, kas ir tāda stabila "Satori" tradīcija jau gadus septiņus, kur dzejnieki atskaņo sagatavotu mūziku un lasa dzeju. Būs arī izgāšanās stāsti, kur kultūras cilvēki stāstīs par savām nebūšanām. Būs literatūras lasījumi ar "Satori" autoriem.
Ingvilda Strautmane: Vai jums katram ir tāda versija vai vīzija, kā "Satori" varētu tālāk virzīties vai mainīties, vai kas ir tāds, kam noteikti jāpaliek?
Santa Remere: Man šķiet, ka tik ilgi, kamēr vien aktīvi notiek dzīve, kultūras dzīve, pilsētas dzīve, jo ir lietas, ko komentēt, ir lietas, par ko iedegties, tad tu seko līdzi un vispārīgi nedomā, ka vajadzētu ko reformēt.
Henriks Eliass Zēgners: [..] Es tiešām lasu, katru rītu atveru un priecājos par to, ko tur ieraugu. Man liekas, ka izaugsmes iespējas ir vienmēr. [..] Tā lielā mērā ir valsts atbalstīta institūcija, kas žurnālu izdod, un es ar prieku secinu, ka strukturālā un finansiālā situācija laika gaitā ir uzlabojusies, bet arī tur, man liekas, ir, kur augt.
