Zane Brikmane: Vai pēdējo dienu notikumi un viļņošanās sociālajos tīklos liek atkal domāt par integrācijas neatrisinātajiem jautājumiem, sāpīgās tēmas ir atšķēlušās vaļā, integrācijas tēma atkal jāizceļ dienaskārtībā?
33 gadus pēc neatkarības atgūšanas un ieguldītiem miljoniem eiro integrācijas veicināšanā, cik tālu esam tikuši, lai Latvijas sabiedrība būtu saliedēta? Vai izraudzītais integrācijas ceļš ir pareizais, tikai garāks nekā sākotnēji domāts vai arī esam apmaldījušies mežā?
Kas esam un kurp ejam, to 13. septembra raidījumā šķetina “Kultūršoks", papildinot to ar plašāku interviju sēriju.
Elmārs Seņkovs: Pirmkārt, mums vajadzētu laikam atšķirt divas lietas. Viens ir sociālie tīkli, kuros šis jautājums ir pacēlies diezgan aktīvi, un otrs, kas notiek patiesībā realitātē, un tās ir tomēr divas dažādas pasaules. Taču tas, ka atkal mēs atgriežamies pie sasāpējušā jautājuma, tas liecina to, ka kaut ko mēs neesam atrisinājuši.
Es neesmu eksperts, un es domāju, te būtu jāspriež cilvēkiem, kas ar to nodarbojas. Es nedomāju, ka mums būtu jāmeklē vainīgie vai kur ir izdarītas kļūdas integrācijā, lai arī šis vārds katram nozīmē kaut ko citu. Es domāju, mums šobrīd ir jādomā, ko mēs šobrīd varam darīt un jau darām. Starp citu, nevajadzētu aizrauties ar vispārinājumu, runājot par krievvalodīgajiem, jo ir ļoti daudzi krievvalodīgie, kas integrācijā ir ļoti daudz ieguldījušies un kas ir kļuvuši un ir lojāli mūsu nācijai, mūsu valstij. Mums katram ir pilnīgi dažādas izpratnes par to, ko nozīmē vārds "divkopiena", un par to arī izcēlās strīds. Mans viedoklis ir – varbūt neskaldīt matus, ko šobrīd šis termins nozīmē, bet absolūti viens ieteikums – neignorēt, ka viena liela kopiena joprojām dzīvo šeit, mūsu valstī. Un viņa atšķiras, viņa ir dažāda. Starp krievvalodīgiem ir arī, protams, valstiski, iespējams, nelojāli un bīstami cilvēki, un viņu interesēs arī ir, ka mēs savā starpā radām konfliktus, un tas kādam ir izdevīgi. Mani uztrauc viena lieta – kā mēs šodien varam risināt un iet dialogā ar tiem cilvēkiem, kuri joprojām ir Pļavniekos, Bolderājā? Tās ir ļoti lielas kopienas. Un es domāju, ka mēs to risināt varam kopā ar tiem krievvalodīgajiem, kuri ir integrējušies.
Tas ir otršķirīgs jautājums par valodu. Mēs nevaram aizliegt tiem, arī krievvalodīgiem, kas ir lojāli mūsu valstij, mūsu nācijai, aizliegt runāt krievu valodā, viņi ģimenēs tāpat runās un ar saviem draugiem darīs to pašu.
Aizliegt kultūru ir arī diezgan bezjēdzīgi.
Es domāju, ka mums ir svarīgi domāt, kā mēs varam kopā ar šiem krievvalodīgajiem pēc iespējas vairāk dabūt savā valstī lojālus cilvēkus. Un nevis izteikties, ka mēs nedzīvojam divkopienu sabiedrībā, mēs dzīvojam vairāku kopienu sabiedrībā, ir poļi, ir baltkrievi. Varbūt nevajag izmantot šo vārdu "divkopiena", mums ir jādomā, kas ir nācija. Kā mēs veidojam nāciju, un svarīgi, ko šie krievvalodīgie domā, kāda ir viņu politiskā nostāja un kāda ir viņu lojalitāte pret mūsu valsti. Vēlreiz aicināšu neignorēt faktu, ka mēs neesam atrisinājuši problēmu, ka liels skaits dzīvojošo joprojām nav, iespējams, arī, jā, lojāli Latvijas valstij, ko mēs varam darīt? Mēs esam diezgan daudz darījuši un joprojām darām. Man liekas, ka labs piemērs ir Rīgas Čehova teātris, kurš aicina latviešu režisorus, kuri runā par aktualitātēm, viņi sludina mūsu vērtības, bet vai tāpēc mēs viņiem aizliegsim spēlēt krievu valodā, nezinu. Man liekas, tā nav pareizi domāt.
Kara konteksts pārslēdzis mūsu domāšanu melnbaltu, un vēsturiski jau tā asie jautājumi ieguvuši vēl skaļākus toņus?
Protams, kara konteksts ir licis mums domāt melnbaltos toņos, bet tas arī rada zināmu bīstamību. Mums jāsaprot, ka aiz šī melnbaltā – sliktais labais – stāv cilvēks. Un Latvijas Kultūras akadēmijā šobrīd es strādāju ar latviešu un krievvalodīgo kopienu. Krievvalodīgie, kuri ir četru gadu laikā iemācījušies latviešu valodu, kuri ir lojāli mūsu valstij, tajā brīdī, kad viņi publiskā telpā izdzird ļoti nacionālistisku, agresīvu kritiku, viņi to uztver arī ļoti personīgi. Tā ir mana pieredze, un viņi paši nesaprot, kas mums ir jādara, lai mēs justos kā savējie. Viņi grib būt mūsējie. Tie ir mūsējie, tie ir Latvijas valsts pilsoņi. Un ļoti uzmanīgi jābūt ar šiem te skaļiem apgalvojumiem, jo tie arī ir cilvēki, kas ir dzimuši Latvijā.
Jā, viņi ir piedzīvojuši pagātnē skolās to, ka viņiem nebija iespēju iemācīties latviešu valodu. Iespējams, tur arī slēpjas kļūda, un to lai risina un diskutē analītiķi, kāpēc tāda problēma bija, varbūt mums bija jāpieņem ātri lēmums, ka nav krievvalodīgo skolas. Iespējams. Šobrīd es to nevaru spriest.
Bet kā lai jūtas šis jaunietis, kurš man saka – man bija skolotāji, kas vispār nerunāja latviešu valodā. Man nebija, ar ko runāt latviešu valodā. Bet es gribu būt piederīgs šai valstij, šai nācijai.
LTV galvenās redaktores Sigitas Roķes komentārs:
"“Kultūršoks” turpina sarunu par sabiedrības saliedētību un integrāciju. Mūsuprāt, par to ir svarīgi runāt, īpaši šajos nedrošajos ģeopolitiskajos apstākļos, kad agresīva kaimiņvalsts ir uzsākusi nežēlīgu karu pret Ukrainu.
Pēdējās desmitgadēs ir bijušas neskaitāmas integrāciju veicinošas programmas, ir ieguldīti miljoni, bet vēl joprojām esam tikai ceļā uz iekļaujošu, vienotu nāciju. Vairāk nekā jebkad šobrīd mūsu valsts stabilitāte un spēks ir atkarīgi no lojāliem, vienotiem cilvēkiem ar kopīgām vērtībām. Tas ir iemesls, kāpēc mēs uzskatām, ka par šīm lietām ir jārunā, jāidentificē problēmas un jāmeklē tie saskarsmes punkti, kas mūs vieno un saliedē."
Un jautājums no viņa skan – kas es esmu? Es esmu latvietis? Jā, es gribu būt latvietis, bet mana etniskā piederība ir krievs. Kas tad es īsti esmu?
Mums ir jāsludina tas, ka tie ir mūsējie, viņiem jādod sajust, ka viņi ir Latvijas pilsoņi, un mums ar viņiem ir jāstrādā un jārunā, un jāsaprot, ka mēs kopā varam turēt savas valsts vērtības, runāt par viņām. Un es esmu par vienu valodu. Absolūti neatbalstu, protams, divvalodību, kā varbūt daži man mēģinātu pārmest. Mans uzdevums ir cilvēcīgi veidot un turpināt veidot šo dialogu, ko mēs patiesībā jau darām, bet nedarīt to agresīvi.
Vai šis ir brīdis, kad arī mēs paši šajos juku laikos varam noformulēt un nonākt pie jautājuma – kas mēs esam šeit, Latvijas teritorijā?
Mēs esam Latvijas pilsoņi. Es domāju, ka mums tas ir jānoformulē un mums nav savā starpā jākašķējas vai jāmēģina viens otram pārmest, vai, nedod Dievs, vēl meklēt raganu medības – kāds katram ir viedoklis. Vēlreiz gribu atkārtot, man līdzās ir ļoti daudz labi draugi, jauni cilvēki, kuri runā krievu valodā, bet viņi ļoti labi ir apguvuši latviešu valodu. Tāpēc viņi nekļūs manās acīs par tautas nodevējiem, jo viņi ir neatkarības laika bērni, viņi ir dzimuši Latvijā un viņi jūtas piederīgi.
Manuprāt, te vēl varētu skatīt paaudžu jautājumu. Jo, runājot arī ar studentiem, viņi neizjūt konfliktus savā starpā.
Viņi saka, mēs to izjūtam vecāku paaudzē, un, iespējams, tā saknes ir, protams, viņu vēsture un viņu pieredze. Mūsu paaudzes pieredze ir citādāka, līdz ar to varbūt arī šis ir tāds paaudžu konflikts šajā gadījumā, kas arī izraisās publiskajā telpā. Tāpēc ir vērts arī par to aizdomāties, jo es redzu, ka vecākā paaudze vairāk sludina šo agresiju, populistisku viedokli par krievvalodīgajiem. Un mani tas mulsina, jo es starp tiem neredzu jaunus cilvēkus.
Gatavojoties intervijai, parunājos ar studentiem, kas studē Latvijas Kultūras akadēmijā aktieros un kuri tieši nāk no Bolderājas vides, un viņi ļoti slikti zināja latviešu valodu, bet četru gadu laikā viņi to apguva. Viņi, protams, ir mazlietiņ apvainojušies vai aizvainojušies, ka atkal šī problēma ir tik aktuāla, un viņi saka, ka varbūt tam pat nav jāpievērš tik liela uzmanība, jo mums problēmu nav, kāpēc jūs atkal aktualizējat šīs sāpīgās lietas, kas ir sāpīgas varbūt mūsu vecākiem? Un viņi nevar atteikties no vecākiem, vecāki ir dzīvojuši ilgstoši vienas citas propagandas masu mediju varā ilgstošu laiku. Un ar to šobrīd cīnīties ir ļoti grūti.
Es nevaru izmainīt savus radiniekus vienas dienas laikā. Protams, varētu sabiedrība pārmest, ko tad viņi darīja, kāpēc viņi nemainījās, kāpēc viņi nesaprata, kur viņi dzīvo? Te ir elementārs piemērs – mana pierobeža, kurā dzīvoja mani vecāki. Es atceros no bērnības – Krievijas televīzija rādīja vienkārši daudz labākā kvalitātē, nekā varēja skatīties toreiz LNT vai Latvijas Televīziju. Tā ir elementāra tehniska lieta. Tas ir viens piemērs.
Ja varam šos procesus kaut kā nodefinēt – kas ir tas, kur šobrīd ejam? Pašattīrīšanās, jāizdzīvo paaudžu konflikts, un šī šķelšanās un plosīšanās ar laiku vienkārši norims?
Es ieteiktu nebaidīties, es pats sev to novēlētu, nebaidīties skatīties realitātei acīs un vēlreiz – neizlikties, ka joprojām mēs dzīvojam uz pulvera mucas, jo liela daļa ir Latvijā nelojālu cilvēku, kas ir krievvalodīgie, bet vairāk pievērst uzmanību tiem krievvalodīgajiem, kuri ir integrējušies, un šiem procesiem, lai viņi ir īstie cilvēki, palīgi papildināt šo skaitu, lai mūsu nācija kļūtu vienota un lai mēs runātu vienā valodā, un mēs būtu piederīgi šai valstij, un lai arī viņi justos aizvien vairāk piederīgi šai valstij un saprastu, kādas ir mūsu vērtības.
Maksimāli izvairīties no provokācijām, kas šobrīd kādam ir izdevīgas.
Maksimāli izvairīties savā starpā, nezinu, kādu interešu dēļ, varbūt minēšu – tas paaudžu jautājuma kontekstā –, kašķēties par to, kurš ir ko piedzīvojis un kā mēs katrs saprotam šos jēdzienus "integrācija", "divkopiena".
Mēs tiešām katrs saprotam savādāk šos jēdzienus, un es domāju – no tā veidojas šis konflikts. Jebkuru tavu pateikto jēdzienu, ko es šobrīd saku, var apgriezt pilnīgi otrādāk, un mēs kļūstam par ķīlniekiem un apvainojamies, un atkal ļaujamies emocijām. Mūsu negatīvās emocijas kādam ir izdevīgas, un tas nav noslēpums, kam tas ir izdevīgi. Mēs skaidri zinām, ka mūsu sabiedrībā ir aģenti, krievu, iespējams, aģenti, kas veicina šos procesus. Mēs par viņiem nekad neuzzināsim, bet mums ir svarīgi būt analītiskiem, iedziļināties lietās, un to es arī cenšos darīt un arī mēģinu saprast, kas ir vārds "divkopiena" un kā katrs viņu interpretē. Šajā gadījumā tas tiek pagriezts, ka es sludinu divvalodību, kas absolūti ir meli, un tāds nebija mans mērķis vai tā nav mana ideoloģija. Mana ideoloģija ir būt un draudzēties kopā, un maksimāli būt iekļaujošiem, iekļaut to sabiedrības daļu, kura visu laiku saņem pārmetumus. Un, protams, tad veidojas arī pretreakcija. Un, jo lielāka būs pretreakcija, jo būs lielāka šķelšanās, un tas mums arī nav izdevīgi.
