Latviešu valoda ir ļoti kustīga un elastīga. Tā ielaiž sevī gan rusicismus, gan ģermānismus, gan anglicismus, spēj tos izmalt, palietot un pēc tam no tiem arī atteikties no paaudzes uz paaudzi. Vienlaikus angļu valodas ietekme vairs nav noliedzama: tā skaidri jūtama gan atsevišķu vārdu, gan sintakses līmenī. Par latviešu valodu asajā valodu konkurencē sprieda rakstniece, redaktore un tulkotāja Ieva Melgalve, dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš un tulkotāja un atdzejotāja Ieva Lešinska.
Valodas kvalitāte vairs nav kontrolējama
Valsts valodas diena –15. oktobris – ir piemērots mirklis, kad pārdomāt, kā paši lietojam savu valodu, ko tajā piejaucējam, kā to kopjam un cik daudz vispār par to būtu jāuztraucas.
Kā viena no pēdējo gadu aktuālākajām problēmām daudzkārt uzsvērta ir angļu valodas lielā ietekme uz latviešu valodas lietojumu, it sevišķi, ja domājam par jaunāko paaudzi.
"Es par to uztraucos pirms gadiem trim līdz pieciem, kad to pirmoreiz ievēroju. Tagad jau es esmu samierinājusies ar faktu.
Es pasniedzu rakstīšanu studentiem, no kuriem daļa šobrīd ir bakalaura līmenī, un tad es katru gadu redzu, kādi viņi atnāk, īsti nekad nerakstījuši, un ko viņi man rāda tad, kad piedāvā man tekstu. Šķiet, ka ar katru gadu arvien vairāk angļu valodas ietekme ir jūtama. Turklāt ne vārdu līmenī, ko viņi, protams, saprot, – ja es prasu rakstīt latviski, ir jāraksta latviski –, bet sintakses līmenī. Angļu valodas sintakse, kas ir burtiski pārcelta latviešu valodā, pirmkārt, neskan, un, otrkārt, man ir jāsāk domāt, vai viņi domā angliski un prātā pārtulko to visu latviski," atzina rakstniece Ieva Melgalve.
Viņa norādīja, ka arī sarunvalodas līmenī angļu valodas ietekme kļūst arvien izteiktāka gan jauniešu, gan bērnu vidū.
Dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš savukārt bilda, ka tie maģistra līmeņa studenti, ar kuriem strādā viņš, pagaidām šo ietekmi neliek tik ļoti manīt.
"Varbūt man tikai tā liekas, bet es tik ļoti nejūtu to angļu valodas klātieni. Es redzu, ka ir cilvēki ar dažāda līmeņa valodas lietojuma prasmēm un tradīcijām, bet, jā, varbūt, ka tas nāk no bakalauriem un tūlīt, tūlīt būs arī maģistros," pauda Vērdiņš.
Ap mums visu laiku ir internets, sociālie mediji un dažādas lietotnes, un teksti, kas tur sastopami, bieži vien ir pārtulkoti no angļu valodas, turklāt tulkojums nereti nav kvalitatīvs.
"Liekas, ka tā valodas kvalitāte vienkārši vairs tik ļoti nav kontrolējama. Mēs lasām kaut ko, ko neviens tā pa īstam nopietni nav tulkojis, rediģējis.
Neviens nav pieņēmis lēmumu, vai šis tulkojums, vai šis latviskojums ir gana labs, lai to redzētu citi. Vienkārši tiek iebliezts kaut kāds teksts, un mēs to visi redzam," analizēja Vērdiņš.
Angļu valoda – kopš bērnudārza
Jāsaprot, ka latviešu valodai kā mazai valodai šobrīd jāspēj izdzīvot lielā konkurencē, kas līdz ar digitālās vides un satura ienākšanu ikdienā tikai pieaug.
"Es domāju, ka latviešu valoda sāk konkurēt ar angļu valodu jau tad, kad cilvēks iet bērnudārzā, jo mēs nevaram bērniem rādīt visu laiku uz riņķi "Zaķīšu pirtiņu" un "Zelta sietiņu".
Bērni – gribot negribot – regulāri patērē multenes vai raidījumus, vai jebko citu, kas ir angļu valodā. Droši vien, ka nav reāli šādu apjomu interesanta materiāla piedāvāt, lai tas viss būtu latviski. Mēs to vienkārši, manuprāt, nemākam un nemaz nespējam saražot. Līdz ar to tā ir paaudze, kurai visa pirmā, svarīgā, aizraujošā kultūras pieredze tiek gūta angļu valodā," stāstīja Vērdiņš.
Viņaprāt, tas arī nosaka līdzsvaru starp angļu un latviešu valodu bērnu ikdienā. Turklāt latviešu valoda šajā vecumā vēl skaitās "obligātā skolas valoda", kas ir sūri un grūti jāmācās, bet ar patīkamām un izklaidi saistītām lietām bērniem un jauniešiem asociējas angļu valoda.
Veids, kā maskēties
Vēlāk, pusaudžu gados, angļu vai citas svešvalodas lietošana ir arī veids, kā atšķirties no iepriekšējām paaudzēm un savā ziņā pat maskēties.
"Angļu valodu neviens neuzspiež, tā nāk organiski.
Bet man šķiet, ka varbūt tas nāk vēl no padomju laikiem, kad – es atceros sevi: tu mēģināji runāt kaut kādā žargonā, un tas žargons ļoti atšķīrās no tā, kāda ir rakstītā latviešu valoda, kuru tu gan arī labi zināji un rakstīji tajā. Tas žargons bija sava veida maska, jo runāt pa tiešo negribējās, tāpēc, ka valoda bija, rupji runājot, sačakarēta. Respektīvi – tādā pareizā, bet ļoti cilvēciski svešādā valodā rakstīja avīzes, un tā bija tā oficiālā valoda, tāpēc tu runāji kaut kā pa savam. Man liekas, ka arī tā angļu valoda savā ziņā ir tāda maskēšanās – tu negribi runāt pa tiešo, tu negribi pa tiešo pateikt savas domas," sprieda tulkotāja un atdzejotāja Ieva Lešinska.
Melgalve pauda ideju, ka angļu valoda jauniešu un jauno pieaugušo vidū tiek lietota kā sarunvaloda tāpēc, ka tā ir emocionāli neitrālāka.
"Ja mēs pasakām kādu frāzi latviski, tā iegūst daudz lielāku svaru emocionāli mums pašiem un arī tiem, kas šo frāzi uzklausa, nekā tā pati frāze angliski.
Iespējams, tas tā bijis vienmēr. Arī no maniem pusaudžu gadiem viena un tā pati frāze latviski vai angliski ir divas pilnīgi dažādas pasaules. Latviešu valoda mums trāpa spēcīgāk, un faktiski tā tiek atstāta varbūt kā tāda intīmāka valoda, kurā mēs runājam emocionāli patiesāk un tad, kad mēs esam gatavi runāt," skaidroja Melgalve.
Valoda jāpapildina un jāpaplašina
"Vārdu līmenī mani [citu valodu ietekme] nesatrauc, un man šķiet, ka latviešu valoda diezgan labprāt pieņem un latvisko vārdus: mēs varam kaut kā pielikt to latvisko galotni un izdzīvot. Man ļoti patīk tas, ka šobrīd daļa arī no politiskā aktīvisma ir mēģinājumi mainīt valodu, papildināt valodu un paplašināt valodu.
Mēs par to, protams, atkarībā no politiskās orientācijas, varam sašust vai priecāties, vai dusmoties, bet kā valodas entuziastam man patīk tas, ka cilvēki uzstāj uz to, ka viņi atradīs to vārdu latviski sev," pauda Melgalve.
Problēma ir tad, ja šie vārdi atrasti netiek – ja cilvēks nespēj latviski pateikt, kas viņš ir un ko vēlas, jo latviski vienkārši nav šāda vārda, bet angliski gan to var izdarīt.
"Arī no augšām ļoti nelabprāt un ilgi šādus vārdus ievieš vai atļauj, un mēdz teikt, ka vispār tā nav problēma, jo tādi cilvēki neeksistē. Tas gan cilvēkus varētu izstumt no valodas areāla, un tas atkal dara bēdīgu: fleksibilitātes trūkums tajā pieņemtajā valodā. Vai tas, cik lēni mēs pārejam uz tādām frāzēm kā "cilvēks ar invaliditāti". Vai tas, ka atrast vēl kādu smalkāku, skaistāku, jaunāku vārdu, vienmēr nāk traki grūti. Bet nav tā, ka mēs necenstos," pauda Melgalve.
Vai no anglicismiem vienkārši jāizaug?
Lešinska atzina, ka par angļu valodas ietekmi viņa ļoti uztraucās pirms gadiem trim, pieciem. Galvenokārt tāpēc, ka brīžiem vienkārši vairs pat nesaprata, ko nozīmē vārdi, ko jaunieši, un tostarp viņas meita, lieto.
Taču viss plūst un mainās, bērni aug, un nu jau viņas meita savu attieksmi pret latviešu valodu pilnīgi izmainījusi.
"Mana meita, kurai pirms gadiem pieciem bija 16, viņa arī runāja ar visiem "ta kā", kas ir "like", un ar dažādiem džadžo [angliski – judge] un tamlīdzīgiem vārdiem. Un tad viņa – sev, varbūt man, latviešu tautai par laimi – nokļuva Amerikā, un tagad pavada semestri Francijā.
Būšana ārpus Latvijas ir vienkārši nostrādājusi kā tāda burvju nūjiņa, jo pēkšņi viņai vajag runāt un rakstīt pareizi latviski," stāstīja Lešinska.
Viņa atzina, ka meita liek labot pat sūtītās īsziņas, ja tajās kaut kas ir nepareizi. Arī tad, kad viņa atbrauc brīvdienās uz Latviju, ar saviem draugiem viņa cenšas sarunāties pēc iespējas pareizākā un tīrākā latviešu valodā.
"Es viņai jautāju: tad, kad tu tiecies ar saviem draugiem, kādi tad atkal ir tie vārdiņi, kurus jūs lietojat? Viņa lepni izslējās un teica: es un mani draugi cenšamies runāt latviski un tikai latviski," stāstīja Lešinska.
Cik tālu iesim?
Skaidrs, ka svešvārdu vai aizguvumu no svešvalodas ienākšana latviešu valodā ir neizbēgama un nenovēršama, taču – cik tālu tas pieļaujams, un vai to vispār iespējams kontrolēt? Vērdiņš, atbildot uz šo jautājumu, bija skeptisks.
"Mums jau šeit ir viegli sēdēt un izdomāt procentus, cik svešvārdu varam iepludināt savā runā, bet mana pārliecība ir tāda, ka mēs dzīvojam tomēr tādos īpašos laikos, kad, manuprāt, pavisam drīz izaugs un nostiprināsies tā paaudze, kas savus galvenos kultūras iespaidus jau no bērnības ir guvusi angliski. Līdz ar to mēs vairs nerunāsim par to, ka angļu valodu lieto tāpēc, ka latviešu valodā kautrējas kaut ko pateikt, ka angļu valoda ir neitrālāka. Nē, tie būs cilvēki, kuriem angļu valoda varbūt būs labākā līmenī nekā latviešu valoda, un tas būs veids, kādā viņi domā un runā," viņš vērtēja.
Savukārt Lešinska sprieda, ka nākotnē latviešu valoda patiešām varētu piedzīvot lielas pārmaiņas, bet no malas tās kontrolēt īsti nav iespējams.
"Mēs te runājam par vārdu krājumu un tā tālāk, bet mani vairāk tādā personīgā līmenī uztrauc intonācijas, un man ir jādomā par to, vai mēs nenonāksim pie tā, ka latviešu valodā pēkšņi parādīsies artikuli. Tāpēc, ka skaidrs, – nemitīgi lietojot "šis te, šī te" un tā tālāk, tie aizvieto artikulus. Ej nu tu sazini, kā tas viss mainīsies," atzina Lešinska.
Vienlaikus viņa stāstīja, ka šobrīd no latviešu valodas angliski tulko 19. gadsimta tekstu, un tajā ārkārtīgi skaidri jūtama vācu valodas ietekme, kas mūsdienās vairs nav tik aktuāla.
"Kopumā es tikai gribu teikt, ka valoda mainās, bet zināmā mērā – jā, es pilnīgi piekrītu, ka tulkojumi ir viena sfēra, kurā vajadzētu parādīties skaistai un labskanīgai latviešu valodai, un tāpat arī kultūrtelpā tai vajadzētu dzīvot kā dzīvai un daiļai valodai, nevis turpināt to piesārņot un pieļaut, ka tas tā notiek. Tajā pašā laikā es nedomāju, ka tur kaut kādai autoritātei ir jāiejaucas un jānorāda – tagad nesakiet šitā, bet sakiet tā," uzsvēra Lešinska.
