ĪSUMĀ:
- Rakstnieks Vilis Lācis padomju laikā jau vienreiz ir pārbedīts.
- Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas deputāts Valdis Gavars ir pārliecināts, ka padomju okupācijas kolaboranta Viļa Lāča piemineklis ir jāpārvieto un ka Lāča ģimene piekritīs vēlreizējai rakstnieka pīšļu pārbedīšanai.
- Lāča ģimenē nav vienprātības par pīšļu pārbedīšanu, rakstnieka mazmeita Ilze Lāce šādu rīcību uzskatītu par kapa zaimošanu.
- Filozofe Skaidrīte Lasmane uzskata, ka ar Viļa Lāča pieminekļa pārcelšanu un pīšļu pārbedīšanu ir nokavēts.
Vilis Lācis jau vienreiz ir pārbedīts
Elmāram Mažānam drīz būs 85 gadi, un tikai pirms diviem gadiem kapracis ar 50 gadu darba stāžu devās pensijā. Dzīves laikā viņš izracis ap 30 000 kapu. Vienu no tiem arī Vilim Lācim, bet ne pirmo, kurā rakstnieks tika guldīts 1966. gada 9. februārī, par ko nākamajā dienā laikraksts "Rīgas Balss" vēstīja: "Latviešu tauta atvadījās no sava uzticamā dēla, kas visu mūžu, līdz pēdējam elpas vilcienam nesavtīgi kalpoja komunisma idejām." Kapracis labi atceras, kurā vietā Meža kapos rakstnieku apraka pirmo reizi: "Lācis bija, kur zvanu tornītis, kur iet pa vārtiem iekšā, uzreiz labā pusē, kur Lāča aleja sākās, viņš bija gandrīz taisni pretim kapličai aprakts tuvu pie ceļa, kad iet lielais ceļš, tuvu pie ceļa bija aprakts. No kapličas apmēram kādi 50 metri. Es tad viņu neraku iekšā." Toreiz padomju funkcionāriem šķita, ka Lācim jāizrāda lielāks gods. Tika pieņemts Lāci pārbedīt vietā, kur viņa piemineklis mestu ēnu uz Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekli. Metu konkurss par Viļa Lāča pieminekli noslēdzās 1967. gadā. Tajā uzvarēja tēlnieks Aivars Gulbis, kurš vēlāk piedalījās arī Uzvaras parka monumenta izveidē. Pats piemineklis tika atklāts tikai 1974. gadā. Rakstnieka pīšļus pārbedīja klusi. Lai gan Lāča otrā sieva Velta Lāce vēlējusies būt klāt, kapracis Elmārs Mažāns stāsta, ka pārbedīšana notika, pat viņai nezinot.
"Naktī mēs rakām viņu ārā, lai nebūtu runas.
Tanī laikā jau skatījās kaut kā savādāk. Bija kā cirkā. Kad izrakām viņu ārā – kaut kāda komisija nāca, skatījās un bija atveduši baigi lielo kasti, kur četri varēja sakāpt iekšā, lai tos kauliņus… Vajadzēja kādu, kas zina, kā kapos tas pastāv. [..] Tos kauliņus tajā lielajā kastē nevarēja ielikt un lielo kasti nemaz tajā bedrē nevarēja ierakt. Tad man bija vecs zārks, šķūnī stāvēja, nozāģējām mazliet mazāku zārku un tos kauliņus ielika. Septiņus gadus viņš ir gulējis un kas tur palicis, neko daudz. No rīta nāca drusciņ paskatīja un pārbaudīja, vai visu esam salikuši iekšā un nolaida iekšā tos kauliņus, tur varbūt kādi drēbju gabaliņi palikuši no tā visa."
Vilis Lācis kalpoja režīmam arī pēc nāves
Rakstnieks Māris Bērziņš, kurš sērijā "Es esmu…" sarakstīja romānu par Viļa Lāča dzīvi "Nākotnes kalējs", ir pārliecināts, ka pat miris rakstnieks turpināja kalpot režīmam: "Viņš jau bija tā izaudzis, ka viņš jau vairs nepiederēja sev – gan ar savu rakstniecību, gan arī ar iesaistīšanos politiskajā dzīvē. Kad jau tu esi valsts vadītājs, tad jau tu piederi tai varai, nevis pats sev vairs un saviem tuviniekiem, un tāpēc jau arī viņu, šķiet, pārapbedīja un pieminekļus lika, ne jau ģimene to darīja.
Tā bija tīrākā politika, piemineklis un tas viss, tā pārvietošana, pārapbedīšana."
Māris Bērziņš domā, ka Lācis savā būtībā bijis vienkāršs cilvēks un, iespējams, būtu daudz laimīgāks, ja viņa pelni būtu izkaisīti jūrā. Viļa Lāča mazmeita no otrās laulības Iveta Feldmane vectēvu dzīvu nav satikusi, taču gājusi bērnībā līdzi vecmāmiņai uz kapiem un atceras, ka viņa stāstījusi ko līdzīgu: "Man ir pavisam noteikti atmiņās skaidri tas, ko teica mana vecmāmiņa Velta Lāce. Viņa mani ņēma līdzi, nākdama šurp, apkopt kapu, un viņa katrreiz teica tādus vārdus –
Lācis nekad nebūtu gribējis tādā vietā tik pompozu un milzīgu pieminekli. Tas man tā tiešām iespiedies atmiņā."
Iesniegumi par Lāča kapa pieminekli krājas
Šoruden, gandrīz 50 gadus pēc Lāča pārbedīšanas, Meža kapos pie rakstnieka kapa parādījās paziņojums, ka Rīgas domes Kapsētu pārvalde lūdz atsaukties rakstnieka Viļa Lāča tuviniekus. Kapsētu pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītājs Gints Zēla norāda, ka iemesls radinieku meklēšanai bijis birokrātisks: "Mums bija situācija, ka bija radinieks vērsies Kapsētu pārvaldē ar vēlmi noslēgt kapavietas uzturēšanas līgumu, taču to līdz galam nebija veicis. Attiecīgi publiskajā telpā izskanēja jautājums par to, ka bija personas, kuras vēlējās, lai pašvaldība uzsāk kādu darbību par attiecīgi pieminekļa pārvietošanu vai nepārvietošanu. Un lai vispār pašvaldība būtu ar kādu tiesīga uzsākt darbības, bija jāatrod persona, kura uzņemas šīs kapavietas uzturēšanu, attiecīgi tādā veidā arī pašvaldība meklēja personu, kura ir gatava noslēgt uzturēšanas līgumu."
Uz paziņojumu atsaucās gan pēcnācēji no Viļa Lāča pirmās, gan otrās ģimenes. Viņi apzinās, ka ir jānoslēdz līgums par kapavietas uzturēšanu, bet ir neziņā, kas notiks tālāk. Skaidru atbildi nespēj sniegt arī Kapsētu pārvalde, kas tikai vēlējās nodrošināties ar līgumu, ja Rīgas dome grasītos pieņemt kādu lēmumu par Viļa Lāča kapavietu. Iesniegumi, ka Viļa Lāča piemineklis aizēno Jāņa Čakstes kapa vietu, krājas. Pēdējo Pieminekļu padomei iesniedzis arhitekts Andrejs Ģelzis, piedāvājot kapa pieminekli pagriezt 90 grādu leņķī.
"Mūsu ieskatā, ka, protams, vēsturiski šis konkrētais apbedījums, kurš bija pārbedījumus vēl tajā laikā, ir veikts tieši tā iemesla dēļ, lai mazinātu pirmā prezidenta nozīmi valstī, un droši vien, ka ir vērts diskutēt par to, ka šis piemineklis tiek pārcelts.
Taču mūsu ieskatā šai diskusijai jābūt kontekstā kopā ar visu Čakstes aleju, kura arī ir visa sabojāta padomju laikos, jo ir ļauts veikt apbedījumus, kas ir tur tālāk, nu tagad sniegā noteikti neredzēs, bet par to ir jādomā kompleksi," uzskata Kapsētu pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītājs Gints Zēla.
Lāča kapavietas pārcelšana politiskā kapitāla vairošanai?
Lai gan diskusija Pieminekļu padomē beigusies bez rezultāta, Rīgas domes deputāts Valdis Gavars ir pārliecināts, ka jau nākamgad Viļa Lāča piemineklis tiks pārcelts: "Precīzi nav par to runāts, ir dažādi varianti, viens no variantiem, teiksim, ir, kam varētu piekrist, – vajadzētu mums veidot parku, kur mēs novietotu visus strīdīgos pieminekļus, – tā, kā tas ir Lietuvā. Un tad pie katra ir zīme, ko cilvēks labu darījis, ko ne visai labu, īsu aprakstu par to, un tad tas būtu civilizēti. Man zvanīja cilvēki pēc pirmās pārraides (sižeta ziņu raidījumā "Panorāma" – aut.) un teica, ka varētu kā jau zvejnieka dēlu novietot pie Zivju paviljona, nu tur zivis ir. Un tā kā tiek spriests par to, ka viens paviljons varētu tikt atdots mākslas pasaulei, tad tas arī varētu būt viens no variantiem." Deputāts ir pilnīgi pārliecināts, ka pie viena varētu vēlreiz pārbedīt pašu rakstnieku. Bet tas nevar būt deputātu lēmums. Un to domes deputātiem atgādina arī Viļa Lāča mazmeita no pirmās laulības Ilze Lāce, kura šobrīd dzīvo Vācijā: "Manuprāt, šobrīd tās visas ir vienkārši tādas politiķu runas, diezgan ciniski mēģinot izsist sev politisko kapitālu, solot rakt ārā dažus kaulus un zārku rokturus. Bet tik vienkārši jau to pēc likuma tā nemaz nevar izdarīt. Un es zinu arī, ka citām Rīgas domes frakcijām ir cits ieskats šajā jautājumā."
Ģimenē nav vienprātības – pieļaut rakstnieka pīšļu pārbedīšanu vai ne
Pagaidām Viļa Lāča pēcnācēju vidū nav vienota viedokļa, ko darīt ar Viļa Lāča kapa vietu un viņa mirstīgajām atliekām. Rakstnieka mazmeita Ilze Lāce ir pret vectēva pīšļu pārbedīšanu: "Mani brālēni, kā es saprotu, viņi pieļauj tādu kompromisa variantu – ja jau tas mūsu vectēvs tik ļoti tur kādam traucē, galu galā viņu varētu arī apbedīt pie viņa vecākiem, pie Karlīnas un Teņa Lāčiem. Mans ieskats gan ir tāds, ka jebkura vēlreizēja mirstīgo atlieku raušana ārā no zemes – tā tomēr būtu kapu apgānīšana." Viļa Lāča mazmeitai Ivetai Feldmanei pagaidām nav iekšējas skaidrības, kāda rīcība būtu vispareizākā: "Pateikt nē, nekādā gadījumā, nemūžam – droši vien arī es nevarētu. Pateikt jā, tagad darām to uzreiz – kā, kāpēc arī ne, patiesībā man nav tādas skaidras atbildes. No vienas puses, manuprāt, nebūtu īsti pareizi tagad šādi risināt kaut kādu varbūt vēsturiski neērtu jautājumu, tagad raksim laukā, tā teikt, visus neērtos latviešus, pārvietosim tur, kur tiem šodien liktos pareizāk un loģiskāk? Un atkal vēl pēc kaut kāda laika mainīsies kaut kāds ideoloģisks skatījums, ideoloģiski piestrāvota ideja par to, un tad atkal kaut ko mainīsim?
Bet paša pieminekļa pārvietošana man vispār šķiet diezgan utopisks pasākums no praktiska viedokļa."
Kapracis Elmārs Mažāns, kuru Meža kapos mēdza saukt par Kapu kungu, uzskata, ka rakstnieka pīšļi nav jāņem ārā, tikai jānoņem piemineklis: "Tas piemineklis jānoņem nost, jānoņem. Nu tur ir daži kauliņi, viņu rakt? Nu nolīdzināt, noņemt to visu to monstru nost. Teica varbūt pagriezt – jau sen teica, ka vajag to, bet neviens negribēja, baidījās atklāti runāt, lai nebūtu skandālu, bet tagad tādi laiki."
Kapavieta kā jaunās paaudzes mācību stunda
Filozofe Skaidrīte Lasmane ir pārliecināta, ka ar Lāča kapavietas pārcelšanu ir nokavēts: "Pašlaik sabiedrībā ir naida tik daudz, pārpārēm. Es nedomāju, ka šī pārapbedīšana un pieminekļa nojaukšana ir iecerēta kā svinīgs rituāls, izrēķinoties ar pagātni. Es domāju, ka tur naids tikai nāks klāt. Un tāpēc es nedomāju, ka šobrīd vairot naidu, ļaunumu, naidu, ir saprātīgi, jo cilvēki savu pagaidām dabīgo saprātu var izmantot daudz labāk no morāles viedokļa." Filozofe domā, ka tagad Lācim vajadzētu palikt tur, kur ir, kā mācību stundai: "Par to naudiņu, ko varbūt neizliek, ja veselais saprāts darbosies, neizmantos Viļa Lāča pārapbedīšanai un pieminekļa nojaukšanai, šo naudu lai piešķir Rīgas dome vai arī mūsu elitārās varas instances vēstures skolotājiem, vai "Skolas somai", lai vēstures skolotāji, literatūras skolotāji brauc pie Viļa Lāča pieminekļa. Lai bērni paši pārliecinās, kāds bija Vilis Lācis kā rakstnieks, lai skolotājs ar viņa dzīves stāstu – nežēlīgo, nevienkāršo, daudz liekulības tur ir bijis, daudz noklusētā, mums daudz nezināmā, – lai stāsta par to, kas ir zināms. Un lai tad vismaz nākamās paaudzes zina, ko nozīmē dzīvot citā vēstures posmā."
Kādam būt "neērto latviešu" liktenim?
Rakstnieks Māris Bērziņš pieļauj, ka Viļa Lāča dilemma ar laiku varētu pazust:
"Rakstniekam ir svarīgi, lai viņa darbus lasītu, un pagaidām man ir tā sajūta, ka viņa darbus vairs nelasa.
Ja nelasa, tad jau tas vārds pamazām pazūd. Tas rakstnieka vārds pamazām grimst lēnām aizmirstībā līdz ar cilvēkiem, kas aiziet arī mūžībā, sajūtu nesējiem, un nāk jaunas paaudzes, un viņām tas neko daudz neizsaka. Un to, kā viņas vērtēs Viļa Lāča ieguldījumu latviešu literatūrā, – man grūti spriest, bet tagad ir redzams, ka viņa politisko ieguldījumu mēs visi novērtējam diezgan negatīvi, un tas jau viņa nākotnē neko labu nedara, taču publicitāte saglabājas, mēs joprojām par viņu runājam."
Iveta Feldmane stāsta, ka jau no bērnības viņai vienmēr bijis jāsadzīvo ar vectēva pretrunīgo personību. Katrā dzīves posmā tas ir bijis citādi, bet viņa ir sapratusi, ka "neērtais latvietis" arī ir tautas daļa, un viņa atgriežas pie paša Viļa Lāča teiktā "Zvejnieku dēlā": "Es necitēšu precīzi, bet ideja tāda, ka par jūru, protams, par jūru, ka – lai kādas arī bangas būtu pāri gājušas un šalkušas, jūra nav pazaudējusi nevienu lāsi no sevis. Man šķiet, ka stāsts arī par mums, ka mums arī nevajadzētu zaudēt savas lāses no savas tautas, nācijas, kura ir pietiekami sarežģīta, neviennozīmīga, grūta, bet tie visi esam mēs. Pareizāki, nepareizāki, dižāki, ne tik diži, ļoti dažādi, un tās bangas mums ies un nāks pāri, tie viļņi krīt katru dienu lielāki vai mazāki, bet mums jāpaliek, kādi mēs esam savā daudzveidībā, arī savās pretrunās."
