Tajā viņš stāstīja par kultūrvietu izveidi Rīgā, Liepājā un Mostē (Igaunijā), darbojoties mākslas centrā "Totaldobže", kā arī par tukšo ēku pagaidu lietošanas organizācijas "Free Riga" darbību. Lektors īpaši pakavējās pie VEF teritorijas, "Totaldobže" un Tallinas ielas kvartāla piemēriem.
Kultūrvietas tukšajos īpašumos viņš sācis veidot 2010. gadā pēc vairāku pasākumu organizēšanas, iesaistot tajos VEF teritorijā darbnīcas īrējošos māksliniekus. Pēc pirmās kultūrvietas – "Totaldobže mākslas centra" – izveidošanas VEF teritorijā Kaspars Lielgalvis atvēra īstermiņa jeb pop-up mākslas centrus bijušajā "Preses namā" 2014. gadā, bijušajā Muitas mājā Liepājā 2015. gadā, Karostas ūdenstornī Liepājā 2016. gadā.
Viņš izveidojis Tallinas ielas radošo kvartālu, uzsācis veidot "Dzīves kvalitātes dizaina institūtu" Viskaļu ielā 36, trīs aizvadītās vasaras organizējot tur pasākumus. Šogad Kaspars strādā pie sabiedrības saliedētības pētījuma un vasarā palīdz bagātināt kultūrdzīvi Pāvilostā – kultūrvietā "Wonderland".
Kad ēkas stāv tukšas
Ieva Zeidmane: Cik daudz dzirdīgu ausu jūsu stāstītais sasniedza? Auditorijā bija arhitekti vai arī vēl citi interesenti?
Tieši pirms lekcijas jautāju – cik no jums ir arhitektu? Man liekas, pacēla rokas deviņdesmit pieci procenti. Piecdesmit, sešdesmit cilvēku.
"Brūzis Manufaktūra", kur notika lekcija, ir 2022. gada Latvijas Arhitektūras gada balvas ieguvējs. Tā ir vēsturiska ražošanas ēka, kas pielāgota alus darītavas un bāra vajadzībām. Jūsuprāt, kur slēpjas šīs pārveides veiksme?
Cik nu es tur paspēju pabaudīt tās telpas, man šķiet – ļoti, ļoti gaumīgi veikta renovācija, saglabājot vēsturiskus elementus un izdarot tikai to, kas pavisam nepieciešams, bez būtiskas visa vēsturiskā iznīcināšanas un mūsdienu pieejas.
Jūsu lasījums bija lekciju cikla sastāvdaļa. Šogad šī bija jau trešā lekcija. Vai būs arī turpinājums?
Lekcijas organizē Latvijas Arhitektu savienība. Šī bija trešā lekcija, un cikls noslēgsies 11. septembrī.
Kultūrvietu veidošanai sākāt pievērsties pirms gadiem četrpadsmit, varbūt pat vairāk. Jūsu pirmais projekts bija VEF teritorijā.
Tas bija 2008. gads, kad kopā ar citiem māksliniekiem, kuriem toreiz bija darbnīca VEF teritorijā, noorganizējām kopīgu pasākumu Mākslas dienu ietvaros – tās bija atvērto durvju dienas ar vairākām izstādītēm, tīri tāda mūsu pašu iniciatīva, kas izauga diezgan apjomīgā pasākumā, un tas iedvesmoja organizēt arī līdzīgus pasākumus. Vēl pēc pusgada bija nākamā izstāde, vēl pēc pusgada – vēl viena, tad ceturtā, un tad jau mēs nolēmām pamēģināt izveidot mākslas centru kā vietu, kur regulāri notiek gan izstādes, gan koncerti, gan dažādi citi pasākumi. Tā kā būtībā tāda pamatīgāka darbība sākusies no 2010. gadā. Bet pirmie četri pasākumi, kas iedvesmoja visu turpmāko darbību, bija tādi vienreizēji pasākumi. Kad organizējām tos, mums nebija mērķa izveidot jaunu kultūrvietu. Vienkārši tā mūs visus – personīgi mani un, domāju, arī citus māksliniekus – iedvesmoja tik ļoti, ka likās – kāpēc neizveidot jaunu kultūrvietu Rīgā?
Tātad gan vienreizēji pasākumi, gan ilglaicīgākas kultūrvietas. Jums pieredze jau ir gana liela: "Totaldobže", vairākas vietas Rīgā, Liepājā, Igaunijā, pat Spānijā.
Jā, par to Igauniju un Spāniju… Tas bija tāds periods kultūrvietu veidošanas pieredzē, kad man bija sajūta – Rīgā tādas vietas nav vajadzīgas, bet gribēju kaut ko līdzīgu turpināt darīt. Man bija tāda pozīcija:
ja reiz Rīgā šādas vietas nav vajadzīgas, atbalsta nav, un arī privātīpašniekiem, kuriem pieder konkrētās ēkas, ir pilnīgi vienalga, ka tās stāv tukšas, bet apmeklētāji, kas nāk, nav gatavi maksāt par ieeju un vispār uzskata, ka mākslā visam jābūt bez maksas...
Neslēpšu – arī finansiāli nebija iespējams turpināt, negribēju uzkrāt lielākus parādus, tāpēc meklēju, kur būtu iespējams turpināt. 2015. gadā Liepāja mani uzaicināja veidot vienu īslaicīgu vietu vienas vasaras garumā, to arī uztaisīju; 2016. gadā turpināju ar Karostas ūdenstorni, un paralēli jautāju visiem saviem kolēģiem ārpus Latvijas, vai viņi nevēlas sadarboties ar mani, rīkojot rezidences pasākumus, notikumus. Tā nokļuvu Igaunijā un Spānijā – iespējams, būtu arī pārcēlies uz dzīvi kaut kur citur, bet 2017. gadā saņēmu piedāvājumu atgriezties Rīgā, un sāku veidot Tallinas ielas kvartālu.
Ko gribi redzēt savā īpašumā?
Tobrīd jutāt, ka attieksme Rīgā mainījusies un ka arī šeit vajadzīgas tādas vietas?
Jā, es to redzēju! Arī Rīgas domes Īpašuma departaments veica kādus pretimnākošus soļus, kas motivē privātīpašniekus savus īpašumus dot bezmaksas lietošanā biedrībām ar sabiedriskā labuma statusu; bija izmainīti arī īpašuma nodokļa nosacījumi. Un tiešām, 2014. gadā nodibinājām biedrību "Free Riga", kur Mārcis Rubenis aizsāka pagaidu lietošanas modeli – lai vērtu vaļā tukšās mājas Rīgā ne tikai kultūras un mākslas pasākumiem, bet arī citām biedrībām individuālai lietošanai, tiem cilvēkiem, kuri vēlas kaut ko darīt, bet konkrētās nodarbes ir pietiekoši sabiedriskas, sociālas un nav tik orientētas uz biznesu, līdz ar to nevar atļauties nomāt telpas, bet tām ir dažādi interesanti projekti.
No 2014. gada līdz 2017. gadam tika izdarīts ļoti daudz. Arī biedrība "Free Riga" ir daudz izdarījusi – pirmie privātīpašumi, kas tika iegūti pagaidu lietošanā, vēl joprojām darbojas – piemēram, "Lastādija" kā vesels kvartāls.
2017. gadā tika uzsāktas sarunas ar bijušā Sanitārā autotransporta bāzes jauno īpašnieku: mēs vienojāmies par trīs gadu pagaidu lietošanas līgumu, kurā saskaņojām ar īpašnieku, ko mēs tur darīsim, lai arī viņam būtu interesanti ar mums sadarboties, un bezatlīdzības lietošanā ieguvām visas tās tukšās ēkas, kas atradās Tallinas ielā 10. Tagad tur ir jauns radošais kvartāls.
Šobrīd "Free Riga" lietošanā ir trīs īpašumi. Minējāt triju gadu periodu. Tas vienmēr ir tāds īslaicīgs projekts, vai tomēr reizēm tam ir arī turpinājums?
Būtībā ir tā, ka
īpašnieki no sākuma, protams, grib redzēt, kas notiek viņu īpašumos, jo pastāv arī risks, ka mēs "viskautko" sasolām, bet beigās nekas netiek darīts.
Ir arī, protams, dažādi īpašnieki, bet ir arī tādi, kuri drīz vien saprot, ka viņi paši tur grib kaut ko darīt.
Kopumā – ir Līksnas iela, Lastādija, Dzirnavu 27, Zunda kanāls, Tallinas ielas kvartāls, Viskaļu iela – kopā ir jau seši īpašumi.
Bet kāds laiciņš jau ir vajadzīgs, lai iedzīvotos. Uzreiz jau arī nevar redzēt, vai tas būs veiksmes stāsts.
Runājot par termiņu, protams, trīs gadi – tas it kā šķiet ilgs laiks, tajā pašā laikā tieši Tallinas ielas kvartāla gadījums parādīja, ka būtībā trīs gadi ir nepieciešami, lai izveidotu tādu vietu. Laiks paskrien ļoti ātri. Bet Liepājā, piemēram, telpas bija burtiski uz pāris mēnešiem! Karostas ūdenstornis bija uz diviem mēnešiem, bet arī divu mēnešu laikā var ļoti daudz ko izdarīt: var izveidot izstādi, atvērt apkārtējiem iedzīvotājiem,
ļoti daudzi uz Karostas ūdenstorni nāca tāpēc, ka nekad tur nebija bijuši un redzējuši to no iekšpuses. Šī ēka manā pieredzē ir visinteresantākā, kas bijusi pieejama maniem projektiem.
Lai gan mūsu rīcībā tā bija tikai divus mēnešus, aptuveni 12 mākslinieki izveidoja tur brīnišķīgu izstādi. Trīs mēneši bija "Preses namā", Liepājas Muitas mājā. Līksnas iela "Free Rīga" pārziņā bijusi divas vasaras, Dzirnavu iela, manuprāt, arī divas vasaras, pie Zunda kanāla ir īpašums – tāds angārs, kur arī dažādi pasākumi notika. Tur arī bija diezgan cieša sadarbība ar studentiem no RISEBA un Tehniskās universitātes. Bet ilglaicīgākais projekts, kas aizsākts jau pirms četriem gadiem, ir Viskaļu ielā. Mums ir līgums ar Rīgas Tehnisko universitāti uz 25 gadiem. Bet arī tas ir tāds pagaidu projekts.
Kā top kultūrvieta?
Kas ir vajadzīgs, lai izveidotu kultūrvietu? Nepietiek to tikai iztīrīt un sakopt. Tas noteikti ir daudz plašāk.
Jā, ir ļoti daudzas un dažādas pieejas, kā izmantot tukšās ēkas. Mēģinām uzklausīt apkārtējos iedzīvotājus.
Tallinas ielas kvartāls bijusi ļoti laba mācība, ka nedrīkstam aizmirst par apkārt dzīvojošajiem.
Piemēram, Viskaļu ielā Čiekurkalnā mēs tiešām mēģinām kļūt par tādu kā apkaimes kultūras namu, kur kultūrdzīve varētu būt aktīva.
Tāpat arī Lastādija kā kvartāls – tur ir ļoti daudz pasākumu un aktivitātes, kas domātas tieši apkārtējiem iedzīvotājiem, lai viņiem ir pieejamāka kultūra.
Vai izaicinājumi, kultūrvietu veidojot, visās vietās ir līdzīgi, vai katrai vietai tomēr ir sava specifika?
Katrai vietai ir sava specifika, un tas atkarīgs arī no īpašnieka. Mēs nevaram paņemt īpašumu, pilnībā nerēķinoties ar īpašnieka interesēm – protams, ka tā ir sadarbība ar īpašnieku. Ēkām ir sava specifika. Atrašanās vieta. Svarīgi ir iesaistītie cilvēki. Piemēram, Tallinas ielas kvartāls. Sākuma mēs izveidojām vīziju, ko vēlamies tur attīstīt. Bet cilvēki, kas nāca un pieteicās telpām, bija gatavi iesaistīties kvartāla veidošanā. Viņi nāca ar savām idejām un savu darbības pienesumu.
Kamermūzikas festivāla "Sansusī" rīkotāji Uldis [Trapencieris] un Armands [Siliņš] ir no akadēmiskās mūzikas vides: viņi izveidoja koncertzāli "Tu jau zini Kur", kur bija ļoti daudz akadēmiskās mūzikas, bet tajā pašā laikā kaimiņos, piemēram, darbojas Tallinas pagalms, kura īpašniekiem vairāk interesē džeza mūzika vai elektroniskās mūzikas pasākumi.
Blakus ir "Angārs", kura īpašniekiem ir pavisam cita gaume un citi klienti. Tas viss veido kvartāla identitāti. Mēs nevaram viņiem pateikt: nē, tagad jums ir jāorganizē tikai tādi un tādi pasākumi, jo mēs esam izstrādājuši šādu koncepciju. Līdz ar to telpu lietotāji ļoti būtiski ietekmē, kas no tā beigās sanāk – kāda ir tā kultūrvieta.
