Kļaviņš ir viens no Āzijas studiju pētniekiem, kurš savulaik aktualizējis jautājumu par to, kādēļ un kādā formā mums tomēr būtu jāvērš skats Āzijas intelektuālā mantojuma izpētes virzienā. 2018. gadā iznāca viņa monogrāfija "Savienotie trauki".
Kopš tā laika gan daudz kas mainījies, un mēs dzīvojam laikā, kad civilizāciju sadursmes nu jau ir acīmredzamas, ne vairs tikai teorētiskas. Vienlaikus globalizācijas rezultātā Rietumu un Austrumu pasaules tāpat ir cieši kopā, vienalga, lai arī kādas būtu konfrontācijas abu starpā, pauda Kļaviņš.
"Ir tāda sajūta, ka konfrontācijas kā tādi atsevišķi projekti iet savu ceļu, kam īsti nav nekā kopīga ar Austrumu un Rietumu pasauļu tuvību vai tālību.
Arī šobrīd daudz kas ir mainījies, es pats esmu pilnīgi pārkvalificējies – kaut arī interese nav zudusi par arābistiku, esmu šobrīd koreānists. Es esmu saistīts ar Austrumāziju, nevis Tuvajiem Austrumiem. Tajā pašā laikā viss iepriekšējais nav zudis," stāstīja Kļaviņš.
Profesors norādīja, ka Rietumu domāšana savā izplatībā ir aizgājusi tik tālu, ka no tās ietekmējas pat tie, kas aizstāv savu nerietumniecisko mantojumu.
"Rietumu zinātniskā terminoloģija jeb Rietumu domāšana, kas paredz ārkārtīgi augstu vispārinājuma pakāpi, abstrakcijas, iedomātus universālus likumus, it kā tādi eksistētu dabā, tā ir arī iekarojusi visu pasauli, un arī Āzijas kolēģi un visi, kas raksta un publicē savus rakstus, viņi pat savu garīgo mācību, savas tradīcijas, kas ir atšķirīgas, iekļauj Rietumu terminoloģijas Prokrusta gultā. Līdz ar to viņi jau saka citādi, viņi jau runā Rietumu valodā, pat akcentējot savu identitāti," pauda Kļaviņš.
Šis process, viņaprāt, ir aizgājis tik tālu, ka abas šīs pasaules pat tīri ķirurģiski nebūtu iespējams nogriezt un atdalīt vienu no otras. Iemācīto domāšanu atmācīt atpakaļ būtu neiedomājami sarežģīts process.
"Tad, kad abas puses padziļinātu studiju ietvaros iepazina vienu otru, šī globalizācija ar visu to Aristoteļa loģiku, ar to iemācīto domāšanu… Respektīvi, meža cirtējam taču neinteresē cirvis kā tāds, viņam interesē mans cirvis. Šī Rietumu domāšana, šī zinātniskā metodoloģija jau bija pārņēmusi visu pasauli.
Vienmēr viss notiek par vēlu. Tad, kad būtu bijusi īstā iespēja satuvināties intelektuāli, vilciens jau bija aizbraucis tālāk," analizēja Kļaviņš.
Turklāt, ja diskusijas notiek ārpus akadēmiskās vides, tajās netiek ievērotas nekādas normas, sarunas par šīm kultūrām notiek ikdienišķās apziņas līmenī.
"Tad jauc un putro pilnīgi visu. Tad budisms nozīmē "ciešanu mācība"… Nu drausmu muļķības parādās. Vai "viņiem ir karma". Nu visādas tādas neiedomājami vienkāršotas lietas, kuras jau dzīvo pašas savu dzīvi cilvēku apziņā, un tālāk netiek tā diskusija," vērtēja Kļaviņš.
Profesors atzina, ka tā ir mūsdienu problēma – sabiedrība vairs nepieprasa domāt intelektuāli, bet gan tirgus vajadzībām. Būtībā intelektuāli kā aktoru ir nomainījis tirgotājs, kurš nosaka toni, kā mēs sevi pārdodam.
Diemžēl esam trivializējuši līdz pārdošanai jēdzienus "karma", "ciešanas" un "meditācija", neapzinoties to patieso lielumu, to milzīgo aisberga slāni, kuram mēs vispār nepieskaramies.
"Diemžēl ar akadēmiskā kapitālisma uzvaras gājienu, kas sākās 80. gados, un tad bija jautājums – nu kāpēc zinātnieks nodarbojas ar kādiem viņpasaules jautājumiem? Un kur tur mums ir bizness no šī, ko tie profesori vispār tur dara? Tajā brīdī tas viss tā gāja, tas gājiens kļuva arvien ātrāks, kamēr tika starptautiski aprobēts, un no tā cieš valstis, cieš institūcijas. Tas jau ir tāds process, kas ir neatkarīgs no mums," pauda Kļaviņš.
Šo pašu ceļu iet arī Arābijas universitātes, cik nu tālu tās tiek globāli akreditētas. Vienlaikus arī mūsdienās tāpat ir kapacitāte rasties jauniem domātājiem gan vienā, gan otrā kultūrā.
"Daba jau pati domā. Ja viss ir kontekstā, un arī doma ir kontekstā, un mēs nevaram teikt, ka mēs to esam izdomājuši, jo mēs to esam vienkārši saņēmuši, tas ir tāds nemitīgs plūstošs process," vērtēja Kļaviņš.
