Vai dabas harmonija ir fikcija? Saruna par ekokritiku

Ko kritizē ekokritika?

Sanita Rībena: Šodien mēs runāsim par ekokritiku. Pie manis ciemos ir viesi – pētniece Dace Bula un filozofs un publicists Artis Svece. Varbūt ķersimies uzreiz pie kritikas. Kas tas īsti ir? Jau skaidrs, ka nosaukums kaut ko pasaka priekšā – tas ir kaut kādā ziņā saistīts ar ekoloģiju un kritiku.

Artis Svece: Domāju, ka jautājums patiesībā ir diezgan sarežģīts, jo ekokritika laika gaitā mainījusi savu funkciju un nozīmi. Bet es šobrīd teiktu, ka tas ir mēģinājums saprast, kādā veidā literatūrā un citur tiek reprezentēta daba. Tam fonā ir visādi pieņēmumi, tai skaitā tas, ka mēs ar savu vidi sastopamies caur kultūras starpniecību. 

Sarežģīti runājot, mūsu priekšstati, literāras formas un retoriski līdzekļi ietekmē mūsu dabas uztveri. Piemēram, mēs runājam par ekoloģisko krīzi un dabas katastrofu, bet katastrofas ideja ir ārkārtīgi sena kultūras vēsturē. Ekokritiķi pievērsīs uzmanību tam, ka, domājot par dabu, mūsu domāšanā nāk līdzi visa šī kultūras bagāža, valodas bagāža un retorisko līdzekļu bagāža.

Ekokritiķi mēģina saprast, kā tā ietekmē mūsu attieksmi un izpratni par dabu.

Tas nozīmē, ka mēs varam skatīties arī tādā ekokritiskā veidā uz "Eposu par Gilgamešu"?

Artis Svece: Tas ir viens no tekstiem, kas bieži tiek pieminēts, jā.

Dace Bula: Jā, es varētu papildināt. Ekokritika ir attīstījusies laika gaitā. Tas ir virziens, kas izveidojās pagājušā gadsimta beigās Amerikā. Sākotnēji fokuss bija uz neskarto dabu kā pastāvēšanas ideālu. Amerikā bija populārs virziens, tā sauktā dabas rakstniecība, kas nav īsti daiļliteratūra, bet gan literatūra par cilvēku pieredzi dabā, nevis izdomātiem notikumiem. Tas ir patiešām sens rakstīšanas veids, kas sākas jau ar slavenajiem amerikāņu transcendentālistiem. 

Mūsdienās ekokritika ir ļoti plašs virziens un tā interesējas ne tikai par dabu, bet arī par urbāno vidi. Piemēram, pētnieki mūsdienu gotiskajā literatūrā pēta pilsētas atkritumu ceļus un ar tiem saistītos afektus. Ir izveidojušies arī pilnīgi konkrēti literārie žanri, kas interesē ekokritiķus. Ir vesels novirziens, kas nodarbojas ar sugu iznīcības tematiku, – iznīkšanas literatūra. 

Ekokritika ir arīdzan savijusies ar daudziem citiem virzieniem. Tas mūsdienu zinātnei ir ļoti raksturīgi – daudzas domāšanas vai pētniecības nozares ir piedzīvojušas tā saukto "zaļināšanu". Mēs varam lasīt par to, ka, piemēram, traumas studijas ir kļuvušas zaļākas vai holokausta studijas. Ka tiek pētīts tas, kāda šajās cilvēku pieredzēs ir bijusi vides līdzdalība. 

Artis Svece: Tu pieminēji par dabas jēdzienu, ka tas ir problemātisks. 

Tas ir vismaz lielā mērā ekokritiķu nopelns, ka mēs vairs neuztveram dabas jēdzienu kā pašsaprotamu. Te gan, manuprāt, var redzēt, kā ir mainījusies dinamika ekokritikā. 

Ekokritika ir attīstījusies no 20. gadsimta 90. gadiem, kad iznāca Glotfelti antoloģija, kas zināmā mērā bija pavērsiena punkts. Sākotnēji uzstādījums bija, ka ir ekoloģiskā krīze, un visiem, arī literatūras pētniekiem, jāpiedalās procesā. 

Tagad, analizējot dabu literatūrā, akcents ir mainījies un bieži vien veidā, kas dabas aizstāvjiem nepatīk. Ekokritika ietver arī skepsi par to, kas ir daba un ekoloģiskā katastrofa kā kultūras parādība. Tas nenozīmē, ka ekokritiķi ir pret dabas aizsardzību, bet bieži vien viņu skatījums ir distancētāks, pat skeptiskāks. Tiek uzdots jautājums: kas tā tāda "daba"? Tas tomēr ir tāds konstrukts. Tā ir kultūras parādība savā ziņā. 

Dace Bula: Dažreiz ekokritika ir ne vien skeptiska, bet arī pesimistiska, uzskatot, ka atrisinājuma nav. Daļa pētnieku netic "zaļajai" ekonomikai. Tie ir diezgan drūmi tonēti pētījumi, kuros nav ticības vienkāršotiem glābšanas scenārijiem. 

Artis Svece: Viens no stimuliem, kāpēc ekokritika attīstās, ir humanitāro zinātņu pārstāvju aizstāvētā ideja, ka problēmas rodas ne tikai ekonomikas dēļ, bet arī kultūras un domāšanas, varbūt pat valodas, kādu lietojam, dēļ. Ja gribam ko mainīt, mums ir nepieciešams pievērst uzmanību arī kultūrai, vērtībām, diskursiem, romāniem, valodai, kino. Tas, kādā veidā kino tiek attēlota daba, ietekmē skatītājus un viņu domāšanas veidu. To ir svarīgi apzināties. Ko tālāk? Secinājums varētu būt tāds, ka tagad tas ir jāmaina, jo, mainot kultūru, mainīsies arī mūsu attieksme. Tomēr tas vairs nav tik skaidri. 

Dace Bula: Es gan gribētu teikt, ka varbūt tas ir kaut kas, ar ko var sākt – ar valodu, kultūru, domāšanu. 

Lai mēs pārstātu norakt kalnus, mums iepriekš ir jāsaprot, ka kalnus norakt nav labi. 

Šajā sakarā vērtīgi pieminēt ekokritikai radniecīgu virzienu – ekolingvistiku. Ekolingvists Ārens Stibe savulaik publicēja interesantu pētījumu par valodas līdzekļu kaitīgo ietekmi uz ekoloģiju. Piemēram, tas, kā cilvēkos caur valodu, frāzēm un tēliem, kas tiek lietoti reklāmā un citos medijos, tiek iepotēta ideja, ka vairāk ir labāk. Tas, protams, ir cieši saistīts ar patērnieciskuma kultūru. 

Ikdienā mani visvairāk šajā sakarā sajūsmina "Rimi" veikala izpārdošanu logo "Mamutu dienas", ja paturam prātā to, ka mamuti ir izmirusi suga… un šāds tēls aicina mūs pirkt vairāk. Diez vai "Rimi" paši ir aizdomājušies par to. 

Artis Svece: Ekokritikai šobrīd, manuprāt, ir tāds pārdomu mirklis. Pirmie darbi, kurus var pieskaitīt pie ekokritikas, parādās ap sešdesmitajiem. Daļēji saistībā ar romantisma literatūras un dzejas analīzi Lielbritānijā un Amerikā. Slavens bija Leo Marksa kritikas darbs "Mašīna dārzā".

Septiņdesmitajos gados ekokritika gūst savu vārdu, un deviņdesmitajos jau veidojas apzināta nozare akadēmiskajā vidē. Divtūkstošajos gados tā piedzīvo sava veida krīzi, jo parādās jauna pašapzināta kustība/platforma, un tās ir vides humanitārās zinātnes (environmental humanities), kurās ekokritika ir tikai viens no pētniecības veidiem. 

Mūsdienās, lūk, valodas analīze, sociālie pētījumi, antropoloģija, psihoanalīze, filosofija – visi mijiedarbojas cits ar citu, bieži vien caur šo vides humanitāro zinātņu platformu. Ekokritiku tas novieto nedaudz dīvainā pozīcijā un liek uzdot jautājumu: vai tai atgriezties tīri pie literatūras? Tā sākās kā literatūras analīze, bet tad sāka aptvert visu kultūru. 

Tomēr man nešķiet, ka tas liecinātu par ekokritikas pazušanu. Šobrīd ir tāds meklēšanas un sevis apzināšanās posms. Jūnijā notika Eiropas Ekokritikas asociācijas konference, kas ir veltīta "blue poetics" – zilajai poētikai. Tā ir… nu, trivializējot – jūra un okeāns. Runa gan nav par jūru un okeānu, bet par cita veida domāšanu par cilvēka un vides mijattiecībām caur ūdens metaforām. Viņi meklē un atrod tēmas, kas ir savdabīgas un specifiskas tieši ekokritikai, nevis jebkura veida vides humanitārajām zinātnēm. 

Kā ekokritika izskatās Latvijā? 

Vai šeit ir tāds pētnieku pulks, kas sevi varētu dēvēt par ekokritiķiem? Cik šī nozare ir zināma, atpazīstama?

Artis Svece: Dace Bula noteikti ir viens no kritiķiem.

Dace Bula: Dace Bula ir jaunpienācēja ekokritikā. Esmu tur nonākusi caur tādas mutvārdu kultūras pētniecības, no pieredzes stāstiem par to, kā cilvēki pauž savas attiecības ar vidi un dabu. Ir tapis pirmais pētījums par dabu, par dzīvniekiem Regīnas Ezeras daiļradē. Latvijā un Baltijas valstīs ekokritika nav sevišķi plaši pārstāvēta. 2020. gadā iznāca plašāks apcerējums par ekokritiku Baltijas valstīs, un viena no atziņām, kas tur izskanēja, bija, ka ir neliela saujiņa cilvēku, kas ar to nodarbojas. 

Man šķiet, ka Artis ar savu darbību Latvijas Universitātē ir veicinājis to, ka rodas arvien vairāk studentu, kas pievēršas ekokritikai. Man ir krustojušies ceļi ar vairākiem bakalauru, maģistru darbiem, kas pievēršas ekokritikas tēmām.

Kopumā Baltijas valstīs ir izveidojies savs ekokritiķu, vides humanitāro zinātņu pētnieku tīkls. Kopējais nosaukums tam ir "Baltijas vides humanitārās un sociālās zinātnes". Šis tīklojums veidojas caur konferencēm, kuras notiek ik pēc diviem gadiem. 

Artis Svece: Igauņiem ir ļoti spēcīga vides vēstures pētnieku grupa, ko var tikai apbrīnot. Tartu un Tallinā tiek veikts liels skaits pētījumu. Latvijā šie pētījumi lielākoties bijuši fragmentāri, nejauši. Mēs gan mēģinām strādāt pie tā, lai šo nozari attīstītu. Dacei Bulai gan bija šis projekts par Bolderāju.

Dace Bula: Par Rīgas pieostas apkaimēm. 

Artis Svece: Mēs ar ģeogrāfu grupu, Anitu Zariņu, mēģinām noslēgt projektu "Dabas diskurss", bet tas nav ekokritikas projekts, bet gan vides humanitāro zinātņu projekts. Esmu pats mēģinājis kaut ko mazliet "Punctummagazine" rakstīt par "Skudriņu Tipu" vai "Kaķīša dzirnavām", bet tas kaut kā apstājās. 

Mēs varbūt esam par maz, lai būtu cilvēki, kas spētu sistemātiski un grupveidā strādāt pie ekokritikas. Tas pats pirmais, kas būtu jāizdara ekokritikas jomā – apzināt, kas ir rakstīts par vides tēmām humanitārajās zinātnēs un literatūras pētniecībā. To skaitā noteikti būtu arī latviešu pamatteksti, piemēram, "Indrāni". 

Dace Bula: Mēs droši vien varam runāt arī par tādu lietu kā Marians Rižijs, kurš ir uzrakstījis mūsdienu literatūras teoriju grāmatā nodaļu par ekokritiku. Viņš izmanto tādu terminu kā proto-ekokritika. Ar šo nosaukumu viņš apveltīja Jāni Škaparu, kuram 1983. gadā iznāca divi daļēji publicistiski, bet no aplūkoto tēmu plašuma pētnieciski teksti. Viens bija recenzija par Alberta Bela romānu "Saknes", kuras viņš savilka kopā ar mežu izciršanas problēmu, bet otra par Zigmunda Skujiņa "Lielo zivi", kuru viņš saistīja ar okeāna un jūras zivju pārzvejas jautājumu un ar to saistītajām ekoloģiskajām problēmām. 

Škapars arī bija tas, kurš vaicāja – kur tad latviešu literatūrā ir ekoloģiskais varonis? Caur viņa darbību "Literatūra un Māksla" kļuva par vienu no medijiem, caur kuriem aktīvi tika risināta cilvēka un dabas attiecību tēma.

Ja nemaldos, tieši šīs aktivitātes dēļ, to skaitā tās kritikas dēļ, ko tā laika Latvijā saņēma vides politika, viņš arī krita nežēlastībā, šķiet, tieši tāpēc bija spiests atstāt redaktora amatu "Literatūrā un Mākslā".  

"Humanitāro un sociālo zinātņu pētniecība smeļas no viena ideju lauka"

Kā jums šobrīd iezīmējas ekokritikas nākotne? Vai šobrīd varam runāt par uzplaukumu vai par krīzi, vai par jaunām iespējām, – varbūt pat par to, ka šobrīd viss ir klusi un mierīgi?

Dace Bula: Es domāju, ka vides tēma vispār zinātnē kļūst aizvien populārāka. Manuprāt, šobrīd jau veidojas tāds vienots, kopīgs ideju lauks. Kā pieminēja Artis – ekokritikai vairs nav saskatāmas robežas, ir izveidojušās daudzas citas starpdisciplināras nozares. Lūkojoties apkārt, redzam, ka pastāv arī klasisko zinātņu atsevišķi atzari, piemēram, vides psiholoģija un vides socioloģija. 

Es teiktu, ka mūsdienu humanitāro un sociālo zinātņu pētniecība smeļas no viena ideju lauka un tur ir daudzi virzieni, grūti noteikt to robežas un piederību. Tā ietvaros ietilpst arī posthumānisma virziens, ar kritiku pret Rietumu maskulīno racionālo cilvēku ideālu kā pacelšanos pāri dabai, nu, šis virziens parādās daudzos šī brīža domāšanas virzienos.

Cilvēks tiek nolikts atpakaļ dabas vidū ar savu ķermeni un emocijām, ne tikai ar prātu un afektiem. 

Ir tā saucamais jaunais materiālisms, kurš pa jaunam pievēršas materiālajai pasaulei un cilvēku mijiedarbei ar materiālo pasauli. Ir Bruno Latūra aktoru tīklojuma teorija, kas ir plašāks ideju lauks par cilvēku iesaistītību, sakņotību materiālajā pasaulē un mijiedarbē ar visām dzīvajām sugām un nedzīvo dabu. Radniecīga tam ir Manuela DeLandas asemblāžas teorija, kas pievēršas tam, ka cilvēks nav izolēts un nepaceļas pāri tām saiknēm, kas viņu saista ar materiālo pasauli un visu, kas tajā pastāv. Tas ir vienots ideju lauks, kam ir lielas potences. No tā var smelt un smelt. 

Artis Svece: Nu, protams, ir arī atšķirības. Pagājušogad Amerikas Ekokritikas asociācijas konferencē dominēja postkoloniālisma un sociālas tēmas. Eiropā šobrīd dominē jaunais materiālisms. No mana skatījuma – kontinentālā filosofija. Vēl viens nošķīrums, ko esmu pamanījis, ir tie autori, kas tiešām vairāk pievēršas vides aizsardzības tēmām, un ir tie, kurus vairāk interesē teksts. Tā būtu franču strukturālisma, poststrukturālisma tradīcija, kurā valda uzskats, ka šie teksti, kas veltīti videi, pirmām kārtām ir teksti, un teksts ir analīzes objekts.

Pirms gada apmeklēju dzīvniekiem veltītu konferenci Helsinkos, kurā ļoti izteikta bija aģences, subjekta tēma. Tajā gadījumā tie bija dzīvnieki. Bet, kā jau Dace teica, tie var būt ne tikai dzīvnieki. 

Doma ir atteikties no idejas, ka cilvēks ir tas darbīgais, bet viss pārējais – materiāls, kurā izpaust darbīgumu. Tā vietā nāk uzskats, ka materiālā vide, tātad – dzīvnieki, augi, upes, zeme, gaiss – tie visi līdzdarbojas mūsu vēsturē. Tie ir subjekti, kuriem ir ietekme. 

Arī šajā pētniecības virzienā ir specializēšanās un nošķiršanās. Ir pētnieki, kas lielāku uzsvaru liek uz vidi, bet citi uz sociālajām attiecībām vai metafiziku. Protams, arī uz ētiku, par ko mēs neesam īpaši daudz runājuši, tomēr tā nekur nav pazudusi. 

Ekokritika kā literatūras kritika

Man ir jautājums kā cilvēkam, kurš ir uzaudzis Latvijā. Ja skatos uz ekokritiku, tad saprotu, ka uz to var skatīties kā uz... daudz ko. Ja skatos uz to kā kritikas virzienu, kas pēta literāros tekstus, paveras cits, interesants loks. Kas ir tie interesantākie no zināmajiem tekstiem, ko varētu atpazīt arī lasītāji, kurus uzlūkojot no ekokritikas perspektīvas būtu saskatāmi pilnīgi citi slāņi un pavērtos pavisam cits stāsts? 

Dace Bula: Regīna Ezera, kuru jau minēju, pati kādreiz apgalvojusi, ka viņai ir zooloģiska sirds, zooloģiskais prāts. Es nekad neesmu bijusi sevišķi liela Ezeras fane, bet nu ar to sasmelto zināšanu daudzumu, pārlasot šo viņas daiļrades daļu, es tiešām apbrīnoju, cik dziļi viņa ir tajā ieskatījusies. Viņa ir skatījusies ne tikai uz dzīvnieku, bet arī cilvēku šajā starpsugu kontekstā, kā sugu starp sugām. Viņas tekstos ir daudz kritisku izteicienu par stereotipiem homo sapiens jeb "radības kronis". 

Mani sajūsmina viņas stāsts ar nosaukumu "Pele", kurā galvenā varone, kas nav nošķirama no pašas Regīnas Ezeras personības, apraksta savu pieredzi ar peli, kura sākotnēji tiek pieradināta. Izveidojas neliela starpsugu kopiena varones mājā, kurā dalību ņem rakstniece, suns un pele, kuri izveido savstarpējās sadarbības modeli, noteiktus rituālus un saskaņotus izturēšanās veidus. Stāsta beigas ir kā sāpīgs un paškritisks vērtējums, jo tā noslēgumā tiek iegādātas lamatas, lai peli noķertu, jo tā sagrauzusi vasaras laikā tapušo romānu manuskriptu. Es tajā saskatu ļoti dziļu domu par cilvēku vēlmi iedibināt starpsugu saikni un brīžam nepamatotu vēlmi pārkāpt robežas, kuras tomēr nav pārkāpjamas. Doma ir tāda, ka cilvēks un dzīvnieks ir līdzvērtīgas, bet ne vienādas sugas. Starp viņiem pastāv, kā to nodēvēja Donna Haraveja, būtiskā citādība. 

Artis Svece: Mani savukārt ir interesējusi un turpina interesēt pastorāles tēma. Pastorāle ir daudznozīmīgs vārds, bet pamatā tas ir žanrs, kurā literārā tekstā tiek savā ziņā idealizēta lauku dzīve kā harmoniski pretējais pilsētas dzīvei. Latviešu literatūrā tādu pastorāļu ir daudz, "Straumēni" ir tipisks piemērs. Es studentiem rādu ainu no "Ezera sonātes", kurā galvenais varonis aizmieg uz salas, un viņam pēkšņi rēgojas briesmīgā Rīga, kurai pretstatā ir šī lauku harmonijas ideja. 

Pastorāles ideja ir ļoti spēcīga ne vien latviešu literatūrā, bet arī kultūrā.

Ekokritiķi teiktu: "Pastorāle ir konstrukcija. Nedomājiet, ka ir tāds vienkāršs pretstats starp laukiem un pilsētu. Nedomājiet, ka lauki ir vienkārši harmoniski." Nu, tomēr tam ir kaut kāda funkcija, ja jau cilvēkiem to vai citu iemeslu dēļ patīk laukus šādi iztēloties, jo sevišķi pilsētniekiem. 

"Visam, kas pastāv dabā un vidē, ir savas pastāvēšanas intereses un tiesības"

Varbūt noslēgumā varam nedaudz pieskarties ekokritikas ētiskajai dimensijai?

Artis Svece: Filosofijai un ētikai šajā diskusijā, protams, ir būtiska loma, tai skaitā tāpēc, ka vides ētikas un dzīvnieku ētikas tēmas tika pieteiktas, pirms izveidojās ekokritika, sākot jau ap četrdesmitajiem gadiem. No vienas puses, ekokritikā, it sevišķi tās sākumā, kā jau minēju, uzstādījums bija tāds, ka ir jāpiedalās šajā diskusijā par to, kā mēs izturamies pret vidi, un ir jāsekmē ētiska izturēšanās un attieksme pret vidi. 

No otras puses – paši filosofu teksti ir literāri teksti. Tātad tos var analizēt arī kā retoriskus diskursus, konstrukcijas. Posthumānisti ar diezgan lielu pietāti un skepsi izturas pret pirmā vai otrā viļņa ētiķiem, piemēram, [Pīteru] Singersu vai [Tomu] Rīganu, pārmetot viņiem humānisma ideju turpināšanu. Man ļoti patīk nupat minētās Donnas Haravejas kritika pret Deridā, kur [Žaks] Deridā vienā no savām lekcijām apraksta savu sastapšanos ar kaķi: viņš ir kails dušā un kaķis uz viņu skatās. Deridā apraksta savas izjūtas, bet Haraveja saka tā – lūk, Deridā nevis iziet uz savstarpēju komunikāciju ar kaķi, bet filosofē. Tā vietā, lai atvērtos cita apziņai vai videi, kā dzīvnieks dzīvniekam, viņš atgriežas atpakaļ savā filosofa un teorētiķa pasaulē.

Es uzreiz atcerējos Milana Kundera sāpīgo tekstu viņa grāmatā "Nepanesamais esības vieglums", kurā viņš apcer Dekarta attiecības ar zirgu un saka, ka Dekarts šo zirgu ir savā ziņā nogalinājis, uztverdams to vairāk kā mašīnu, ne dzīvu būtni. 

Artis Svece: Cik var saprast, Dekarts savā laikā arī veica vivisekciju – sekciju dzīvam dzīvniekam –, kas tajā laikā bija bezmaz vai populāri pētnieku vidū. Viņam gan bija suns, Monsieur Grat, ar kuru viņš pastaigājās, un ir pētnieki, kuri uzdod jautājumu: ja jau suns ir tikai mašīna, kāpēc tu ar viņu staigā? 

Diemžēl filosofi, tāpat kā visi cilvēki, ir pretrunīgi savās attieksmēs. 

Vai ir kaut kas, ko vēlaties piemetināt noslēgumā?

Dace Bula: Es gribētu piebilst, ka visa tā vides kustība jau balstās kaut kādās ētikas kategorijās ar to domu, ka daba un vide ir kaut kas cilvēkam nozīmīgs. Tas ir atgādinājums, ka cilvēka robežas nav viņa āda, ka tas visu laiku mijiedarbojas ar savu vidi un ir ar to cieši saistīts. Vides saudzēšanas vai saglabāšanas ideja ir cieši saistīta arī ar cilvēku egoismu, jo cilvēkam ir nepieciešama vide, kurā pastāvēt. No otras puses, tā ir arī vides pašvērtības apzināšanās. 

Doma, ka arī upei vai mežam ir tiesības dzīvot savu dabīgo dzīvi. Mēs redzam, ka tas ir nonācis jau līdz likumdošanai, piemēram, Jaunzēlandē upēm ir piešķirtas juridiskas personas tiesības, tāpat Kanādas ziemeļos ir meži, kam piešķirts šāds statuss. Respektīvi – visam, kas pastāv dabā un vidē, ir savas pastāvēšanas intereses un tiesības. 

Artis Svece: Lūk, lai gan ekokritika tiešā veidā varbūt nenodarbojas ar ētiskiem jautājumiem tā, kā to dara filosofi ētiķi, bet netiešā veidā, implicītā veidā tā ir piesātināta ar ētiku, ar noteiktām vērtībām.