Austra, kura Cīravā dzīvo 57 gadus, pētniekiem profesores Janīnas Kursītes vadībā emocionāli stāsta par savu bērnību, izsūtījuma gadiem Sibīrijā, kā arī atkalatgriešanos Cīravā: "Atbraucu te uz Cīravu tai 1967. gada augustā, un te cēla jaunu māju – pirmo "hruščovku" cēla. Es atbraucu aprunāties, man te meitiņa sanatorijā; direktore ienāca Cīravā, tur putnu fabrikā. Pajautā šo to un beigās viņa saka: "Vai ar vienu istabiņu pietiks?" Es teicu: "Pilnīgi, kā no Sibīrijas. Nav jau nekas iedzīvots daudz."
Savukārt Mairīte Cīravā nodzīvojusi visu mūžu, viņa pētniekiem stāsta savas bērnības atmiņas: "No laukiem tāliem braucām te uz vietējo veikalu, kur nebija vēl tādas saldētavas. Braucām pakaļ, dalīja saldējumu. Mēs pirkām viņu. Nu, nopirkām tur tādu jēlu vafeli, šķidru iekšu, bet tas bija saldējums. Vot, tas bija notikums!"
Pētniekiem visi šie stāsti ir būtiski – tie ataino Latvijas cilvēku dzīvi pirms 30, 40 un 50 gadiem.
"Tā ir Latvijas vēsture. Mēs esam bijuši pie Sibīrijas latviešiem. Katru dienu mēs satiekam lieliskus stāstniekus," teic LU profesore, folkloras pētniece Janīna Kursīte.
Dzīvā vēsture – tā par šo darbu saka paši pētnieki, kuriem palīdz arī Rīgas Mākslas un mediju koledžas topošie videooperatori, lai fiksētu ekspedīcijas gaitu un noslēgumā izveidotu filmu.
Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma studente Līga Mēness atklāj: "Pašlaik es arī savus radus pētu, un tas man tā kā iedod to, ka tā tomēr ir vērtība. Arī to, kā intervē, kā vispār sarunāties ar cilvēkiem un kā iztaujāt tā, lai cilvēks netiktu aizskarts."
Šajā ekspedīcijā Dienvidkurzemē veiktas vairāk nekā 40 intervijas, kuras tiks saglabātas Latvijas Universitātes nacionālās mutvārdu vēstures arhīvā. Līdzīgi dokumentētas arī citas ekspedīcijas, kas veiktas vairāk nekā 20 gadu garumā, veidojot rakstu krājumus un videomateriālus.
