Stāstot par nupat iznākušo grāmatu un tās nosaukumu "Māja ar sešiem gulbjiem", arhitekte atzina, ka stāsts par nosaukuma tapšanu ir ļoti romantisks: "Mājas fasāde bija tik ļoti nolupusi un 120 gadu laikā vairākas reizes krāsota, ka mēs, projektētāji, tiešām šos gulbjus nebijām pamanījuši. Virs trešā stāva trīs skatuves logiem ir tādi logu frontoni, kuros divi gulbji savos spārnos tur saules formas vapeni."
Interesanti, ka šos gulbjus arhitektei un projektētāju komandai parādīja aktieris Vilis Daudziņš. "Viņš man saka: jā, es jau vairākus gadus atpakaļ pāri ielai ar binokli skatījos uz tiem gulbjiem, kuri tagad ir atdzīvināti," stāstīja Gaile.
Projektētāji ilgi centušies izprast gulbju nozīmi un to, kā tie gadījušies uz ēkas, jo vēsturiskajā arhitekta fon Trompovska projektā gulbju nebija.
"Es taujāju vairākiem cilvēkiem, līdz mēs nonācām pie mākslas vēsturnieces Silvijas Grosas, kura ir izveidojusi apjomīgu grāmatu par Rīgas jūgendstila fasādes dekoru un simboliem. Izrādās, Rīgā ir tikai trīs celtnes, kuru fasādē ir attēlots gulbis. Gulbis ir putnu karalis, attiecīgi dailes un mūzikas simbols," stāstīja Gaile.
Bez Jaunā Rīgas teātra ēkas gulbis saskatāms arī Nacionālās operas frontonā un uz Latviešu biedrības nama.
Jaunajā grāmatā iekļauts arī ļoti apjomīgs skats uz Lāčplēša ielas 25 nama vēsturi no 1901. līdz pat 2024. gadam. Lai to izveidotu, Gaile strādājusi kopā ar mākslas vēsturnieci Anitu Vanagu.
"Kad Alvim Hermanim uzdāvināju pirmo grāmatu, viņš atšķīra un teica: es esmu pārsteigts, ka ir arī vēsture. Es nevaru iedomāties, kā var kaut ko darīt bez mājas vēstures.
Vairumam zināms, ka te darbojies Dailes teātris un tagad Jaunais Rīgas teātris, bet mājā ir bijuši pieci teātri, un tā faktiski ir Latvijas vēstures spogulis," uzsvēra Gaile.
Šo neparasto un vēsturē tik nozīmīgo ēku uzbūvēja 1901. gadā Latviešu amatnieku palīdzības biedrība, nevis valsts vai pašvaldība.
"Uzņēmēji sametās kopā, savāca naudu un paši ziedoja naudu. Tas ir ļoti labs piemērs tam, kā 19. gadsimta beigās modās latviskā pašapziņa, kā latviešu uzņēmēji varēja vienoties un kaut ko dot kultūrai," norādīja Gaile.
Arī turpmāk Lāčplēša ielas 25 nams bijis cieši saistīts ar teātri, kultūru un politiskajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Pāris gadus pēc teātra ēkas atklāšanas sākās 1905. gada revolūcija. Latvijā nodedzināja 450 muižas, risinājās asiņainā svētdiena, bet tieši tajā laikā teātra ēkā uzveda Aspazijas lugu "Sidraba šķidrauts".
"Tas viss ir tik savstarpēji saistīts. Šī izrāde bija tāda sociāldemokrātu tikšanās vieta, un pēdējā izrādē, kuru slēdza un māju aplenca žandarmi, viņi dziedāja "Marseljēzu". Tā kā šī māksla, izrāde un laiks bija ļoti vienoti. Tas pats attiecas arī, piemēram, uz Raiņa lugu "Uguns un nakts", kas tika uzvesta mazliet vēlāk, – arī tas bija svarīgs laikmeta fons," stāstīja Gaile.
Piecu teātru laikā šajā ēkā notikušas daudzas "atslēgas" izrādes, kas atspoguļo katra laika politiskos un sociālos aspektus un nosaka galveno vēsturisko laika līniju arī grāmatā.
"Es domāju, ka Latvijas kulturālajai publikai būs ļoti interesanti beidzot redzēt sakārtotu šo laika līniju, jo citādi ir tas uzskats, ka ir tikai Dailes teātris un Smiļģis.
Man pašai, piemēram, bija atklājums Jānis Muncis. Kad dibināja Dailes teātri, tie ir 20. gadi, Smiļģis kļuva par teātra direktoru, un viņam blakus bija Jānis Muncis – inscenētājs, scenogrāfs, domātājs. Vēlāk parādījās arī Felicita Ertnere, tātad kustības, un komponists Sosārs, kas vadīja orķestri. Tātad šī skaistā četrotne veidoja jauno teātri," stāstīja Gaile.
Tas ir ārkārtīgi interesanti, kā teātris laika gaitā atspoguļo sabiedrības vēlmes, vērtības un laikmeta politisko fonu, un, visu to izpētot, iespējams uzzināt ļoti daudz, secināja Gaile, atzīmējot, ka grāmatā lietas mēģinājusi saukt to "īstajos vārdos", neizpušķojot nedz teātru, nedz teātru personību vēsturi, kas ne vienmēr bijusi tik viennozīmīga, kā varētu šķist.
