Drūpošā Daugavgrīvas cietokšņa liktenis joprojām neskaidrs; gala risinājumu KM valdībā plāno iesniegt pusgada laikā

"Karstais kartupelis" cietoksnis

Rīgā, Daugavas kreisajā krastā, vairāk nekā 20 hektārus lielo zviedru laikos būvēto Daugavgrīvas cietoksni jau vairāk nekā deviņus gadus uztur biedrība "Bolderājas grupa". Tās valdes locekle Sandra Jakušonoka stāsta, ka cietoksni nedēļas nogalēs, kad tas ir atvērts, apmeklē ļoti daudz cilvēku. Rudenī brīvdienās te viesojoties pat vairāki simti cilvēku. Bet gada laikā interesentu skaits esot mērāms jau daudzos tūkstošos.

"Šeit nāk ģimenes ar bērniem, sevišķi tādēļ, ka ieeja ir bez maksas un tā ir iespēja ģimenei būt ilgu laiku kopā vietā, kur viņi var justies diezgan brīvi," teic Jakušonoka.

Tiesa, apmeklētājiem jābūt uzmanīgiem – vēsturiskais mantojums drūp un vietām jāskatās zem kājām, lai nepakluptu.

Padomju laikos cietoksnī bija izvietotas PSRS Baltijas kara flotes vienības, kas tur atradās līdz Krievijas karaspēka izvešanai no Latvijas. Pēcāk apkārtni kontrolēja Nacionālie bruņotie spēki, bet 1999. gadā vēsturisko vietu nolēma privatizēt. Valsts nozīmes arhitektūras pieminekli iznomāja uzņēmums "Aumeisteru muiža", ar kuru valsts noslēdza līgumu uz 49 gadiem. Tiesa jau 2013. gadā līgumu izbeidza, jo nomnieks nosacījumus nepildīja. Kopš tā laika cietoksni apsaimnieko uzņēmums "Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor", kas ir Ekonomikas ministrijas pārraudzībā.

"Tas process ir piecus gadus jau virzīts un kā karsts kartupelis mētāts vienam, otram, trešam, un visi savā būtībā ir atteikušies," ­– tā 2022. gada novembrī Valsts sekretāru sanāksmē teica Ekonomikas ministrijas toreizējā Valsts sekretāra vietniece Zaiga Liepiņa. Ministrija rosināja cietoksni paturēt valsts īpašumā, tomēr neviena iestāde atbildību nevēlējās uzņemties.

Cietokšņa attīstības koncepciju no KM gaidīja pirms gada

Sēdē nolēma, ka Kultūras ministrija un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde līdz 2023. gada novembrim izstrādās koncepciju, ko darīt ar šo Daugavgrīvas vietu.

"Šo gadu neko nedarām, bet pēc tam tiešām, es teiktu, ar tādām represīvām metodēm, ja pēc gada nav šis ziņojums, tad kādam par to ir jāuzņemas atbildība. Jāiet pašam grābt lapas rudenī, jārīko talka vai kaut kā savādāk. Nu, es šobrīd tā ļoti skarbi izsakos, bet 20 gadus nekas nav noticis. Nākošā gada beigās ir jābūt lēmumam. Vairs pie "Possesor" šis nepaliks, vai nu tas aiziet uz Kultūras ministriju, vai nu "Valsts nekustamajiem īpašumiem" vai vēl kaut kur, kādi risinājumi tiks piedāvāti." ­– Lai gan Valsts kancelejas toreizējais direktors Jānis Citskovskis iespējamās sekas izteica diezgan skaidri, rīcība no viņa tā arī nesekoja. Latvijas Radio viņš norāda, ka visām ministrijām regulāri bijuši ap 500 neizpildīto uzdevumu: "Laikā, kamēr es ieņēma amatu, represīvas metodes mēs nepielietojām. Bet drīz divi gadi kā pagājuši, un līdz ar to ir jāprasa atbildība no Kultūras ministrijas."

Vaicāts, kādēļ nerīkojās pirms gada, Jānis Citskovskis atteic: "Šobrīd gan neatceros precīzi. Zināms laiks jau ir pagājis, kopš nestrādāju vairs. Kas bija pirms gada. [..] Grūti šobrīd man ir jums atbildēt uz šo jautājumu."

Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde Daugavgrīvas cietokšņa attīstības koncepciju Kultūras ministrijai iesniegusi pirms gada – noteiktajā termiņā. Speciālisti piedāvā, ka nocietinājumā nākotnē varētu izveidot Latvijā pirmo Jūras muzeju. Cietoksnī varētu ierīkot, piemēram, arī mūsdienu vides mākslas centru, no ūdens izskalotu vai izceltu kultūrvēsturisku priekšmetu krātuvi, restaurācijas darbnīcas un amatniecības apmācības vietu.

Galvenais uzdevums – maksimāli saglabāt cietokšņa autentiskumu un noskaņu.

Lai īstenotu visu piedāvāto, pēc tagadējām izmaksām tie varot būt vismaz 50 miljoni eiro. Darbus, protams, var īstenot pa daļām – norāda pārvaldes Arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne: "Mums ir ļoti labs piemērs, uz ko vajadzētu tomēr atcerēties palūkoties, kas ir Daugavpils cietoksnis. Tur ir tieši tā pati situācija, ka tur no sākotnēji bīstamas, pamestas, degradētas vietas ir izveidojies ārkārtīgi pievilcīgs, atraktīvs objekts, kur brauc gan ārzemju tūristi, gan arī vietējiem iedzīvotājiem šobrīd tas ir tāds simbols un lepnums. Galvenais ir piešķirt šo funkciju, un šeit jau tas objekts pats būtībā pasaka priekšā, kas tur varētu būt. Partneri varētu būt gan Latvijas valsts, gan pašvaldība, gan tā var būt privātā partnerība. Tas modelis var būt ļoti dažāds. Bet līdz šim brīdim šī koncepcija atrodas izvērtēšanā. Mēs pagaidām neesam saņēmuši nekādu komentāru."

Šobrīd bumba ir Kultūras ministrijas pusē, apstiprina Anna Ancāne.

Ministrija vēl meklē alternatīvus risinājumus cietokšņa attīstībai

Kultūras ministrijā Latvijas Radio atbild, ka Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir piedāvājusi tikai vienu risinājumu – nocietinājumā izveidot muzeju. Pārvaldes priekšlikumam kritiku esot veltījusi Muzeju padome, sakot, ka tagadējos apstākļos ideja nav atbalstāma, jo nav zināms, kas piedāvāto Jūras muzeju dibinās, kāda būs ekspozīcija un kas veidos krājumu. Turklāt jauns muzejs prasīs ļoti daudz naudas. Tāpēc ministrija meklē alternatīvus risinājumus, vienlaikus ideju par muzeju saglabājot. Ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktores vietniece Baiba Mūrniece: "Vēl varētu būt risinājums – Daugavgrīvas cietokšņa apsaimniekošanu, saglabāšanu un attīstību īstenot kopā ar sabiedrisko organizāciju. Bet tas jau būtu tādā ne tik ambiciozā līmenī, kā tas būtu saistībā ar Jūras muzeju. Protams, paliek tāds variants, kas tika rosināts jau pirms vairākiem gadiem un kuram mēs iebildām, – objekta atsavināšana. Pašreizējo diskusiju virsmērķis ir nodrošināt Daugavgrīvas cietokšņa pieejamību sabiedrībai."

Mūrniece domā, ka gala variantu, ko virzīs uz valdību, panāks pusgada laikā. Savukārt Kultūras mantojuma pārvaldē secina, ka ministrija gada laikā koncepcijā nav iedziļinājusies. Turklāt pārvaldē pirmo reizi uzzinot, ka Muzeju padome, kas ir konsultatīva institūcija, piedāvāto Jūras muzeju neatbalsta.

"Tas, protams, ir slikti, ka institūcijas savā starpā nesarunājas,"

tagadējo situāciju raksturo biedrības "Bolderājas grupa" valdes locekle Sandra Jakušonoka, kas cietoksni uztur. Viņa kategoriski iebilst variantam vēsturisko vietu atsavināt, jo iepriekšējā pieredze bijusi neveiksmīga: "Mēs esam izteikuši gatavību darīt visu un maksimāli sadarboties, lai šis objekts tiktu saglabāts kā kultūras mantojuma objekts, kas ir publiski pieejams publikai, un mums ir arī savā ziņā izdevies. Mūsu redzējums ir tāds, ka mēs esam godīgi gatavi gaidīt rindā un ļaut un gribēt, lai valsts uzbūvē koncertzāli un Laikmetīgās mākslas muzeju, un katrā ziņā pēc tam uzskatām, ka Rīgai un Latvijai ir vajadzīgais Jūras muzejs."

Rīgas dome objekta liktenī pagaidām netaisās iesaistīties

Tiesa, Rīgas dome objekta liktenī pagaidām netaisoties iesaistīties. Pašvaldības Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma komisijas vadītāja, domes deputāte Rita Našeniece no "Jaunās Vienotības" atzīst, ka galvaspilsētai nav pieredzes, kā piesaistīt Eiropas naudu kultūrvēsturiskajam mantojumam: "Pašvaldība uz šo cietoksni skatās ļoti, ļoti praktiski. Daugavgrīvas cietoksnis ir izcils militārā mantojuma objekts. Tas ir liels kumoss pilsētai. Lai tas būtu pa spēkam, ir jābūt skaidram, ko ar to darām, kur ņemam naudu. Sasaukuma sākumā Mantojuma komisijā es virzīja šo jautājumu. [Pašvaldība] izskatīja Daugavgrīvas cietokšņa pārņemšanas iespēju. Valsts informēja, ka gadā uzturēšanas maksa gandrīz 54 tūkstoši [eiro]. Toreiz vēl Rīgai nebija arī Pilsētas attīstības departamentā Mantojuma saglabāšanas biroja. Tāds mums tagad ir nodibināts un tūliņ plānos rīcības.

Ja Rīga tiek galā ar saviem esošajiem mantojuma objektiem un arī sapratīs, kā mantojuma objektu integrēt Eiropas naudas iespējās, kas ir ļoti būtiski, man ir sajūta, ka pie Daugavgrīvas cietokšņa pārņemšanas jautājuma pilsētai būs jāatgriežas nākotnē, jo es neticu, ka valsts tiks galā ar šo objektu."

Kad pašvaldība nocietinājumu Daugavgrīvā varētu pārņemt, Našeniece nezinot. Kamēr cietokšņa nākotne nav zināma, atsevišķu vietu konservācijas un restaurācijas dokumentācijai valsts šogad piešķīrusi 19 tūkstošus eiro.