Šī mēneša "Meistara Knehta" diskusiju rosinājis raksts portālā "ir.lv" ar ironisko virsrakstu "LOL nau vērc". Tas ir rakstnieces Ilzes Spergas pieredzes stāsts, pērnruden pirmoreiz kļūstot par Latvijas Universitātes (LU) docētāju, lai pasniegtu kursu "Ievads latgalistikā", kurā viņa caur traģikomiskiem piemēriem parāda, kur prioritāšu skalā LU vadībai ir humanitārās zinātnes un cik birokrātiska un neieinteresēta var būt sistēma, kas aicina viņu strādāt.
Gaidot jauna LU rektora ievēlēšanu 1. martā, "Meistars Knehts" šoreiz uzaicinājis abus rektora amata kandidātus — Signi Bāliņu un Gundaru Bērziņu — laukuma vienā pusē un trīs humanitāro zinātņu pārstāvjus — dzejnieci Ilzi Spergu, literatūrzinātnieci Māru Gruduli un Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu, kurai drīzumā beigsies noslēdzošais termiņš amatā, — laukuma otrā pusē uz diskusiju par humanitāro zinātņu vietu gan LU ekosistēmā, gan Latvijas sabiedrībā kopumā.
Pasniedzēja darbs kā misija
Māra Rozenberga: Gribētu sākt ar Ilzi Spergu, kuras rakstu mēs jau pieminējām sākumā, un to vienu piemēru, kur caur vienu komatu var izstāstīt veselu pasauli. Ilze, vai es varu palūgt jūs atkārtot to, ko jūs rakstījāt, kā jums gāja ar to vienu komatu?
Ilze Sperga: Es strādāju tipogrāfijā, biju tehniskā korektore, kas salīdzina tās krāsu plates un novilkumus. Tostarp man gadījās arī kāds manuskripts. Es neatradu to grāmatu katalogos un neatceros tās precīzu nosaukumu, bet saīsinot tas bija apmēram "Fizikas pamati atomenerģijas speciālistiem". Es to tekstu dabūju, un tajā nebija gandrīz neviena komata, jo autoram tas nelikās svarīgi. Viņš lika komatus tur, kur lika, kur viņam šķita, ka jāliek. Bija situācija, kurā es nezināju, kur to komatu ielikt. Es sapratu, ja es to ielieku vienā vietā, tad enerģija no šīs reakcijas nerodas, siltums nerodas. Ja es to ielieku otrā vietā, rodas. Autoram bija diezgan bezjēdzīgi prasīt, jo viņš teica – nu kāda atšķirība? Man pat nebija viņam iespējas pajautāt, vai [enerģija no savienojuma] radīsies. Tad es lasīju, ka nākamā nodaļa ir pārkaršanas draudi šajos atomreaktoros, un sapratu, ka tātad, visticamāk, rodas. Tad es uz savu atbildību šajā grāmatā ielaboju, ka tas komats ir tur. Pēc tam es viņam jautāju, viņš teica – jā, tā arī ir. Patiesībā te ir tas, ka varētu domāt, ka es esmu humanitāro zinātņu pārstāvis, tātad tikai pa gaisu, bet šajā gadījumā man ir ļoti svarīga loģika, jo valodniecība un korektūra – tai nav nekāda sakara ar mākoņiem, tā ir ļoti sausa lieta. Vai nu ir, vai nu nav. Vai nu tas komats ir, vai nav, un tos komatus iemācās pamatskolā teorētiski, gan padziļināti augstskolā.
Orests Silabriedis: Jā, šis ir vadzis, uz kura mēs pakārām šī raidījuma tapšanu, bet droši vien raksta tapšanai bija daudz izvērstāki iemesli. Varbūt, Ilze, īsumā atstāstiet tiem, kas nav lasījuši!
Ilze Sperga: Man bija patiesībā ļoti interesanta pieredze. Es, cilvēks nosacīti no ielas, ar pieredzi latgaliešu kultūras projektu gan vadībā, gan organizēšanā, gan dalībā, gan arī pētniecībā savā institūtā, tātad digitālo rīku resursu izstrādē, kas ir latgaliešu valodai domāti, nonācu situācijā, ka man ir jālasa kurss "Ievads latgalistikā". Esmu tikko no bērnu kopšanas atvaļinājuma, respektīvi, jūs varat iedomāties, cik man ir laika sagatavoties. Pirmais šoks bija tāds, ka es sapratu, ka šis darba devējs nav noorganizējis pat to, ka man būtu darba līgums uz pirmo lekciju. Tātad es atnācu no malas un nonācu situācijā, kurā es vērtēju, kas notiek. Es netieku iekša informācijas sistēmā "luis" tāpēc, ka man nav darba līguma. Arī VID acīmredzot tikai pēc tam tika ziņots. Pēc tam mēs, protams, vienojāmies, ka nākamo lekciju es nelasu. Tāda lāpīšanās. Mans pirmais iespaids bija diezgan graujošs, tāpēc, ka man ir jāplāno mans laiks, ir augusta beigas, lekciju sarakstu joprojām vēl nav. Nav zināms, kad man aukli sarunāt, jo man vēl nav bērnudārza bērnam. Kā darba ņēmēju šajā situācijā mani tas vienkārši pārsteidza, ka šī vide ir tik nedraudzīga, neatbalstoša. Es aizgāju uz pirmo lekciju, un man teica – zini, tur tikai divi studenti. Es domāju – tā, viss mans vasaras darbs, kad es esmu gatavojusies, ir kaķim zem astes, jo ir divi studenti, tātad kurss nenotiek. Es aizeju uz auditoriju, bet tur ir 11. Izrādās, ka nestrādā "luis" un nav iespējams reģistrēties.
Māra Rozenberga: Vārdu sakot ir gana daudz tehnisku problēmu, kas stājas priekšā tam saturam, kuru jūs gribat pasniegt.
Ilze Sperga: Jā, es jau zināju, ka samaksa būs niecīga un tas principā ir brīvprātīgais darbs. Teiksim tā, uz manas misijas vai tādas atdošanās apziņas var būvēt studiju kursu, var universitāte to savu studiju programmu balstīt, bet tas principā ir mans brīvprātīgais darbs, ko es atrauju savai ģimenei, savam pamatdarbam, jo es esmu stundu pasniedzējs, es neesmu universitātes štatā. Es esmu tā sauktais pasniedzējs no ielas.
Māra Rozenberga: Nu, tikai ar tādu piemetinājumu, ka tomēr ar doktora grādu no tās pašas Latvijas Universitātes. Bet tas stundu pasniedzējs nozīmē, ka jums maksā pa stundām? Ir kaut kāda stundas tarifa likme?
Ilze Sperga: Jā, un tā, atkarībā no grāda un amata, teiksim, profesoram atšķiras. Citas augstskolas profesoram tā ir cita, maģistra grāda ieguvējam cita, doktoram cita. Teiksim tā, tiek samaksāts par to laiku, ko es pavadu auditorijā, bet laiks gatavoties vai kontaktēties ar studentiem, izlabojot viņu darbus un komunicējot ar viņiem, tas nav paredzēts. Pat ja tā stundas likme uz papīra izskatās labi, manā gadījumā tie bija 16 eiro stundā, mēs to kursu lasījām uz pusēm, bijām divi pasniedzēji, tātad tā ir viena lekcija nedēļā par 32 eiro. Kopumā es pa visu semestri neesmu salasījusi tik daudz, cik ir valstī noteiktā minimālā alga mēnesī.
Birokrātiskās likstas nepārsteidz
Māra Rozenberga: Māra, jūs esat pasniedzēja Latvijas Universitātē, bet tas nav jūsu pamata darbs, jūsu pamata darbs ir institūtā, kas arī ir Latvijas Universitātes institūts. Cik sen jūs jau esat saistīta ar Latvijas Universitātes sistēmu un kādās kapacitātēs?
Māra Grudule: Es pabeidzu Latvijas Universitātes toreiz Filoloģijas fakultāti, un pēc beigšanas mani uzaicināja strādāt, lasīt lekcijas, bet tā bija Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, kas bija nesen dibināta. 1998. gadā es pārnācu uz Filoloģijas fakultāti, jo mani uzaicināja docēt tur. Tā ka es varu teikt, ka savu mūžu es esmu saistījusi ar Latvijas Universitāti. 2002. gadā es sāku strādāt Literatūras institūtā blakus universitātei. Pēdējos gadus es ļoti pārdomāju pēc situācijas, kas kļuva universitātē arvien dramatiskāka un fakultātē, pāriet pamata darbā institūtā, un pirms pieciem gadiem es patiešām to izdarīju. Es domāju, ka tas bija pareizs lēmums, un, godīgi sakot, visus šos pēdējos gadus es esmu arī svārstījusies, vai nerakstīt atlūgumu universitātē, bet man ļoti patīk strādāt ar studentiem, un tas ir tas iemesls, kāpēc es pie tā turos joprojām.
Māra Rozenberga: Kādas bija jūsu pārdomas, lasot kolēģes aprakstu par to, kā ir svaigi ielekt šajās pasniedzēja kurpēs? Cik tas sasaucās ar jūsu pieredzi?
Māra Grudule: Nu, pieredze attiecībā uz atalgojumu un arī universitātes fakultātes vadības attieksmi nav sevišķi patīkama – gan apmaksas sistēma, gan birokrātiskās lietas, kas kļūst arvien sarežģītākas un grūtāk kārtojamas. Jāsaka, ka Ilzes Spergas rakstā bija maz kā negaidīta.
Ilze Sperga: Es vienkārši uzdrošinājos to pateikt. To man pēc tam sociālajos tīklos daudzi teica – kā man nav bail? Es teicu – bet demokrātijas uzskati ir mūsu sabiedrības balsts.
Orests Silabriedis: Bet bail no kā, kas varētu notikt?
Ilze Sperga: Es nezinu, man uz ielas kāds var pienākt, nezinu. (smejas)
Māra Rozenberga: Nepiedāvās tos 32 eiro par nedēļu vairs.
Ilze Sperga: Nē, vienkārši, man patiesībā ir ļoti īss [jautājums] rezumējot. Kāds no jums [Signe Bāliņa vai Gundars Bērziņš] būs rektors, vai jūs varat pateikt, kāpēc septembrī man to vajadzētu atkārtot? Kāpēc man vajadzētu trešo darbu, kas ir ļoti, ļoti laikietilpīgs un kur labākais ir tieši studenti? Jo kurss bija fantastisks.
Signe Bāliņa: Es domāju, ka daudziem no mums darbs Latvijas Universitātē ir sirds darbs, un tā ir tā mīlestība pret studentiem, kas mūs tur un kas mūs vieno, un kāpēc mēs to darbu darām. Man pašai arī ir ļoti daudzus gadus bijusi doma – viss, pēdējais gads, bet tad es saprotu – nē, man patīk tie studenti, man patīk ar viņiem strādāt, man patīk tā enerģija, ko es no viņiem saņemu. Es arī izlasīju rakstu, un diemžēl man jāatzīst, ka es nevaru nekam nepiekrist, ko jūs tur rakstījāt. Tā visa ir taisnība, un tas ir skumji, un tādēļ es arī pieteicos par rektora [amata] kandidāti, lai sakārtotu šos jautājumus, kas īstenībā vairākiem gadiem, varētu būt, ka pat gadu desmitiem, nav līdz galam sakārtoti. Mēs esam atkarīgi no tā, cik daudz ir studentu un no dažādām lietām. Ļoti daudzi finansiālie riski, kas ir universitātē, ir uzlikti tieši uz pētniekiem, tieši uz mācībspēkiem, un tas ir tas, kas ir pēc būtības jāmaina.
Māra Rozenberga: Bet jūs esat bijusi un arī joprojām esat šī brīža universitātes rektora padomniece. Kas tad ir tās lietas, kas buksē un ko jums nav izdevies, dodot padomus, iekustināt?
Signe Bāliņa: Es esmu rektoram padomniece digitālos jautājumos. Mana pamata izglītība ir, es esmu beigusi fizmatus, beigusi lietišķo matemātiku, un es esmu datoriķis. Esmu arī Latvijas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente.
Māra Rozenberga: Bet "luis" nestrādā.
Signe Bāliņa: Attiecībā par "luis", mans lielais darbs visus šos gadus bija pārliecināt universitātes vadību, universitātes saimi, ka mums ir jāmaina informācijas sistēma, un padome pieņēma šo lēmumu – jā, mēs to darām. Mums ir pašlaik publiski pieejama, lai industrija novērtē, tehniskā specifikācija jaunajai sistēmai, kādas ir mūsu prasības, ko mēs redzam, kādai ir jābūt mūsdienīgai informācijas sistēmai, jo, protams, mūsdienās bez laba informāciju tehnoloģiju atbalsta nav iedomājams ne studiju process, ne arī latviešu valodas attīstība. Tas nav jautājums tikai par humanitārajām zinātnēm. Es ļoti cerīgi pašlaik skatos uz to, ka [Rīgas] Tehniskajai universitātei jau no šī gada, bet pārējām zinātņu universitātēm no nākamā gada maina budžetēšanas principu. Tiek mainīts tas princips, kā, kam un par ko tiek piešķirta nauda no ministrijas puses, un tā, man šķiet, būs viena no nākamā rektora lielākajām lietām, lielākajām cīņām, kas būs jāizcīna, lai visas studijas – gan humanitārās, gan dabas zinātnes, gan sociālās, gan veselība…Lai mēs saprotam, kāds ir tas finansējuma līmenis, kas ir nepieciešams, lai mēs varam garantēt, ka mums būs noteikts skaits absolventu, jo pašlaik tā sistēma ir būvēta uz to, cik mums ir budžeta studenti. Par katru studentu ir noteikta summa, kas tiek maksāta, un pēc tam tiek skatīts, kā to summu sadala. Tā vietā būs cits princips, un tad būs tā lielā vienošanās par to, kāds tad ir tas valsts pasūtījums, kas mums ir. Ja runājam par valodu, tad man šķiet, ka valoda, latviešu valoda un humanitārā joma, pēc būtības ir nācijas pastāvēšanas jautājums. Ja mēs tam nevaram rast pietiekamu finansējumu, tad tiek apdraudēta gan valodas, gan arī valsts attīstība.
No viena grāvja esam iebraukuši otrā
Orests Silabriedis: Tūlīt dosim vārdu arī otram rektora amata kandidātam, bet skatos, ka Rūta Muktupāvela jau vairākas reizes ievilka elpu..
Rūta Muktupāvela: Jā, sēžu un vāros. Ja otrais pretendents neiebilst, man laikam ir tāds plašāks skatījums. Es mazliet pievērsīšos jautājumam, kas skar ne tikai Latvijas Universitāti, bet vispār gan Latvijas sociālo un humanitāro zinātņu pētniecības jomu, gan izglītību. Es gribētu atsaukties uz to, ka pavisam nesen, pagājušā gada novembrī, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktors Jānis Paiders Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai prezentēja situāciju salīdzinājumā ar Igaunijas un Lietuvas datiem attiecībā uz pētniecības finansējumu gan sociālajās, gan humanitārajās zinātnēs. Sanāk, ka sociālajās zinātnēs, piemēram, 2020. gada dati bija tādi, ka mums bija piešķirti 13,7 miljoni eiro, kamēr Igaunijā tie bija 23 miljoni, Lietuvā – 43,8 miljoni eiro. Humanitārajās zinātnēs vēl trakāk. Mums bija tikai astoņi miljoni, Igaunijā 24 miljoni, Lietuvā 33,4 miljoni humanitārajām zinātnēm tieši attiecībā uz pētniecību.
Orests Silabriedis: Pat četras reizes vairāk…
Rūta Muktupāvela: Tieši tā. Skaitļu valoda ir nežēlīga, bet arī precīza. Otrs tāds ļoti problemātisks jautājums attiecas uz mūsu docētāju, mūsu akadēmiskā un pētnieciskā personāla novecošanu. Šeit es atkal gribētu atsaukties uz finanšu ministru, kas ir "Vienotības" līderis Arvils Ašeradens. Pavisam nesen es pat pavaicāju, vai drīkstu uz viņu atsaukties, jo viņš teica – nu, mēs tā kā dzērāji, no viena grāvja uz otru, uzzinot to, ka patiešām Latvijas Universitātē, es saprotu, cilvēks, kas pasniedz latviešu valodu, ir jau sešdesmitgadnieks, ka tas ir pēdējais mohikānis, kas ir palicis, tad nu te nu mēs esam. Viņš saka, nu, jā, mūsu uzdevums bija – ļoti strikti un skaidri ražojam STEM un neskatāmies uz neko pārējo, un tagad mēs esam nonākuši tādā situācijā, ka mums vairs nav, kam pat gatavot tos pedagogus, kas ietu strādāt skolās. Tāpēc ir skaidrs, ka ārprāc – ar "c". Tas ir tikai likumsakarīgi, un būs vēl interesantāk.
Orests Silabriedis: Latvijas Universitātes rektora amata kandidāts Gundars Bērziņš ir ļoti ilgi klusējis, jo viņam vienkārši neviens nedeva vārdu. Gundar, varbūt jūs vēlaties iejaukties sarunā ar pilnīgi citu leņķi vai šķēpu?
Gundars Bērziņš: Es gribētu vienīgi piebilst pie tā, kas jau viss bija pilnīgi pareizi pateikts, ka gan valstij humanitārās zinātnes nav bijušas prioritāras, gan diemžēl universitātei. Tas ir saprotami, jo, ja finansējums un īstenībā arī galvenais diskurss sabiedrībā iet uz to, ka mums trūkst inženieru, mums trūkst dažādu, teiksim, dabas zinātņu specialitāšu speciālistu, industrija par to runā…
Orests Silabriedis: Nekas jau tur arī nav melots.
Gundars Bērziņš: Nav melots, visa industrija par to runā, sākot ar IT speciālistiem un beidzot ar metāla apstrādi, ka nav inženieru būvniecībā. Tas spēks šai nozarei to visu laiku deklarēt ir milzīgs, un viņi jau runā pareizi, un valdība ļoti pareizi to arī klausās, bet rezultātā mēs esam tiešām, izmantojot Ašeradena kunga sacīto, iebraukuši pilnīgi otrā grāvī un sapratuši, ka nācijas ilgtspējas nosacījumus inženieri ne vienmēr atrisina. Jo labs inženieris ir labs inženieris jebkurā vietā pasaulē, neatkarīgi no tā, kur viņš atrodas, bet kāpēc viņam ir jābūt tieši Latvijā? Kāpēc ir labi strādāt tieši par inženieri Latvijā var paskaidrot tikai humanitārā zinātne. Šo mazo niansi gan Latvijā, gan valdībā diemžēl mēs esam piemirsuši. Man vislielākās skumjas ir par to, ka arī universitāte ir piemirsusi. Tāpēc es uzskatu, ka humanitāro zinātņu atgriešana par prioritāti Latvijas Universitātē un arī valstī ir viens no nākošā rektora galvenajiem uzdevumiem. Tieši tāpēc, lai pierādītu, ka kādam ir jārūpējas par to, lai Latvija būtu vieta, kurā ir vērts palikt un vērts strādāt.
Starp humanitāro un eksakto nepieciešams balanss
Māra Rozenberga: Man liekas būtiski runāt arī par to pretstāvi starp humanitārajām un eksaktajām zinātnēm un jautāt, kāpēc mēs tik ļoti gribam tieši tās pretnostatīt? Rakstniece Ilze Sperga, piemēram, ir arī Mākslīgā intelekta laboratorijas pētniece. Es pareizi saku?
Ilze Sperga: Tieši tā. Mākslīgais intelekts nevar ne bez valodas, ne bez informāciju tehnoloģijām. Mūsdienu zinātne vispār, man liekas, ir robežzinātne – meklē dažādu zinātņu robežu joslas, un tās ir zonas, kur veidojas augsne, kur var kaut kas jauns rasties. Te es gribētu uzsvērt, ka tā būtiskākā problēma ir dramatiskā paaudžu plaisa. Tāpēc, ka pasniedzēji noveco, viņi noveco līdzi savam laikam, bet mūsdienīgas pētniecības metodes, kaut kādas novitātes var ienest pat vairs ne mana paaudze, man jau ir 45 gadi, bet tie, kas šobrīd studē doktorantūrā, kas var turpināt pētniecību Eiropas universitātēs, kas ir šajā tīklā un kas redz to pasaules kontekstu. Viņiem ir jāienāk Latvijas Universitātē un jābūt šim humanitāro zinātņu, teiksim tā, nākamajam kodolam, kas veidos to, kādām tām būt, un tas nebūs tikai par to, kā, es nezinu, vēsturiskā skatījumā skatīties izloksnes, jo arī tos senos tekstus var pētīt dažādi. Te es domāju ir vērts padomāt par to, ka ir jāmazina paaudžu plaisa.
Rūta Muktupāvela: Papildinot kolēģes teikto, manuprāt, svarīgākais, protams, ir apzināties, ka dzīve ir starpdisciplināra, tiešām – dzīve necieš robežas. Vēl, manuprāt, vajadzētu mest malā tās sacensības, kas ir svarīgāks, ko prioritizēt, jo galvenais, manuprāt, ir balanss. Skaidrs, ka mūsdienīga, arī demokrātiskās vērtībās balstīta valsts nevar pastāvēt bez inovācijām, bez jaunāku tehnoloģiju, jaunāku atklājumu pārneses dažādiem instrumentiem, ko dara augstskolas, ko dara pētnieki, bet tajā pašā laikā, jā, es pilnīgi pievienojos, ka ir ļoti svarīgi saprast, ko dod tās humanitārās zinātnes, ka tās ir faktiski par vērtībām. Tās veido to stāstu par Latviju. Bez tām, kas no mums paliek? IKP, zviedru bankas, es nezinu, Saeima un valdība, paldies Dievam vēl, bet tas ir arī viss laikam.
Māra Rozenberga: Signe, jūs iepriekšējās intervijās esat ļoti uzsvērusi to, ka universitātei ir jābūt starpdisciplinārai, bet kā tas praksē, jūsuprāt, izskatās attiecībā uz humanitārajām zinātnēm?
Signe Bāliņa: Ja mēs runājam par starpdisciplinaritāti, tad viens labs piemērs, kas pašlaik notiek universitātē, ir šī valodu tehnoloģiju attīstība, valodu tehnoloģiju projekti. Tas bija jau 2010. vai 2011. gads, kad no IT puses nāk šī iniciatīva par valodu krastu, par to, ka, ja latviešu valoda nebūs digitāli attīstīta, ja mūsdienās valoda nav digitālajā vidē, tā neattīstās. Tai ir jāattīstās zinātnē, bet tai ir jāattīstās arī digitālajā vidē, jo pretējā gadījumā tā valoda izzudīs. Mums Latvijas Universitātē pašlaik ir izstrādāts arī digitālo prasmju projekts, kurā universitātes kolēģi izstrādāja, kāda ir šī zinātniskā latviešu valoda, kā pareizi izteikties, jo mēs sapratām, ka tajā brīdī, kad studenti iesniedz noslēguma darbus, es kā mācībspēks nespēju viņiem likt tos komatus, es nespēju to darīt. Mums studiju laikā visu laiku paralēli viņiem ir jāmāca valodas lietojums, kā pareizi lietot latviešu valodu, jo viņi to nemāk. Jā, mēs runājam par to, ka mums trūkst dabas zinātnē skolotāju, matemātikā, bet mums ir nepieciešami labi skolotāji latviešu valodā, jo, ja mūsu bērni, beidzot skolu, nezina latviešu valodā, un mēs arī universitātē neattīstām to, tad faktiski mums kā nācijai nav kur attīstīties. Tā ir arī tā starpdisciplinaritāte – laba latviešu valoda ir vajadzīga gan fizikā, gan visās jomās, citādi nav iespējama arī universitātes attīstība.
Orests Silabriedis: Apokalipsei pieskārās Signe Bāliņa un Rūta Muktupāvela, es tagad gribētu no Māras Grudules dzirdēt, kas jums būtu pievienojams vēl visam šim?
Māra Grudule: Es domāju, ka tur ir liela taisnība, un tā tas arī ir. Ja paskatāmies uz mūsdienu jauniešiem, no kuriem daļa runā angļu valodā, tad jāsaprot, ka valoda – tas vienmēr ir jautājums par to, ko ar to var iesākt. Īpaši fizikā – pasaules fizikas attīstība notiek angliskā vidē, bioloģijā un medicīna lielā mērā tāpat. Mēs esam maza valoda, no tās nav nekādas jēgas Eiropas kopējā valodas telpā – tā parasti ir tā atbilde. Lūk, šeit ir tas, kas bieži vien tiek aizmirsts, izbīdot priekšplānā valodu, ka izglītība latviešu valodā nozīmē arī vēstures, nozīmē arī kultūras vēstures un kultūras apguvi. Tas ir tas, kas jaunam cilvēkam dod pašapziņu un izpratni, kāpēc ir labi būt latvietim. Tā ir ne tikai valoda, mēs varam teikt abstrakti – sena valoda, bet, ka tā ir arī kultūra, kurā brīnišķīgi savijas Rietumeiropas kultūras vērtības ar specifiskajām latviskajām vērtībām. Turklāt tas iet cauri gadsimtiem. Tas ir viens. Otrs, es gribētu atzīmēt, ka mēs pietiekami nenovērtējam bīstamību. Ja jauniešiem trūkst pašapziņas, kāpēc ir jauki būt latvietim, un viņiem nav vēstures zināšanas, kādas ir bijušas okupācijas, viņiem nav šīs vēstures un okupācijas pieredzes, jo viņi ir pārāk jauni, viņi nezina, kāda bija dzīve Krievijas impērijā – tas ir tas, ko dod vēstures zināšanas skolā. Kāda ir dzīve 20. gadsimta pirmajā pusē, ar ko atšķiras Pirmais pasaules karš no Otrā pasaules kara – tie nav tikai fakti, tā ir izpratne par notikumiem. Mēs esam Eiropas Savienībā, un man studenti ir jautājuši – bet Padomju savienība arī ir savienība. Viņi atnāk līdz universitātei, bet viņiem nav priekšstata. Es domāju, ka tas ir ārkārtīgi bīstami, jo būs brīdis, kad būs jāizšķiras par Latvijas likteni, nedod Dievs, un tad šie jaunie cilvēki būs ar saviem priekšstatiem par angļu valodu, par Eiropu, un viņos nebūs pamatojuma, kāpēc ir vērts cīnīties un aizstāvēt savu zemi. Es tagad dramatizēju, bet man liekas, ka mēs nepietiekami to apzināmies.
Augstskolām kopā jāstrādā pie pārmaiņām
Orests Silabriedis: Māra, vai nav tā, ka vidusskolai vajadzētu klasiski, tāpat kā gadsimtu un divus gadsimtus agrāk, dot vispārēju izglītību, kurā ietilpst visi aspekti? Es sapņoju, ka varētu latīņu valoda atgriezties, nerunājot par to, ka mums būtu jāzina arī lietuviešu un igauņu valodas, bet tas ir vēl cits stāsts. Tieši tas vidusskolas cikls nav tas, kurš būtu vienkārši būtiski jāpārskata, lai cilvēks nenāktu [uz augstskolu] infantils un garīgi tizls?
Māra Grudule: Jā, es domāju, ka noteikti, bet tajā pašā laikā man ir žēl skolotāju, kuri cieš no pārmaiņām un reformām pēdējo gadu laikā. Tas ir aspekts, par kuru būtu daudz nopietnāk jārunā, nekā tas ir darīts līdz šim. Ja drīkst, es vēl mazliet papildināšu. Es strādāju divās fakultātēs, lasu lekcijas arī Pedagoģijas fakultātē, ne tikai Humanitāro zinātņu fakultātē. Vēl pie iepriekš teiktā par atalgojumu jāatzīmē, ka arī universitātes iekšienē ir atšķirīgs atalgojums fakultātēs. Mēs varam runāt par diskrimināciju. Par vienu un to pašu darbu es saņemu vairāk Pedagoģijas fakultātē, nekā Humanitāro zinātņu fakultātē. Darbu ar kursu mūsu fakultātē neapmaksā, citās fakultātēs apmaksā, bet, lai nu paliek. Man bija pirmā kursa Pedagoģijas fakultātes studenti – meitenes, kuras ir izvēlējušās, ka ies uz skolu. Ar viņām strādājot, es sadzirdēju vienu interesantu lietu – mums vajag vieglākus jautājumus, mums vajag tikai to, ko mums vajadzēs skolā, jo mēs būsim tikai (!) skolotājas. Viņas ir atnākušas pie manis septembrī, acīmredzot, ar kaut kādu pieredzi skolā, kas ir skolotājs un ko no skolotāja var gaidīt. Lūk, man šis liekas dramatiski. Es teicu, bet ja jums bērns kaut ko pajautās, un jūs nezināsiet, jūs viņam atbildēsiet, ka jūs esat tikai skolotāja? Lūk, tas, man šķiet, ir satraucoši.
Orests Silabriedis: Te pat īsti nav ko atbildēt.
Māra Rozenberga: Tas, ka tu vari domāt par skolotāju kā par "tikai" laikam gan ir tāda skaudra patiesība.
Signe Bāliņa: Man ir piemērs no vienas Rīgas centra skolas, kurā matemātika tiek mācīta pirmajā un otrajā līmenī, un ir tikai viena skolotāja, kura var mācīt matemātiku vidusskolā otrajā līmenī, un viņa ir slima un līdz ar to nevar šo priekšmetu mācīt. Tas ir tas pats, ja skolotājs zina tikai to līmeni, ko māca skolā, viņš nevar būt skolotājs. Viņam jābūt tām zināšanām daudz lielākām, daudz plašākām, jo tikai tad tu saskati to sistēmu, kuru tad, ja tu zini tikai to kursu, kuru tu lasi, tu jau neredzi. Tas ir arī tas, kas ir universitātē ar mūsu mācībspēkiem – manām zināšanām ir jābūt daudz lielākām, daudz plašākām par tām zināšanām, ko es dodu skolēnam.
Orests Silabriedis: Mēs te runājam par robežām. Ne-laikmetīgi ir domāt, ka kaut kam ir robežas, bet šīs meitenes domā, ka viņām ir robežas.
Māra Grudule: Vienkārši pēc novērojumiem, Latvijā, es negribu teikt katrā mazpilsētā, bet ir ļoti daudzas vietas, kurās var apgūt pedagoģiju. Ir augstskolas, kuras piedāvā pedagoģiju, universitātē ir atsevišķa Pedagoģijas fakultāte, un tajā ir liels akcents uz visu to, kas attiecas uz metodisko darbu, uz šīm te kompetencēm pēc jaunās programmas, bet nevis uz pamata zināšanām priekšmeta pasniegšanā. Tas līdzsvars kļūst arvien labāks un lielāks to priekšmetu pusē, kas nav saistīti tieši ar priekšmeta apguvi, un priekšmets ir tikai piekabināts. Man tomēr šķiet, ka pedagoģija universitātē atgrieztos pamata priekšmeta ziņā pie fakultātēm, kuras šīs zināšanas dod, un Pedagoģijas fakultāte kā fakultāte faktiski, un es tagad pateikšu to, kā man jau sen šķiet, ir savu laiku pārdzīvojusi. Tas arī ļoti daudz ko atrisinātu.
Māra Rozenberga: Tāpat kā mēs runājam par žurnālistiku, vai žurnālistika ir kā atsevišķa profesija. Vai tas nav tas, ko Bērziņa kungs jūs esat minējis par pamata izglītību un papildu izglītību? Kas angliski ir tas "major" un "minor"?
Gundars Bērziņš: Jā, tā ir viena no lietām, kuru es savā programmā izvirzīju kā vienu no svarīgākajiem uzdevumiem. Tā ir domāšanas maiņa valstiskā līmenī par to, kas ir primārais un kas ir sekundārais. Pedagoģijas jomā tas būtu apmēram tā, ka, piemēram, ja cilvēks mācās ķīmiju Ķīmijas fakultātē, viņam ir nevis viens priekšmets, kā ir šobrīd… Teorētiski šobrīd uz skolu var iet, ja ir viens kurss apgūts pedagoģijā, pieņemsim, viņam ir ķīmija un viens kurss. Es teiktu, ka tur ir jābūt vienam modulim ar pamata zināšanu kopumu par to, kā labāk mācīt ar mūsdienīgām metodēm bērnus, kā komunicēt, piemēram, krīzes situācijās skolās, un tad ir pamata zināšanas savā priekšmetā, savā izvēlētajā priekšmetā, un tad modulis pedagoģijā, kas ir svarīgs. Tas modulis ir kritiski svarīgs, lai tie studenti spētu saprasties ar mūsdienu jauniešiem, bet tas ir modulis. Tātad ir pamata zināšanas ķīmijā, un diplomā ir ierakstīts tas "minor", kas būtu, pieņemsim, sekundārā izglītība pedagoģijā. Šis būtu leģitīms pamats cilvēkiem doties uz skolu un teikt, ka es zinu un varu. Tas nav tikai, starp citu, par pedagoģiju, tas ir saistīts arī, teiksim, ar fiziku, kad ir pamata teorētiskā fizika, viņš apgūst zināšanas fizikā, bet papildu zināšanas, piemēram, datu analīzē. Datu analīze ir ļoti pieprasīta. Teorētiskā fizika varbūt šobrīd nav tik pieprasīta, bet datu analīze ir milzu pieprasīta. Rezultātā mēs nodrošinām to, ka cilvēkiem ir iespējas pēc augstskolas beigšanas daudz plašākas, nekā tad, ja viņš mācās vienu šauru priekšmetu. Taču tam ir nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, un es domāju, ka Latvijas valstij pie esošās darba tirgus situācijas, ir kritiski svarīgi, ka mēs veicam šādas izmaiņas.
Orests Silabriedis: Kaut kādā ziņā tas ir jūsu spēkos, vienalga, vai Signe Bāliņa vai jūs kļūstat par rektoru?
Gundars Bērziņš: Protams. Tā būtu viena no manām prioritātēm – kopā ar citām universitātēm strādāt pie šīm sistēmiskajām izmaiņām visā izglītības sistēmā.
Signe Bāliņa: Es tieši gribēju teikt, ka to var izdarīt tikai visas universitātes kopā. To nevar izdarīt viena universitāte, bet visas universitātes kopā, it sevišķi četras zinātņu universitātes sadarbībā ar pārējām. Mēs kā Latvijas Universitāte faktiski esam atbildīgi arī par to, kāda ir mūsu augstākās izglītības sistēma, jo mēs esam tie, kas to rada. Mēs esam tie, kuri iniciē šīs izmaiņas likumdošanā, lai šī sistēma būtu labāka. Tā ir mūsu universitātes misija.
Māra Rozenberga: Rūta Muktupāvela māj ar galvu.
Rūta Muktupāvela: Protams, ir jāstrādā visiem augstskolu tipiem kopā, un mums ir jāsadarbojas ar Izglītības un zinātnes ministriju, kas ir šīs politikas veidotāja. Es pilnībā pievienojos profesorei Bāliņai attiecībā uz to, ka mums ir jāiet ar iniciatīvām, un praktiski mēs to arī darām. Man ir ārkārtīgi patīkami dzirdēt, ka abiem pretendentiem nav vienaldzīga humanitārā joma, un es ceru, ka tā tas nav tikai priekšvēlēšanu laikā.
