Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Brāļi dzimuši muzikāli orientētā ģimenē: lai arī tēva pamatnodarbe bijusi tirdzniecība – viņam piederējis neliels veikaliņš –, brāļi jau no bērnības bijuši iesaistīti mājas muzicēšanā: tēvs spēlējis vijoli, bet brāļi – vijoli un čellu.
Jaunākais brālis Pēteris čella spēli sācis apgūt jau Rīgas 1. mūzikas institūtā pirms Pirmā pasaules kara. Kad 1916. gadā ģimene bēgļu gaitās nonākusi Maskavā, turpinājis to apgūt pie Ukrainā dzimušā un vēlāk Amerikā dzīvojošā čellista Mihaila Bukinika.
Savukārt vecākais brālis Voldemārs tieši Maskavā pirmo reizi noskatījies Čaikovska baletu "Gulbju ezers", kas uz viņu atstājis tik lielu iespaidu, ka par savas dzīves piepildījumu izvēlējies baleta mākslu.
Beidzoties Pirmajam pasaules karam, ģimene nekavējoties atgriezusies dzimtenē un brāļi tūdaļ iesaistījušies Latvijas brīvības cīņās. Par varonību Voldemārs pat saņēmis Lāčplēša ordeni!
Pēc brīvības cīņām Voldemārs aktīvi iesaistījies Nacionālās operas trupas veidošanā un bijis Nacionālās operas pirmais baletmeistars un vienlaicīgi arī dejotājs. Faktiski Latvijas Nacionālā baleta aizsācējs – dibinātājs. Voldemārs Komisārs ir arī pirmā latviešu baleta – Jāņa Mediņa "Mīlas uzvaras" – libreta autors. Diemžēl 1931. gadā viņu pieveica tolaik vēl praktiski neārstējamā tuberkuloze.
Man kā bijušajam čellistam, protams, tuvāks jaunākais brālis Pēteris, pie kura man bija tā laime mācīties. Viņš Latvijas Konservatoriju beidzis kā pirmais čellists ar brīvmākslinieka grādu. Pēc tam darbojies kā pedagogs Daugavpils Tautas konservatorijā, un turpat Daugavpilī sniedzis arī savu pirmo solokoncertu. Vēlāk spēlējis Dailes teātra orķestrī. Tāpat viņa vārds gandrīz katru sezonu atrodams 30. gadu Jūrmalas vasaras simfonisko koncertu solistu vidū.
Tomēr viņa redzamākā darbība bijusi pēc Otrā pasaules katra. Paralēli darbam Radio simfoniskajā orķestrī, kuru šodien pazīstam kā Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, viņš strādājis gan Emīla Dārziņa mūzikas skolā, gan toreizējā Kirova rajona mūzikas skolā.
Pavisam nesen Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēja raidījums Vācijā dzīvojošā čellista un komponista Dona Jaffē 90. jubilejas sakarā, kurā Dons par savu skolotāju Pēteri Komisāru izteicās – "ģeniāls pedagogs". Te nu kā bijušais audzēknis varu tikai pievienoties: to milzīgo entuziasmu, ar kādu viņš strādāja, to milzīgo mūzikas mīlestību, ko viņš nodeva saviem audzēkņiem, grūti aprakstīt. Bieži to neesmu ne redzējis, ne piedzīvojis.
Savus audzēkņus viņš mīlēja un lepojās ar viņiem. Viņa klasē, glīti ierāmētas, pie sienas bija vecāko audzēkņu fotogrāfijas: tā bija ne tikai mīlestības izpausme, bet arī gudrs pedagoģisks paņēmiens iesācēju motivēšanai.
Pēteri Komisāru varētu pat nosaukt par koncertmeistaru audzinātāju, jo ne viens vien viņa audzēknis bijis koncertmeistars dažādos orķestros: gan jau minētais Dons Jaffē Vācijā, Oļegs Barskovs un Jānis Sproģis operā, Ligita Zemberga Nacionālajā orķestrī.
