Lai arī festivāls kopš pirmsākumiem sakrājis 13 gadu pieredzi, man šī bija pirmā satikšanās. Tādēļ arī atskats būs pirmo iespaidu ieskauts, visai subjektīvs un bez nostalģijas par aizgājušiem laikiem, ko varēja smelties no daudziem sastaptajiem "Labas dabas" veterāniem.
Pirmais šoks
Festivāls, kurš ierasti norisinājies augustā, šogad notika no 12. līdz 14. jūlijam, un tas bija pirmais satricinājums manā draugu "burbulī" – "jo kā?!" Tas, manuprāt, nedaudz ieskicē to, pēc kāda miera un labu atmiņu turpinājuma tiecas "Laba daba" apmeklētājs – gan pazīstamu meldiju sakarā, gan arī tradīcijām (lasīt: savas ābeles, zem kuras jau 13. gadu uzcelt telti).
Varētu lēst, ka vidējais publikas vecums (nepieskaitot bērnus, jo tad tas būtu desmit) ir ap 40 gadiem, un tie nav vairs cilvēki, kam raksturīga milzu spontanitāte un trakulības (iespējams, ka lielākais izaicinājums ir kaut ko arī dzirdēt, nevis visu festivālu nosēdēt bumbu baseinā). Tādēļ arī festivāls, kurš sevi piesaka kā alternatīvu, bet pamatidejā apcer meklējumus pēc kaut kā jauna, līdz šim Latvijas mūzikas festivālos neredzēta un nedzirdēta, ieslīdzis ļoti mierpilnā formātā un godam tur savu ģimenes festivāla titulu. Šeit cilvēki brauc ar visāda vecuma bērniem, no zīdaiņiem līdz pusaudžiem, pavada laiku tirdziņos un glaudot vienradžus (jeb brīnišķīgu kazu ar vienu ragu mežmalā ierīkotā lauku sētā), krāsojot bērnu sejas spilgtās krāsās un masējoties (pieraksts uz masāžām tika ļoti ātri izķerts). Atmosfēra patiešām ir liega, laiska un ļoti labdabīga.
Daudz zināmu popsiku
Ja festivālus vajadzētu (jo varbūt nevajag) iedalīt kategorijās, tad viena no līnijām, ko vilkt, ir nišas un populāro masu līnija. "Laba daba" šajās līnijās varētu būt kaut kur pa vidu, tajā mēs nesastapsim Ivo Fominu un "Musiqq", vienlaikus cieņā ir kaut kas pazīstams, ne pārāk eksperimentāls un ambients, ar nelielu pancisku pieskaņu.
No smagākā gala šeit varēja sastapt grupu "Inokentijs Mārpls" (pie "Nostras" pusdivos naktī es jau gulēju), kuras līderis Dambis, piesakot dziesmu "Eu, priekšniek!", sacīja: "Tagad būs viens popsiks." Un viņš nekļūdījās, jo pūlis tūlīt pievienojies draudiem par priekšnieka sabradāšanu.
Bija daudz atgriešanos un atkaltikšanos ar tādām grupām, kas simbolizē manā galvā (kura, atgādināšu, ieradās šeit pirmo reizi) festivāla "Laba daba" muzikālo gaumi: "Oranžās brīvdienas", "Voiceks Voiska", "All Day Long", "Baložu pilni pagalmi", "Dzeltenie pastnieki" un "Rīta stienis". Sirdis aizkustināja Jēkaba Nīmaņa muzikālās apvienības "Jakob Noiman Festival Band" priekšnesums, grupas "Zāle" skanīgās balsis. Jāatzīst, ka atbraukuši bija arī vairāki ārzemju viesi, piemēram, no Pakistānas, Lielbritānijas, Ukrainas, Tanzānijas. Pēdējie spēja iegriezt pūli varenā, hipnotiskā dejā. Par tā saucamo festivāla naglu tika pieteikta islandiešu grupa "GusGus" (man gan radās sajūta, ka publika vairāk novērtēja Mārpla popsikus).
Īpaši gribētos izcelt festivāla elektroniskās mūzikas skatuvi "Kraukļa ligzda", kas parūpējās par Berlīnes līmeņa skaņu un mūziku.
Kas vairāk par mūziku
Rezumējot – nešķita, ka mūzika šajā festivālā vai vismaz tā apmeklētājiem ir centrālais fokuss. Kā sacīja vairāki manis aptaujātie labdabieši: "Es braucu šeit atpūsties un baudīt atmosfēru." Turklāt bez mūzikas festivāla rīkotāji bija parūpējušies arī par ļoti daudzām jau pieminētajām izklaidēm, tai skaitā par teātra izrādēm, kino, izlaušanās un sporta spēlēm.
Liels uzsvars likts uz dabas labbūtību – tika nodrošināti depozītu trauki un šķirošanas konteineri, kas, cerams, padarīja apmeklētājus pēc festivāla vēl labākus.
Neviļus viešas domas par to, kā šodien izskatītos "Labas dabas" līdzgaitnieki, kuri nav izdzīvojuši. Tādi kā festivāls "Tabūns", "Zvērā", "Zaļumballe", "Mīlas vasara". Vai toreiz dubļos novārtījušies panki tagad ar sēdētu un klausītos mūziku uz līdzpaņemtās sedziņas? Vai arī pēc festivāla beigām visi sakāptu savos auto un nevis stopētu vēl trīs stundas uz mājām? Uz šīs nots es novēlu "Labai dabai" ilgu mūžu, lai vēl pēc 15 gadiem varētu rakstīt, kā festivālus izbauda panki pēc 50 un 60 gadiem.
