Šī vieta Sarkandaugavā sāka attīstīties jau 18. gadsimta sākumā ar Otrā Ķeizardārza izveidi, bet tieši pirms 200 gadiem tur atklāja dziednīcu garīgi slimiem cilvēkiem, ko ilgus laikus dēvēja par "Aleksandra Augstumiem".
Žogi vidē un mūsu galvās
Pirms pieciem gadiem tika nojaukts augstais mūra žogs, kas iestādi norobežoja no pārējās pasaules, tā palīdzot kliedēt sabiedrībā iesakņojušos mītus un aizspriedumus par šo iestādi.
Tāpat ļoti nozīmīgu lomu dialoga veidošanā ar sabiedrību pilda arī iestādes teritorijā izveidotais muzejs.
"Mēs esam Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra teritorijā Tvaika ielā. Šī teritorija faktiski ir senais Otrais pilsētas Ķeizardārzs," ar teritorijas ļoti ietilpīgo vēsturi, kas tiek rūpīgi respektēta, šo vietu vienlaicīgi attīstot arī ļoti mūsdienīgi, iepazīstina Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra pārstāve un Attīstības fonda vadītāja Silva Bendrāte.
No pašiem Otrā Ķeizardārza pirmssākumiem, 18. gadsimta sākuma, teritorijā joprojām saglabājies gleznainais reljefs un dīķis, no dziednīcas pirmssākumiem – virkne ēku, kas tagad renovētas. Tāpat ir liecības, kas vēsta par pirmās brīvvalsts laiku un padomju posmu. Mūsdienas raksturo ļoti liels uzsvars uz vides labiekārtošanu, atvērtību un dialogu ar sabiedrību, kā simbolisks apliecinājums tam ir pirms pieciem gadiem nojauktais trīs metrus augstais mūra žogs. Silva Bendrāte teic: "Tagad mēs esam atvērti visu skatam. Viss šis mūsu kopums, mūsu teritorija.
Mēs vienkārši ņēmām un nojaucām šo mūri, un jāsaka tā – ne tajā pusē kāds noģība, ne šajā pusē kāds noģība.
Tā ka principā sabiedrība nav nemaz tik neizprotoša vai tik nespējīga pieņemt to, ko tā ierauga savā acu priekšā."
Ņemot vērā dabas un skaistas vides terapeitisko nozīmi, ārstniecības iestādes teritorija pamazām pārtop par Saulgriežu dārzu ar dažādiem sektoriem, kam iedvesma gūta mūsu senču Saules gada kalendārā. Jau tapis Ziemassvētku dārzs, Lieldienu dārzs un citi, arī Meteņu dārzs, ko, piemēram, veido baltmizu bērzu stādījumi.
Centra pārstāve atklāj: "To mēs saucam par sidraba birzi. Ja man prasītu, kur šīs teritorijas, kur šī dārza dvēsele dzīvo, tad man liekas, ka tā dzīvo tajā bērzu birzī, – tur ir visskaistāk."
Muzejs senākās ēkas puspagrabstāvā
Līdzās vēstures stāstiem arī muzeja misija ir veicināt atvērtību un dialogu ar sabiedrību. Tā izveide sākās pirms 10 gadiem, tagad jau ekspozīcija ir izvērsusies ļoti plaša, daudzpusīga un aizvien tiek papildināta. Caur dažādiem priekšmetiem un fotogrāfijām tajā uzzinām, kā laika gaitā mainījušās garīgi slimu cilvēku ārstēšanas metodes, kā mainījusies dziednīcas vide, kas ir bijuši tās vadītāji.
Atsevišķā telpā iekārtota izcilajam māksliniekam Pēterim Krastiņam veltīta ekspozīcija. Silva Bendrāte stāsta: "Pēteris Krastiņš ir mūsu ilgstošs pacients, no saviem 60 gadiem viņš apmēram 30 šeit aizvadīja. Bet viņš mūsu mākslas vēsturē ir īpaša, spilgta personība, jo, ja apraksta pagājušā gadsimta mākslas ainavu, tad bez viņa mākslas darbiem tas nav iedomājams. Viņu ļoti atbalstīja Purvītis, Rozentāls, vāca naudu, lai viņš varētu ārzemēs stažēties. Diemžēl, viņam strauji attīstījās šizofrēnija."
Krastiņam veltīto ekspozīciju noslēdz ļoti simboliska un uzrunājoša instalācija, kurā redzami izbērti graudi, kas zeltaini mirgo.
"Šis vēstījums ar graudiem un spuldzītēm ir par to, ka nekas pasaulē nav radīts kā tukši graudi. Arī tajā slimajā cilvēkā ir zelta potenciāls, tikai – kā viņam dzīve ievirzās, kādas ir iespējas viņam pašam un cik daudz citi viņam var palīdzēt, tādā veidā viņš savu dzīvi var arī piepildīt," teic Bendrāte.
Atsevišķa telpa veltīta diskutablajam padomju laikam, ko aptumšo ar attieksmi pret disidentiem saistītas lietas, kas arī ekspozīcijā nav slēptas.
Īpaša uzmanība šajā telpā veltīta ilggadējai iestādes vadītājai Zuzannai Sočņevai, kuras organizatores spējas, 40 gadus vadot iestādi, bijušas apbrīnojamas.
Citā telpā var arī iepazīt ēdināšanas tradīcijām iestādē veltītu sadaļu, atklāj centra pārstāve: "Šeit ir redzama instalācija, kā tas izskatījās. Te ir visādi kausiņi, katli ar uzrakstiem. Tā jau tagad vairs nekur neizskatās."
Skaudrs stāsts savukārt ir ēšanas traucējumiem veltītā telpa, kurā Aleksandra Sokolova mākslas foto portretos redzama ar anoreksiju sirgstoša meitene, kura ar prieku pozēja, pati uzskatot, ka ir ļoti labā formā.
"Viņa atnāca un teica, ka tagad viņa ir vēl skaistāka, tikai par smagu, jo viņai ir 38 kilogrami, bet vajag 35.
Šis esot laimīgais stāsts, jo meitene tomēr esot sapratusi, ka ir jāārstējas, un viņa ir atgriezusies [normālā svarā]. Bet tas ir viens no retajiem labajiem stāstiem, jo patiesībā anoreksija – tā ir kustība vienā virzienā," ar nožēlu atzīst Bendrāte.
21. septembrī Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centram aprit 200. jubileja. 25. oktobrī jubilejai veltītu izstādi "Starplauki. Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centram 200 gadi" atklās Nacionālajā bibliotēkā, to papildinās lekcijas, diskusijas un darbnīcas, bet kulminācija būs iestādes vēsturei veltītas grāmatas "Sašķelto dvēseļu patvērums" atvēršana, kas notiks nākampavasar.
