Manuprāt, šī ir intriģējoša un nozīmīga izstāde, bet tā nav vienkārša un ir domāta tiem, kuri gatavi iedziļināties.
Izstādi apskatīju divas reizes – vispirms atklāšanā, otrreiz parastā muzeja darba dienā. Arī otrajā reizē apmeklētāju bija diezgan daudz, bet, cik varēja saprast, liela daļa bija atnākuši apskatīties muzeja pastāvīgo ekspozīciju, nevis tieši izstādi. Spriežot pēc nejauši noklausītiem komentāriem, pastāvīgās ekspozīcijas apmeklētājus mūsdienās saista tieši tas pats, kas mūs visus, kuriem muzejs palicis atmiņā no bērnības, – ne jau medicīnas vēsture, bet viela iztēlei. Viens jaunietis pārsteigumā iesaucās, kad viduslaiku pilsētas dekorācijās ieraudzīja cilvēku, kas izliecies pa logu; kāda māte zāles uzraudzei vaicāja pēc zāles, kur atrodas zobārsta ierīces, kuras, pēc visa spriežot, viņa atcerējās no iepriekšējām apmeklējumu reizēm un tagad gribēja parādīt savai meitai; kāda krieviski runājoša vecāmāte bija atvedusi mazdēliņu uz aizvēsturiskās medicīnas diorāmu telpu un nepievērsa nekādu uzmanību "Pēcnāves dzīves" izstādes vitrīnai un videoekrāniem, kas arī atradās telpā; vēl citi apbrīnoja sunīša, kurš bija lidojis kosmosā, izbāzni.
Izstāde "Pēcnāves dzīve" ir veidota citā žanrā nekā pastāvīgā ekspozīcija, un tie, kuri meklē muzejā tikai eksotisko vai nostalģisko, droši vien tai vienkārši izies cauri.
Izstāde ir kritiska refleksija par pašu muzeju.
Te gan jāpiebilst, ka varu iedomāties vismaz divus veidus, kā tās saturu nolasīt. Pirmkārt, kā stāstu par muzeja kolekcijas veidošanos pēckara periodā un padomju laikā. Otrkārt, kā refleksiju par muzeja mērķi un nākotni. Manuprāt, katram lasījumam ir savas auditorijas, kas pārklājas, bet tomēr nav identiskas. Pirmais lasījums ir plašākai publikai draudzīgāks un uzrunā visus, kurus interesē latviešu inteliģences vēsture. Otrs lasījums ir vairāk domāts muzeju profesionāļiem un tiem, kuri par kultūru mēdz domāt arī abstrakti un globāli. Apmeklētājiem noteikti ir vērts lasīt izstādes tekstus vai apmeklēt to gida pavadībā. Turklāt jābrīdina, ka izstāde ir sadalīta trijās pa māju izkaisītās daļās, un tas noteikti neveicina uztveramību, proti, manuprāt, ir jābūt trenētam sarežģītu vēstījumu rekonstruēšanā, lai paturētu prātā un galvā savienotu šīs dažādās daļas. Tāpēc gida palīdzība noteikti noder.
Par pirmo lasījumu. Muzeja tapšanas stāsts ir patiešām fascinējošs. Tā centrā, protams, ir profesors Pauls Stradiņš, kurš kara un pirmo padomju varas gadu apstākļos veido būtībā privātu muzeju. Vārds "privāts" padomju režīma kontekstā būtu skandāls, bet visa šī situācija – ievērojams ārsts, kara un pēckara laika haoss, būtībā dīvaina apsēstība ar muzeja ideju, izdarība, ar kādu Stradiņš veido savu kolekciju – parāda gan viņa personības spēku, gan padomju režīma pretrunīgumu un liek atcerēties ķirurgu Preobraženski no Mihaila Bulgakova stāsta "Suņa sirds" ekranizācijas.
Tomēr nedrīkst arī aizmirst, ka runa ir par karu un padomju okupācijas pirmajiem gadiem. Tāpēc muzeja tapšanas stāsts nav vienkāršs un optimistisks.
Izstādes veidotāji mums dod dažādas norādes – Stradiņš vāc dzīves vietās atstātās ārstu grāmatu kolekcijas (bet šīs pamestās bibliotēkas ir liecība par izārdītu pasauli), viņa darbošanās dod iespēju māksliniekiem piestrādāt (bet tas ir arī stāsts par pēckara grūtībām), Medicīnas vēstures muzeja krājumā nokļūst priekšmeti no vairāku Latvijas ārstu privātkolekcijām (un atkal netiešā veidā mums tiek stāstīts par to, kas tiek sagrauts, un to absurdu, kas nāk tā vietā).
Visbeidzot izstāde parāda to, kā Stradiņa izveidotā kolekcija pārtop par padomju muzeju. Mēs uzzinām par to, kā par muzeja vienu no funkcijām kļūst piemiņas par ievērojamiem ārstiem saglabāšana (muzejā glabājas milzīgs daudzums "suvenīru", kas asprātīgi prezentēti izstādē – izstādes dizainu veidojis Rihards Funts un arhitektu birojs "Gaiss"). Mēs uzzinām, kādu lomu spēlē portreti (arī iespaidīga kolekcija). Savukārt pagrabstāvā mums tiek atgādināts, ka padomju zinātnes ideoloģiskā fasāde slēpj sarežģītāku realitāti, tai skaitā alternatīvu meklējumus un maģisko domāšanu.
Pāreja no muzeja ieceres uz oficiāli izveidotu Medicīnas vēstures muzeju visizvērstāk attēlota īpaši šai izstādei veidotā filmā "Zinātniskās padomes sēde" (režisors Toms Harjo), kuras pamatā ir muzeja zinātniskās padomes sēžu protokoli. Filmu bija interesanti un patīkami skatīties, bet jāatzīstas, ka tā mani diez ko nepārliecināja. Proti,
no padomju laikiem ir viegli uztaisīt "kumēdiņus", bet diez vai tie palīdz kaut ko saprast.
Te gan jāpiebilst, ka, iespējams, kumoss ir par lielu. Patiesībā par visu izstādi kopumā man radās iespaids, ka izstādes veidotāji ir fascinēti un pārsteigti par to faktu un aspektu daudzveidību, ko viņi atklāj, un arī apmeklētājiem nodod šo savdabīgo bagātību, tomēr visu materiālu kopumā aptvert un piedāvāt skaidru interpretāciju ir grūti, te acīmredzot nepieciešams iesaistīt plašāku vēsturisko vai varbūt antropoloģisko kontekstu. No otras puses, "piemiņas prakses" kā rīks, ar kura palīdzību domāt par muzeja kolekciju, ir interesants un noteikti ieguvums.
Bet tagad gribēju pateikt dažus vārdus par otro ekspozīcijas lasījuma veidu, proti, izstādi kā refleksiju par muzeja mērķi un nākotni. Viena lieta, ko izstāde nepārprotami stāsta, ka Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja kolekciju un ekspozīciju ir ietekmējuši dažādi nejauši un vēsturiski faktori. Atbilstoši rodas jautājums, kāda ir šāda muzeja vieta mūsdienu pasaulē, ko darīt ar tā mantojumu, kādam tam jākļūst nākotnē.
Pirmkārt, izstāde parāda, ka muzejam kopš pašiem tā sākumiem bija vairākas funkcijas. No vienas puses, tas radās kā kolekcija, piemēram, reto grāmatu kolekcija, no otras puses, Pauls Stradiņš to acīmredzot veidoja kā noteiktu vēstījumu par medicīnu. Vienlaikus tas kalpoja kā piemiņas vieta Latvijas ārstiem, kā arī reprezentācijas vieta un diplomātijas rīks komunikācijā ar padomju medicīnas nomenklatūru. Diez vai visas šīs funkcijas atbilst mūsdienu vajadzībām.
Pirmajā mirklī varētu šķist, ka tā funkcija, kas pārdzīvo laiku, ir kolekcijas veidošana, bet izstāde kā reiz uzdod jautājumu, kas ir tas, ko ir vērts saglabāt nākotnei?
Vai ārstu brilles, pildspalvas, dāvanā saņemti suvenīri, tintnīca, sieviešu tualetes zīme ir tas, kas kaut ko var pastāstīt par medicīnas vēsturi? Izstādes veidotāji vairāk uzsvēruši antropoloģisko aspektu un mēģinājuši ar piemiņas prakšu jēdzienu skaidrot šādas kolekcijas vākšanas nozīmi, proti, mēģinājuši atbildēt, kāpēc kāds varētu gribēt saglabāt ārsta pildspalvu. Tas patiešām ir kaut kas, par ko ir vērts domāt, bet es gribētu uzsvērt citu lietu, ko, manuprāt, izstāde uzrāda, proti, Medicīnas vēstures muzejs ne pagātnē, ne mūsdienās neizstāsta jēgpilnu Latvijas medicīnas vēstures stāstu. Neesmu eksperts, bet, ātri caurskatot publicēto, nešķiet, ka vispār tas ir kaut kādā formā izteikts. Protams, daudzi fakti ir zināmi, savākti un publiskoti, bet tas nav tas, ko es domāju ar jēgpilnu stāstu. Jāsaprot, ka medicīna nav vienkārši nodarbošanās, tajā būtiska loma ir aicinājumam, tā ir daļa no latviešu un Latvijas inteliģences tradīcijas un izpratnes par to, kas ir izglītība, tā ikvienu skar ļoti personiski un tāpēc tai ir īpaša vieta un loma kultūrā, tā ir tradīcija. Un, neskatoties uz mūsdienu medicīnas tehnoloģiju un metožu globālumu, Latvijas ārsti pieder arī šai tradīcijai, un muzejs varētu būt viena no vietām, kur tā tiek izteikta un kāds stāsts tiek piedāvāts, bet šobrīd tā nav.
Padomju laika muzeja kolekcijā Latvijas medicīnas tradīcija nevarēja būt izstāstīta ideoloģisku iemeslu dēļ. Tās pastāvīgā ekspozīcija ir veidota kā stāsts par vienotu pasaules medicīnas vēsturi, kas interpretēta kā pastāvīgs zinātnes progress, kurš paredzamā veidā savu kulmināciju sasniedz padomju zinātnē un uz nākotni vērstajā kosmosa "apgūšanā". Izstāde "Pēcnāves dzīve" šo progresīvismu nedaudz apšauba, norādot uz jau minēto pretrunu starp oficiālo ticību zinātnei un maģisko domāšanu, kas kļuva vispārzināma un plaši novērojama Padomju Savienības beigu gados. Bet tā nav vienīgā problēma. Pirmkārt, Paula Stradiņa un vēlāko muzeja darbinieku rīcībā vienkārši nebija pietiekami materiāla, lai šo progresa stāstu izstāstītu, proti, nebija autentisku priekšmetu, tāpēc tik daudz teksta, reprodukciju un galu galā diorāmu. Otrkārt, pat nevērtējot, kam šajā stāstā var vai nevar piekrist, skaidrs, ka mūsdienās neviens skolotājs vai pasniedzējs saviem audzēkņiem nemācītu medicīnas vēsturi no 60. vai 70. gados uzrakstītas grāmatas, un tāpat nav iespējams mūsdienu skatītājam izstāstīt pasaules medicīnas vēsturi ar esošo ekspozīciju. Patiesībā liela daļa muzeju mūsdienās ekspozīcijas cenšas mainīt ideālā gadījumā ik pēc pieciem gadiem, reālistiskāk pēc, teiksim, desmit.
Tas, kas runā pretim šim pieņēmumam, ir fakts, ka muzejam apmeklētāji ir. Tad kāpēc viņi nāk? Lai gan daļa no viņiem droši vien, nostalģijas vadīti, uz muzeju ved savus mantiniekus, tomēr nedomāju, ka vidējais apmeklētājs nāk uz to tāpēc, ka estētiskā distancē bauda muzeja ekspozīcijas vēsturisko šarmu, kāds tai noteikti ir. Un te vēl viena lieta, kurai ir vērts pievērst uzmanību. Manuprāt, Medicīnas vēstures muzejam par labu nāk tas, ka Rīgā nav visaptveroša zinātņu un tehnoloģiju (vēstures) muzeja. Savā ziņā tas pat ir pārsteidzoši, ņemot vērā visu mūsu izglītības sistēmu politisko orientāciju uz šīm nozarēm. Un savā ziņā tas ir labi, jo, zinot, kā šobrīd lietas notiek, var viegli iedomāties, ka sākumā būtu grandiozs projekts, tad nožēla par to, ka nav naudas, un beigās kaut kāds pieticīgs provinciāls veidojums, bet domāju, ka, ja šāds muzejs tiktu radīts, Medicīnas vēstures muzeja arhaiskums uzreiz kļūtu skaidrāk redzams.
Šeit arī izstādes "Pēcnāves dzīve" un muzeja dilemma. Tie, kuri muzeja ekspozīciju uztver kā "tīru mantu", kuri nāk uz muzeju, lai sastaptos ar medicīnas vēsturi, un izbauda viduslaiku pilsētas diorāmas, diez vai ir tie, kuri spēj novērtēt izstādes refleksiju par muzeja vēsturi un funkciju. Un man ir aizdomas, ka tie nav cilvēki, kuri pārdzīvotu, ja muzejs tiktu modernizēts un tā ekspozīcija nomainīta. Viņus interesē tikai tas, vai ir interesanti. Savukārt tie, kuri spēj novērtēt izstādes veidotāju šaubas par muzeju un tā kolekciju, ir arī tie, kuri visvairāk uztrauktos, ja, piemēram, vēsturiskās diorāmas pazustu, jo tās vairs nešķiet vēsturiski korektas un kvalitatīvas. Man arī būtu žēl, ja tās saglabātos tikai fotogrāfijās.
Ko ar to visu darīt? Kā jau izstāde "Pēcnāves dzīve" parāda, nejaušība ir ielikta muzeja ģenētiskajā kodā. Tāpat tā nodemonstrē zināmu sadursmi starp vēsturisko kolekciju un jaunām iecerēm, turklāt ir uzskatāmi redzams, ka muzeja telpas uzliek savus ierobežojumus.
Acīmredzami esošais muzejs pretojas tam, ka tas tiek pakļauts vienotam stāstam. Varbūt ar tā eklektismu ir jāsamierinās?
