Izstādē "Līdz pasaules malai un atpakaļ" caur dažādiem muzeja krājuma priekšmetiem ikvienam no mums ir iespēja iepazīt trimdinieku dzīves un neparastos stāstus.
Raidījumam "Globālais latvietis. 21. gadsimts" vēstures līkločus latviešu dzīvēs trimdā, ārpus Latvijas izsekot palīdz muzeja darbinieces Marianna Auliciema un Danute Grīnfelde, apliecinot –
latvieši kopš 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam bijuši teju visā pasaulē.
Kā teic Danute, izstādē aplūkojamie 14 priekšmeti atceļojuši no visiem kontinentiem, izņemot Antarktīdu un Āfriku, un tos vieno fakts, ka tie bijuši kopā ar latviešiem, kuri ir prom no savas dzimtenes.
Izstādes iepazīšanu sākam ar tās, šķiet, smagāko eksponātu, kas vienlaikus ir priekšmets, kam muzeja inventāra grāmatā pirmais numurs. Tas ir baznīcas stūrakmens no Amerikas. Marianna Auliciema stāsta: "Baznīcas stūrakmens liecina, ka jau 1906. gadā Linkolnā, Viskonsinā, bija nonākuši latvieši, kas saprata, ka jāceļ baznīca, un paši savām rokām to esot arī cēluši. Toreiz vairāki simti latviešu ieradās Amerikā, kur varēja iegūt zemi, viņi to tur attīrīja un sāka nodarboties ar lauksaimniecību, vienlaikus saprotot, ka ir vajadzība pēc baznīcas. Kādā brīdī, kad latviski runājošo tai vietā kļuva mazāk, baznīcu pēc 60 gadu kalpošanas nogrāva. Palika vien kapsēta un baznīcas stūrakmens. Tas, pateicoties vēsturniekam Andrim Straumanam, nonāca muzeja īpašumā."
Baznīcas stūrakmens liecina, ka jau 1889. gadā Amerikā dibināta pirmā latviešu organizācija, celta baznīca. Tas savukārt vēsta par latviešu tradīciju, nonākot svešumā, celt vai dibināt baznīcas un skolas. Un ir vienalga, vai tas ir pāri okeānam Amerika, Austrālija vai Krievijā.
Viens no izstādes priekšmetiem ir no Sibīrijas, Leja Bulānas, un tas ir kokgrebums – loga rotājums slāviski zilā krāsā no Kalniņu mājas Krasnojarskas apgabalā. Mājā vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados dzīvoja ģimene, šobrīd gan tā ir tukša. Danute Grīnfelde stāsta: "Kad dzimtbūšana bija atcelta un teorētiski latviešu zemnieki varēja iegūt savā īpašumā zemi, kas Latvijā ir dārga un nepieejama, daudzi meklēja laimi tālu prom Krievijā, veidojot tur latviešu kolonijas, kas sākotnēji darbojās pēc līdzīgiem principiem kā Amerikā, bet pēcāk, sekojot revolūcijai, diviem pasaules kariem, teroram, represijām, kolektivizācijai, izjauca visu tradicionālo dzīves veidu trimdā. Līdz ar to iznīcināti cilvēki tieši tautības dēļ."
Izstādē aplūkojamie priekšmeti patiesi ir neparasti. To vidū – koka airis no Dienvidamerikas, no Venecuēlas. Tā saimnieks ir slavenais Aleksandrs Laime.
Turpat blakus redzama fotogrāfija un koferis, kas devies bēgļu gaitās kopā ar saimnieci un viņas pieciem bērniem. Kā stāsta Danute,
šis koferis piedzīvojis divus karus, divas bēgšanas un ir spilgts apliecinājums latvieša sīkstumam un dzīvotgribai.
Emocionāli eksponāti ir rotaļlietas, kas piederējušas bērniem un izceļojušas tālus ceļus, bet nu atgriezušās Latvijā. Tāpat te manāms necils džinsa maciņš, kas stāsta par laiku, kad Latvija nule kā atguvusi neatkarību un apņēmīgi latvieši devās peļņā ārpus valsts. Tā kā tie bija bīstami laiki gan Latvijā, gan arī vietām Eiropā, tad tāds pašu šūts maciņš līdzējis saglābt sapelnīto naudu, stāsta Danute: "Nav interneta un naudas pārskaitīšanas iespēju. Peļņas nogādāšanai mājās no Eiropas tāds maks, ko var turēt pie ādas un zem apģērba, bija veids, kā droši pārbraukt ar naudu. Turklāt nopelnīt tolaik varēja drusku vairāk, nekā pelnīja tā brīža Valsts prezidents Guntis Ulmanis."
Lielāki un mazāki priekšmeti, bet visi ar stāstu. Uzrunā un pārsteidz arī uz manekena uzvilkts latviešu tautas tērps, kas piederējis "Mis Amerika 1963". Jā, tā bija latviete. Danute Grīnfelde atklāj: "Viņu sauca Mārīte Ozere, un te redzams ne tikai viņas tautas tērps, bet arī plecu lenta, kas apliecina, ka viņa ir "Mis Amerika 1963". Viņa ar šo tautas tērpu kombinācijā ar plecu lentu piedalījās dažādos reprezentatīvos pasākumos, tādējādi viņa izmantoja savu statusu, lai pavēstītu to, ka Latvija ir okupēta."
Izstādi muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē" varēs skatīt līdz pat oktobrim.
