ĪSUMĀ:
- 2007. gadā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ar VAS "Valsts nekustamie īpašumi" noslēdza apsaimniekošanas-lietošanas līgumu, kurā muzejs uzņemas atbildību par pašu apdzīvotās ēkas uzturēšanu.
- Muzeja direktore Liene Johansone-Kuzmina atzīst, ka ar muzeja resursiem ēkas vajadzības nav nodrošināmas.
- Kultūras ministrija iesaistījusies steidzami veicamo darbu finansēšanā, taču pagaidām nav panākta vienošanās par jaunām, reāli izpildāmām līgumattiecībām starp ēkas apdzīvotājiem un īpašniekiem.
- Muzeja ēkas bēdīgais tehniskais stāvoklis un nemainīšanās līdzi laikam ir vieni no iemesliem, kāpēc tūroperatori Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja apmeklējumu izņēmuši no savām programmām.
Saskaņā ar līgumiem muzejam pašam jātiek galā ar namīpašumu
Everesta iekarotājs Imants Zauls par Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja saimniecību kā galvenais inženieris rūpējas jau 45 gadus. "Vakar mani norāva no stalažām, jo bija kaut kāda aizsērējusi kanalizācija, man jāiet pašam, man nav, ko aizsūtīt, un pārmest mums, ka mēs nevaram neko izdarīt, mēs darām visu, ko mēs varam, mēs paši logus krāsojam, paši būvējam stalažas un paši mēģinām kaut kādiem līdzekļiem arī iegūt šo krāsu un atjaunot vecos logus," stāsta leģendārais alpīnists, kurš 20. septembrī svin savu 82. dzimšanas dienu. Kamēr 132 gadus vecās Palasta ielas 4 vajadzības aug augumā, Imanta Zaula komanda sarūk skaitā. Muzeja ēku, kas savienota ar Rīgas Doma baznīcu, tagad tehniski apkalpojot tikai trīs speciālisti: "Ja tiešām nav cilvēku, kas remontdarbus darītu, es nezinu, ko te var izdarīt, jo šeit sistēmas ir tik vecas saglabājušās, ir telpas, kuras nav remontētas kopš pirmās Latvijas laikiem, es nezinu. Un arī visas sistēmas, kas mums ir saslēgtas kopā ar Rīgas Domu, lielākā daļa sistēmu mums ir Krustejas grīdā, kas ir zem plāksnēm apakšā, šīm sistēmām jau ir vairāk nekā 20 gadi, visas caurules ir izrūsējušas, aizaugušas ar kaļķiem un arī bojātas, tur faktiski jebkurā momentā mēs varam palikt bez apkures, arī bez ūdens vai bez kanalizācijas."
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ēku 2007. gadā no Kultūras ministrijas pārņēma Finanšu ministrija, kura īpašuma pārvaldīšanu nodeva "Valsts nekustamajiem īpašumiem" (VNĪ), kas tālāk ar muzeju noslēdza apsaimniekošanas-lietošanas līgumu. "Tanī brīdī, kad šis līgums tiek parakstīts, lietotājs pārņem no valsts pilnā atbildībā šo īpašumu, atbild par tā uzturēšanu, par tā ilgtermiņa attīstību un par tā saglabāšanu. Mūsu loma ir starpnieks starp valsti un lietotāju, mēs organizējam šo līguma parakstīšanu," norāda "Valsts nekustamo īpašumu" valdes loceklis Andris Vārna.
Muzejam nav ne naudas, ne resursu vērienīgiem remontdarbiem
Liene Johansone-Kuzmina Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vadību uzņēmās pirms nepilniem trīs gadiem. Viņa atzīst, ka bija vajadzīgi divi gadi, lai pilnībā saprastu patieso stāvokli, kādā atrodas muzeja ēka:
"Šis apsaimniekošanas līgums, protams, nosaka, un tādā ziņā juridiski pavisam noteikti tā ir muzeja atbildība, un, parakstot šo līgumu, mēs esam apņēmušies tādas lietas, kas, domāju, nekad nav bijušas iespējamas, muzejs ar saviem resursiem nav neko varējis uzturēt."
"Valsts nekustamie īpašumi" atbildību šajā situācijā neuzņemas. "Mēs kā īpašnieki, kā valsts pārstāvji skatāmies, lai lietotājs īpašumu lietotu pēc tā, kā tas līgums paredz. Bet mēs tanī pašā laikā saprotam, ka mums nav instrumentu, kā mēs varētu likt viņam to darīt, jo skaidrs, ka, iespējams, muzejam nav pietiekošu līdzekļu, tas ir viens. Otrs, nav, iespējams, zināšanu, kā to darīt, un trešais – droši vien, ka mēs nevaram izbeigt ar lietotāju apsaimniekošanas-lietošanas līgumu un izlikt viņu no telpām," skaidro "Valsts nekustamo īpašumu" valdes loceklis Andris Vārna.
Lienei Johansonei-Kuzminai grūti uzņemties atbildību par visu ēkas postu: "Jūs redzējāt, piemēram, jumtu, kāds viņš bijis jau no sākuma, jau uzlikts tādā veidā, ka man šķiet, ka būtu tā varbūt ne gluži pareizi teikt, ka muzejs ir nolaidis šo situāciju, tas jumts tāds ir bijis vienmēr. Tik, cik viņš ir uzturēts, ir uzturēts, bet tagad tas viss ir jāmaina."
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktori aizstāv Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde: "Zinot, cik ļoti daudz prasa ēku uzturēšana, krājuma uzturēšana, muzeja darbinieku atalgojums, dažādu pasākumu organizēšana, ielikt šajā kopējā katlā arī remontdarbus, kas tomēr ir ļoti dārgs pasākums, manuprāt, būtu ļoti netaisnīgi pret pašu muzeju, jo tas finansējums, budžets, kādu parasti pieprasa muzeja direktors, ir viena lieta, un tad ir nākamais punkts, cik lielu finansējumu piešķir."
Andris Vārna uzskata, ka šajā gadījumā pareizais lēmums būtu pāriet uz nomas attiecībām, kad VNĪ var veidot uzkrājumus un preventīvi ieguldīt šajos īpašumos. "Tāds piedāvājums arī jau ir dienaskārtībā bijis pat ne gadu, bet pat vairākus, bet arī, jā, šis ir ārkārtīgi finansiāli ietilpīgs process. Un līdz šim nav atrasts ministrijai finansējums, lai tā pārietu uz šīm attiecībām," stāsta Liene Johansone-Kuzmina.
Kultūras ministrija gatava tikai "caurumu lāpīšanai"
Kamēr līgums, ko abas puses uzskata par neizpildāmu, joprojām ir spēkā, Rīgas domes Īpašuma departaments muzeja ēku Palasta ielā 4 ierindoja vidi degradējošo objektu sarakstā.
Apkaunojošais statuss nozīmē paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokli.
Muzejam uzrēķins ir 42 tūkstoši eiro, kurus no sava budžeta sedz Kultūras ministrija, kas beidzot ir gatava skatīties patiesībai acīs. Pēc ministrijas lūguma "Valsts nekustamo īpašumu" speciālisti veica tehnisko izpēti, secinot, ka steidzami jāveic jumta un bēniņu pārsegumu remontdarbi, un pagājušajā nedēļā uz laiku slēgtas trīs muzeja krājuma telpas. Remontdarbu tāme ir 110 tūkstoši eiro, kurus, pēc Kultūras ministrijas parlamentārās sekretāres Signes Grūbes teiktā, ministrija atradusi, pārskatot savu maku: "Mēs šobrīd skatāmies tīri, lai muzejs būtu funkcionējošs, lai viņš būtu drošs apmeklētājiem, bet par nākotnes perspektīvām un plāniem mēs droši vien domāsim tad, kad mēs būsim sapratuši visu kopējo situāciju – ainu ar visiem kultūras pieminekļiem kopumā."
Kultūras ministrija aicina, lai naudu meklē arī ēkas īpašnieks – Finanšu ministrija
Tiesa, tieši lielais jautājums, kas ar muzeja ēku, kurai vajadzīgs kapitālremonts, notiks tālāk, nodarbina muzeja direktori. Muzejs, kura ieņēmumi pērn sasniedz 223 tūkstošus eiro, nav gatavs tik vērienīgiem darbiem, kuru aptuvenā tāme varētu pārsniegt 35 miljonus eiro. "Tā vīzija, protams, ir tāda, ka mums ir šīs problēmas jārisina, pirmkārt, kā lielai komandai, un šajā komandā es redzu gan Kultūras ministriju, gan VNĪ, gan arī Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi un, protams, muzeju, kur tad kopīgi mēs virzām tos mērķus un ejam uz priekšu," uzskata Liene Johansone-Kuzmina.
"Valsts nekustamo īpašumu" valdes loceklis Andris Vārna ir gatavs iesaistīties gan izpētes, gan remontdarbu veikšanā, ja tam būs līdzekļi:
"Ir bijuši ierosinājumi, bet tāds komplekss, kā varētu attīstīt šo nākotnē, nav bijis, jo ēka ir ļoti sarežģīta un saturs tajā iekšā arī sarežģīts, jo tur atrodas gan muzejs, gan arhīva sadaļas, krājumi un tā tālāk."
Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre Signe Grūbe norāda, ka naudas tik lieliem projektiem šobrīd nav: "Ja mēs skatāmies ļoti reāli esošā šī brīža situācijā un budžeta situācijā, tad tuvākajā nākotnē es neredzu, ka tur būtu liela finansējuma avotu piesaiste tieši Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam. Šajā gadījumā tiešām mēs redzētu Finanšu ministriju kā sadarbības partneri, kas kopā meklē un skatās arī risinājumus."
Kā muzeja glābēju redz Doma baznīcu
Tas, uz ko visas iesaistītās puses raugās, ir turpat līdzās esošā Doma baznīca, kuras pamatu stiprināšanai ir nepieciešami vairāk nekā 16 miljoni eiro. "Protams, tajā brīdī, ja Doms stiprina pamatus, tad viņi būs jāstiprina arī muzeja pusē. Mēs saprotam, ka tam būs jānotiek kaut kādā veidā kompleksi, nevar vienu vietu stiprināt, otra vieta palikt nestiprināta, līdz ar to tas, protams, ietekmēs arī to, un tam jābūt tādam kompleksam risinājumam," ir pārliecināta Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Rīgas reģionālās nodaļas vadītāja – galvenā valsts inspektore Ieva Marta.
Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre Signe Grūbe cer, ka Doma baznīcas vārds līdzēs finansējuma meklējumos, valdībai "saprotot, ka tā ir kopēja Latvijas vērtība", kas jāglābj: "Attiecīgi, ņemot vērā, ka viņi ir nesaraujami saistīti, tad, iespējams, atrodot finansējumu kopējam lielākam mērķim, mēs varam atrast risinājumu arī [muzejam]. Tas ir vienīgais šobrīd tāds ļoti reālākais risinājums vai scenārijs."
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs zaudējis līderpozīcijas apmeklētāju skaita ziņā
Kamēr šis scenārijs ir tikai vīzija bez seguma, realitāte ir skarba. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs zaudējis Rīgas apmeklētākā muzeja līdera pozīcijas. Latvijas tūrisma aģentu un operatoru asociācijas (ALTA) valdes priekšsēdētājs Ēriks Lingebērziņš atzīst, ka šobrīd Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs vairs netiek iekļauts programmā: "Tā bija iespēja tā kompakti un interesanti parādīt un izstāstīt Rīgas vēsturi, sākot no Hanzas laikiem līdz vēlākam laika periodam, tad šobrīd tas tā nav.
No tūrisma perspektīvas mēs nezinām, kas notiek ar muzeja kolekcijas veidošanu, ar izpēti, kas ir neatņemama un svarīga muzeja sastāvdaļa, bet tad, kad tas ir jāparāda uz āru, veids, kā tas notiek, nav īsti atbilstošs mūslaiku tūristu vajadzībām."
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore Liene Johansone-Kuzmina norāda, ka telpu tehniskais stāvoklis ietekmē arī muzeja produktu: "Neko jaunu veidot esošajās telpās mēs nevaram, tas ir tas, ko mēs esam iepriekš norādījuši cilvēkiem, kas jautā, kādēļ ekspozīcijas netiek pilnveidotas, un es teiktu, ka, pirmkārt, to nemaz nav iespējams izdarīt kaut vai esošo elektroinstalāciju un citu iemeslu dēļ, un mēs nevaram modernizēt neko esošajās telpās. Bet es šo muzeju nekad neesmu redzējusi kā kaut kādu ultramodernu, mūsdienu tikai tendencēm atbilstošu muzeju. Mēs viņu pagājušajā gadā arī definējām paši iekšēji kā pārlaicīgu muzeju, kurā ekspozīcijas tiek veidotas tā, lai viņas ilgtermiņā saglabā to sajūtu par to, ka šis muzejs ir.
ALTA valdes priekšsēdētājs Ēriks Lingebērziņš neslēpj, ka tūristu pieprasījums pēc muzejiem Rīgā ir samazinājies un viņi Latvijas galvaspilsētā pavada arvien mazāk laika: "Mēs varam stāstīt, ka Rīga ir 800+ gadu sena pilsēta, bet tam ir vajadzīga arī atbilstoša infrastruktūra, un nav tā, ka mums ir ļoti daudz kas nācis piedāvājumā jauns klāt. Mēs faktiski dzīvojam ar to resursu, kāds mums ir, mēs joprojām esam viena no Eiropas galvaspilsētām, kurā nav laikmetīgās mākslas muzeja, piemēram.
Nu tad šādā situācijā, ja viens no centrālajiem objektiem, kas varētu būt, ir tik briesmīgā tehniskā stāvoklī, tad ko mēs sapņojam par vispār kaut kā jauna radīšanu?"
Ja nauda atrastos, muzeja restaurācija varētu sākties pēc pieciem gadiem
"Briesmīgais stāvoklis" nebūs ātri atrisināma problēma. Ja nākamgad tiks atrasti līdzekļi ēkas arhitektoniski mākslinieciskajai izpētei, lielā rekonstrukcija varētu sākties pēc pieciem gadiem. Pie nosacījuma, ja vajadzīgie miljoni būs. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Rīgas reģionālās nodaļas vadītāja – galvenā valsts inspektore Ieva Marta aicina nezaudēt cerību:
"Visbiežāk cilvēki iedomājas – mums nebūs tie miljoni, mēs to nevarēsim, bet – ja to dara pakāpeniski, pa maziem solīšiem, tad to var izdarīt,
un mēs redzam, ka ir ēkas, kur ir tas panākts, un ir kultūras pieminekļi, kur izdarīts, kur tiek nodrošināta gan pieejamība, gan pilnīgi visi citi pasākumi, kas nepieciešami muzeja pilnvērtīgai darbībai."
Muzeja galvenais inženieris Imants Zauls, kurš savā dzīvē burtiski sasniedzis augstākās virsotnes, aicina tomēr visu izdomāt līdz galam un atrast arī vajadzīgo finansējumu: "Mēs Palasta ielā 8 dabūjām ēku, mēs tur samainījām visus logus, durvis, pārsegumus ielikām, tad nauda izbeidzās. Tur bija paredzēts, ka būs restaurācijas darbnīca, nauda izbeidzās, tā arī ēka stāv jau 20 gadus nepabeigta, jo nav šo līdzekļu, nav arī šo remontētāju, krāsotāju."
