Bieži vien mazpazīstamākos vai nomaļākos muzejos iznāk uzdurties stāstiem un artefaktiem, kas mazāk atbilst nacionālajai sižeta līnijai un parāda, kas kultūrai ir dziļi vērtīgs vai no kā tā dziļi sirdī baidās.
Latvijas Muzeju biedrības sarakstā ir vairāk nekā 160 darbojošos muzeju, tātad viens muzejs uz katriem aptuveni 12 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Starp tiem ir labi finansētie Rīgas tūrisma objekti, bet gluži kā ikvienā valstī ir daudz vairāk muzeju, kas atrodas attālās vietās, ir reti atvērti, veltīti gandrīz aizmirstiem vēstures fragmentiem vai kas vienkārši būtu mulsinoši jebkuram no citurienes.
Tieši šādiem muzejiem ir veltīta šī rakstu sērija – brīnišķīgajiem Latvijas neparastajiem muzejiem. Un mēs definējam "neparasts" kā mums patīk – tas var būt unikāls, mazliet dīvains, neticami latvisks vai vienkārši diezgan neparasts.
RSU Anatomijas muzejs Rīgā
Tas ir viens no visnesenāk atjaunotajiem muzejiem Rīgā, savā pašreizējā veidolā atvērts tikai kopš 2021. gada, taču RSU Anatomijas muzejam ir kolekcija, kas pēdējos simt gados maz mainījusies. Ja muzeja pirmsākumi Eiropā parasti jāmeklē privātās aristokrātu un monarhu kolekcijās, tad Anatomijas muzejs piedāvā ieskatu daudz senākā jomā – topošo mediķu izglītošanā, turklāt eksponāti ir nevainojami saglabāti. Kā tie, kuru uzdevums ir salāpīt mūsu ķermeņus, lai potenciāli izglābtu dzīvību, apgūst to, kā ķermenis izskatās un darbojas (vai arī darbojas nepareizi) zem redzamās virskārtas?
Kā teikts muzeja informācijas materiālos: "Ikvienam ir ķermenis, bet cik labi mēs to pazīstam?"
Lai mācītu topošos ārstus, vismaz vēl pavisam nesen, ideālā gadījumā bija vajadzīgs vismaz viens autentisks skelets, visaptveroša ķermeņa daļu izlase, un tās daļas, kas ar laiku bojāsies, bija mākslīgi jāsaglabā reprezentatīvā stāvoklī, un, protams, kā piemēri noderēja arī dažādas anomālijas.
Kā jau iepriekš teikts, šajā sērijā mēs definējam "neparasts" pēc mūsu ieskatiem, bet šajā gadījumā ir runa tikai par izjūtām. Vitrīnas ar priecīga izskata galvaskausiem, izjaukti visdažādāko veidu un stāvokļu kauli, konservētas smadzenes, dažādi orgāni, kas peld satraucošu krāsu šķidrumos. Mugurkauli un atslēgas kauli mazliet izliekti kā kāda eksotiska dzīvnieka ragi. Un tas tikai pirmajā stāvā – pagrabā ir vēl satraucošāki skati.
Anatomijas muzeja plašā galvaskausu un kaulu kolekcija tika aizsākta pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, un tās lielākā daļa ir no Latvijas neatkarības starpkaru ēras. Agrāk tā glabājās diženajā kupolotajā Anatomijas un antropoloģijas institūtā (plašāk pazīstams kā Anatomikums) Kronvalda bulvāra viņā galā, bet kopš tā daudzmiljonu renovācijas tā atrodas nelielajā bijušajā staļļa ēkā līdzās.
Fakts, ka kolekcija ir gandrīz tikpat veca kā Latvijas valsts, nav nejauša sakritība:
Latvijas Universitāte tika dibināta 1919. gadā, tikai gadu pēc valsts neatkarības proklamēšanas, un šo kolekciju universitātes jaundibinātā Anatomijas institūta vajadzībām – šāds institūts Latvijā bija pirmo reizi – izveidoja zviedru profesors Gastons Bakmans, kurs nesen bija ieradies no Upsalas. Šī kolekcija reizē bija arī muzejs, taču daudzus eksponātus izmantoja studenti lekcijās līdzās esošajā Anatomikumā. Bakmanam darbā palīdzēja latvietis Jēkabs Prīmanis, kurš vēlāk daudzus gadus vadīja muzeju. Tagad muzejs atrodas Rīgas Stradiņa universitātes paspārnē – šī medicīnas mācību iestāde tika atdalīta no Latvijas Universitātes 1950. gadā.
Muzeja izglītības projektu vadītājs Kaspars Zaltāns stāsta, ka apmeklētāji bieži uzteic to, cik precīzi ir modeļi (visi ir īsti) – šajā jūtīgajā laikmetā, kad lielāka uzmanība tiek pievērsta ētikas apsvērumiem, daudzi cilvēki reti – ja vispār – ir redzējuši īstas cilvēka ķermeņa daļas šādā stāvoklī. Un, attīstoties virtuālās realitātes tehnoloģijai, to izmantošana būs ierobežota pat medicīnas izglītībā. Muzejs ir pat pārdevis privātiem klientiem skeletus (līdz Otrā pasaules kara sākumam pavisam 39), kuri, acīmredzot, bija salikti kopā no dažādām daļām.
Lielākā daļa šo kaulu bija no mirstīgajām atliekām, kurām nebija pieteikušies piederīgie, tomēr ne visi līķi bija anonīmi:
pirmais pilnīgais skelets, ko ieguva muzejs, pirms nāves bijis 27 gadus vecais Jānis Teodors Lukstiņš, kurš bija novēlējis savu ķermeni zinātnei un nošāvies Rīgas centra ielā 1925. gadā.
Populārs, taču acīmredzami nepatiess nostāsts apgalvoja, ka viņš bijis medicīnas students, kas izdarījis pašnāvību uz Anatomikuma kāpnēm pēc izkrišanas eksāmenā.
Starp muzeja artefaktiem ir krietni lielāka skeleta daļa – vaļa skriemelis, kuru padomju laikā uzdāvinājusi kāda "brālīgā padomju republika" un kuru studentu biedrības biedri izmantojuši sēdēšanai kā soliņu.
Lai cik mulsinoši nebūtu daži stāsti, jebkāda koloniālā konteksta trūkums nozīmē, ka Latvijas muzejs ir izvairījies no kritikas, kas tiek adresēta līdzīgām institūcijām Rietumeiropā.
Nīderlandes Vrolika muzejā, kas ir viens no tuvākajiem analogiem Eiropā Rīgas Anatomijas muzejam, tā dibinātāji veica daudzus no saviem pētījumiem, izmantojot ķermeņus no impērijas īpašuma Nīderlandes Austrumindijas (tagadējā Indonēzija), un muzejs nesen atdeva maoru mirstīgās atliekas Jaunzēlandei.
Taču jaundibinātajā valstī, kas bija domāta kā mājvieta vēsturiski apspiestai tautai, šeit veikto pētījumu nolūks bija atrast pierādījumus tās atšķirīgumam un svarīgumam, lai noteiktu raksturīgās pazīmes, kas būtu uzskatāmas par tipiski latviskām. "Tas nebija skats, kas vērsts uz ārpusi, bet drīzāk uz iekšpusi," saka Zaltāns.
Prīmanis sarakstīja zinātnisko darbu "Latviešu ķermeņa uzbūve latvju dainās", un muzejā ir daži no daudzajiem skaitļiem un mērījumiem, kas tika iegūti zinātniskajās ekspedīcijās visā valstī.
Muzeja lepnums ir nacionālā dzejnieka Raiņa ķermeņa dati, kas fiksēti drīz pēc viņa nāves 1929. gadā.
(Līdztekus svarīgiem datiem par viņa plaušu tilpumu un ausu augstumu tika konstatēts, ka viņa smadzenes bijušas neparasti smagas, – tomēr muzeja darbinieki paskaidros, ka cilvēka smadzeņu svaram nav saistības ar viņa saprātu).
Pastaiga pa muzeju ir dziļi sirreāla estētiskā pieredze – nevar būt, ka uz jums neatstās iespaidu, cik ļoti dīvainas izskatās mūsu iekšas. Tas īpaši attiecas uz izcilajiem bronhu korozijas preparātiem, kurus var noturēt par dziļjūras aļģēm vai datora radītu fraktāļa modeli.
Šo kvazimāksliniecisko īpašību dēļ muzejam kopš tā atkalatvēršanas bijusi prioritāte sadarboties ar radošām personībām. Tostarp kolekcijas eksponātu vidū bija skatāmas britu mākslinieka Padija Hārtlija veidotās nerātnās keramikas figūriņas, kā arī Baibas Rīberes uz medicīniskās marles izšūtās nezināmās sejas, kas atrastas muzeja preparējumos. Savukārt pavisam nesen muzejā bija izvietoti Ivara Šteinberga dzejoļi no cikla "Anatomijas vārsmas", kas tapuši, iedvesmojoties no eksponātiem.
Starp tiem ir embriji – iespējams, visnepatīkamākās izjūtas izraisošā muzeja ekspozīcijas daļa, par ko apmeklētāji tiek brīdināti pirms nokāpšanas pagrabstāvā. Tie ir burkās ar formalīnu peldoši embriji, no kuriem daudziem ir attīstības defekti, tādi kā Siāmas dvīņu kopā saaugušie ķermeņi vai sačokurojušās galvas. Turpat līdzās ir nodzeltējuši cilvēka ādas gabali ar kuģu un pieticīgi ģērbtu sieviešu zīmējumiem – simtgadīgi tetovējumi, kādi tolaik bija lielākoties jūrniekiem, prostitūtām un kriminālnoziedzniekiem.
Tie tika saglabāti pētījumiem lielākoties tolaik ietekmīgās pseidozinātnes kriminālbioloģijas dēļ. Tā apgalvoja, ka personības iezīmes un pat morālās īpašības ir pārmantojamas un var tikt noteiktas pēc ārējā izskata. Šīs teorijas saskanēja ar eigēnikas augošo popularitāti starpkaru Eiropā (Prīmanis īsu laiku vadīja Tautas dzīvā spēka institūtu, kas popularizēja eigēniku Latvijā).
Āda ar tetovējumiem vispirms tika ievietota ūdenī, tika noņemti zemādas tauku slāņi, tetovējumi tika iegremdēti alkoholā, pēc tam āda tika pārklāta ar laku, un tas, kas no tā iznācis, izskatās kā kricelējumi uz vecu rēķinu grāmatu lappušu malām. Vienā no saviem dzejoļiem Šteinbergs iztēlojas kandžu sadzērušos jūrnieku vārdā Kolčaks, kuram uz rokas uztetovēts pelēks kapakmens. Sastrīdējies ar Grāvju ielas kroga mūziķiem, viņš tiek sadurts ar kabatas nazi un iekrīt dubļos, kas ir auksti kā krējums.
Aprakstot, kādi viņam bijuši priekšstati, pirms sācis sadarbību ar Anatomijas muzeju, Šteinbergs atceras, ka domājis, ka viņam būs jāvēsta stāsts par mirstīgumu. Taču izrādījies, ka tas ir stāsts par cilvēku dzīvēm, īstām un iedomātām, smieklīgām un traģiskām.
Ja vēlaties apmeklēt muzeju, par darba laiku un ekspozīcijām var uzzināt šeit.
