Paralēli krāšņajiem notikumiem aizvadītajā gadā kultūras dzīvē spoguļojas arī virkne nejēdzību, nedienas ar nozīmīgām kultūras būvēm un to projektu sadārdzinājums.
Piemēram, gads iesākās ar ziņu, ka par pieciem miljoniem sadārdzinājušās Mežaparka Lielās estrādes pārbūves izmaksas. Rezultātā – aprīlī līgums tika noslēgts par teju 33 miljoniem eiro, sākotnēji iecerēto 18 vietā.
Turklāt pavasarī ieilgušās būvnieka izraudzīšanās dēļ izskanēja pat versija, ka nākamgad Dziesmu svētki varētu notikt neremontētā estrādē.
“Nekas nevar būt ļaunāks, kā attapties pirms svētkiem, ka mums vēl ir būvbedre, piemēram," norādīja Dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns.
Tomēr estrādes pabeigšanu laikā kādreizējais Īpašuma departamenta direktors bija gatavs apsolīt, liekot ķīlā savu amatu.
“Es garantēju – ja 18.jūnijā tas nebūs izdarīts, tad es nolikšu deputāta mandātu,“ strikts bija Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas priekšsēdētājs Oļegs Burovs.
Vasaras sākumā viļņošanos izraisīja Veselības ministrijas vēlme cenzēt poļu mākslinieka Artūra Žmijevska personālizstādes “Neredzamās zonas” plakāta izvietošanu uz ministrijai piederošās Medicīnas muzeja ēkas ārsienas.
“Plakāta vizuālais noformējums bija visai provokatīvs un neviennozīmīgi vērtējams, [Veselības ministrija izmantoja tiesības šo lielformāta plakātu nesaskaņot]," - tā Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders.
“Mani vispār pārsteidz, ka šāda situācija ir radusies, jo man tā ir, nebaidos teikt, diezgan liela tumsonība un liekulība," par situāciju pauda Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese.
Taču cenzūru no pašvaldības puses novembra beigās piedzīvoja arī režisore Krista Burāne.
“Šorīt no rīta deviņos es saņēmu ziņu no Pilsoniskās alianses, ka Rīgas domei mana prezentācija nepatīk un viņi grib mainīt saturu. [..] Un tad pēc neilga laika saņēmu zvanu arī no Rīgas domes Sporta departamenta, ka mana prezentācija ir nepieņemama," stāstīja Krista Burāne.
Ilgi solīto pārcelšanos uz pagaidu mājvietu šovasar beidzot piedzīvoja Jaunais Rīgas teātris, lai arī tam jau vajadzēja notikt iepriekšējā sezonā.
"Nācās atlikt pirmizrādes [..] Laiku pa laikam mēs te mēģinām izmisīgi saglābt kaut kādas konstrukcijas tā, lai viņas būtu adekvātas un lietojamas, bet tas nav bezgalīgi. Mēs šobrīd atrodamies patiešām riska zonā," skaidroja aktieris Vilis Daudziņš.
Tomēr jaunā mājvieta Tabakas fabrika sagādājusi virkni negaidītu pārsteigumu un vilšanos.
Situācijas ķīlnieka lomā arī Kultūras akadēmija, kas uz Tabakas fabriku pārcelsies, kad restaurēs Jaunā Rīgas teātra vēsturisko namu. Arī daudzas akadēmijas vajadzības palikušas bez atbildes.
"Tagad ar šaubām, pat šausmām mēs domājam, ko mēs iesāksim ar laikmetīgās dejas zāli, jo mēs jau redzējām pirms tam Tabakas fabriku, kā viņa izskatījās, un mums bija labs iespaids, ko tur varētu darīt, bet pašlaik ar aizmūrētajiem logiem un zemajiem griestiem ir nospiedoša tā sajūta," norādīja Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela.
