Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Jaunībā Elzai Rozenbergai pašai jāsēž pie šujmašīnas, lai tiktu pie skaistām kleitām, bet pēc ierašanās Rīgā Elzai drēbes palīdzēja šūt aktrises – māsas Olga un Marija Ezerlaukas. Rainim bija grūti samierināties ar Aspazijas tēriņiem par tērpiem. Esot trimdā Pleskavā, viņš 1899. gadā Aspazijai pārmet štāšu šūšanu pie māsām, kas prasot pārāk daudz naudas: "Tu pasūti pie viņām sarkanu blūzi par 6 rubļiem, kur Pleskavā Tu tādu varēji nopirkt par 3 rubļiem. Kā ir ar kleitu? Ja Tu tagad liec sev šūt kleitiņu melnās vietā, kuru Tu vairs nekādi nevari ilgāk valkāt, tad ej pie citas šuvējas vai nopērc gatavu."
Dzejnieces tērpi kļūst arvien ekstravagantāki. Vislielāko publikas sajūsmu izraisa viņas melnā ar mežģīņu ziediņiem izšūtā kleita lugas "Sidraba šķidrauts" pirmizrādē 1905. gada janvārī. Rainim gan ir bažas, kā dzejniece tādā tērpā iederēsies strādnieku teātrī, bet publika ir sajūsmā gan par lugu, gan par skaisto Aspaziju.
Leģendārs jau kļuvis stāsts par to, kā, bēgot no Latvijas 1905. gada nogalē uz Šveici, dzejniece tomēr atrada laiku, lai vēl papildinātu savu garderobi ar ceļojuma kostīmu, cepuri un somu. Trimdā gan pucēšanās ir sarežģīta, bet, kad Aspazija dodas uz Cīrihi ārstēties, pirmās lietas, ko viņa lūdz Rainim no Kastaņolas atsūtīt, ir papildu drēbes un matu ķemmes.
Atgriežoties Latvijā, dzejniecei joprojām patīk doties uz veikaliem iepirkties, bet Rainis dusmojas, un viņa bieži vien komisijas veikalos iegādātās lietas uzdāvina draugiem. Taču sabiedrība nemitīgi turpina vērtēt dzejnieces izskatu. Te daži citāti no tā laika dzeltenā preses izdevuma "Aizkulises". No 1925. gadā publicētajām rindām par Rakstnieku vakaru Dailes teātrī: "Aspazija sarkanā samta kleitā ar zelta "tutiņām" gar apakšu, "pieklājīgu" dekoltē, īsām rociņām un garu, mirdzošu kā liesma, kreļļu virteni pār krūtīm." Mazāk glaimojošs teksts par pēcpusdienas tējas dzeršanu Rīgas pilī 1927.gada janvārī: "Lielu sensāciju sacēla Aspazijas oriģinālā kleita: pelēki rūtaina, melnām strīpām, pusīsas piedurknes, kuras jau sen aizmirstas. Kleita apakšā izrotāta sudraba spicēm un vēl pelēkas zeķes ar melnām strīpām. Frizūra tāda, kādu nesāja mūsu vecmāmiņas, klāt tikai liela briljantu ķemme. Kopiespaids "debešķīgs". Bet simpātiskā Aspazija ar mīļu bērnišķīgu smaidu apskatīja augsto sabiedrību, lai madāmas runā."
Aspazijai ir bieži jāiziet sabiedrībā. Tas viņai vairs nesagādā agrāko prieku, un vēstulē draudzenei no Jaunās strāvas laikiem Lidijai Zariņai-Lācei dzejniece 1928. gada augustā raksta: "Šejienes dzīve ir nejēdzīga. Iekš kā tad pastāv mūsu modernība? Traka uzdzīve un greznība. Lielās dāmas pastellē tikai no Parīzes drēbes un greznumus, un tas iet simttūkstošos. Un tad nāk rauts pēc rauta, balle pēc balles. Uz katru vajag citādu tualeti un dārgu, citādi tu neesi moderns."
Tā laika notikušo baļļu fotouzņēmumos arī Aspaziju nevar atrast vienā tērpā. Lai gan fotogrāfijas ir melnbaltas, nojaušams, ka lielākoties svinīgajos pasākumos viņa devusi priekšroku tumšas krāsas apģērbam. Taču dzejnieces atmiņās ir ieraksts par kleitu, kas šūta Rainim par prieku dzejnieka pēdējā vasarā 1929. gadā: "Rainis jutās tik spirgts un laimīgs, kā senās, mīļās dienās. Man bija glīti jāģērbjas, ko viņš ļoti mīlēja un ko es, aizņemta no māju darbiem un aiz dažādiem sarūgtinājumiem, biju gluži atmetusi. Sevišķi viņš mīlēja gaišzilu krāsu, un tad es arī tādu kleitu sev pasūtīju."
1933. gadā pārceļoties uz Dubultiem, dzejnieces garderobe acīmredzot nav maza. Uz Jūrmalu 1934. gadā uzaicinātais notārs Kristaps Bambergs, stingri uzskaitot visas lietas Aspazijas mājā, sarakstā ir iekļāvis divus drēbju skapjus, no kuriem viens, kas atradies Aspazijas guļamistabā, bijis 2 metrus augsts un 180 centimetrus plats. Visticamāk, tur bija daudz vietas kleitām, blūzēm, svārkiem, kas beigu beigās kļuva par dzejnieces iztikas avotu skarbajos kara gados. Dubultu ģimnāzijas skolotāja Avena atmiņas: "Dzīve kļuva arvien grūtāka. Ar noteiktajām pārtikas devām bija jādzīvo pusbadā. Drīz vien dzejnieces labākie apģērba gabali tika pārdoti vai iemainīti… Jo pret apģērbu gabaliem no zvejniekiem varēja dabūt zivis. Tā Aspazijas garderobe nokļuva pie zvejnieku sievām. Tolaik ne vienu reizi vien man likās, ka pa ielu pretī nāk Aspazija, bet tā bija zvejnieka sieva dzejnieces drēbēs…"
To savās atmiņās apliecina arī talseniece Vallija Jankevica, kura pēc Aspazijas nāves vēl tikusies ar mājkalpotāju Anniņu. Viņa, stāstot par dzejnieces pēdējām dienām, teikusi, ka Aspazija vēl pēdējo reizi pārskatījusi savu skapi, lai izlemtu, kuras no atlikušajām drēbēm iedāvināt mājkalpotājai, tuvojoties gada nogales svētku laikam. Pie Aspazijas Dubultos dzīvoja viņas brāļameita Virēna Rozenberga. Ir zināms, ka dzejnieces kleitas tika pāršūtas arī viņas vajadzībām.
Tāpēc ne Aspazijas kleitas, ne blūzes vai svārki nav redzamas ne Aspazijas mājā Dubultos, ne Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, ne Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros.
Raiņa un Aspazijas pētniece Astrīda Cīrule neatceras nevienu gadījumu, ka kāda no vietējām jūrmalnieku ģimenēm būtu kādu Aspazijas kleitu nesusi uz muzeju. Pavisam nesen gan kāda Aspazijas mājas Dubultos apmeklētāja stāstīja, ka, pēc mātes nostāstiem, svārki, kas glabājoties viņas mājā, savulaik piederējuši Aspazijai. Svārku īpašniece solīja tos kādu dienu ienest un parādīt. Bet drēbēm ir grūti ar to pierādīšanu. Kad stāstīju par šo gadījumu Cīrules kundzei, viņa smejoties atteica, ka tad, ja tie svārki tiešām tiks atnesti, tad varam sēdēt tiem apkārt, ilgi lūkoties un tad uz balsošanu – ir mums vismaz viens Aspazijas tērps saglabājies vai nav?
