Katrā labdarī redzam āža kāju? Kā vairot kultūras mecenātisma prestižu Latvijā – diskusija

Par šiem jautājumiem sarunājas Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes priekšsēdētāja un Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova, Latvijas Kultūras akadēmijas jaunievēlētais rektors, kino režisors Dāvis Sīmanis, Dailes teātra direktors Juris Žagars un Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis Sandis Voldiņš.

Ziedojums, mecenātisms, sponsorēšana – kādas ir galvenās atšķirības?  

Orests Silabriedis: Lieku reizi atgādināsim, ka, runājot par ziedojumiem, mēs nereti jaucam un pārprotam jēdzienus, kas ir sponsorēšana un kas ir mecenātisms.

Māra Rozenberga: Sabiedriskā labuma organizāciju likumā ziedošana noteikta kā līdzekļu vai mantas nodošana bez atlīdzības prasīšanas, bet sponsorēšana ir otrs bloks, kur runājam jau par darījuma attiecībām no abām pusēm. 

Juris Žagars: Pret ziedojumu neprasa neko, un tu neko pat nevari piedāvāt.

Orests Silabriedis: Kurš no šiem veidiem Latvijas kultūrā šobrīd ir aktuāls? Vai no abiem viens ir dominējošais un kāpēc?

Juris Žagars: Cik zinu, ziedojumi ir ārkārtīgi reti gadījumi. Ir reizēm mākslas darbu ziedojumi vai arī kāds iedod savu mākslas darbu eksponēt bez maksas uz kādu laiku, pretī nesaņemot neko – to var uzskatīt par ziedojumu. Bet pārsvarā ir aktuāla sponsorēšana.

Ir vēl viens starptermins – mecenātisms. Sponsorēšanai reizēm ir vairāk merkantils mērķis, tur vairāk iespējama mārketinga piedeva, savukārt mecenātismam lielā mērā darbojas citas motivācijas.

Tas nav tikai un vienīgi mārketings — tā ir arī imidža veidošana, tas ir reputācijas jautājums, tas ir prestižs sabiedrībā, un tas ir nedaudz vairāk nekā sponsorings.

Māra Rozenberga: Dāvis Sīmanis, izrādās, savulaik rakstījis gan bakalaura, gan maģistra darbu par mecenātismu – gan par citu laikmetu, nevis mūsdienām. Bet kā ir ar to mecenātisma teoriju, un kā tas viss mainījies mūsdienās?

Dāvis Sīmanis: Rakstīju un pētīju mecenātisma prakses 15. gadsimta Florencē, konkrēti, Mediči Lorenco Lieliskā galmā, un tā specifika, protams, ir ļoti stipri izmainījusies, jo renesanses gars vienmēr paredzēja tādu universālo cilvēku, tādu virzīšanos uz ideālu.

Mākslas atbalsts lielā mērā bija motivēts pašā mākslas faktā – ka māksla ir jārada, jo skaistais dziedē pasauli.

Bija turīgi aristokrāti, kuri varēja atļauties uzturēt savā galmā māksliniekus, kas regulāri varēja praktizēt mākslas radīšanu. Mūsdienās, domāju, mecenātisms tomēr nāk līdzi.

Ja runājam par Latvijas situāciju, mecenātisms ir ļoti šaura niša, ļoti liela aktivitāte nenotiek. Varbūt notika kādu mirkli iepriekš, bet tur lielu iespaidu atstāja gan 2008. gada krīze, gan arī 2018. un 2019. gada nestās izmaiņas. Tad vēl pandēmijas krīze. Bet mūsdienās tas lielā mērā saistīts ar personības atpazīstamības veidošanu. Kā Juris teica, tam nav tieša sakara ar sevis mārketēšanu vai arī kādām konkrētām reklāmas stratēģijām, ko izmanto kāds mecenāts – runa ir tieši par to, ka jūs veidojat kaut kādu tēlu. Domāju, ka tādas tīras, absolūti nemerkantilas, absolūti brīvas no jebkāda veida personības klātbūtnes – tādas filantropijas, kādu to varēja ieraudzīt renesanses periodā, nekur pasaulē šobrīd nav.

Orests Silabriedis: Pat tā, ka nekur pasaulē?

Dāvis Sīmanis: Nu, atsevišķos gadījumos varbūt, bet tad tas nebūs saistīts ar kultūras mecenātismu. ASV ir valsts, kur kultūra principā eksistē uz mecenātisma pamata. Redzu, ka Sandis jau krata galvu. Nezinu procentuāli, bet redzam, ka šādi cilvēki ir un viņi sevi kaut kādā veidā atzīmē. Koncertzāles eksistē ar ļoti lielu ziedojumu bagāžu.

Sandis Voldiņš: Man šķiet, ka ASV nav īsti labs piemērs, jo ASV balstās uz to otro sadaļu, par ko mēs runājām — par sponsorēšanu. Es to mazliet labāk zinu, jo operā mums ir arī savs ASV fonds, no kura piesaistām pietiekoši daudz ziedojumu, un brīžiem veidojas tas absurds, ka mums ar ASV reģistrētu fondu ir vieglāk administratīvi veidot attiecības nekā ar mūsu pašu Latvijas Nacionālās operas atbalsta fondu Latvijā. ASV sponsoru ieguvums izpaužas gan nodokļu veidā, gan arī tajā, kas pie mums ir aizliegts – proti, atpazīstamībā un mārketēšanā. Mēs visi esam bijuši muzejos, kur redzam, ka veseli spārni nosaukti ģimeņu vārdos; pie katras gleznas, kas tiek dāvināta muzejam, ir konkrēta norāde, tāpat ir pasākumi, kas tiek saukti ziedotāju, filantropu, vārdos. Respektīvi, tur šie ierobežojumi ir noņemti, un tur veidojas došanas-pretgūšanas attiecības, kas Latvijā, kā jau Juris teica, ir pilnībā aizliegts, un tas, manuprāt, ir mazliet par traku. Teikšu godīgi: kad mums parādās potenciālie ziedotāji un sponsori, no operas puses mums izdevīgāk ir vienoties par sponsorēšanu, lai pēc tam nebūtu sarežģījumi ne mums, ne otrai pusei. 

Juris Žagars: Tieši tā! 

Sandis Voldiņš:

Piemēram, kāda persona mums ir kaut ko finansējusi – atvedusi kādu zvaigzni, bet mēs viņu nedrīkstam pat uzlūgt uz šo koncertu, jo, tikko mēs to izdarīsim, būsim pārkāpuši likumu, kas ir, maigi izsakoties, pārspīlēti.

Un nevar gaidīt, ka kultūras nozare šādos apstākļos šausmīgi izrauties ar kaut kādu ziedojumu piesaisti, ja faktiski ziedojumu – tādu tīru ziedojumu – var pieņemt tikai nakts melnumā, lai, pasarg' Dievs, neviens par to neuzzina.

Vai ir slikti, ja uzņēmumi gūst ieņēmumus?

Orests Silabriedis: Bet teorētiski – no kā mūs pasargā šis likums? Kāda ir šī likuma ideja? Kā to nepareizību novērst?

Sandis Voldiņš: Šī likuma ideja – tur tas skaidri ierakstīts – ir pretlabuma gūšana.

VID metodiskajos materiālos norādīts, ka tas it kā ir slikti, ja uzņēmums, kurš potenciāli tiek pieminēts vai kaut kā tamlīdzīgi, gūst pretlabumu tajā veidā, ka ceļ savu atpazīstamību.

Bet man ir jautājums: vai šajā valstī ir slikti, ka uzņēmumi gūst ieņēmumus? Man šķiet, tā ir vienkārši absurda loģika jau pēc būtības! Mēs taču visi gribam, lai uzņēmumi gūst lielākus ieņēmumus, lai notiek aprite, ir darba tirgus, lai cilvēki nopelna. Un pēkšņi izrādās, ka ziedojumu politika ir tā, ar kuras palīdzību mēs vēl šo pie viena mēģinām pagremdēt. Tas nav pareizi. 

Juris Žagars: Jā, tas ir padomju mantojuma pārspīlējums. Bet man ļoti patiktu, ja mēs šo sarunu veidotu uz tādas bāzes: mēs zinām, ka Latvijā mecenātisms, sponsorings, mākslas atbalsts ir nepietiekams, un runājam par risinājumiem – ko varam darīt. Jo citādi mēs patērēsim 45 minūtes, sūdzoties, cik viss ir slikti. 

Tātad runājot par risinājumiem. Pirmkārt – absolūti nepieciešamas ir likumdošanas izmaiņas. Kāpēc tādas izmaiņas, kas šobrīd ir saistošas, vispār radušās? Tur arī ir zināms mentāls fons, jo mūsu sabiedrībā valda tāda… Vai nu tā ir postpadomju ietekme, vai mūsu latviešu kalpu dvēsele, ka mēs dziļi sirdī nīstam bagātus cilvēkus vai turīgumu kā tādu. Ka tas mums vienmēr kaut kādā mērā nepatīk. 

Nav tā, ka visur pasaulē mīlētu bagātus cilvēkus, tomēr cilvēki kaut kā akceptē to, ka kāds ir turīgāks, kāds mazāk turīgs. Un ja kāds turīgs cilvēks kaut ko dod nozarei, kas nav tik turīga, tad tas nav slikti! Tas ir ļoti forši! Mums to vajag!

Mums vajag slavēt šos cilvēkus, pateikt paldies, atbalstīt un vēlreiz pateikt paldies, un vēlreiz paldies. Jūs, žurnālisti, arī reizēm grēkojat, bet varētu palīdzēt: piemēram, es sniedzu interviju Cēsu mākslas festivāla sakarā un piebilstu, ka man ir tādi un tādi sadarbības partneri. Bet pēc tam intervijā tas tiek izsvītrots. Tā par spīti un speciāli — nē, to mēs nepieminam, jo tas nav jauki — pieminēt  kādu turīgu sponsoru. 

Orests Silabriedis: Te nu jāpiebilst, ka žurnālistikas standarts kopumā neparedz saturā nosaukt pasākumu sponsorus, jo likums nepieļauj slēpto reklāmu! 

Juris Žagars: Bet vēl runājot par risinājumiem. Pirmkārt, likumdošana. Sandis precīzi fiksēja visas problēmas. Tas ir absurds likums, pilnīgi absurds likums! Mēs ar to mokāmies un, kā jau latvieši, vienmēr izdomājam ceļus, kā mēģināt to apiet. Bet tas ir muļķīgi.

Jāprecizē Sabiedriskā labuma organizāciju likums

Māra Rozenberga: Tātad – kurš īsti ir tas likums, kas būtu jāprecizē? Un kāds būtu jūsu piedāvājums?

Sandis Voldiņš: Manuprāt, būtu jāprecizē Sabiedriskā labuma organizāciju likums. Tur ir vesela virkne lietu. Piemēram, Latvijā var ziedot tikai un vienīgi mantu un finanšu līdzekļus. Latvijā nevar piemērot jau pastāvošos nodokļa atvieglojumus par pakalpojumu ziedojumu, kas arī, manuprāt, ir lieta, kas jāattīsta. Kas ir pakalpojumu ziedojums? Piemēram, kāds advokātu birojs uzņemas pro bono kādu aizstāvēt. Viņi to var uzskaitīt savos izdevumos un attiecīgi piemērot nodokļu atvieglojumu. Latvijā pakalpojumus ziedot nav iespējams – tas ir aizliegts. Ja mēs gribam pēc būtības paplašināt ziedojumus, jāskatās ne tikai uz mantu, naudu, bet ir jāskatās arī uz pakalpojumiem. Ļoti liela daļa ļoti gudru cilvēku būtu gatavi nākt talkā dažādos veidos pro bono, bet viņiem likums šobrīd šādu iespēju pat nepiedāvā. Ja ziedojumu politikai pieķeras pēc būtības, tur būtu ļoti daudz lietu, kas būtu jāprecizē. Ārkārtīgi daudz! 

Maija Pavlova: Kopš 2017. gada esmu bijusi dažādās darba grupās, kur ļoti kārtīgi, rūpīgi un metodiski izskauda visas šīs lietas, par kurām mēs te tagad runājam. Un uzstādījums ir tāds — it īpaši attiecībā uz sabiedriskā labuma organizācijām — ka jābūt tīrākam un baltākam, jo ir visādi riski, kur lielie ļaunie un visādi citādi nepozitīvie gan caur sportu, gan caur kultūru atmazgā naudu. Tas bija iemesls, kāpēc lielā mērā sākās izmaiņas arī Ziedošanas likumā. Arī sabiedriskā labuma organizācijas, varētu teikt, šobrīd ir likvidētas. Piemēram, Ģertrūdes ielas teātrī esam atteikušies no sabiedriskā labuma organizācijas statusa, ko, cēlu mērķu vadīti, ieguvām 2007. gadā. Bet pirms diviem gadiem no tā atteicāmies. Valsts ieņēmumu dienestā mums stāv ieraksts pat nevis ka mēs esam atteikušies, bet ka tas mums ir atņemts. 

Māra Rozenberga: Vai tas ir arī tāpēc, ka nodokļu izmaiņas 2018. gadā mazināja ziedotāju interesi jūsu teātrim ziedot naudu, saņemot pretī nodokļu atlaides?

Maija Pavlova: Pilnīgi noteikti. Mums tiešām bija, varētu teikt, filantropi, jo ne par vienu ziedotāju, kas mums ziedoja, mēs nedrīkstam neko teikt, ne kaut kā citādi atzīmēt. Bet arī tie ir tā kā beiguši [mums ziedot], jo tas bija kaut kāds zināms stimuls, ka šīs nodokļu atlaides palīdz. Šobrīd – vismaz tik, cik esmu saskārusies ar nodokļu reformām – tas lielā mērā vērsts uz to, ka mēs uztaisīsim brīnišķīgus likumus, izskaudīsim noziedzību un visu ļauno saknē ar kaut kādu likumu palīdzību. Dzīvē tas nedarbojas. Domāju, ka tā arī ir lielākā problēma, ka mēs sabiedrībā cits citam neuzticamies.

Orests Silabriedis: Sabiedrība vai arī valsts? Juris Žagars pieteica nesūdzēties, bet vai nav tomēr tā, ka mēs visi valsts acīs potenciāli esam noziedznieki un tikai pēc tam, kad esam pierādījuši, ka tā nav, mēs tādi vairs neesam?

Juris Žagars: Bet tā neuzticība ir abpusēja: mēs neuzticamies valdībai, un valdība neuzticas mums. Tā ir abpusēja neuzticība. Tas ir lēnām risināms. Bet risināms! Mēģinām vismaz mēs, kultūras cilvēki, to plaisu samazināt. Tā jau mazinās. Plaisa pastāv visur pasaulē, tomēr mūsu sabiedrības dramatiskā neuzticēšanās valstij un valsts neuzticēšanās sabiedrībai…

Dāvis Sīmanis: Ir ļoti liela korelācija tieši tajā, ka, pirmām kārtām, mēs sevi neuzskatām par politiskiem subjektiem; cilvēki ikdienā nesaprot to, ka viņiem ir vara!

Distancēšanās no politiskās vides veido pretēju situāciju. Ir jādabū strukturēts atbalsts no politiskās puses vai politisks atbalsts tam, kā valstī veicināt saprašanu par to, ka mecenātisma prakses ir kaut kas labs.

Ka tas attīsta kultūru kopumā; tas attīsta valodu un ļoti daudz citu svarīgu lietu, lai vispār šī valsts būtu pēctecīga, lai tai būtu kaut kāda veida tradīcijas ne tikai kultūras kontekstā, bet politiskajā kontekstā — ka nacionālā valsts vispār turpina eksistēt.

Bet tur jau ir vēl vairāki citi aspekti. Sandis bija viens no tiem, kurš pirms neilga laika ļoti labi pierādīja to, ka tas ir mīts — kultūras pārfinansēšana. 

Mēs nepietiekami cīnāmies. No sabiedrības puses mēs nepietiekami cīnāmies ar dīvaino uzstādījumu, ka kultūra ir pārfinansēta, kā rezultātā jebkurš mecenāts, kurš potenciāli varētu būt mecenāts, nodomā — nu, skaidrs, valsts jau par to visu maksā!

Es maksāju nodokļus, man jau tā ir milzīgs nodokļu slogs, jādomā, kā vispār mans varētu uzņēmums izdzīvot, es jau visu esmu samaksājis, lai tad valsts to tālāk risina. Varētu jau būt tāda pieeja, bet tādā gadījumā valstiskā līmenī kultūrai vajadzētu būt centrālajai. Taču vienmēr, kad jādala nauda, tā tiks esenciālajām un tiešajām nozarēm – veselībai, potenciāli varbūt arī izglītībai.

Juris Žagars: Tā ir visur. Pasaki, kurā valstī tā nav. 

Maija Pavlova: Tu runā tieši ar vārdiem, kas izskanēja darba grupā, kas to visu reformēja. Es to saku tāpēc, ka reforma beidzās teju pagājušgad, un tad jau atnāca dokuments, ka beidzot… Man likās – ak, Dievs! Tikko mēs pabeidzām iepriekšējo.

Zīmīgie 85%

Sandis Voldiņš: Tas, kam Maija pieskārās. Paņemsim tos posmus. Līdz 2018. gadam bija 85% atlaide, tad mēs piecus gadus eksperimentējām, principā sagrāvām visu sistēmu, un tagad, burtiski pagājušā gadā, esam atpakaļ pie tiem pašiem 85%, un sistēmu būvēsim no jauna. Respektīvi, esam izgājuši kaut kādu loku, atgriezušies faktiski nulles punktā, un sāksim atkal visu no jauna. Kam bija vajadzīgs šis eksperiments?

Orests Silabriedis: Kas ir 85%?

Sandis Voldiņš: Ja uzņēmums ziedo, viņš tiek atbrīvots no uzņēmuma ienākuma nodokļa 85% apmērā, nepārkāpjot 300% no kopējās peļņas un tā tālāk. Bet principā tie 85%, kas bija līdz 2018. gadam, tie ir atpakaļ. 

Māra Rozenberga: Kādā veidā mēs esam pie tā atgriezušies?

Sandis Voldiņš: Tas bija priekšlikums, kuru 2022. gadā Saeimā iesniedza deputāti – tagad neatcerēšos no galvas, kuri tieši tie deputāti bija, tas sekoja kā reakcija tam, ka tajā brīdī, kad taisīja Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) reformu, jau noprognozēja, ka būs kritums. Visi teica, ka būs kritums, un tiešām tas iestājās. Un tajā brīdī UIN likumā ielika speciālu normu, ka Ministru kabinets izskata atsevišķu ziņojumu par to, ko darīt, ja ziedojumu apmērs kritīsies. Tas tiešām kritās, Finanšu ministrija gāja ar šādu ziņojumu, visi secināja, ka ir krities par 30–40% kā minimums. Un tad Saeima, reaģējot uz to, izstrādāja priekšlikumu un ielika atpakaļ 85%. Tā tas arī veidojās. Vienlaikus nenoņemot pārējās problēmas, par ko mēs te iepriekš diskutējām – proti, ko mēs definējam kā pretpakalpojumu, vai drīkstam pieminēt, vai drīkstam zīmolot un tā tālāk.

Juris Žagars: Arī skatītājiem būtu svarīgi saprast, cik liela nozīme ir sponsoringam.

Pieņemsim, Dailes teātrī 25% jeb ceturto daļu no visu jauniestudējumu sezonas izmaksām sedz patrons.

Ceturto daļu! Simtprocentīgi patrons un sponsors sedz visu izglītības programmu Dailes teātra darbiniekiem – pilnīgi simtprocentīgi. Studentu apmācību – simtprocentīgi. Cēsu festivālā 50% no budžeta sastāda sponsori, tas ir ļoti daudz. Līdz ar to tas nav tā, ka tā ir tikai tāda piešprice, kā nedaudz sāls uz ēdiena – tā ir ļoti būtiska sastāvdaļa! Tas liecina tikai par to, ka nav neiespējami šādu naudu dabūt kā "inputu" iekšā kultūrā. Tas nav neiespējami, tikai mums kopīgi pie tā jāstrādā.

Pirmais, protams, būtu mums, kultūras cilvēkiem, nākt ar ierosinājumiem likumdošanas grozījumos. Un otrkārt, ko mēs pilnīgi noteikti varam darīt – kopīgi mēģināt veidot sabiedrības attieksmi, cik tas ir svarīgi, cik tas ir forši, atbalstoši, un tas ir ļoti, ļoti, ļoti labi. Nevis ka tas ir kaut kas "fui", kas jāpaslēpj zem deķa. 

Maija Pavlova: Man ir tāda ķecerīga doma, ar ko jau divus gadus staigāju. Tas stāsts par to, ka kultūra ir pārfinansēta, ar kultūru viss ir slikti, kultūrā zog un vēl kaut ko, un vēl taisa kaut kādas šausmas, kas nevienam nav vajadzīgas... To vajadzētu mainīt! Kā?

Mums patīk balvas – katrā teātrī vajag balvu, jo, kad ir balva, tad ir forši. Tad vajag arī to balvu pasniegt – to varētu darīt kāds kultūras draugs – kurš nav kultūras cilvēks, bet tāds, kurš vai nu atbalsta kultūru, vai apmeklē kultūras pasākumus.

Man, piemēram, tiešām prieks, ka pirmoreiz mūsu valsts svarīgākā amatpersona, prezidents, ir kultūras draugs, kas publiski runā par to, ka viņš apmeklē kultūras pasākumus. Tā ir svarīga lieta. Tas ir kaut kas tāds, ko mēs varam izdarīt. 

Latvijā naudu nedod organizācijai, bet cilvēkam

Juris Žagars: Te ir viena lieta, kāpēc tas vēl jo vairāk svarīgi tieši mūsu valstī. Mēs esam maza valsts, visi visus pazīst. Te ir nedaudz cita sinerģija savā starpā. Vismaz manā pieredzē – un tā tiešām nav maza, tie ir 17–18 gadi Cēsu festivālā un citās mākslas producēšanas aktivitātēs – viss ir tā: tas, vai piešķirs vai nepiešķirs naudu, atkarīgs no personības. Tieši no tā, kas ir uzņēmuma vadībā. Ja uzņēmuma vadība ir kulturāla, ja tā pati lieto kultūru, tev ir viegli ar viņiem runāt, viņi saprot.

Un tad vēl ir ārkārtīgi svarīgi, kurš prasa naudu, jo Latvijā naudu nedod organizācijai – Latvijā zināmā mērā naudu dod cilvēkam. Simtām reižu esmu šādās sarunās piedalījies: tu runā ar to cilvēku pie galda un viņš tev saka: "Labi, Žagar, es tev iedošu!" Es saku – stop, ne jau man! Bet nu labi... Un tev ir tāda personiska atbildība: kad tu to naudu paņem, tu nevari pēc tam noairēt. Tātad tu ņem naudu, zināmā mērā pateicoties tam, ka tas cilvēks, kas to dod, ir kulturāls. Mēs varam palīdzēt, aicinot šos cilvēkus uz mākslas aktivitātēm, piesaistot viņus, mīlot viņus, vienmēr pasakot paldies – pieradinot pie tā, ka mums ir ļoti augsts mākslas kvalitātes līmenis Latvijā, un pēc tam, prasot naudu, personiski arī uzņemoties atbildību par šīs naudas jēdzīgu iztērēšanu. Un tās ir lietas, ko mums vajadzētu noteikti uzlabot.

Orests Silabriedis: Es tagad jautāšu iedomātā klausītāja vietā. Viņi teiks tā: nu labi, Žagars, viņš jau māk. Bet kā tagad to, ko Žagars māk, varētu padarīt likumspējīgu? Tu pirmīt teici – strādājam pie tā. 

Juris Žagars:

Viens no risinājumiem – ļaut visur un vienmēr pateikt atbalstītājiem paldies. Pateikt skaļi, neironizēt par to, nebūt skeptiskiem, nebūt arogantiem, neraukt degunus par to.

Tātad veidot pozitīvu sabiedrības attieksmi pret to, ka tas ir labi, tas ir normāli. Tā būtu viena lieta. Otra lieta – pilnīgi noteikti izmaiņas likumdošanā! Tās ir divas konkrētas lietas, ko varam darīt.

Māra Rozenberga: Ja drīkstu pārstāvēt skeptisko klausītāju, kurš teiktu — jā, bet es esmu aizdomīgs, man bijusi tāda pieredze, kurā redzu kādu "āža kāju", kāpēc tā nauda tik daudz tiek dota. Mani nevarēs pārliecināt vienkārši ar to, ka teiks, ka tu nepareizi domā, ka tu esi tik skeptisks. Kā runāt ar skeptisko un varbūt pat pamatoti skeptisko skatītāju, kurš saka: man ir aizdomas, ka te kaut kas nav tīrs. Un caur to, ka viņam teiksi – jūs nepareizi domājat, viņu uzreiz nedabūsi savā pusē.

Juris Žagars: Piekrītu. Tas ir lēns, mierīgs darbs – caur atklātību, caur to, ka mēs atklāti rādām visus ciparus, kur katrs eiro aizgājis, kā tas iztērēts un tamlīdzīgi.

Cilvēkiem patīk caurspīdīgums. Ja tas ir ārprātīgi caurspīdīgi un ja jūs iedodat mums telpu, kur šo caurspīdīgumu projicēt – bet jūs, mediji, reizēm mums nedodat tādu iespēju, tad mēs kopīgi varam izdarīt labu darbu, pārliecinot sabiedrību, ka ne vienmēr aiz katra sponsoringa, aiz katra mecenātisma slēpjas kaut kas aizdomīgs. 

Dāvis Sīmanis: Ir vēl viena sadaļa, kurai mēs nepieskaramies. Ja runājam par institucionālo vai lielu pasākumu atbalstu, tas nozīmē, ka pamatā tos atbalsta sponsori. Taču vajag domāt arī par mecenātismu mikrolīmenī, kas saistīts ar nelielu procesu atbalstu. Viens no praktiskajiem risinājumiem, kurš diemžēl tika vienā brīdī pārtraukts, bet kas, manuprāt, kā prakse nemaz nebūtu slikta, un tur valsts iesaiste varētu būt ļoti laba –, ir valsts uzņēmumu potenciālu procents, ko viņi var dot sponsorēšanas vai nosacītiem mecenātisma pasākumiem, bet ko administrē adekvāti. Agrāk tāda bija "Latvijas valsts mežu" programma Valsts kultūrkapitāla fonda ietvaros. Bija dažādi atbalsta saņēmēji, bet bija ļoti skaidra sistēma, kā tas tika izvērtēts: bija ekspertu komisijas, kuras izvērtēja, kas saņēma finansējumu, un tam tika pielikts klāt: "Latvijas valsts meži" arī ieguva zināma veida atpazīstamību ar to, ka viņi bija klāt pie šiem projektiem.

Valsts kultūrkapitāla fona viedoklis

Orests Silabriedis: Par šo paklausīsimies komentāru, ko ierakstā saņēmām no Valsts kultūrkapitāla fonda direktora vietnieces Lindas Karlinas. 

Linda Karlina: "Latvijas valsts mežu" ziedojums mums bija ļoti būtisks atbalsts krīzes brīdī, kas bija pēc 2009. gada, kad kultūrkapitāla fonda finansējums samazinājās gandrīz par 75%, kas bija valsts budžeta finansējums. Tobrīd vairs nebija ierastā finansējuma modeļa, kas tagad ir atjaunots – kad ienākumi iezīmēti no konkrētiem nodokļiem. Bet tā bija budžeta dotācija, kas ļoti drastiski tika samazināta, un kā kompensējošais mehānisms tika rasta iespēja, ka "Latvijas valsts meži" ziedo kultūrai caur kultūrkapitāla fondu, bet kultūrkapitāla fonda padome pieņem lēmumu, kur šis ziedojums tiek novirzīts. Šis ziedojums beidzās pagājušogad, 2023. gadā. Šobrīd skatoties, tas bija pareizs lēmums, ka nauda tagad ir kompensēta ar nodokļa procentu palielinājumu. Jo īsti pareizi jau tas nav, ka valsts kapitālsabiedrības ziedo citām valsts finansētām organizācijām. 

Orests Silabriedis: Bet ja tā būtu pašu valsts kapitālsabiedrību izvēle, vai tas tiktu pieļauts vai nē? 

Linda Karlina: Ja tā būtu viņu pašu izvēle... Tagad likumdošana ir tāda, ka tā līdz galam nevar būt viņu pašu izvēle – viņiem vajadzīgs Ministru kabineta saskaņojums. Tas, kas toreiz bija ļoti labi – ka viņi ziedojumu veica kultūrkapitāla fondam, nevis paši izdomāja, kurus projektus gribētu finansēt. Jo faktiski jau viņiem tāda ekspertīze nebūtu jāveic un viņiem arī nebija, kas to varētu veikt.

Pa vidu vēl 2018. un 2019. gadā mums bija sadarbība arī ar "Latvenergo", bet laikam viņiem tas likās pārāk smagnēji, ka viņi ziedo mums; tad ir padome, kas pieņem lēmumu, ko viņi līdz galam nevar ietekmēt, un viņi no šīs sadarbības atteicās. Protams, kopējais ziedojuma apjoms tāpat ir samazinājies, jo otra būtiskā lieta, kas to ietekmēja, bija izmaiņas Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā.

Sponsoram svarīga reputācija un prestižs

Dāvis Sīmanis: Mecenātisms var notikt arī tādā līmenī, ka cilvēks vienkārši pelna pietiekami daudz naudas, no ikmēneša algas atvēlot kādu procentu. Mecenātisms var izpausties kaut vai, piemēram, no regulāras mākslas darbu pirkšanas no kāda konkrēta mākslinieka, kurš individuāli strādā – arī šādas prakses jāveicina. Tās nav acīm redzamas un saprotamas. Un te, man liekas, būtu nepieciešama veicinoša attieksme gan no Kultūras ministrijas puses, gan mediju uzmanība vai kaut kāda veida prakšu iluminācija. Būtu svarīgi, lai tas nenotiek tikai un vienīgi tajā līmenī, ka naudu dod cilvēkam. Sak, es aizgāju uz turieni un turieni, tajā pusē bija kulturāls cilvēks, es esmu kulturāls, turklāt ar labām menedžera spējām apveltīts, mēs satikāmies, un mums tā nauda radās. Gribētos, lai būtu iespēja arī citos līmeņos — tajos, kur pretējā atdeve nav tik liela.

Juris Žagars: Dāvi, piedod, es tomēr gribētu pastrīdēties. Te mēs atkal grēkojam, un to varētu nedaudz labot, jo, atbildot uz jautājumu, ko mēs varam darīt, es teikšu tā:

pēc manas pieredzes, sponsoram ir ārkārtīgi svarīga pasākuma vai tevis paša reputācija, pasākuma prestižs. Tie ir divi vaļi, uz kuriem mēs balstāmies. 

Dāvis Sīmanis: Es to nevienu brīdi neapšaubu! Es tieši saku, ka tas ir ļoti labi. Vienkārši vajag domāt arī par to "mazo" mākslinieku, "mazo" kultūras projektu.

Juris Žagars: Arī tas "mazais" var padomāt par to, kā pacelt savu reputāciju un kā pacelt savu "mazā" pasākuma prestižu. Parasti ir tā, ka tas prestižs un reputācija veidojas no sabiedrības uzmanības pret šo pasākumu. Ja, teiksim, kāds ir ziedojis pasākumam, kur zālē atrodas mazāk cilvēku nekā uz skatuves, tas neveicina to, ka viņš šādam pasākumam ziedos vēlreiz. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem un jārīkojas tā, lai zāles, izstāžu zāles vai koncertus piepildām.

Dāvis Sīmanis: Es tomēr kā mākslinieks pastrīdētos...

Sandis Voldiņš: Esmu pilnīgi Jura pusē. 

Jebkurš atbalsts ir attiecības

Maija Pavlova: Domāju par to prestižu… Jebkura sponsorēšana, ziedošana ir attiecības. Mazāku organizāciju spēja piesaistīt ziedojumu saistīta ar viņu kapacitāti. Mēs bieži vien nestrādājam ar sponsoriem, jo mums nav cilvēku. Mēs arī nevaram paņemt naudu un pēc tam viņam vienkārši nepateikt paldies. Tur jau tā lieta, ka tās ir attiecības, un attiecības ir jākopj. Tam vajadzīgs laiks un cilvēks, kas to dara. Es pati vienlaikus daru trīs dažādas lietas, kas tā arī lielākoties nevalstiskās organizācijās notiek, ka cilvēki pilda vairākas funkcijas, jo apjoms ir cits: te nav runa tikai par zāļu piepildīšanu vai ko tamlīdzīgu, bet tīri par organizācijas administratīvo kapacitāti. 

Juris Žagars: Maija, es nepiekrītu. Piedāvāju darījumu. Es atradīšu tev naudu, lai tu noalgotu vienu pilna laika mārketinga vai sponsoringa cilvēku, viņam būtu garantēta alga, un – tici man – gada laikā viņš nesasniegs neko, ja jūs kā teātris, kā uzņēmums neveidosiet savu reputāciju un savu prestižu, un jūsu mazās zāles nebūs vienmēr pilnas!

Dāvis Sīmanis: Tā ir lielu institūciju pozīcija. Nesaukšu vārdā, bet ir konkrēti ir viena galerija, kas dara ļoti nozīmīgu darbu no mākslas attīstības viedokļa Latvijā. Tai ir bijis mecenāts, kurš vēlējies palikt anonīms, jo šo atbalstu viņš sniedzis nevis tāpēc, ka tajā galerijā būtu pilns ar cilvēkiem un nevis tāpēc, ka tā sasniegtu milzīgu auditoriju — nē,

viņš deva naudu tāpēc, ka saprata: tur ir procesi, kas ir ļoti svarīgi, lai Latvijā vispār attīstītos kultūra.

Tas nozīmē, ka jābūt abiem virzieniem.

Juris Žagars: Tas ir superīgs gadījums. Unikāls gadījums! Ja tāds ir, tas ir fantastiski. 

Māra Rozenberga: Ja drīkstu atgriezties pie Ģertrūdes ielas teātra. Man jau nu liekas, ka gluži pār vienu kārti mēs visus nevaram mest, jo mērogi ir ārkārtīgi atšķirīgi, tāpat kā ziedotāju un sponsoru motivācija un veids, kā un kam viņi ziedo un kāpēc, ir ļoti atšķirīgs. Kā tu, Maija, kaut kad teici — ka jūs vienkārši darāt pārāk īpatnējas lietas, lai jūs būtu interesanti lielajiem sponsoriem. Bet tur taču vienkārši iespējama cita veida attiecību veidošana.

Orests Silabriedis: Un vēl viena ļoti primitīva lieta: Juri, tu piepildi tūkstoš skatītāju lielu zāli, kamēr Ģertrūdes ielas teātrī neesmu redzējis nevienu tukšu zāli, cik pats esmu bijis uz izrādēm. Tikai tur nav tūkstoš krēslu, bet gan astoņdesmit vai deviņdesmit. Un tāpat biļetes nevar dabūt!

Juris Žagars: Tāds teātris var eksistēt tikai ar būtisku valsts atbalstu. 

Maija Pavlova: Jebkurš teātris var eksistēt tikai ar būtisku valsts atbalstu! Un, atgriežoties pie jautājuma, ko tu, Māra, minēji – par to skeptisko skatītāju vai klausītāju. Un ka ziedotāji ir slikti un veicina to visu.

Man liekas, tas ir tas aplis, pa kuru mēs visu laiku atgriežamies – ka normālā situācijā ziedošana un mecenātisms netiek atbalstīts visos līmeņos: vai tā būtu likumdošana, vai arī vispārējā situācija, un rezultātā sanāk tā, ka uzņēmumi, piemēram, vairāk to izmanto brīžos, kad viss slīkst.

Runājot par visu līmeņu un visas vides pārmaiņām, tā ir būtiska lieta – ka viens otru baro: mēs "defoltā" sakām, ka ziedot ir grēks. Līdz ar to arī tā attieksme veidojas. Ja mainīsim sistēmu un vidi, kā tas darbojas, arī attieksme mainīsies. Bija gadījums ar "AB Banku": ak, kā gan tie kultūras cilvēki nezināja, ka šī banka ir tik slikta! Jā, šādi uzņēmumi atkritīs, jo būs pietiekami daudz citu uzņēmumu, kuriem nav reputācijas riska.

Privātpersonu ziedojumi 

Sandis Voldiņš: Mēs kaut kā līdz šim vairāk esam koncentrējušies uz uzņēmumu ziedojumiem. Bet ir segments, kurš ir daudz aktīvāks ziedotājs – tās ir privātpersonas. Un lai nu kur – ziedojumu aktivitāte un personu aktivitāte Latvijā sit augstu vilni un ziedotāju kļūst arvien vairāk. 

Māra Rozenberga: Jūs to novērojat arī operā?

Sandis Voldiņš: Protams!

Operā strādājam gan ar privātpersonām – proti, visu organizējot caur Operas fondu vai arī caur ģildi, attiecīgi ASV, un strādājam arī ar uzņēmumiem. Un man liekas, tas ir tas segments – tieši iedzīvotāju jeb personu ziedojumi, kuru kultūras iestādes izmanto salīdzinoši maz.

Protams, jautājums, kas ir jūsu uzņēmuma stratēģija. Maijas gadījumā varbūt stratēģija nav vis viens ziedotājs ar 50 tūkstošiem eiro, bet simt ziedotāji, no kuriem katrs ziedo pa piecsimt eiro. Un tas cilvēkam savukārt dod iesaistes izjūtu – viņš jūtas iesaistīts procesā. Pēc būtības. Un tur cita starpā pastāv – teorētiski, protams – nodokļu atvieglojumus, bet pēc būtības nodokļu atvieglojumu nav. Un

tā arī ir viena lieta, kas būtu konceptuāli apsverama: kā mēs varētu radīt mūsu apmeklētājiem sajūtu, ka viņš grib piedalīties procesā ar savu atbalstu – vienalga, vai tā būtu nauda, manta, biļetes nopirkšana, pakalpojums vai kaut kas tamlīdzīgs. Un tur kā kultūras sektors mēs esam diezgan kūtri. 

Juris Žagars: Jā. Viens piemērs. Kad pērkat internetā biļeti uz kādu kultūras notikumu ārzemēs – uz kādu Londonas teātra izrādi, Nacionālo teātri. Pirmais klikšķis, ko izmet ekrānā – vai vēlaties ziedot vienu mārciņu pa virsu vai varbūt piecas, vai varbūt 10 šim teātrim? Tas ir rīks, ko mēs vispār neizmantojam. Domāju, ka Ģertrūdes ielas teātrim pilnīgi noteikti varētu būt tā.

Maija Pavlova: Mums jau tāds ir.

Juris Žagars: Un kā darbojas? 

Maija Pavlova: Mazas naudiņas, bet ienāk. 

Juris Žagars: Jo ir arī ārkārtīgi svarīgi, lai tam individuālajam cilvēkam būtu ļoti vienkārši iemest to piecīti klāt. Tas arī ir viens no rīkiem, ko mēs varam izmantot.

Māra Rozenberga: Dzirdēju stāstu par kādu neliela mēroga vasaras festivālu, kas bija izmēģinājis iespēju, ka tu vari pirkt biļeti par vienu cenu, un vari pirkt festivāla "Drauga biļeti" par lielāku cenu. Šķiet, 11 biļetes bija nopirktas. 

Sandis Voldiņš: Labi, vienu gadu paeksperimentējam. Mēs atgriežamies pie tās pašas tēmas — ka jebkurš atbalsts ir attiecības. Un attiecības vienmēr ir ilgtermiņš.

Varbūt vienu gadu paveicās dabūt ģenerālsponsoru, bet lai līdz tam sponsoram, ziedotājam nonāktu, tas ir triju, četru gadu darbs. Ļoti bieži. Tas ir ilgtermiņš. 

Ciktāl izdabāt sponsoram? 

Māra Rozenberga: Gatavojoties šim raidījumam, mēģināju pameklēt, vai akadēmiski kaut kas ir par šo jautājumu pētīts. Kultūras akadēmijā kāds maģistra darbs par mecenātismu vai sponsorēšanu. Viens, ko atradu, ir diezgan sens, no 2015. gada — Kristiānas Kelases maģistra darbs "Latvijas uzņēmumu sponsorēšanas stratēģijas kritēriju analīze kultūras nozarē". Un viens no viņas secinājumiem, ka lielākā daļa uzņēmumu, kuri grib sponsorēt, grib to darīt ilgtermiņā. Viņi grib veidot attiecības vismaz uz četriem pieciem gadiem.

Juris Žagars: Tas gan. Un tāpēc te ir ārkārtīgi svarīgi, kāda ir tava reputācija un kāda ir tava kā personības reputācija: vai viņi uz tevi skatās kā uz ilgtermiņa spēlētāju, vai tikai kā uz viendienīti, kas iepeldējis kādā projektā.

Māra Rozenberga: Šajā maģistra darbā bija vēl viens secinājums par to, ka lielākoties sponsorēšana netiek pozicionēta kā komerciāla, bet drīzāk kā korporatīvas sociālās atbildības un komunikatīvo kritēriju vadīta, jo ir saistīta ar uzņēmuma labā tēla veidošanu un tā stiprināšanu sabiedrībā. Kristiāna to bija secinājusi, aptaujājot, šķiet, 50 lielus uzņēmumus, kas bija izraudzīti pēc dažādiem kritērijiem, un gandrīz 50 procenti no sponsoriem vēlējās ietekmēt sponsorētā projekta saturu. Jautājums — kāda ir jūsu pieredze šajā ziņā?

Juris Žagars: Tas ir labs jautājums. Manā pieredzē tā nekad nav bijis. Man bijis otrādi: bijis, ka mēs Cēsu mākslas festivālā mēģinām izdabāt publikai un ielikt kaut ko no gandrīz vai popmūzikas segmenta, un pēc tam saņemam pārmetumus no sponsora – ka tas īsti nebija tas, ko mēs gaidījām no jums... Bet tā, ka pa tiešo kāds saka – nē, šo nē, bet to gan – tā nav bijis. Ir cita lieta, ka reizēm pašvaldībās, iespējams, deputāti grib ietekmēt vietējās koncertzāles repertuāru.

Sandis Voldiņš: Man būtu tāda vispārēja doma – par pasauli un par operas pieredzi.

Protams, ka vieglāk ir atrast sponsoru, ja jūs jau iepriekš spējat identificēt, ka tas ir kaut kāds projekts vai saturs, kas viņam šķitīs interesants.

Mēģināt uztvert — un tās ir prezentāciju saskarsmes prasmes — kas ir tā lieta, ko tieši viņš vēlētos. Ja jūs varat atrast kādu saķeri ar [potenciālā sponsora] vērtībām, zīmolu un tā tālāk, ar kuru ir jāstrādā, tad ir daudz lielākas iespējas dabūt atbalstu. 

Runājot par privātā ziedotāja un sponsoru ietekmi uz gaumi, operas pasaulē ir divi flagmaņi: Baireitas festivāls un Metropoles opera Ņujorkā. Kas notiek Metropolē pēc kovida? Pīters Gelbs ieviesa programmu, kas ir ļoti laikmetīga, sāka uzvest jaunās operas un tā tālāk, ņemot vērā, ka Mets jau pa lielam tomēr finansējas no filantropiem, un viņa ziedojumu īpatsvars kritās, tas nozīmē, ka tur ir kaut kāda korelācija. Vai arī Baireita. Visi zinām, ka Baireita ir Vāgnera flagmanis, un tā tiek finansēta trīs vienādās daļās: no federālās valdības, Bavārijas un filantropiem, Vāgnera biedrības. Vāgnera biedrībai pēkšņi nepatīk tas virziens, ko festivāls pēdējos gados ir ieņēmis un, piemēram, pagājušajā gadā samazināja finansējumu.

Un tā, man liekas, ir tā bīstamā lieta, ja jūs visu kultūras stratēģiju vai vispār iestādes stratēģiju pamatā būvējat uz filantropa gaumes.

Latvijā tas tā nenotiek, jo mums ar Juri jau ir salīdzinoši komfortabli apstākļi – valsts mūs pietiekami bagātīgi finansē, bet, ja jābalstās tikai uz [sponsoru] gaumi, tad gan, draugi mīļie, nemānīsim sevi – mēs neapiesim tai apkārt. 

Kā paredzēt reputācijas riskus

Māra Rozenberga: Bet kas īsti regulē valsts kapitālsabiedrību attiecības ar sponsoriem? Vai ir kāds kopējs noteikumu rāmis, kādiem kritērijiem sponsoram jāatbilst, un cik lielu procentu no kopējā budžeta drīkstat aizņemt?

Juris Žagars: Mums jāprasa atļauja Kultūras ministrijai. Virs 10 tūkstošiem eiro jāprasa atļauja. Kultūras ministrija saskaņo. Tā nesaskaņotu,

ja būtu kādi reputācijas riski vai potenciālais sponsors strādā puslegālā biznesā un tamlīdzīgi, šādās situācijās sponsorēšana nav pieļaujama, tāpēc ir Kultūras ministrijas filtrs, kas, manuprāt, ir pareizi. 

Māra Rozenberga: Kas īsti ir reputācijas riski un kādā veidā tie tiek vērtēti?

Juris Žagars: Visos lielajos sponsoringa līgumos tas tiek iestrādāts iekšā.

Arī ar Rietumu banku esam to abpusēji iestrādājuši – ka jebkurā brīdī varam pārtraukt sadarbību – un arī viņi var pārtraukt sadarbību – ja parādās zināmi reputācijas riski vienai vai otrai pusei. Tas ir standarts.

Orests Silabriedis: Bet tā ir absolūti nepierādāma lieta.

Juris Žagars: Tā ir pierādāma lieta. Jo reputācijas riski nerodas no kaut kā. [Ārlietu ministrs Krišjānis] Kariņš atkāpās reputācijas risku priekšā, kaut gan, teiksim, Ģenerālprokuratūra vēl nav izmeklējusi viņa lietu.

Māra Rozenberga: Bet vai sodi par naudas atmazgāšanu vai nepietiekami efektīva bankas iekšējās kontroles sistēmu un risku pārvaldība ir vai nav reputācijas riski? Konkrēti Rietumu banka turpina tiesāties, nevis maksā sodu.

Juris Žagars: Nevis turpina tiesāties, cik man zināms, bet mēģina pierādīt, ka šis sods tika uzlikts nepareizi – tā es saprotu. Bet bankām tā ir tāda prakse. Kādreiz par naudas atmazgāšanu maksāja visas. Pēc tam sistēma tika izlabota. Ja sistēma netiek izlabota un sodi turpinās, tad tas ir reāls reputācijas risks. Un tad attiecīgi mums ir tiesības atkāpties no šāda atbalstītāja. Bet šobrīd vismaz mēs un arī Kultūras ministrija, ceru, nesaskata reputācijas riskus.

Sarkanās līnijas

Māra Rozenberga: Man tāds globālāks jautājums: cik pamatoti ir novilkt kādas sarkanās līnijas attiecībā uz sponsoru piesaisti tieši no privātiem līdzekļiem?

Sandis Voldiņš: Rakstisku kritēriju nav, un to arī nekad nebūs, un tas būtu ļoti slikti, ja kāds mēģinātu salikt uz lapas – šito pa labi, šito pa kreisi.

Kritērijs ir tikai viens – valdes veselais saprāts. Situācijas mainās, politiskās situācijas mainās un tā tālāk. Valdēm jābūt pietiekami saprātīgām, lai saprastu, vai potenciāli šis var vai nevar nākotnē apdraudēt ne tikai kādu valdes locekli, bet arī savas institūcijas kā zīmola labo reputāciju, jo tas ir nesaraujami saistīts.

Tā viena lieta, protams, kas notiek ar sponsoriem: jūs tiešām saistāt zīmolu ar sponsoru. Tas darbojas abos galos. Latvijas Nacionālā opera ir ļoti spēcīgs zīmols, un skaidrs, ka cilvēkiem ir zināmas gaidas, tai skaitā arī ētiskās gaidas, kā Latvijas Nacionālā opera rīkojas vai nerīkojas. Un mums tas ir jāņem vērā. Vai mūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad mēs reputācijas dēļ esam izvērtējuši iespējamo ziedotāju un atteikuši? Nē, tādu gadījumu mums nav bijis. Vai tādi varētu gadīties? Jā, tādi varētu gadīties, bet atkal – tas būs atkarīgs no tā, kāda konkrētajā brīdī būs situācija. Bet tas būtu slikts signāls, ja mēs sāktu šķirot. (..) Veselo saprātu neviens nav atcēlis. Neviens saprātīgs valdes loceklis neriskēs saistīties, ja viņš saskatīs riskus ar potenciāli apšaubāmu ziedotāju.

Māra Rozenberga: Bet ja tās iekšējās ētiskās robežas katram ir atšķirīgas? Mēs taču varam par to diskutēt, vai ne?

Juris Žagars: Protams, varam diskutēt.

Latvieši ir ārkārtīgi ātri uz linča tiesu, un tā ir mūsu sabiedrības problēma. Nezinu, no kuriem laikiem tas tā ir.

Bet runājot par bankām un naudas atmazgāšanu – ja uzstādām kritēriju, ka neviena kultūras iestāde nekad nesadarbojas ne ar vienu banku, kura nav samaksājusi sodu par kādreiz – pirms divdesmit, piecpadsmit gadiem izdarītiem bankas darbības pārkāpumiem, neviena šāda banka nevarēs sadarboties ne ar vienu kultūras iestādi. Bankas kļūdās, tāpat kā citi kļūdās, tas ir normāli, un mums tas ir jāsaprot. Bet ētiskie kritēriji ir ārkārtīgi svarīgi. Mēs zinām, cik smagi izgāja Ogres mēram. Tur ir kāda absolūti sarkana robeža, ko ir viegli nepārkāpt. Un mums kā lielām institūcijām tādas robežas neviens neļaus pārkāpt. Būtu jābūt pilnīgam idiotam, lai tādas robežas pārkāptu. 

Tālākā rīcība 

Orests Silabriedis: Man ir divi droši vien abstrakti jautājumi. Pirmkārt, mēs raidījuma sākumā vairākkārt runājām par to, kā mums vajadzētu ietekmēt situāciju. Tad nu mani jautājumi ir šādi: kā mēs varētu — un kas tie "mēs" būtu, kas varētu vērsties pie likumdevēja, lai situācija būtu labvēlīga kultūras pastāvēšanai? Un otrs jautājums: kā mēs varētu pamazām mainīt sabiedrības apziņu, ka ir vērts, pērkot biļeti, piemēram, uz Ģertrūdes ielas teātra izrādi, pielikt klāt tos piecus eiro, kas tev pašam nenozīmē neko, bet teātrim nozīmē tik daudz?

Juris Žagars: Ļoti labi, ka tu tieši šādi visu rezumē. Pirmām kārtām, mēs varam lūgt Kultūras ministrijai veidot darba grupu. (vispārēji smiekli)

Sandis Voldiņš: Tikai ne jaunu darba grupu, to noraidām saknē.

Mēs kā profesionālo mūzikas kolektīvu asociācija varētu satikties ar Juri Žagaru kā profesionālās teātru asociācijas pārstāvi, varētu visu izrunāt un salikt uz papīra. Ja gribam kaut ko konkrētu, tad saliekam punktus un mēģinām izlobēt. 

Juris Žagars: Vēl pievienojas Ģertrūdes ielas teātris kā nevalstisko teātru asociācija vai Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija. Attiecībā uz to, kā mainīt sabiedrības attieksmi – nezinu… Tas ir lēns, garš process. 

Dāvis Sīmanis: Kaut kādā veidā šajā sarunā aizvirzījāmies uz lielu institūciju sponsorēšanas jautājumiem, un tas ir ļoti svarīgi, sevišķi Latvijas kontekstā. Bet es joprojām gandrīz kā tāda leijerkaste vēlos atgriezties pie ļoti konkrētas lietas.

Šeit ir tas dalījums starp mecenātismu un sponsorēšanu. Mecenātisms – tā ir kaut kāda veida darbība, ko izraisa tava individuālā vēlme veicināt reālus mākslas procesus – ja tev ir nauda un saprašana. Latvijā bijuši arī gadījumi, kad konkrēti mecenāti izvēlas kādu atbalstāmu mākslinieku, un viņa darbību atbalsta ilgtermiņā, Un tas attiecas ne tikai uz vizuālās mākslas darbu tapšanu: zinu vienu gadījumu, kur tas attiecināms uz kino – viens kinorežisors tiek atbalstīts tieši saistībā ar to, ka mecenātam ir padziļināta interese veicināt viņa darbību.

Bet reputācija – tā ir ministrijas, mediju, pašu kultūras darbinieku jeb mākslinieku atbildība, arī kultūras organizāciju atbildība – konstanti veicināt mākslas prestižu. 

Kāpēc mēs nevaram atrast veidu, kā informēt sabiedrību visplašākajā veidā un patiešām aktualizēt to, ka jebkurš kultūras notikums, jebkurš mākslas fakts principā veicina kultūras pēctecību un ka nekāda valsts nevar pastāvēt, ja šajā kultūrā ir pārtraukums, ja nav pēctecības? Tas ir fakts, kas būtu jāapzinās katram Latvijas iedzīvotājam. Ja šāda veida apziņa būtu, tad arī nekādas problēmas nebūtu. 

Juris Žagars: Kā mēs šo apziņu varam veidot?

Dāvis Sīmanis: Visos līmeņos. 

Sandis Voldiņš: Pieņemsim, Valsts prezidents pasniedz mecenātisma balvu, apliecinot, ka mecenātu paceļam augstā, atzītā līmenī.

Māra Rozenberga: Man iekrita acīs viens ļoti jēdzīgs ierosinājums no "Kultūrzīmju" diskusijas pirms četriem gadiem, kur [Latvijas Pilsoniskās alianses direktore] Kristīne Zomberga teica, ka, viņasprāt, ziedošanas kultūras veicināšanā liela loma ir komunikācijai un tāpēc viņa jau esot uz to brīdi vairākkārt aicinājusi vēl valstiskā līmenī izstrādāt atbalsta sistēmu filantropijas veicināšanai, kā tas izdarīts, piemēram, Igaunijā, kur izstrādāta koncepcija, kā arī izveidots īpašs amats Valsts prezidenta birojā, kas ir atbildīgs par pilsoniskās sabiedrības attīstību un filantropijas veicināšanu. Gribētu dzirdēt arī jūsu viedokļus, vai tas varētu būt viens variants, ņemot vērā mūsu prezidenta ieinteresētību kultūrā?

Maija Pavlova: Tas jau ir tas, ko arī Dāvis minēja – tas ir par to, kā mēs komunicējam viens ar otru, kā mēs arī nozarē runājam viens ar otru. Ir forši, ka Juris ar Sandi jau ir vienojušies savās profesionālajās organizācijās sadoties rokās un "izsist" lielo naudu. (smejas) Daudz no tā, ko minēja Dāvis — piemēram, darbojoties Teātra padomē, mani šobrīd interesētu, ka mēs varam atbalstīt arī tos procesus, kas mums vajadzīgi kā nozarei kopumā: nezinu, varbūt tas saistās ar teātra izrāžu eksportu vai filmu eksportu.

Piemēram, ir tādi procesi, ko atsevišķs indivīds, nebūdams saistīts ar konkrēto organizāciju un kam nav cita avota un finansējuma, pacelt nevar. Tās ir lietas, ko mēs varam veidot kopā. Arī runājot par kultūras prestižu un visu pārējo – ja mēs paši par sevi sliktu nerunāsim un nemetīsim viens otram akmeņus riteņos, tad tas mainīsies. Ka mēs ne tikai katrs par sevi domāsim un nevis tikai savas lietas, bet kopīgi padomāsim par to, kas mums vajadzīgs katrā nozarē.

Sandis Voldiņš: Pirms domājam par to, kā mēs mainām sabiedrības un politiķu attieksmi pret sponsoriem, ziedotājiem, jāsāk ar pašu nozari. Minēšu konkrētu piemēru.

Ik pa diviem gadiem aktualizējas diskusija par to, vai veids, kādā tiek finansēta Purvīša balva, ir adekvāts vai nav adekvāts.

Visiem zināms, ka to atbalsta Zuzāna kungs. Un katru otro gadu tieši pati nozare ir tā, kas to uzstāda nevis kā sasniegumu, bet kā problēmu. Pašai nozarei būtu jāsāk ar attieksmes maiņu, nevis jārunā par to, ka – nē, tas nav pareizi, ka šis finansējums šādā veidā tiek piesaistīts. 

Orests Silabriedis: Bet ko lai dara, ja citu nav?

Sandis Voldiņš: Tā nav, ka citu nav.

Es tomēr gribētu oponēt uzskatam, ka procesiem nav sponsoru un ziedotāju. Manuprāt, teju katrā nozarē vismaz pa vienam, diviem ir. Tas, ar ko nodarbojas Vita Liberte, ir absolūts laikmetīgās vizuālās mākslas procesu atbalsts. Tā nav, ka nav. Viņi ir mazskaitlīgi.

Savukārt, ja mēs viņus multiplicēsim, mēs runāsim kā nozare; mēs nevis apšaubīsim, sakot, ka tas nav pareizi un tur jau nu tomēr valstij vajadzētu finansēt, bet mēs iedrošināsim citus sekot viņu paraugam. Tad kaut kā ilgtermiņā to varētu izaudzēt.

Dāvis Sīmanis: Es pilnīgi piekrītu tam, ko tu saki, tāpēc ka tieši nozares iekšējā skaudība, kas bieži vien izvēršas kā dīvaini pārprasta konkurence, veicina to, ka mēs pat neļaujam šim novērtējumam iziet ārpus. Tāpēc šajā gadījumā lietoju vārdu "burbulis" – ka tas burbulis jau nav tikai patērētāju burbulis, bet tas ir arī tāds iekšējo sīko ķīviņu burbulis, kurā viss apstājas sociālo tīklu līmenī.

Kādā veidā mēs vispār varam domāt par mākslas un kultūras atbalstu vai kultūras atbalsta prestižu, ja, no ārpuses skatoties, izskatās – kaut kādi cilvēki iekšēji visu laiku savstarpēji cīnās, nespējot kaut ko sadalīt.

Un te parādās tas reputācijas risks – kāpēc man vajadzētu atbalstīt šādus procesus, ja tas beigās izskatīsies, ka atbalstu vienkārši ķīviņus? Gribu atbalstīt kaut ko, kam ir kvalitāte!

Juris Žagars: Manās sarunās ar sponsoriem – un esmu uzrunājis ļoti daudzus sponsorus par teātra nozari – arī to uzklausu: nu, jūs jau tur savā starpā visu laiku kasāties, teātra nozare ir nozare, kurā vienmēr ir kaut kādas problēmas. Un tā zināmā mērā atkal ir mediju atbildība un – mazināt sabiedrībā to sajūtu, ka kultūrā vienmēr ir šoks. Vienmēr tur kaut kas notiek, viņiem vienmēr kaut kas.

Un vēl viena lieta, ko varētu darīt, lai mainītu sabiedrības attieksmi: stāstot, ka tā nauda, kas nāk no ziedotāja vai sponsora, neaiziet māksliniekam.

Caur mākslinieku tā atgriežas atpakaļ sabiedrībā. Jo galu galā mākslinieka funkcija ir radīt mākslas darbu, kas nonāk sabiedrībā un kuram nav jēgas, ja sabiedrība to nelieto. Un tas būtu ārkārtīgi svarīgi – stāstīt, ka tās nav mākslinieku algas un viņu honorāri. Nauda caur mākslas darbu aiziet atpakaļ sabiedrībā.

Citas diskusijas raidījumā "Meistars Knehts"

Vairāk