Purvītiskais – latviskais
"Vecjaužu" sētā talciniekiem darba uzdevumus dala fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja un nu arī Purvīša muzejmājas vadītāja Žanete Grende. "Man ir liels prieks par to, ka cilvēki brauc un dara. Tieši tā darīšanas lieta man šķiet pati būtiskākā mūsdienās, jo esam sapinušies nedarīšanas pīnēs. Bet tieši liela mēroga darīšana ir tā, kas, manuprāt, visai Latvijai ir šodien nepieciešama visvairāk. Drosme paņemt mērogu" saka Grende un aicina sarunu turpināt pie Purvīša ābelēm, kuras viņš stādījis kopā ar savu vectēvu. "Mēs atrodamies Vilhelma Purvīša dzimtajās mājās, dzimtajā vietā, un man kā muzejniecei vienmēr ļoti svarīgi, lai būtu īstums", rādot uz ābelēm, kas iemieso Purvīša garu, stāsta Grende. Vilhelms Purvītis četrpadsmit gadu vecumā kopā ar vecākiem, atstāj šīs mājas, tomēr tieši šeit gūts pirmais radošais impulss: "daba, darbs, daile ir tas, kas šeit ir tāds purvītisks" norāda Grende. Un tam nevar nepiekrist, ceļā uz "Vecjaužu" mājām patiešām vērojamas ainavas gluži kā no Purvīša gleznām.
Tāda laikam ir latvieša daba, ieraugot skaistu ainavu pie sevis nodomāt: Purvītis! Žanete Grende, lasot pētījumus par Purvīti, radusi pamatojumu šai latviskās identitātes izpausmei: "Tautas dziesmās ir trīs dominējošas krāsas[..] balts un sudrabs vienā gaišā – tas tikums, tad dzeltens un zelts – visa enerģija, saule, mošanās un tad ir zaļš – riktīgs darbs. Un ja paskatās uz Purvīša gleznām, tad arī šīs trīs krāsas ir dominējošās un mums caur saknēm, mūsu sakņu sistēmu, atnāk tas signāls."
Kultūrtalkas darītāji
Kamēr runājam, rit darbi un Purvīša mājās kultūrtalkas talcinieku vidū kaimiņi, topošie mākslinieki, fonda "Viegli" dibinātāji un viņu draugi. Jānis no "Rozīšiem" (Jaņa Rozentāla mākslas skolas) krāmē un šķiro māla meliorācijas caurules. Tepat rosās arī Cēsu pilsētas mākslas skolas pārstāvji, kuri priecājas par iespēju atbalstīt vēl vienas skaistas kultūrvietas vietas tapšanu. "Mūsu pienākums ir iztīrīt ceriņus, jasmīnus, maijrozes. Ir puiši, kuri zāģē lielos kokus un vecās ābeles, ir jāiztīra un jātaisa, lai smuki, jo plāni te ir lieli," skaidro talcinieki.
Dakšu rokās sastopam dziedātāju Goran Gora bigulējam ugunskuru. "Darbs dara darītāju!" atsauc mūziķis. Taujāts, vai kultūrtalka kā atšķiras no parastas talkas, Goran Gora teic: "Darbi ir tādi paši kā jebkurā talkā, bet tā pievienotā vērtība ir tā, ka šī tomēr nav parasta māja, šī nevienam latviešu tautas dvēselē nav vienkārša māja. Es teiktu, ka katram no mums ir tas Purvīša dabas redzējums jau no bērnības dots."
Arī citi uzrunātie tulkotāji piekrīt, ka šī ir talka ar pievienoto vērtību: "Grābt jau mēs varam katru dienu paši savās mājās vai kaimiņos, bet šis ir tas, ko varam visi kopā, savām rokām radīt vienu vietu skaistāku." "Mums apkārt ir tik daudz vēstures, nezināmu lietu, mēs ikdienā paejam tam visam garām vienkārši to neredzot, šī talka, tas ir tāds izglītojošs moments. Tu vari kustēties, būt ar gudriem cilvēkiem, uzdot jautājumus. Šeit kolēģe, piemēram, Bulduru tehnikumu beigusi, zina, ko griezt, ko negriezt," priecājas cits talkotājs. Cits darītājs jautājumam pieiet filozofiski, prātojot, kas tad ir kultūra: "Manā uztverē kultūra ir tad, kad ikviena telpa, vietiņa ap sevi ir sakopta, ar gaumi, ar domu. Es teiktu, tas, ko mēs te darām [..] Es popularizētu kultūru visplašākajā veidā, ne tikai grāmatas, gleznas, bet arī attieksmi pret vidi."
"Vecjaužu" stāsts
Mijoties zāģa skaņām ar Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupas "Saucējas" balsīm pirmās kultūrtalkas laikā uzsvars likts uz apkārtnes sakopšanu, lai Purvīša zēnības laiku ainavas atklātos ikvienam, kurš atbrauks uz "Vecjaužiem", kas, starp citu, ir vien pusotras stundas brauciena attālumā no Rīgas. Darāmā astoņdesmit hektāru lielajā īpašumā, ko fondam "Viegli" dāvinājusi Margrieta Lestrādena, netrūks. Puse no tā ir lauki un otra meži. Pateicoties Lauku atbalsta dienestam ir izstrādāts meža sakārtošanas un kopšanas projekts, kā arī pagājušajā gadā iestādīts sešsimt ābeļu liels ābeļdārzs. Citkārt darba roku prasīsies arī sarkano ķieģeļu ēka.
Lai arī ziņu par to, kā tieši mājā dzīvojusi Purvīša ģimene, nav, ēka pati par sevi ir vēsturiska vērtība. "Šeit ir pēc tam dzīvojuši Purvīša māsīcas un brālēni. Un Margrieta Lestrādena nopirka šo īpašumu deviņdesmitajos gados no Purvīša brālēna, kas šeit ir dzīvojis." stāsta Grende. Pagājušajā gadā veikta ēkas arhitektoniskā izpēte, novērtējot to kā vērtīgu deviņpadsmitā gadsimta beigu un divdesmitā gadsimta sākuma Vidzemes lauku māju, kura būtu saglabājam. Māja iekļauta mantojuma sarakstā. "Tas, ko te var redzēt, ir brīnišķīga krāšņu sistēma izveidota jau tajā laikā. Tad ir maizes krāsns, plašas istabas," māju izrāda Grende. Purvīša vecvectēvs nācis no Jaunpiebalgas, viņš sastrīdējās ar hernhūtiešiem un atnāca šeit, uzcēla māju. Mājā saglabājies tipisks Jaunpiebalgas krēsls, ko Vilhelma vecvectēvs paņēmis līdzi, brīnišķīgas klavieres, skapji, grāmatas, Bībele… "Meklējam šobrīd iespējas veidot mājas rekonstrukcijas plānu, mūsu arhitekts ir Andris Kronbergs. Pirmais uzdevums ir sakopt šo māju, lai viņa stingri turētos. Otrs uzdevums ir saprast, ko muzejs varētu darīt. Šobrīd ir ļoti lielas iespējas, mēs esam ceļā uz to, kas tad šeit īsti varētu būt," darba plānu iezīmē Grende. Viņa norāda, ka: "Imants Ziedonis vienmēr gribējis, lai jaunrade ir centrā un viss radošums, skatīsimies, kā šeit attīstīt jaunrades centru."
Nākotnē un tagadnē
Mēģinām ielūkoties nākotnē un uzburt ainu, kā šī vieta izskatītos pēc desmit gadiem. "Pirmkārt, Vilhelmam Purvītim beidzot ir muzejs. Dažādu apstākļu dēļ, pirmām kārtām politisku, padomju laikā Purvītim muzeju nevarēja uztaisīt, jo viņš bija aizbraucis trimdā [..] Otrs mēs esam izveidojuši radošuma centru, kas ir kā saimniecība ar jaunradi centrā. Veidosim tādu darītāju kultūru, drosmīgu darītāju kultūru," stāsta Grende.
Lai baudītu Purvīša dzimto "Vecjaužu" ainavu, nav jāgaida desmit gadi. "Ikdienā te esot, pat svētdienās, skatāmies – jā, cilvēki brauc, bauda šo apkārtni un tas jau arī ir tas, ne jau mēs šeit izstāstām kādu īpašu Purvīša biogrāfiju vai nezināmus faktus par viņu, tas vēl ir priekšā. Šobrīd strādājam tieši ar ainavu, skaistumu un mēģinām iedot cilvēkiem palīgrīkus, lai ieraudzītu arī savu ainavu, sev pagalmā, savā lauku īpašumā kaut ko skaistu," redzējumā dalās Goran Gora.
Noslēdzošā šī pavasara talka Purvīša muzejmājā būs 28. maijā, kad mazgās logus, piekārs aizkarus. Tad Purvīša muzejs sāks sezonu, kurā būs gan brīvdabas izstāde "Septiņi gudrie", gan ainavu taka Purvīša acīm. Bet jūnija vidū jauno mākslinieku apbalvojums "Pavasaris. Drosme ziedēt", kad jaunais mākslinieks vai mākslinieku apvienība saņems tūkstoš eiro ceļojumam uz kādu no lielākajiem Eiropas mākslas muzejiem, gluži kā Vilhelma Purvīša laikos.
