"Diemžēl nevaru atgriezties Tibetā, un ne tikai es, bet mani bērni arī. Viņu māte ir šveiciete, viņi ir Šveices pilsoņi. Pat viņi nevar braukt uz Tibetu, jo viņu tēvs ir tibetietis un tibetiešu aktīvists. (..) Savulaik vairāk nekā simttūkstoš tibetiešu apmetās Indijā kā bēgļi. Mūsu mērķis ir atgriezties Tibetā, diemžēl laiks mūs nogalina. Ir pagājuši jau 70 gadi..."
Šī intervija Latvijas Radio 3 studijā ieskaņota 8. aprīlī, dažas dienas pēc Lotena koncerta Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars".
Gita Lancere, Orests Silabriedis: Šķiet, ka šī ir pirmā reize, kad mūsu studijā ir tibetiešu dziedātājs. Esiet sveicināts, Loten!
Sveiki! Ir liels gods šeit būt. Man ir liels prieks šeit būt un bija prieks arī satikt jūsu ģimeni, liels paldies. Tibetiešu valodā mēs sakām – tashi delek!
Liels paldies arī no mūsu puses. Es ļoti ceru, ka mēs šeit dzirdēsim arī to, kā jūs dziedat, bet sāksim ar runāšanu. Sāksim ar pašu pašu sākumu. Pastāstiet par savu ģimeni un saikni ar Tibetu.
Esmu tibetietis – piedzimis šajā dzīvē par tibetieti. Mēs ticam reinkarnācijai, atdzimšanai, tāpēc es jūtu, ka man ir ļoti paveicies – esmu piedzimis brīnišķīgā ģimenē. Mana māte un tēvs aizbēga no Tibetas 1959. gadā, un es piedzimu drīz pēc tam – 1963. gadā.
Esmu tibetietis, bet piedzimu trimdā Dārdžilingā, Indijā. Domāju, ka jūs zināt par šo vietu, ir slavens tējas veids ar šo nosaukumu un filma "Ceļojums uz Dardžilingu". Bet šobrīd es dzīvoju Šveicē. Kad man bija 25, apprecēju tibetieti un pārcēlos uz Šveici.
Un jūs nekad neesat bijis Tibetā?
Nē, nekad. Tā ir mana lielākā vēlēšanās. Mani vecāki, kad biju pavisam maziņš, man stāstīja, ka "pavisam drīz mēs dosimies uz Tibetu", un katru vakaru, kad viņi devās pie miera, viņi lūdzās. Viena no lūgsnām bija pilnīgi skaidra – lai, pirms mēs nomirstam, mēs varētu atgriezties Tibetā. Diemžēl viņi nomira, neieraudzījuši savu zemi vēl vienu reizi. Šī lūgsna ir nodota man, un es cenšos to nodot saviem bērniem.
Katru vakaru es lūdzos, lai es varētu ieraudzīt savu zemi. Vai man tas izdosies, tā ir cita lieta. Bet lūgsna būt atpakaļ tēvzemē ir dziļi manī iekšā.
"Laiks mūs nogalina"
Tas varbūt ir muļķīgs jautājums, bet vai jums ir aizliegts atgriezties – kas ir galvenā problēma? Kāpēc nevarat atgriezties?
Man ir aizliegts atgriezties, jo, pirmkārt, vairāk nekā simttūkstoš tibetiešu apmetās Indijā kā bēgļi. Man nepatīk vārds "apmesties", jo tas nozīmē kaut kur palikt uz visiem laikiem.
Mēs esam bēgļi, un mūsu mērķis ir atgriezties Tibetā, bet diemžēl laiks mūs nogalina. Ir pagājuši jau 70 gadi.
Bet, par laimi, mums ir Viņa Svētība Dalailama. Viņš mums nepārtraukti atgādina, ka pastāv zeme, kurā atgriezties. Mēs esam tibetiešu diaspora, kas augusi brīvajā pasaulē. Esam izplatījušies pa visu pasauli, izņemot Tibetu. Mums ir tiesības piekopt un paust savu ticību. Mēs raugāmies uz priekšu, nākotnē. Bet es diemžēl nevaru atgriezties Tibetā, un ne tikai es, bet mani bērni arī. Viņu māte ir šveiciete, viņi ir Šveices pilsoņi. Pat viņi nevar braukt uz Tibetu, jo viņu tēvs ir tibetietis un tibetiešu aktīvists.
Pat viņiem esot šveiciešiem, viņi nevar doties uz Tibetu, nevar redzēt savu senču zemi, satikt radus.
Kā šis jūsu aktīvisms veidojās?
Šis vārds radās vēlāk. Indijā es uzaugu Viņa Svētības Dalailamas nepārtrauktā vadībā. Viņš mums vienmēr teica, ka bērni ir Tibetas nākotne. Šo domu viņš mūsos iedēstīja. Tā ir mūsu atbildība – atbrīvot tibetiešus, kuri Tibetā cieš apspiestībā no Ķīnas Komunistiskās partijas.
Mēs esam Tibetas nākotne, tāpēc mums ir smagi jāstrādā, lai atbrīvotu mūsu tibetiešu māsas un brāļus.
No turienes ir šī sēkla. Es uzaugu kā diasporas daļa, iemācījos tibetiešu valodu. Es nebiju plānojis kļūt par mūziķi, bet Viņa Svētība mūs centās audzināt tā, lai mēs apgūtu visu Tibetas kultūru, lai mēs varētu atdzīvināt mūsu kultūras saknes Tibetā. Bet Tibeta tiek tīši nolīdzināta līdz ar saknēm.
"Nekad neesmu gribējis būt dziedātājs"
Jums ir lielisks stāsts par to, kā kļuvāt par dziedātāju.
Nezinu, vai tas ir lielisks stāsts, bet noteikti interesants. Nekad neesmu gribējis būt dziedātājs! Varbūt tas bija manī kaut kur iekšā, bet man nebija vēlmes vai nodoma par tādu kļūt. Mums, tibetiešiem, ir teiciens – "aiz katra kalna ir jauna dziesma". Tibetā ir ļoti daudz kalnu, tāpēc var iedomāties, ka tur ir miljoniem dziesmu. Tad, kad simttūkstoš tibetiešu Viņa Svētības vadībā šķērsoja Himalajus, viņi līdzi trimdā paņēma savas dziesmas un dejas. Es izaugu šajā situācijā, un visur apkārt tibetieši dziedāja.
Mani vecāki dziedāja un dejoja; kad viņi strādāja, viņi dziedāja. Tibetiešiem katram darbam ir dziesma.
Piemēram, ceļot māju, mums ir šis skaistais ritms, ko rada, sitot kokus, lai ēku stabilizētu. (rāda) Ir ražas novākšanas dziesmas.
Ir dziesma katram no darbiem, ko veicam. Tibetieši ir tauta, kas mīl dziedāt un dejot. Bērnībā es tās dziesmas daudz klausījos. Tibetieši strādāja, piemēram, būvēja ceļus un skolas, noteku sistēmas, un pie katra darba viņi dziedāja. Es viņus vēroju. Kad viņi darbu pabeidza, viņi beidza dziedāt, un es pie sevis vēlējos, kaut viņi dziedātu vēl. Uzskatu, ka tā bija pirmā kultūras nodošana no vecākās paaudzes man. Viņi dziedāja tik skaisti, ka biju aizgrābts.
Lai gan man nebija nodoma kļūt par dziedātāju, kad nonācu Šveicē, jutos visai īpaši, jo tajā laikā daudz dziedātāju nebija. Reiz dzēru alu, izklaidējos un dziedāju ar draugiem. Tā vienmēr bijis, arī manu vecāku laikā. Alus festivālos daudz dzied. Es vienkārši dziedāju un spēlēju savu lautu, man lauta vienmēr ir līdzi – vēlāk jums to paspēlēšu.
Vienmēr jokoju, ka lauta ir mana sieva. Tā man vienmēr ir līdzi. To iemācījos spēlēt, kad man bija 14 gadu.
Katru reizi, kad tikos ar draugiem, iesāku dziesmu un spēlēju dramjinu. Reiz mani vēroja un klausījās šveiciešu pāris, sieviete un vīrietis, un, kad beidzu dziedāt, viņi pienāca pie manis un teica: "Loten, mēs nupat atgriezāmies no Tibetas, mums ir lieliskas fotogrāfijas, un mēs gribētu, lai tu mums padziedi, pirms mēs rādām publiski šīs fotogrāfijas." Kā prezentācija. Toreiz biju nedaudz iedzēris, un tad ir drosme – tāpēc piekritu.
Vienu vai divas nedēļas pirms šīs prezentācijas viņi pie manis atnāca un teica: "Loten, tava seja tagad ir avīzēs, un ieradīsies daudz cilvēku – ap četrsimt. Un tev būs jādzied." Biju pārsteigts un jautāju, kad es būtu piekritis kaut kam šādam. Viņi man atgādināja – pats biju aizmirsis... Teicu, ka tomēr nevarēšu. Sieviete pēc mana noraidījuma ļoti uztraucās un gandrīz apraudājās, tāpēc beigu beigās tomēr piekritu. Piezvanīju savam draugam ģitāristam Mario, kurš ir tiešām ļoti labs draugs. Lūdzu viņam: "Mario, vai tu vari man palīdzēt? Nekad neesmu uz skatuves bijis viens pats ar savu lautu, es tā uztraucos, ka nevaru gulēt. Vai vari mani pamācīt, kā tikt ar to galā?" Viņš man teica: "Lieto hašišu!" (smejas)
Nekad nebiju mēģinājis lietot hašišu, bet Mario man teica, ka tas mani nomierinās. Es sekoju viņa padomam, bet tas īpaši nepalīdzēja. Tas tā nedarbojas, tā nedariet! Man vienalga vajadzēja atrisināt to problēmu... Meditēju, mēģināju atrast pareizo risinājumu. Es tik ļoti baidījos aizmirst mūziku priekšnesuma laikā! Tajā laikā mums bija kasešu "Walkman" ierīces. Ierakstīju trīs no savām dziesmām tajā. Un tas nostrādāja! Dziedāt es pratu, bet uztraukuma dēļ baidījos aizmirst dziesmu. Todien tas tik labi nostrādāja! Kopš tā laika nesu šo ierīci līdzi no viena koncerta uz otru. Tā es iesāku dziedāt, tā teikt, "profesionālajā kapacitātē". Saku to pēdiņās. (smejas)
"O, Lobsang, tu dziedāji tik skaļi un skaisti!"
Jūs teicāt, ka iemācījāties spēlēt dramjinu skolā. Kur iemācījāties savu īpašo dziedāšanas tehniku?
Es nekad neesmu mācījies dziedāšanu.
Šis jautājums tiek šodien bieži uzdots, jo es dziedu profesionāli, un tā daru jebko uz skatuves. Cilvēki man jautā, kā nonācu uz skatuves, tāpēc par to bieži domāju – no kurienes šī dziedāšana parādījās? Vienu stāstu es jau pastāstīju – vecākās paaudzes dziedāšana mani aizkustināja. Bet es, protams, toreiz nebiju dziedātājs. Tad atcerējos, ka bērnībā ar vecākiem dzīvoju namiņā kalna galā. Katru vakaru saulrieti bija tik krāšņi, katru dienu kaut kas bija citādi.
Kādu dienu, kad man bija septiņi vai astoņi gadi, sēdēju uz mājas sliekšņa, un vēroju horizontu, kamēr saule rietēja. Bija tik skaisti! Neviena cita nebija mājās, un spilgti atceros, ka sāku vokalizēt. Es nekad iepriekš tā nebiju darījis. Mēs to saucam par čakras balsi. To labi atceros. Man liekas, ka tā bija diena, kad kaut kas pavērās, balss noskaidrojās.
Nākamajā dienā mūsu kaimiņi, kuri dzīvoja puskilometra attālumā un laikam bija mani dzirdējuši, teica: "O, Lobsang!" – tajā laikā viņi mani sauca par Lobsangu. Lotens ir mans skatuves vārds, mans īstais vārds ir Lobsangs Tenzings. Lotens ir saīsinātā forma. Tātad, mani kaimiņi teica: "O, Lobsang, tu dziedāji tik skaļi un skaisti!" Nebiju domājis, ka dziedu tik skaļi, bet laikam tā balss nāca no kaut kādiem dziļumiem. Tā laikam bija vienīgā mācība, ko saņēmu no augšas, kas mani attīrīja. Tāpēc es dziedu.
Tā čakras balss, vai tā ir saistīta ar konkrētu čakru? Kāpēc to tā sauc?
Čakras ir dažādas. Kad es runāju par balss čakru, es runāju par to, ka dažkārt tās ir aizvērtas tevī iekšā.
Čakra, kas vēl nav atvērusies.
Jā. Tās kaut kādā veidā ir jāatver, vai nu tev pašam vai ārēju apstākļu ietekmē. Rietumos daudz runā par Austrumu tradīciju. Vārds "čakra" nāk no Austrumu tradīcijām.
"Baltā dzērve, aizdod man savus spārnus!"
Jūs dziedat tik skaisti, jūsu balss ir ļoti spēcīga un skaidra. Vai jūs kaut kā kopjat savu balsi? Ievērojat diētu vai veicat kādus vingrinājumus? Vai vienkārši kāpjat uz skatuves un dziedat?
Tas ir prieks, absolūts prieks. Protams, ka tas nenotika vienas dienas laikā. Gribu atgādināt, ka man nebija plāna kļūt par dziedātāju, tāpēc nemēģināju attīstīt savu balsi. Bet esmu dziedājis ilgi, un soli solī ar to gājis prieks.
Kaut kādā veidā tas pavēra šo čakru. Protams, ka zināju tādu konceptu kā ideālais tonis, un es gribēju dziedāt pareizi. No sākuma es dziedāju nepareizi. Skaidri atceros gadījumu, kad dziedāju sestā Dalailamas dziesmu tulkojumā tas skan šādi: "Baltā dzērve, aizdod man savus spārnus. Es nelidošu tālu. No Litangas es atgriezīšos." Mans tēvs nāk no Litangas.
Bērnībā mēs daudz dzirdējām stāstu par sesto Dalailamu. Kad es pirmo reizi dzirdēju šo dziesmu, to dziedāja mūsu vecajie, man uzmetās zosāda.
Bija tik apbrīnojami dzirdēt šos vārdus: "Baltā dzērve, aizdod man savus spārnus! Es nelidošu tālu. No Litangas es atgriezīšos." Tas ir kā atgriezties mājās. Un es pieaugu šajā vidē, kas vēsta par atgriešanos mājās.
Dalailama dziedāja: "Aizdod man savus spārnus", un es dziedāju: "Aizdod man savus spārnus, es gribu lidot uz savām mājām, uz manu zemi, no kurienes es nāku!" Šīs domas bija dziļi tvertas šajā dziesmā, un es to mēģināju to nodziedāt. Tāpēc, ka man šī dziesma likās tik skaista, es to nodziedāju kādu četrpadsmit, piecpadsmit gadu vecumā skolas pasākumā. Viens mans draugs tad teica: "Loten, tev nevajag to dziedāt, tu dziedi tik nepareizi!" Un tas man palīdzēja. Es nezināju, ka es dziedu nepareizi, jo es vienkārši izbaudīju pašu dziesmu. Bet no tonalitātes viedokļa es dziedāju nepareizi. Viņš man to pateica, un es sapratu, ka kaut kas ir jālabo. Visus šos gadus, kad cilvēki mani kritizējuši un teikuši, ka es daru ko nepareizi, paturēju prātā šo lielisko mācību.
Es vienmēr saku, ka tavs ienaidnieks ir tavs labākais skolotājs. Kad kāds norādīja uz kādu manu kļūdu, es to uztvēru pozitīvi, kā mācību.
Lai gan varbūt tas cilvēks to neteica ar tādu nodomu, bet tu to uztver kā padomu. Tas man ļoti palīdzēja, un man liekas, ka mans draugs bija mans pirmais īstais skolotājs, kas man palīdzēja dziedāt pareizi. Tad es apzinājos, un apziņa ir ļoti svarīga – īpaši apziņa par tavu balsi. Balsij nav jābūt perfektai, bet cilvēkiem jājūtas patīkami, to klausoties.
"Jā, es mācīšos spēlēt!"
Līdz šim jūs esat stāstījis tikai par dziedāšanu, bet kā ar spēlēšanu? Jums īpašs instruments.
Jā, man ir īpašs instruments. Es to sāku spēlēt, kad man bija aptuveni trīspadsmit vai četrpadsmit gadu. Bet tā arī bija sakritība, jo vienam no maniem tēvočiem bija paredzēts braukt uz Šveici. Viņš bija pasūtījis šādu instrumentu. Šis, kas man ir līdzi studijā, nav tas instruments – tas, par ko runāju, bija instruments, kuru spēlēju pašu pirmo.
Tas instruments vienmēr stāvēja uz augsta plaukta, lai bērni tam netiktu klāt. Mans tēvocis bija aizmirsis to paņemt no Daramsalas uz Šveici, tāpēc instruments visu laiku tur stāvēja. Es uz to vienmēr nolūkojos, mēs bijām bērni un nevarējām to aizsniegt. Es vienmēr lūdzu mātei atļauju to paspēlēt, un viņa nekad man neļāva, jo tas bija tēvoča instruments un ļoti dārgs, un es to varētu saplēst. Bet vienā brīdī es tomēr uzstāju uz savu, un mani vecāki pajautāja tēvocim, vai es drīkstu to spēlēt. Un viņš atļāva. Mana māte un tēvs to man iedeva, un kopš tā laika instruments visu laiku bija man līdzi. Es nezināju, kā to pareizi spēlēt, bet vienalga spēlēju. Māte vienu reizi mani dzirdēja spēlējam un tad parādīja, kā to spēlēt pareizi.
Mana māte kādreiz bija mūķene, nākusi no labas ģimenes. Viņas tēvs, mans vectēvs, bija lielisks lautas spēlmanis. Bet viņš spēlēja tikai pats savam priekam, viņš nekad nespēlēja publikas priekšā. Viņš bija nācis no aristokrātiskas ģimenes un ļoti dziļi izjuta mūziku.
Aristokrātiem ir daudz brīvā laika, tāpēc viņi prot baudīt mākslu.
Mans vectēvs iemācījās spēlēt lautu pie viena no visu laiku labākajiem tibetiešu mūziķiem – Adžo Namgjela (Ajo Namgyel), kurš bija akls. Mans vectēvs nedaudz pie viņa mācījās, un pēc tam viņš iemācīja spēlēt arī savai meitai – manai mātei. Un māte man teica, ka iemācīs man spēlēt.
Viņa arī ļoti skaisti dziedāja. Es teicu: "Jā, es mācīšos spēlēt!" Tad es iestājos mūsu skolas mūzikas pulciņā, kas sastāvēja no četriem vai pieciem mūziķiem. Toreiz uz tūkstoš bērniem bija viens vienīgs instruments. Man bija tēvoča lauta, un es sāku spēlēt. Mana skolotāja bija ļoti skaista, jauna, maza auguma sieviete. Viņa turpināja manu lautas spēles izglītību, papildinot to, ko man bija iemācījusi māte. Māte mani svētīja ar šo dziesmu, es turpināju mācīties pie manas skolotājas, un kopš tā laika es spēlēju. Šo instrumentu sauc dramjins, kas nozīmē "melodiskais". Tas ir tradicionāls Himalaju reģiona instruments. Ja nonāksiet Nepālā, Sikimā, visur sastapsiet šo instrumentu. Bet Tibetā tam ir īpaša nozīme.
Spēlēšanas tehnika līdzinās ģitārspēlei?
Nē, nē, tā atšķiras. Instruments ir uzskaņots mūsu īpašajā sistēmā.
Daudzi ģitāristi saka, ka šis instruments ir dīvaini skaņots. Es nekad nesapratu, par ko viņi runā.
Mēs savu instrumentu skaņojam šādi – la, re, sol. Mēs pie tā esam pieraduši. Kad pirmo reizi ierados Šveicē, mani fascinēja turienes mūziķi, jo viņi zināja visu par mūziku. Indijā un Tibetā un citos līdzīgos reģionos mēs lielākoties iemācāmies spēlēt no galvas. Piemēram, Rādžastānas romi spēlē džezu, bet, ja tu viņiem pajautāsi, kā tā mūzika ir organizēta, viņi nevarēs neko pateikt. Bet spēlē viņi perfekti.
"Mums, tibetiešiem, ļoti patīk varavīksne"
Varbūt jūs varētu mums nedaudz nodemonstrēt dramjina spēli?
Instrumentam ir "vēders", mēs to saucam par vēderu, un šeit ir garais kakls. Skaņa rodas šeit. Tam ir trīs dubultās stīgas.
Šo instrumentu, ko es turu rokās, kāds man atsūtīja pandēmijas laikā un lūdza, lai es uz tā spēlēju mūsu dziesmas pasaulei. Protams, man ir seši vai septiņi dramjini, bet tagad es tieši šo konkrēto instrumentu visur vedu līdzi, jo tāda bija šo tibetiešu vēlme. Viņi par mani uzzināja un atsūtīja šo instrumentu. Es spēlēju šo instrumentu un dziedu mūsu dziesmas, cik vien iespējams, visā pasaulē. Ir dažādi spēlēšanas veidi. (spēlē un dzied) Šī ir dziesma par varavīksnēm.
Mums, tibetiešiem ļoti patīk varavīksne. Kad spīd varavīksne, atgriežas saule un ir līksme.
Tibetieši ir ļoti romantiska tauta, īpaši saistībā ar dabu, saulesgaismu, pilnmēnesi.
Daudzās tradīcijās daba tiek aprakstīta caur dziesmu. Ir simtiem tādu dziesmu.
"Mums vajag daudz balto vārnu"
Tas ir ļoti skaisti.
Es jums pastāstīšu, ko man patīk darīt. Man patīk tas, ko jūs saucat par pasaules mūziku. Man ir projekts ar nosaukumu "Porok Karpo", kas tulkojumā nozīmē "Baltā vārna".
Tibetiešiem ir teiciens: "Neesi baltā vārna, jo visas pārējās ir melnas." Ja tu esi balts, tad tu esi nevis, teiksim, nepiederošais, bet tu uzvedies atšķirīgi no pārējiem. Tas ir populārs teiciens, un dažkārt mani tas aizkaitina, jo mums vajag daudz balto vārnu.
Ja visi seko vienam un tam pašam, tas nav interesanti. Tātad man ir grupa ar nosaukumu "Porok Karpo". Es jums pastāstīšu, kā mēs nonācām pie šī nosaukuma. Es dzirdu un saņemu daudz tik brīnišķīgu dziesmu no Tibetas, kas mums, kas dzīvo ārpus tās, ir svarīgi. Es nekad neesmu bijis Tibetā, un tad, kad es klausos šīs jaunās dziesmas, tās man iegulstas dziļi sirdī. Šīs dziesmas dzied paši tibetieši Tibetā, lai pavēstītu pasaulei, kas tur notiek šobrīd. Dažkārt tās ir skumjas dziesmas, dažkārt tās stāsta, kā ir dzīvot Ķīnas pārvaldībā, par mūsu valsts, klosteru iznīcību. Daudzas no šīm dziesmām runā par to, bet nepiemin Ķīnu tieši, bet gan aplinkus. Bet pasaule šīs dziesmas nedzird, jo, pirmkārt, tās ir tibetiešu valodā, otrkārt, Ķīna spēcīgi ietekmē mūzikas stilus Tibetā. Viņi cenšas iznīcināt tibetiešu dziedāšanas dvēseli un iedēstīt tur ķīniešu popmūziku.
Tibetiešu dziedāšana ir ļoti atšķirīga. Ķīna cenšas panākt, lai tibetieši dziedātu ķīniskajā stilā. Tomēr šīs tibetiešu dziesmas ir tik melodiski skaistas un vēsta par Tibetu. Bet, ja es jums parādītu kādu no šīm jaunajām Tibetas dziesmām, jūs varbūt to noklausītos vienu reizi aiz žēluma un tad nekad vairs to neklausītos. Tādēļ es gribēju kaut ko darīt šo dziesmu labā. Mani ielūdza ciemos tibetiešu komūna Norvēģijā un Nobela miera prēmijas padome. Man šķiet, ka tā bija divdesmit piektā jubileja, kopš prēmiju pasniedza Dalailamam. Viņa Svētība arī tur bija. Viņi palūdza man viņam nodziedāt vienu dziesmu. Es nodziedāju "Ak, baltā dzērve" un vēl vienu dziesmu – "Aku Pema". Kad ieraudzīju Viņa Svētību, bez jebkāda iepriekšēja nodoma viņam lūdzu: "Lūdzu, palīdziet man! Ir tik daudz skaistu tibetiešu dziesmu, par kurām pasaule nezina. Es gribu kaut ko darīt tā labā. Lūdzu, svētiet mani!" Un Viņa Svētība man teica: "Jā, dari tā. Tā ir ļoti laba ideja."
Pēc tam es atgriezos Šveicē, un pēc divām nedēļām uz ielas satiku draugu Patriku. Viņš savulaik man iemācīja spēlēt ģitāru. Tātad, es viņu satiku uz ielas un teicu: "Patrik, tu esi labs mūziķis, vai tu vari man palīdzēt? Es gribu šīs tibetiešu dziesmas ievietot YouTube, lai cilvēki tās dzirdētu." Viņš teica: "Jā, Loten, tā ir laba ideja. Man šobrīd ir ideju izsīkums, bet šī ir ļoti laba ideja!" Es viņam iedevu 15 vai 20 tibetiešu dziesmu, un viņš ar tām strādāja. Tās dziesmas tagad var klausīties YouTube. Vienu dienu viņš man teica: "Loten, esmu pabeidzis. Nāc un paklausies!"
Ko tieši viņš izdarīja ar dziesmām?
Viņš tās aranžēja. Melodija palika tāda pati, bet viņš tās aranžēja un mēs tās dziedam ar manu grupu "Porok Karpo". Tas ir alternatīvais roks un skan ļoti labi. Jums to vajadzētu paklausīties.
"Porok Karpo" šodien Tibetā daudzi klausās, mēs tur esam kļuvuši slaveni. Tāda bija mana vēlme. Fiziski es nevaru atgriezties Tibetā, mani bērni arī ne. Bet es vēlējos, lai mana balss nonāktu Tibetā. Un manas lūgšanas ir atbildētas. Tagad es saku, ka baltā vārna lido Tibetā.
Ķīna par to nav pārāk apmierināta?
Viens no maniem radiem man reiz teica, ka
manas dziesmas Tibetā ir pilnībā aizliegtas. Viņi pat gāja no vienas mājas uz otru un teica, ka šīs dziesmas nedrīkst klausīties. Citādi tam būs sekas. Bet interneta ugunsmūris ir brīnišķīgs.
Viņi ļoti cenšas, bet šodien ir tik daudz iespēju, kā apiet robežas. Tibetā ir daudz tibetiešu, kuriem telefonu galerijās ir mana fotogrāfija. Tāpēc es ģērbjos labi, cenšos savā apģērbā ietvert gan moderno, gan seno stilu tā, lai nav pārāk daudz no viena vai otra, kā jūs redzat. Es nesen biju filmu festivālā "Berlinale", piedalījos filmēšanā. Biju ģērbies šādi, un visi slavenie režisori un aktieri uz mani skatījās. Viņi man teica: "Loten, tu esi vislabāk ģērbtais vīrs starp šiem cilvēkiem!" Un es teicu, ka tas ir gods tibetiešiem.
"Dažkārt redzu cilvēkus ar tukšām acīm"
Mēs visi nākam no savām ģimenēm. Es gribētu, lai jūs pastāstītu par savu ģimeni.
No mātes un tēva saņēmu beznosacījuma mīlestību. Tā ir mīlestība, kas neko negaida pretī.
Tu reizēm dod mīlestību, bet kaut ko sagaidi pretī. Tas ir nepareizi. Kad tu sniedz mīlestību saviem bērniem, vecākiem, brāļiem, māsām, tuvajiem, visiem, īstenībā tu vēlies sniegt visu dziļāko mīlestību.
Budistiem ir teiciens: "Kopš tā brīža, kad bērns ir ieņemts, māte tik ļoti rūpējas par savu bērnu un viņa pasargāšanu." Tas ir viens no skaistākajiem piemēriem – māte, kas baro bērnu ar krūti. Arī māte, kas bērnu iznēsā deviņus mēnešus. Māte neko nesagaida no bērna, tā ir beznosacījuma mīlestība. Neesmu daudz par šo stāstījis, bet tagad varu nedaudz par to pastāstīt.
Braukāju apkārt pa pasauli un dažkārt redzu cilvēkus ar tukšām acīm.
Lielākajā daļā šo cilvēku, kuru acis ir šādas, var just tukšumu. Viņi nav saņēmuši īpaši daudz mīlestības.
Kā es iepriekš teicu, visi cilvēki ir saņēmuši kaut kādu mīlestību. Ir veiksmīgāki cilvēki, kuri to ir saņēmuši visu savu mūžu no saviem vecākiem. Ir arī tādi cilvēki, kuri ir saņēmuši tādu mīlestību tikai vienu mēnesi vai vienu gadu. Es saku, ka mēs visi esam saņēmuši šo beznosacījuma mīlestību, pat ja tā ir bijusi tikai viena sekunde ar šo mīlestību. Kaut kur māte un tēvs sniedz šo mīlestību. Es par šo mēģinu cilvēkiem atgādināt.
Piemēram, Rietumu psihiatrijā mēdz ieteikt, lai cilvēks izceļ gaismā savas problēmas. Tad tās ir izceltas, bet risinājuma nav, un cilvēkam izraksta zāles. Nesaku, ka tas notiek visos gadījumos, jo psihiatri ir dažādi. Es saku tā: "Neatrodi negatīvo, atrodi pozitīvo. Ej meklēt pozitīvismu!"
Un, pat ja tā ir tikai viena sekunde, meklē to sekundi, kurā tev ir tikusi šī beznosacījuma mīlestība.
Kaut vai to atmiņu, kurā māte baro bērnu pie krūts. Mēs esam pilni ar atmiņām, mūsu šūnas ir pildītas ar atmiņām. Meklē to atmiņu, kurā ir šī mīlestība, un pie tās pieturies, lolo to, sūc to, apēd to, izbaudi to. Mēģini to izjust. Tā ir atombumba. Zināt, kas ir atoms? Atoms ir viena maza šūnas daļiņa, kas var izraisīt lielu sprādzienu. Šī beznosacījuma mīlestība ir viena sekunde, pat ja tā ir viena sekunde. Tiem bērniem, kas cieš, atgādiniet par to skaisto brīdi, šo vienu sekundi, kuru mēs visi saņēmām. Tas ir ļoti svarīgi. Nemeklē negatīvo, meklē pozitīvo. Un tu to atradīsi, tas būs kaut kur tavās šūnās. Esi tam pateicīgs.
"Atrast veidu, kā visi var dzīvot mierā"
Pastāstiet, lūdzu, Loten, kādas perspektīvas ir Tibetai?
Es teicu, ka Dalailama atdeva visu. Es atceros, mani vienreiz Vācijā uzaicināja dziedāt Dalailamam. Iemesls bija tāds, ka Dalailama vēlējās pateikties deviņiem simtiem Vācijas mēru par Tibetas karoga pacelšanu 10. martā, jo 10. martā Tibeta tika okupēta. Tāpēc katru gadu 10. martā daudzi Vācijas pilsētu mēri izkāra Tibetas karogu pie pilsētas ēkām. Viņa Svētība bija ieradies viņiem teikt paldies. Tajā reizē pēc runas bija neiespējami iekļaut deviņus simtus cilvēku uz vienas skatuves vienā fotogrāfijā. Mēri tika sadalīti trīsdesmit vai četrdesmit grupās, viena grupa uzņēma fotogrāfiju, tad nāca nākamā. Starp grupām Dalailama gaidīja, kamēr ieradīsies nākamā. Stāvēju kaut kur stūrī un pēkšņi sadzirdēju, nevis saredzēju, jo es skatījos uz leju – tātad, sadzirdēju balsi, kas nedaudz izklausījās pēc Dalailamas. Skatuve bija maziņa, es pagriezos un Viņa Svētība stāvēja tieši man blakus. Parasti neuzdrīkstētos stāvēt tieši viņa klātbūtnē. Dalailama man pastāstīja, un viss bija tika emocionāli: "Loten, zini, es izdarīju visu, atteicos no visa, lai tibetieši un ķīnieši varētu dzīvot kopā laimīgi. Bet šķiet, ka viņi manī neklausās, un es nezinu, ko tagad iesākt."
Viņš bija tik skumjš, bez risinājumiem. Kad viņš man to pateica, es gandrīz sāku raudāt.
Viņa Svētība man ir kā milzis, un šis milzis jautāja man, šim pavisam mazajam cilvēkam, ko viņam darīt!
Tieši par to es runāju – viņš ir izdarījis visu, un Ķīnas valdība negrib viņā klausīties. Jo, ja viņi klausīsies, viņi zinās, ka tā ir patiesība, ko viņš ir darījis pēdējo septiņdesmit gadu laikā. Tāpēc, ka viņi nevēlās klausīties patiesībā un viņi nemeklēs risinājumu tibetiešu un ķīniešu konfliktam.
Viņa Svētība ir piedāvājis vidusceļu. Ja izlasa šo piedāvājumu, tas sākas kā Strasbūras deklarācija. Tajā Viņa Svētība runā, ka, atsakoties no galējībām, nonākot pie vidusceļa, visi var baudīt dzīvi un dzīvot kopā. Tas ir brīnišķīgi. Es vienmēr saku, ka šis vidusceļš starp tibetiešiem un ķīniešiem ir kas tāds, no kura labumu var gūt arī pasaule, Apvienotās Nācijas. Ja to pielieto, pasaulē var būt miers. Tas nozīmē atteikties no ekstrēmisma un atrast veidu, kā visi var dzīvot mierā. Nelaimīgi ir tas, ka Ķīnas valdība negrib klausīties Viņa Svētībā, jo viņi baidās no patiesības, ka viņiem būtu jāatsakās no visa.
"Ak, nē, ko lai tagad iesāk…"
Vēlreiz, par jūsu filozofijas studijām. Jūs par to stāstījāt pirms Liepājas koncerta, bet pastāstiet vēl vienu reizi. Kāpēc filozofija?
Tas ir interesants jautājums. Un uz to es varu atbildēt, pastāstot, kā tas notika. Pabeidzot 12. klasi, saņēmu ļoti labas atzīmes. Biju labākais skolēns, tāpēc man bija iespēja apmeklēt universitāti un mācīties vienā no labākajām universitātēm Indijā – Svētā Stefana universitāte. Es vienmēr gribu tiekties uz labāko.
Uzreiz iestājos Svētā Stefana universitātē – tajā ir ļoti grūti tikt iekšā. Pieteicos, un mani uzaicināja uz interviju. Nekad nebiju bijis uz šādu interviju, jo biju uzaudzis kalnu pilsētiņā un gājis skolā tur. Tā ka es tiešām ļoti uztraucos! Tāpat kā jūs tagad sēžat man priekšā, tur bija septiņi vai astoņi profesori, kas sēdēja pie milzīga kļavas koka galda. Es sēdēju trīs metru attālumā. Pie sevis domāju: "Ak, nē, ko lai tagad iesāk…"
Tā bija biedējoša situācija, es nekad nebiju intervēts, tas notika lielā un tumšā istabā, un tur sēdēja profesori ar brillēm un tā... Viņi sāka man uzdot jautājumus, un pirmais jautājums bija par budismu. Tajā brīdī sajutos diezgan atbrīvoti, jo tolaik studēju tulkošanu, budismu un tibetiešu darbus. Tas man bija diezgan viegls jautājums. Pēc šiem jautājumiem viņi man sāka jautāt par Rietumu filozofiju. Gribēju studēt angļu literatūru, bet tajā kursā vairs nebija vietu, tāpēc man piedāvāja studēt filozofiju. Līdz ar to, ka universitāte ir tik laba, iekļūt filozofijas kursā vien ir apsveicami! Viņi sāka ar mani runāt par tādām lietām kā eksistenciālisms, nihilisms, Dekarts. Tad es sev teicu: "Tagad man ir beigas... Es netikšu šajā universitātē. Es nekad neesmu dzirdējis par šādām lietām!" Un tad notika kaut kas dīvains: pēkšņi saņēmu visas savas maņas, un redzēju tādu kā sakopotu gaismu. Un tajā gaismā es ieraudzīju atbildi. Zināt, kas tā atbilde bija? Tajā mazajā sekundē es teicu: "Atvainojiet mani, kungi, ja es zinātu visas atbildes uz jūsu jautājumiem, vai es šeit sēdētu?"
Tā bija filozofija. Ja es to nebūtu pateicis, nebūtu iekļuvis šajā universitātē. Kad es to pateicu, profesori saskatījās, aprunājās un direktors man teica: "Labi, esi pieņemts!" Izskrēju no tā biroja un priecājos, slavēju dievus. Un tad sāku studēt universitātē.
Ceļojot pa visu pasauli, satieku jauniešus, kas man prasa: "Kādu padomu tu vari mums dot?" Es viņiem atbildu: "Tici pats sev – tā ir visa atslēga."
Vai jūs varētu padziedāt?
Nodziedāšu dziesmu par Lhasas pilsētu. Kad man bija septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadu, dzirdēju dziesmu no Tibetas, ko dziedāja viens vīrs. Šis man ir ļoti svarīgi, jo es šo vīru saucu par Tibetas popmūzikas karali. Viņa vārds bija Čampa Cerings (Jampa Tsering), viņš jaunībā studēja mūziku Beidzinā, un tad viņš atgriezās Tibetā, lai pievienotos Tibetas valsts deju kolektīvam. Kad viņš atgriezās, viņš vēlējas pasākt ko grandiozu, bet Ķīnas valdība lika viņam spēlēt klavieru pavadījumu (viņš bija pianists) ķīniešu rīta vingrošanai. Pēc kāda laika viņam tas ļoti apnika, viņš bija tiešām ģeniāls mūziķis. Tāpēc viņš teica: "Es negribu šo spēlēt." Ķīniešu priekšnieki uz viņu ļoti sadusmojās. Bet viņš bija ļoti spēcīga personība, viņš satikās ar tibetiešu musulmaņu komponistiem un teica: "Paveiksim kaut ko kopā. Es varu spēlēt klavieres." Tā viņš sacerēja pašas skaistākās dziesmas.
Es šīs dziesmas esmu klausījies ilgi. 1980. gados tibetieši bija devušies ārpus Tibetas, lai satiktu savus brāļus trimdā. Tajā laikā viņi atveda kaseti sev līdzi no Tibetas, un kasetē bija Čampas dziesmas. Tā bija labākā dāvana, ko saņēmām no Tibetas. Tas bija tik skaisti!
Kaseti klausījos katru dienu, līdz vienu dienu tā saplīsa. Un tajā laikā nebija tādas lietas kā "YouTube", tā ka tad, kad tā saplīsa, tā saplīsa. Ilgus gadus vēlāk, kad parādījās "YouTube", es atkal atradu šo dziesmu. Tā bija labākā dziesma. Vēlāk gan viņš krita smagā depresijā, jo, tā kā viņš negribēja spēlēt to rīta vingrošanas mūziku, viņam tika atņemts darbs un viņam nebija naudas. Tad viņš saslima ar diabētu, un tajā laikā diabētam nebija zāļu. Viņš kļuva akls un nomira drīz pēc tam, kad šīs dziesmas tika izlaistas. Atgādinu par šo cilvēku visiem tibetiešiem, īpaši jaunākajai paaudzei. Es vienmēr dziedu viņa dziesmas, esmu arī izveidojis vairākas džeza aranžijas viņa dziesmām. Viena ir šāda. (dzied) Īstenībā šī ir flirtēšanas dziesma. Viņš flirtē ar skaistu dāmu un saka: "Skaistā, tu izskaties tik skaista no aizmugures. Tu izskaties tik skaista no priekšas. Un, kad tu staigā uz papēžiem, tu izskaties tik skaista. Un tavi mati ir tik skaisti, cirtaini, sudrabaini." Viņš slavē visu viņas ķermeni. Tā ir viena no dziesmām. Un ir vēl viena dziesma, ko es ļoti mīlu. To sauc "Lhasa" .
"Es iestājos par visiem apspiestajiem"
Ir tik daudz skaistu dziesmu.
Šajā dziesmā ir vārdi: "Himalaji, lūdzu, nedaudz pakustieties, lai es varu saskatīt Potalas pili!" Jā, ir tik daudz skaistu dziesmu. Es tās dziedāju, un – paldies Dievam par "YouTube"! Īstenībā es kādu dienu gribētu izveidot šo dziesmu aranžiju orķestrim un grupai "Porok Karpo". Šīs dziesmas ir kā radītas, lai tās spēlētu ar ansambli. Ja kāds būtu ieinteresēts, ceru, ka tas taps sadzirdēts.
Kad ierodos Igaunijā, Latvijā vai vispār kādā no bijušā Padomju Savienības bloka valstīm, jūtos tik pieņemts, manas grūtības šeit saprot. Jūs paši atbrīvojāties no Krievijas okupācijas 1991. gadā, kad atguvāt savu brīvību. Tāpēc šīs jums ir svaigas atmiņas.
Es dzīvoju Šveicē, kur dzīvo bagāti cilvēki, viņi nejūt manas sāpes. Igaunijā es jūtu, ka cilvēki mani ciena un sajūt. Es domāju, ka tas ir brīnišķīgi. Daudzās no Rietumu valstīm, kur es par šo runāju, viņi pēc ilgiem gadiem ir aizmirsuši, ko tas nozīmē, bet jūs neesat aizmirsuši. Šeit cilvēki mani saprot, dzird manu balsi. Tas ir labi tādiem cilvēkiem kā mēs. Tāpēc es esmu šodien šeit, Rīgā.
Mēs ne tikai dzirdam, mēs jūs mīlam.
Paldies. Tashi delek.
Mēs izplatīsim gan jūsu vārdus, gan ziņas par Tibetu.
Liels paldies! Mums tas ir vajadzīgs. Bet tas nav tikai par Tibetu, es iestājos par visiem apspiestajiem. Tāpēc tas ir spēcīgi. "Bhod Gyalo", brīvību Tibetai, brīvību visiem apspiestajiem!
