Tēmu komentē Zanda Rubene, LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore, zinātņu prodekāne, bērnības pētniece, grāmatas "Digitālā bērnība" autore un Annija Bergmane, vēstures skolotāja, metodisko materiālu autore izdevniecībā "Skolas Vārds", lasījusi lekcijas pedagogiem par daiļliteratūras un tehnoloģiju integrēšanu mācību procesā.
ĪSUMĀ:
- Tehnoloģiju izmantošana par bērna aukli ir viena no lielākajām digitālās kultūras problēmām.
- Tehnoloģijas ietekmē to, kā bērni lasa, jo ar tām ir aizņemti arī viņu vecāki.
- Grāmatas lasīšana pieprasa "kognitīvu pacietību", mūsdienu bērni pie tās nav pieraduši.
- Nav būtiskas atšķirības, vai daiļliteratūru lasām kā papīra grāmatu vai kā e-grāmatu. Lasot sociālos medijus, gan izmantojam citas prasmes.
- Mūsdienu bērniem un jauniešiem ir plaši un izsmalcināti attīstītas vizuāli telpiskās prasmes.
- Tehnoloģijas var lieliski izmantot mācību procesā kā papildinošu resursu, kas ir labi saprotams jaunajai paaudzei.
- Digitālā vide var būt liels palīgs un papildu resurss bērniem ar mācīšanās traucējumiem, piemēram, disleksiju.
Pirms nepilniem desmit gadiem dažādos pētījumos sāka izgaismoties bažas, ka kaut kas ar bērnu lasītprasmi ir nogājis greizi un ir izaugusi vesela paaudze, kam no pirmā dzīves gada ļauts turēt rokās tehnoloģijas. "Šo bērnu vecākiem neviens nevarēja pateikt – tā nebūs labi. Neviens to nezināja, ierīces bija jauna parādība," saka profesore Zanda Rubene, piebilstot, ka šobrīd vecāki jau apzinās, ka bērnam līdz vismaz triju gadu vecumam ierīces dot nevajadzētu, tomēr vienlaikus daudzi joprojām to neievēro vai ievēro daļēji, jo tāda ir mūsdienu aizņemto vecāku realitāte. Kas, starp citu, vēl vairāk mainījusies, mūsu dzīvēs ienākot attālinātajam vai hibrīda darba formātam.
Starptautiskos pētījumos ir atzīts, ka tieši tehnoloģiju izmantošana par bērna aukli ir viena no lielākajām digitālās kultūras problēmām, jo agrīnā vecumā bērna attīstības uzdevumi ir pilnīgi citi – viņam ir jāizzina pasaule caur visām maņām, caur kustību, praktisku, tiešu pasaules izpēti.
Nenoliedzot pašu problēmu, Zanda Rubene gan vēlas jaunos vecākus arī mazliet aizstāvēt. "Šobrīd ir citi audzināšanas standarti, "jaunais normālais" ir, ka labs vecāks ar mazu bērnu ir divdesmit četras stundas diennaktī, viņš nevienam citam bērnu neuztic. Bet arī mūsdienu vecākam vajag savu laiku, un citreiz viņš grib atpūsties, citreiz paballēties! Kad auga mani bērni, sabiedrība man ļāva atstāt bērnu auklei – faktiski svešam cilvēkam, bet šī aukle bija humanoīds. Tagad tā ir ierīce."
Arī lasīšanas nozīme digitālajā kultūrā mainās, ir pārliecināta Zanda Rubene. Viņasprāt, drukātas grāmatas formāts, pamazām kļūst par tādu kā intelektuālo ekstru, līdzīgi kā dienasgrāmatas vai vēstuļu rakstīšana ar roku. "Mēs visi – gan pieaugušie, gan bērni grāmatas lasām mazāk, jo vairākas stundas diennaktī bezmērķīgi pavadām sociālajos medijos. Man pašai pie gultas stāv grāmatu kaudzīte, kas pamazām noput un tad atvaļinājumā es izlasu divas vai trīs grāmatas, un esmu laimīga. Ikdienā man šķiet, ka man tam nav spēka, bet patiesībā pie vainas ir ikdienas paradumi.
Skolotāja Annija Bergmane piekrīt, ka galvenais lasītprasmes un tehnoloģiju stāstā ir jautājums par mūsu paradumiem. "Pieņēmumu, ka skolēni mazāk lasa, apstiprina PISA1 un PIRLS2 pētījumi – tas ir fakts. Bet cēloņi, manuprāt, ir ne tikai tehnoloģijās, kas pēc būtības jau nav ne labas, ne sliktas, bet gan pieaugušo atbildībā.
Jā, tehnoloģijas ietekmē to, kā bērni lasa, bet nevis tāpēc, ka viņi visu laiku būtu ar tām aizņemti, bet gan tāpēc, ka ar tām ir aizņemti arī paši vecāki.
Bērni to redz un kopē un tas, manuprāt, šobrīd spēlē ļoti lielu lomu, jo diezgan maza daļa vecāku ar bērniem ikdienā kvalitatīvi pavada laiku – lasa grāmatas, kopā skatās filmas, apmeklē kultūras pasākumus. Tā vietā viņi paši izvēlas sēdēt telefonā vai pie televizora ekrāna, jo ir noguruši un tas ir veids, kā viņi atpūšas. Un kā gan varam vainot bērnus tehnoloģiju pārmērīgā lietošanā, ja mēs paši to darām?"
Nevar izturēt garlaicību
"Mēs, pieaugušie, tehnoloģijas savā ikdienā ielaidām ļoti vienkārši, pat nekritiski. Un domājām, ka ar bērniem notiks tāpat kā ar mums, jo mēs jau nepārstājām mācēt lasīt, mēs vienkārši lasījām un līdzās izmantojām tehnoloģijas. Tomēr paradumi, ko sabiedrība kopumā uzkonstruēja, arvien mazāk vietas atstāja lasīšanai kā tādai. Mūsdienās informāciju saņemam ļoti daudz dažādos, citādos veidos. Varētu teikt, ka šobrīd dzīvojam vizuālā pasaules ainā. Un šajā pasaules ainā tad arī aug un mācās mūsu bērni," saka Zanda Rubene.
Nevar noliegt, ka digitālās vides ietekmē viņi lasa citādāk – fragmentārāk, viņiem pietrūkst spēka piepūlei, viņi pieraduši pie cita informācijas apmaiņas ātruma. Daudz runā par to, ka tehnoloģiju dēļ ir samazinājusies uzmanības noturība, angliski izmanto jēdzienu "attention span". Virdžīnijas Universitātes psiholoģijas profesors Daniels Vilinghams (Daniel T. Willingham) savā grāmatā "The Reading Mind: A Cognitive Approach to How the Mind Reads" ("Lasošais prāts: kognitīva pieeja tam, kā prāts lasa" – no angļu valodas) mūsdienu bērnu un lasītprasmes kontekstā runā par garlaicību. Viņš pauž viedokli, ka, tas, kas ir mainījies, ir ne tik daudz bērnu uzmanības noturība, bet viņu gaidas attiecībā uz izklaidi, nepacietība sastopoties ar garlaicību.
Ilgstoša saskare ar digitālajām ierīcēm radījusi pārliecību, ka mūsu dzīvē vienmēr jābūt ātri sasniedzamam kaut kam interesantam ko klausīties, skatīties vai lasīt, turklāt interesantas pieredzes radīšanai vajag pavisam nelielu piepūli.
Šeit rodas būtiska pretruna, jo, piemēram, grāmatas lasīšana pieprasa "kognitīvu pacietību", bērni pie tās nav pieraduši.
Arī Zanda Rubene runā par garlaicību kā fenomenu, kas mūsdienu bērniem ir nesaprotams. "Man bērnībā nekad nebija garlaicīgi. Mūsdienu bērniem ir vajadzīgs kāds, kas viņiem palīdz izdomāt, ko darīt. Vienlaikus jāsaprot, ka mūsu bērnu smadzenēm jau nekas slikts nav noticis, tās ir tādas pašas, kādas bija mums šajā vecumā. Ar cilvēku uztveri nekas nav noticis, mēs neesam pārvērtušies par zelta zivtiņām. Mainījies ir ātrums un veidi, kā cilvēki ir pieraduši dzīvot un uztvert informāciju."
Kas tā ir – digitālā lasītprasme?
Beidzamajos gados arvien biežāk tiek lietots jēdziens "digitālā lasītprasme", ar to domājot gan spēju orientēties vairākos, multimodālos līmeņos (teksta kombinācijas ar video, attēliem, saitēm) un pārslēgties starp tiem, gan spēju ne vien atrast, bet arī izvērtēt informāciju digitālajā vidē, ko nereti dēvē par digitālo pratību. Tikmēr "klasiskā lasītprasme", ko pielietojam, lasot uz papīra drukātu formātu, ir vairāk lineārs lasīšanas process, tiek lietoti arī tādi jēdzieni kā lēnā lasīšana vai dziļā lasīšana.
Vai šāds dalījums ir precīzs un vai patiesi tās ir divas dažādas lasītprasmes, ko mūsdienās jāapgūst un jāmāk pielietot?
Zanda Rubene dalījumam piekrīt, tomēr uzskata, ka vēl būtiskāk par to, kur lasām, ir runāt par to, ko lasām. "Domāju, ka tas ir diskutabls jautājums, vai varam tik vienkārši nodalīt digitālo lasītprasmi no "poligrāfijas lasītprasmes".
Drīzāk būtu jārunā par dalījumu daiļliteratūrā un informatīvajā literatūrā, ja tā drīkst teikt.
Nav būtiskas atšķirības, vai daiļliteratūru lasu kā papīra grāmatu vai kā e-grāmatu, tad lasītprasme būtībā ir identiska un jautājums ir tikai par formātu. Bet, ja ir runa, piemēram, par sociālajiem medijiem, tad gan mēs izmantojam jau citas prasmes," uzsver profesore. "Pirmkārt, šī informācija ir īsa, spilgta, fragmentāra un ārkārtīgi vizualizēta. Digitāli lasām šādi – virsraksts, izcēlums, attēls –, un ļoti reti izlasām visu tekstu no sākuma līdz beigām.
Un nu jau arī papīra avīzes un žurnālus lasām pēc šīs digitālās tradīcijas – paskatāmies bildes, izcēlumus, un ļoti reti pievēršamies visam tekstam.
Salīdzinājumam – informācija sociālajos medijos vai ziņās ir plakana – tā ir jāpieņem zināšanai vai gluži otrādi – jāapšauba. Savukārt daiļliteratūras lasīšana, vienalga drukātā vai digitālā formātā, prasa pilnīgi citu kognitīvo slodzi, jo mums ir jāspēj iedarbināt iztēli un aiz teikumiem izveidot tēlu galeriju. Tāpēc domai, ka ar mūsu bērnu lasītprasmi notiek briesmu lietas, es zināmā mērā varu piekrist, jo šī sociālajos medijos apgūtā lasītprasme bieži vien neļauj cilvēkam izprast teksta būtību."
Samazinās vārdu krājums
Ir būtiski apzināties, ka lasītprasmes pasliktināšanās ir garākas ķēdes posms, jo no tās atkarīgs, kā bērnam veiksies ikvienā mācību priekšmetā, ko viņš apgūst skolā. Annija Bergmane, veidojot lekcijas citiem pedagogiem, uzdūrusies interesantam 2001. gadā veiktam pētījumam par vārdu krājuma veidošanos3. Pētījumā bija definēts, ka vārdu krājumu var iedalīt trīs daļās, līdzīgi kā Maslova piramīdā. Pirmā daļa, kas ir pašā augšā ir specifiski jēdzieni, kurus jāmācās atsevišķi, jāapgūst kā svešvārdi vai konkrētām nozarēm piederīgi termini. Vārdu krājuma daļa, kas atrodas apakšā, ir dažādi ikdienišķie vārdi, ko apgūstam sarunvalodā, izlasām ziņās, savukārt pa vidu ir neikdienišķā valoda – vārdi, kas visbiežāk izskan tieši daiļliteratūrā vai dažādos ar kultūru saistītos avotos. Piemēram, vārdi "daiļš", "rikšot" – pat tos pieskaita pie otrā līmeņa vārdiem.
Pētījuma secinājums bija, ka, ja skolēns nesaprot trīsdesmit procentus no otrā līmeņa vārdiem, kas ir tekstā, viņam pazūd šī teksta jēga.
"Trīsdesmit procenti ir ļoti maz, pietiek ar dažiem vārdiem, lai bērns vairs nespētu uztvert tekstu!" komentē Bergmane. "No vienas puses, varam vainot tehnoloģijas, bet no otras – jaunieši vienkārši ikdienā mazāk dzird šos neikdienišķos vārdus. Un tas ir gan tā iemesla dēļ, ka viņiem mazāk lasa priekšā pirmskolas un sākumskolas vecumā, gan tāpēc, ka mazāk ar vecākiem apmeklē kultūras pasākumus vai tos apspriež, kopumā mazāk sarunājas par pieredzēto. Tas viss ietekmē lasītprasmi un attiecīgi arī teksta uztveri."
Izmantot, nevis šausmināties
Amerikāņu psiholoģe un profesore Patrīcija Grīnfīlda (Patricia M. Greenfield) savā publikācijā par neformālo mācīšanos4 mudina mūsdienu pieaugušos, īpaši pedagogus, novērtēt jauniegūtās prasmes un rīkoties ar tām gudri, nevis tās noliegt. Viņa raksta, ka neformālās vides, kurās mācās bērni un jaunieši – televīzija, videospēles, internets – ir radījušas jaunu kognitīvo prasmju profilu, kurā ietvertas plaši un izsmalcināti attīstītas vizuāli telpiskās prasmes, viņa to dēvē par vizuāli telpisko inteliģenci. Pēc viņas domām, formālajai izglītībai būtu jāpielāgojas, cenšoties izmantot šo jauno prasmju priekšrocības un vienlaikus jāmeklē veidus, kā kompensēt vājos punktus: abstrakto vārdu krājumu, apzinātību, refleksijas un indukcijas spējas, kritisko domāšanu un iztēli.
Arī Annija Bergmane piekrīt viedoklim, ka tehnoloģijas var lieliski izmantot mācību procesā kā papildinošu resursu, kas ir labi saprotams jaunajai paaudzei. "Diemžēl ļoti bieži mūsdienu skolēns sastopas ar tieši pretējo – viņš ienāk klasē un tā vietā, lai parādītu kā ierīci var izmantot jēdzīgi, viņam bez pamatojuma uzbrūkošā tonī saka – noliec telefonu!" novērojusi Bergmane un stāsta, ka viens no lieliskākajiem tehnoloģiju sniegtajiem resursiem ir video formāts. "Piemēram, vēsturi, kas ir mans priekšmets, bez vizualizācijas ir ļoti grūti mācīt. Tomēr lielākā daļa digitālā satura ir angļu valodā, ne vienmēr ir pieejami latviešu subtitri un tad viss atkarīgs no tā, cik labi bērns zina angļu valodu. Tāpēc pati sāku veidot savus video par vēstures tēmām un publicēt "Youtube", devu šos video skolēniem kā mājas darbus, kas viņiem jānoskatās pirms nāk uz stundām. Arī Mārtiņa Ķibilda raidījuma "Atslēgas" epizodes 9. klases skolēniem ir regulāri mājasdarbi. Protams, vēstures priekšmetā daudz jāstrādā arī ar tekstiem – ir jāanalizē avoti, viedokļi, jāsaprot, kad ir runa, piemēram, par propagandu. Līdz ar to mācību stundās cenšos balansēt digitālo saturu ar tekstiem. Kad ir būtisks darbs tieši ar tekstu, mēs lasām, bet, ja svarīgāk ir vienkārši iedot konkrētas zināšanas, izmantoju video, kas skolēniem ir pazīstamāks medijs."
Bergmane stāsta, ka veikusi arī aptauju savu skolēnu vidū par to, kā video formāts viņiem palīdz mācību procesā. Deviņdesmit procenti apstiprinājuši, ka informācijas uztverei tas ir labāks, viņi spēj tam izsekot līdzi un viņiem tas palīdz. Daži skolēni norādījuši, ka viņiem vajag arī tekstu, tas skolotāju pamudinājis pievienot subtitrus. "Subtitri palīdz arī apgūt vārdu pareizrakstību un bagātināt vārdu krājumu," viņa komentē.
Bergmane stāsta, ka vēstures priekšmetā integrē arī digitalizētus vēsturiskās daiļliteratūras fragmentus. Piemēram, kad 9. klasē ir tēma par pretošanos padomju režīmam, skolēni lasa atmiņu stāstus no Sanitas Reinsones grāmatas "Meža meitas". Stāstus viņi lasa planšetēs un ir ļauts pašiem izvēlēties, kuru lasīs. Skolotāja tos papildina ar interneta saitēm, kurās var apskatīties, piemēram, kā izskatās bunkuri – tie parasti vairāk interesējot zēnus, bet meitenes biežāk vēloties uzzināt, kur var izlasīt pārējos stāstus.
Alternatīva grāmatai
Digitālā vide var būt liels palīgs un papildu resurss arī bērniem ar mācīšanās traucējumiem, piemēram, disleksiju.
Jau šobrīd ir platformas, kuras lasīšanas pieredzi ļauj pielāgot katra lasītāja individuālajām vajadzībām, mainot gan teksta fonu, gan burtu izmēru un citus parametrus.
Annija Bergmane kā labo piemēru min arī mūsu pašu e-grāmatu bibliotēku "3 tēva dēli" (3td.lv).
"Mūsdienās cilvēks savu informētības, kultūras un izpratnes līmeni var veidot ne tikai caur drukāto tekstu, bet arī citiem formātiem. Un īpaši nozīmīgi tas var būt tieši bērniem un pieaugušajiem ar disleksiju," piekrīt arī Zanda Rubene. "Tāpēc es noteikti neesmu no tiem, kas saka, ka būtu jāaizliedz tehnoloģijas. Drīzāk ir jābeidz panikot un jāsāk mērķtiecīgi strādāt tajā realitātē, kas mums ir. Noteikti jādomā par to, kā vairot ārpus ekrāna pavadīto laiku un aktivitātes un vienlaikus jādomā par mērķiem, ko bērni sasniedz caur tehnoloģiju izmantošanu.
Vecāki, kuriem ir bērni pusaudži, man ļoti bieži saka – nu jau ir par vēlu kaut ko mainīt. Un es vienmēr atbildu – nav par vēlu!"
1PISA, mēra piecpadsmitgadnieku lasītprasmi, matemātikas un dabaszinātņu prasmes un zināšanas un spēju tās pielietot īstajā dzīvē
2PIRLS, starptautisks lasītprasmes pētījums
3 Isabel L. Beck, Margaret G. McKeown, Linda Kucan, "Bringing Words to Life: Robust Vocabulary Instruction" ("Atdzīvināt vārdus: precīza vārdu krājuma instrukcija" – no angļu valodas)
4 Patricia M. Greenfield, "Technology and Informal Education: What Is Taught, What Is Learned" ("Tehnoloģijas un neformālā izglītība: kas tiek mācīts, kas tiek apgūts" – no angļu valodas)
Noderīgi materiāli par lasītprasmi
