Augusta pirmajā pusē Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā aizvadīta Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola, kuras laikā Baltijas valstu muzeju profesionāļi klausījās lekcijas, piedalījās semināros un diskusijās, kā arī apmeklēja muzejus un kultūras mantojuma objektus Latgalē un Sēlijā. Kāda ir mūsu muzejnieku prakse un secinājumi pēc vasaras skolas, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja Una Sedleniece, Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, direktores vietniece zinātniskajā darbā Liene Rokpelne, Jūrmalas muzeja vadītājs Ernests Sviklis un Starptautiskās Muzeju padomes (ICOM) Latvijas valdes locekle, Žaņa Lipkes memoriāla pētniece Maija Meijere-Oša.
Muzejs un muzejnieki
Pirms gada – 2022. gada augustā – Starptautiskā Muzeju padome (ICOM) apstiprināja jaunu muzeja definīciju: "Muzejs ir pastāvīga bezpeļņas institūcija, kas kalpo sabiedrībai un kas pēta, vāc, saglabā, interpretē un eksponē materiālo un nemateriālo mantojumu. Muzeji ir atvērti sabiedrībai, pieejami un iekļaujoši, tie veicina daudzveidību un ilgtspējību. Tie darbojas un komunicē ētiski, profesionāli un ar kopienu līdzdalību, piedāvājot daudzveidīgu pieredzi izglītībai, baudījumam, pārdomām un zināšanu apmaiņai."
Definīcijas papildinājumi ietekmē muzejus kā metropolēs, tā nomalēs. Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja Una Sedleniece skaidro: "Varētu teikt, ka muzejiem ir jākļūst empātiskākiem pret sabiedrības dažādām grupām, daudzveidīgām zināšanām, pieejamība, ne tikai fiziskā, bet arī visplašākie pieejamības veidi, sociālā iekļaušana." Esam raduši domāt Eiropas līmenī, bet šī definīcija attiecas uz visu pasauli. "Ironiski, tas ir ļoti demokrātisks process, lai gan vārdu "demokrātija" definīcijā baidījās iekļaut, jo ir arī valstis, kuras ir ICOM [Starptautiskās Muzeju padomes] sastāvā, taču nav demokrātiskas," skaidro Maija Meijere-Oša. Šo definīciju ir apstiprinājušas arī tādas valstis kā Krievija, Baltkrievija, Irāna, Ķīna.
Sedleniece atzīst, ka no malas tā var izklausīties pēc matu skaldīšanas:
"Vasaras skolā ar kolēģiem par to daudz runājām, kas tad ir pa priekšu – vārdi vai darbi? Vai notiek vispirms muzejos kaut kādi procesi un mēs mēģinām tos definēt un piefiksēt?".
Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrība kopš 2004. gada rīko Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolu, tas ir ilgtermiņa Baltijas muzeju darbinieku tālākizglītības projekts. "Katru vasaru tā notiek vienā no Baltijas valstīm; [..] skola sākās, kad vēl bija tāda Muzeju valsts pārvalde un tās darbinieki Jānis Garjānis un Anita Jirgensone, kuri paši bija skolojušies Čehijā, līdzīgā vasaras skolā Brno, iedomājās, ka arī Baltijas reģionam ir nepieciešams šāds formāts, kur satikties vienu nedēļu vasarā 10 dalībniekiem no katras Baltijas valsts un domāt par muzeju tagadni un nākotni, iepazīties, draudzēties," stāsta Sedleniece. Katru gadu tiek izraudzīta viena tēma, tiek piesaistīti lektori, ārvalstu speciālisti. Tāpat kā visas tēmas līdz šim, arī šogad tā ir lielā mērā saistītas ar muzeju atbildību sabiedrības priekšā – muzeju robežas un atbildība. Tēma sasaucās ar jauno starptautisko muzeju definīciju un jaunizdoto Starptautiskās Muzeju padomes muzeoloģijas vārdnīcu.
Domu tīkli
Valmieras muzeja pārstāve Liene Rokpelne skolojusies līdzīgās skolās ārvalstīs, bet Baltijas Muzeoloģijas skolā pabijusi pirmo reizi, viņu uzrunājusi tēma "Robežas". "Aizbraucu, lai iegūtu zināšanas sev, bet tas tīklojums jau ir aizgājis tālāk. Ar domu tīklu galvā," iedvesmota ir Rokpelne. Savukārt Jūrmalas muzeja vadītājam Ernestam Sviklim centrālais jautājums šajā skolā saistījās ar muzeju atbildībām – gan likumā noteiktām, gan sabiedriskām: "Manuprāt, milzīga pievienotā vērtība ir iespēja domāt par šiem jautājumiem, jo ikdienas ritmā bieži vien neatliek laika apstāties un domāt par to, kas faktiski ir svarīgākais." Pētniecei Maijai Meijerei-Ošai šī bija jau ceturtā Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola. Šogad gatavojusies teorētiskiem treniņiem, bet patīkams pārsteigums bijis lielais skaits praktisko darbu un ekskursiju. "Muzejnieki sapratīs, kāda tā ir laime veselu nedēļu dzīvot un darboties kopā ar cilvēkiem, kam arī rūp muzeji, kuri mīl muzejus. [..] Tā ir vesela dzīves skola nedēļas laikā," saka Meijere-Oša, arī viņa piekrīt, ka ikdienas steigā reti izdodas rast laiku padziļinātam pārdomām par muzeju.
Kā šīs skolas iespējas vērtē kaimiņvalstu muzeju speciālisti, kādas problēmas un kādus izaicinājumus muzeju darbā tie saredz savās valstīs un kā iezīmē muzeju nākotnes perspektīvas? "Viens no izaicinājumiem Lietuvā, un ne tikai, ir apdraudējums, kas nāk no mūsu austrumu kaimiņiem. Mums jādomā par to kultūras mantojumu, kas atrodas mūsu muzeju atbildībā, [..] notikumi Ukrainā mūs satrauc, mēs domājam par stratēģijām, kā ar to strādāt.
Šobrīd domājam un cenšamies, lai mūsu muzeji kļūtu atvērtāki sabiedrībai, iekļaujošāki, ne tikai tas, ko pieredz apmeklētāji, bet arī, lai krājuma komplektēšanas veids būtu atvērtāks un iekļaujošāks. Piemēram, Lietuvas Nacionālajā muzejā esam uzsākuši kolekcijas komplektēšanu par homoseksuāļu vēsturi Lietuvā,"
atklāj Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte (Rūta Kačkutė).
Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītājs Martins Andrellers (Martin Andreller) atzīmē, ka viena no problēmām ir iedzīvotāju skaita samazināšanās un sabiedrības novecošanās. Tas attiecas arī uz muzeju speciālistiem – arī viņi iet mazumā. Kad jāgatavo programmas, izstādes, nav, kas tās veido, tā ir satraucoša tendence. Tajā pašā laikā par muzeju nākotni viņš ir labās domās, jo muzeji sabiedrībai ir nepieciešami.
Igaunijā pat saka, ka muzeji ir kā emocionāls spa vai drošais patvērums, kur notikt domapmaiņai, gūt informāciju, satikties.
Putekļi un laika upe
Valmieras muzeja pārstāve stāsta, – nesen muzejā atvērta jauna ekspozīcija, tagad vasaras skolā viņa secinājusi, ka daudzas no lietām, par ko skolā tika spriests, valmieriešiem jau izdevies ietvert jaunajā ekspozīcijā, tā gūstot apliecinājumu, ka viņu darbs rit pareizajā virzienā. Tajā pašā laikā viņa norāda uz joprojām valdošo stereotipu: "Cilvēkiem diemžēl vēl aizvien šķiet, ka muzejs ir tāda māja, kur glabājas vecas mantas, tajā strādā veci cilvēki, un tur viss ir noputējis, bet, ja mēs paņemam par piemēru kaut vai manu muzeju, tad vidējais [darbinieku] vecums ir ap 35, ir ekspozīcija piecās valodās, notiek sarunu vakari, aicinām jaunos pētniekus, zinātniekus runāt par aktuālām tēmām."
"Tas, ko cilvēks no ārpasaules varbūt neredz, ir, ka zem šī viena vārda "muzejs" ir ārkārtīgi daudzi veidi, kā to katrs saprot," papildina Meijere-Oša. "Lipkes muzejs ir privāts muzejs, un mēs jau no sākuma esam bijuši atvērti kā tikšanās vieta cilvēkiem, kam rūp cilvēcība."
Aktieris Gundars Āboliņš reiz, izrādot Jaunā Rīgas teātra telpas Lāčplēša ielā, teicis: lieta bez stāsta ir tikai krāms. Sarunas dalībnieki te saklausa norādi uz pētnieka lomu muzeju darbībā. "Kādam ir jāsēž laika upes malā un tās lietas jāmakšķerē," saka Sedleniece. Pētniecība ir tas, kas lietas ietērpj stāstos. Sviklis piezīmē – tas, ka stāstu par kādu lietu nevaram izstāstīt šodien, nenozīmē, ka pēc desmit gadiem tā nekļūs par spožu laikmeta liecību, un te arī muzeja sūtība – laika upes lomu glabāt un dalīties tajā ar sabiedrību.
