Dzejniece atzina, ka latviešu literatūra un literārā vide pret kara zīmogu bijusi ļoti jūtīga. Lai gan ir skumji, ka bija jāsākas karam, lai Latvijā tulkotā literatūra atvērtos ukraiņu rakstniekiem, dzejniekiem un kultūrai, tas ir mūsu ieguvums šajā ārpātīgajā situācijā.
Savukārt runājot par situāciju ar bērnu un jauniešu lasītprasmi, par kuri daudzi zvana trauksmes zvanus, Zandere uzsvēra, ka drukātas grāmatas lasīšana ir veids, kā cilvēks iemācās koncentrēt savu uzmanību, un mūsdienās tā ir problēma, jo grāmata neskrien gar acīm un nekustas, kā to dara kustīgie attēli viedierīcēs, kas, protams, piesaista bērnu uzmanību krietni spēcīgāk.
"Es domāju, ka bērnam, pirms viņu palaiž brīvi ganīties digitālajā pasaulē, ir jāsniedz zināmas iemaņas analogajā pasaulē un lasīšanas pasaulē. Tad, kad viņš šīs iemaņas jau vairs nepazaudēs, tad viņam var arī ļaut diezgan brīvi peldēt tajā vispasaules digitālajā saturā," vērtēja dzejniece.
Pilns skapis ar Baltvilka balvām neesot
Gundars Rēders: Vispirms apsveicu jau ar otro Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā!
Inese Zandere: Jauki! Tā pirmā bija pirms kādiem 15 gadiem laikam. Lai gan es dzirdēju, ka meitenes pasākumā sarunājās: ai, Zanderei jau laikam pilns skapis ar tām Baltvilka balvām. Bet tik traki nav. Es gan ar Baltvilku pavadīju visu jūliju, bet ne jau tieši tāpēc, ka es dabūju to balvu, bet tāpēc, ka šogad balvai ir 20 gadi un Jānim Baltvilkam 80. Mēs centāmies atskatīties, – mēs, tā ir visa bērnu literatūrā ieinteresēto cilvēku kopiena –, mēs centāmies atskatīties uz tiem 20 gadiem: kāda ir bijusi Baltvilka balva, kādas grāmatas un kādas idejas tā ir izcēlusi gaismā, un būs vēl tāda liela izstāde rudenī, kas būs šai balvai veltīta. Savukārt par Jāni Baltvilku mēs speciāli tikāmies un runājām Nacionālajā bibliotēkā.
Noteikti pajautāšu, jo jūs zināmā mērā turpinājāt viņa iesākto – vai uzskatījāt to par pienākumu. Bet par jums pašu: jūs esat grāmatu izdevēja, grāmatu redaktore un autore, operas libreta autore, jūs esat rakstījusi dziesmu tekstus un īstenojusi daudz radošu projektu. Kā jūs sākāt? Par to es gribētu jautāt. Es atradu 1976. gada laikraksta publikāciju, kurā ir tāds teksts: 16 gadus vecā Inese Zandere pavadvēstulē dzejoļiem raksta "Mācos vidusskolā, kaļu visādus plānus un galīgi neciešu NNNN – nedari neko, nekas neiznāks".
Nu deklarācija, jā… To raksta Andris Bergmanis, viņš tolaik bija "Padomju Jaunatnē" dzejas konsultants. Es atceros, ka tur tālāk bija tāds teksts, kas man ļoti iekrita sirdī, bet tādā sliktā nozīmē, es biju pat apvainojusies uz Bergmani. Tur bija dzejolis "Doma ērģeles". Man Doma tēma bija ārkārtīgi svarīga tajā laikā, tāpēc, ka man kā tādam padomju stilā audzinātam jaunam cilvēkam [Rīgas] Doms, kas bija koncertzāle, bija vienīgā iespēja saņemties būt baznīcā, jo es baidījos. Man tās Doma ērģeles un viss, kas notiek Domā, bija ļoti nozīmīgs. Bet Bergmanis savā komentārā par šiem dzejoļiem bija uzrakstījis, ka nu ērģeļu spēles tur vēl neesot, bet balalaikas spēle esot apgūta labi.
Man tā balalaika bija kā pirmais blieziens pa galvu, kas lika man padomāt par vārdu lietojumu.
Viņš noteikti nebija domājis neko sliktu, viņš vienkārši gribēja salīdzināt komplicētāku un sarežģītāku instrumentu, bet uz mani vārds "balalaika" iedarbojās kā sarkana lupata. Es ļoti pārdzīvoju to. Es uzņēmu negribīgi šo kritiku.
Par to sākumu ir tā, ka, šķiet, pirmā publikācija, kas man kaut ko reāli nozīmē, bija žurnālā "Liesma". Tur savukārt Imants Ziedonis bija tolaik konsultants, un viņš bija ļoti atsaucīgs. Es jau nebraucu tur un neprasīju nekādas konsultācijas, bet viņš bija to dzejoļu kopu pieņēmis un izveidojis viņu tā, ka man joprojām, lai arī tie ir tādi skolas laika dzejoļi, patiesībā nav jākaunas par to. Viņš bija labi atmetis nost lieko.
To es tagad pamazām esmu mācījusies pati visu mūžu un arī mācu saviem autoriem – kaut kādu atteikšanās un attīrīšanās spēju.
Jūs arī uzsverat, ka tajā laikā zināmā mērā bija klišejas un standarta frāzes. Jūs sakāt, ka tās arī tagad metat ārā un atpazīstat šādas lietas, piemēram, dzejoļus bērniem ar tekstiem, kas jums liekas neīsti, falši.
Saproti, varbūt tiem cilvēkiem, kas tos raksta, šie teksti ir īsti un nav falši, bet tad, kad tie nonāk kaut kādu literāru tekstu statusā, tad uzreiz citas mērauklas tiek piemērotas. Tad vairs nav tā – bet mans bērns tā saka vai, teiksim, – bet tā mana mīļā māmiņa runāja, vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Ap to laiku, kad es vispār sāku rakstīt bērniem, es arī strādāju avīzē bērniem, un tolaik tā bija avīze "Pionieris", protams. Es tur biju literārās nodaļas vadītāja, nomainīju Jāni Baltvilku šajā amatā, un viņš man ierakstīja vienā savā grāmatiņā veltījumu: Inese, palieciet manā vietā! Atsaucoties uz slaveno Ulmaņa–Baloža dialogu. Es saņēmu arī tos sūtījumus, ko raksta bērni, dažādus dzejoļus, vēstules un visu ko. Baltvilks pirms manis, kā es konstatēju, 1986. gadā tika publicējis "Pionierī" 50. vidusskolas ceturtās klases skolnieces Ingas Gailes dzejoli "Kumeliņš". Nu, lūk, un arī man pienāca dažādi dzejoļi. Es atrados šajā avīzē uz tās robežas, kad vēl nāca no sākuma dzejoļi par oktobrēniem, par Ļeņinu, bija pieminētas visas tās padomju anturāžas, visas pareizās, kas skolā ir akceptētas. Tad pēkšņi sāka nākt dzejoļi par auseklīšiem. Nu tās klišejas veidojās.
Klišejas vienmēr veidojas. Klišejas var tikai nomainīt viena otru, bet tāda laika, kurā nepastāv nekādas klišejas – estētiskas, politiskas un tā tālāk –, kuras bērni pārņem no pieaugušajiem, tāda laika vispār nav, un tas nav iedomājams.
Bet redaktora uzdevums, vispār jau dzejnieka uzdevums, protams, ir literatūrā neielaist šīs lietas, un to var sākt skaidrot jau bērniem.
Padomju laiks neizmācīja nelīst un nedarīt
Jūs esat arī teikusi, ka mēs pārāk ilgi esam dzīvojuši padomju laikos, un tas mūs ir veidojis. Es domāju, ka arī tie četri "N" tam laikam ir ļoti raksturīgi – nelien, nedari neko vairāk, kā vajag.
Manam skolas laikam bija raksturīgi vienmēr norauties un kaut kur ielīst, un kaut ko izdarīt, un dabūt pa mizu. Tā ka tādā ziņā tas padomju laiks mani nebija izmācījis nelīst un nedarīt, bet bija cita nelaime. Vispār jau nevienu pieredzi nevar attiecināt uz visiem pārējiem, bet mana pieredze diemžēl bija tāda, ka es piederēju pie tiem bērniem, kuriem ģimenē nestāsta par vēstures peripetijām, par to, kā tās ir darījušas pāri mūsu pašu ģimenei un ko vispār kas nozīmē. Jo mani vecāki bija izgājuši puslīdz sausām kājām cauri tām laiku maiņām, un viņi, sākuši strādāt Latvijas Republikas skolā, drīkstēja strādāt arī padomju skolā. Viņi ļoti augstu vērtēja šo iespēju, ka viņi tomēr to var darīt. Viņi, protams, lika tur lietā visu to labo, ko bija apguvuši pirmskara gados, bet viņi arī ļoti baidījās. Tāpēc tas
galvenais, kas padara mani par padomju cilvēku, ir tas, ka es ļoti vēlu uzzināju, kas ir kas un no kurienes kam kājas aug.
Pusaudžu gados man vienkārši nācās pārvērtēt pašai savu priekšstatu par to, kas es vispār tāda esmu, un iegūt visu to.
Kā tam palīdzēja laikmeta maiņa? Lielā laikmeta maiņa?
Nē, tas notika jau krietni agrāk. Tas notika tad, kad man bija kādi 14 gadi, un tas saistās ar vienu dziesmu. Es to, protams, kādreiz jau esmu kādam izstāstījusi, bet dziesmas arī glabā vēsturisko atmiņu. Mans vectēvs bija kordiriģents, un viņš arī komponēja saviem koriem dziesmas. Viena no tām dziesmām, kura, kā man Anna Rancāne vēlāk izstāstīja, esot bijusi Rēzeknes Skolotāju institūta neoficiālā himna. Viņš tur tika uzaicināts strādāt tad, kad tas institūts dibinājās, un tur bija gan koris, gan orķestris. Tā dziesma ir tāda, kuru reizēm nodzied pat tā kā folklorizējušos, neminot autorus. Man izdevās arī noskaidrot, ka teksta autors ir Pēteris Blaus, bet to man palīdzēja Raimonds Briedis uzzināt jau kā pieaugušam cilvēkam. Tā dziesma saucas "Laimes ceļš" jeb "Cik daudz ir ceļu druviņā", un es to dziesmiņu biju dzirdējusi, jo bija atceļojušas no kaut kurienes trimdā ierakstītās lentes ar dziesmām. Dziedātāja Ankipāne tādā smalkā, trauslā balstiņā tur dziedāja to dziesmu. Tad, kad pēkšņi izrādījās, radu lokā atklājās kādā sarunā, ka tā ir dziesma, ko mans vectēvs ir veltījis vecmāmiņai dzimšanas dienā, un es viņu protu faktiski nodziedāt, nezinot, kāds tai ir sakars ar manu ģimeni, – tas viss vienkārši man nāca tā kā tāds pārsteigums un atklāsme.
Es saņēmos prasīt, pieprasīt un arī pārmest, protams, vecākajai paaudzei to, kas man nebija stāstīts, un tas bija ļoti grūti.
Tas bija ļoti grūti, tas bija sāpīgi. Reāli sāpīgi. Lūk, no šī es nekur nevaru likties, jo man bija visas iespējas patiesībā palikt tajā padomju domāšanas kaut kādā rāmī, bet tad, kad tas jau bija izkustējies, tad, lūk…
Īstā tēma tieši, es tevi arī varu apsveikt, rītdien [21. augustā – red.] mums atkal ir konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanas diena, kas ir reāls mūsu dzīves notikums. Šajā sakarā cilvēki bieži dalās atmiņās par to, kurš tur gaidīja tos pārmaiņu laikus, kurš ne un kurš kā. Tagad esot daudzi tādi, kas iztaisās, ka viņi jau sen ir bijuši lieli cīnītāji par Latvijas neatkarību. Nu, es tev pateikšu, ka es neiztaisos par tādu cīnītāju, jo es tāda nebiju. Bet 1976. gadā, kad es iestājos universitātē, pateicoties savai kursabiedrenei Baibai Pētersonei, es sadraudzējos arī ar vienu viņas skolas biedru. Tolaik viņš studēja ekonomiku – Pēteris Gailītis. Sirsnīgs sveiciens viņam, tikai viņš to nedzirdēs, jo dzīvo Polijā. Bet tolaik mums bija tādas studentu, draugu pulciņā sarunas, un Pēteris ar savu pilnīgi reālistisko pasaules uztveri un priekšstatu par to, kā ekonomika darbojas, viņš vienkārši mums teica, ka apmēram tik un tik ilgi varētu izķēpt šī valsts absurdā, kura no ekonomikas viedokļa ir pilnīgi absurda. Tās viņa prognozes arī saskanēja apmēram ar to laiku, kad šis sabrukums sākās, un mani tur nekas nepārsteidza. Es tiešām brīnos par to, ka cilvēku būtu varējuši dzīvot līdz pat 80. gadu pašām beigām tādā pārliecībā, ka nekas nekad nemainīsies. Es to saku nevis tāpēc, ka es tur būtu ārkārtīgi spēcīgi pielikusi savu plecu, esmu to darījusi tikpat, cik visi vidusmēra cilvēki, es domāju, ne īpaši vairāk, bet…
Jā, bet sajūta bija tāda tieši tāpēc, ka absurds, – jo absurds nevar būt mūžīgs.
Absurds nevar būt mūžīgs
Ja šodien mēs runājam par laiku un to, kas notiek ap mums, vai šobrīd jūtat vējojam lielas laikmeta maiņas gaisā vai ne, kā jau te daži prognozē? Anšlavam Eglītim, palasot viņa grāmatas par 60. gadiem, jau tolaik miera baloži un hipsteri cīnījās ar konservatīvajiem latviešiem, vai vajag vai nevajag atbalstīt karu Vjetnamā un tā tālāk. Šobrīd, kad ir tik daudz neskaidrību, jūsuprāt, ir pamats domāt par kaut kādām lielākām izmaiņām?
Jā, man liekas, ka ir, un es domāju, ka tās izmaiņas ir saistītas būtībā ar to pašu, ko es tikko teicu par to Padomju Savienību: tāds absurds kā Krievija šobrīd, nevar būt mūžīgs. Vienalga, vai mēs to uztveram kā katastrofu, vai mēs baidāmies no tā, vai mēs liekam kaut kādas cerības uz to, tik un tā es domāju, ka izmaiņas ir neizbēgamas, un tās ir saistītas tieši ar to, ka nekas, kas ir tik absurds, tik necilvēcisks, tik pašiznīcinošs, varētu pat sacīt, nevar turēties bezgalīgi. Es pieņemu, ka šis būs izšķirošais karš, kurā vēl, protams, vairāk vai mazāk tiks ierauti arī citi, nevis tikai ukraiņi, un, ņemot vērā to, ka pasaule ļoti lēni iesaistījās un nesāka laikus palīdzēt Ukrainai, un ievilka visu šo vezumu tik dziļi purvā, tad, jā, – vai nu tas notiks ar mūsu līdzdalību tiešā veidā vai bez, bet izmaiņas noteikti būs.
Es piederu pie tiem, kas cer, ka mēs tomēr kopīgiem spēkiem saņemsimies un paveiksim to tādā veidā, lai šis karš neatnāktu uz mūsu teritoriju.
Es ne tik vien Dievu lūdzu par to, bet arī sekoju līdzi tam, ko tagad sauc par mūsu valsts drošības nodrošināšanu kā prioritāti šajā valstī. Tieši tas mani arī visvairāk dara bažīgu tāpēc, ka ne vienmēr ir tāda sajūta, ka tas, kas vārdos tiek deklarēts, darbos tiek arī īstenots. Kaut vai beidzamā jezga ap robežsardzi, kas vienkārši ir apkaunojoša. [Latvijas finanšu ministram Arvilam] Ašaradenam tagad ir jādomā, kā budžetā nodrošināt to naudu, kas ir nepieciešama valsts drošībai, un droši vien kaut kur kāds atkal sēž un domā, kā viņš varēs šos līdzekļus izkārtot sev par labu. Nu, lūk, šādā veidā mēs, protams, tikai kavējam un pazemojam to gaišo cerību, ka Eiropa un pasaule kopīgiem spēkiem to ļaunuma impēriju varētu pārvērst kādā labākā veidojumā.
Jūsu dzīvesbiedrs Atis Klimovičs, karsto punktu korespondents, pavisam nesen atgriezās no Ukrainas. Mēs arī sazvanījāmies, kad viņš jau bija Latvijā. Jūs esat teikusi jau agrāk, ka jums ir bijis, īpaši 90. gados, daudz draugu Krievijā, demokrātiskajā Krievijā tolaik. Šobrīd jūs kontaktējaties ar viņiem?
Šobrīd mums ir viens draugs nedemokrātiskajā Krievijā, un tas ir Pāvels Širovs, kurš ir faktiski visu šo laiku dzīvojis tā, it kā viņš nepiederētu pie šīs sistēmas. Viņš visu laiku ir rakstījis komentārus Latvijas izdevumiem, arī LSM.lv. Viņš ir uzrakstījis grāmatu par Čečeniju un izdevis to tikai Latvijā, jo Krievijā to vienkārši nebija iespējams izdot. Par viņa uzskatiem mums vienmēr viss ir bijis skaidrs, un mēs savstarpēji uzticamies. Bet kas attiecas uz tiem daudzajiem paziņām vai, teiksim, gandrīz draugiem, vai labiem paziņām, tad zināmā mērā kaut kur tā robeža bija jūtama arī agrāk. Nu, varbūt ne tik izteikti, jo nebija tādas konfliktsituācijas, bet, teiksim, tas, kāpēc mēs, un, manuprāt, pamatoti uzskatām, ka nav tādu labo krievu… Es gan esmu drusku pretrunā ar sevi, jo tikko Pāvelu par tādu atzinu, bet es viņu uzskatu kaut kādā mērā par Latvijas cilvēku.
Nav to labo krievu tāpēc, ka ir vienmēr bijusi robeža, līdz kurai mēs saprotamies, un tad nāk tā robeža, aiz kuras vairs nesaprotamies, un tas ir krievu impērijas jautājums un nacionālais jautājums.
Tas attiecas arī uz tiem cilvēkiem, kurus mēs esam uzskatījuši par saviem draugiem un domubiedriem. Arī šajā ziņā es melotu, ja es teiktu, ka ir tāds pilnīgs pārsteigums. Vispār pārsteigumu ir maz, ja tam seko līdzi, kā Atis ir sekojis līdzi visiem karstajiem punktiem un visiem postpadomju procesiem, kas notika dažādās vietās. Tad pārsteigumu ir ļoti maz. Vai, piemēram, ir pārsteigums tas, kas tagad notiek Gruzijā? Protams, tas it kā ir nepatīkams pārsteigums, bet, ja zina, kas tur nāca pie varas jau pirms cik ilga laika un kāds tam ir sakars ar Krieviju, tad jau tas nav pārsteigums.
Par to, kā tas būs ar Baltkrieviju, cik tālu tas aizies, arī nav nekāds pārsteigums. Vēl pirms visiem kariem tavs televīzijas kolēģis Ainis Kupčs kopā ar Ati bija Ukrainā. Es tagad baidos samelot, vai tas bija Maidana laiks vai kura revolūcija, bet tad, kad viņi ar tranzīta autobusu brauca atpakaļ cauri Baltkrievijai – ar visām vīzām un visu, kā pienākas, tad baltkrievu robežsardze Ati vienkārši izrāva ārā no autobusa un iesēdināja aiz restēm, atņemot dokumentus un telefonu. Viņš, par laimi, paspēja vēl tomēr piezvanīt, un mēs sacēlām kājās konsulāros dienestus, un apmēram stundas laikā tas atrisinājās, bet
jau tad bija skaidrs, ka, ja tu esi Krievijā melnajā sarakstā, tad tu esi arī Baltkrievijā melnajā sarakstā.
Stulbais robežsardzes virsnieks, kuram gribējās noskaidrot, kas īsti notiek, viņš viņam pajautāja, kas tu tāds esi, par ko tāds satraukums? Viņš teica – žurnālists. Un par ko tu raksti? Nu Atis jau droši vien sāka smaidīt šajā brīdī, viņš ir teicis: Nu, es aizbraucu uz kolhozu, paskatos, kā tur pensionāri dzīvo, uzrakstu." "Un tu domā, ka mūsu prezidentam tas patīk?" "Nezinu, neesmu jautājis." Beigās secinājums bija – tādus kā tevi vajag nošaut.
Pat tāda frāze?
Jā. Saproti, tie pārsteigumi jau nenāk no zila gaisa. Ja cilvēks seko līdzi un tur roku uz pulsa, – un tā kā Atis pats cenšas būt klāt, nevis tikai smelties ziņas no aģentūrām, – tad pārsteigumu nav tik daudz.
Ziņās ir arī kadri, kur jaunieši no Latvijas dodas uz festivālu Baltkrievijā, vai nupat autobuss ir apgāzies Lietuvā ceļā no Kaļiņingradas (Karalaučiem) uz Latviju. It kā nekādi kari nenotiktu. Vai mēs Latvijā apjēdzam to lielākā vai mazākā mērā, kādā situācijā mēs esam?
Nu, es laikam nevarēšu šajā gadījumā atbildēt par to, vai katrs to apjēdz, bet man šķiet, ka latviešu literatūra un literārā vide ir ļoti jūtīga bijusi pret šo kara zīmogu. Tas nozīmē, pirmkārt, to, ka mēs attīrām savu valodu no tā, kas pie mums ir atnācis starp Ukrainu un Latviju valodā, no tiem Krievijas nospiedumiem. Tas nozīmē gan vietvārdu atveidošanu latviešu valodā, gan dažādu vēstures procesu labāku izpratni un aprakstīšanu.
Latviešu tulkotā literatūra ir ļoti atvērusies ukraiņu literatūrai. Vispār jau ir žēl un skumji, ka, lai tas notiktu, bija jāsākas karam, jo pirms tam tulkojumu no ukraiņu valodas tomēr nebija īpaši daudz.
Tagad mēs esam vienkārši redzīgāki kļuvuši pret to literatūru un to kultūru. Tas, protams, ir mūsu ieguvums no šīs ārprātīgi stulbās un negatīvās situācijas.
Teiksma par to, ka neviens vispār neko nelasa
Atgriežoties pie literatūras un latviešu valodas, viens aspekts, kas šobrīd latviešu valodas kontekstā ir būtisks, ir angļu valodas ietekme un anglicismi, kas ienāk latviešu valodā. Tieši bērni un jaunieši ir tie, kas bieži runā žargonā vai izmantojot angļu valodas konstrukcijas.
Tā tiešām nav problēma, ja bērni runā žargonā, problēma ir tā, ja viņi neatrod vārdus latviešu valodā, lai pateiktu savu domu. Pret to nav nekādu citu zāļu kā tikai lasīšana latviešu valodā.
Bet nelasa taču!
Protams, ka tā nav. Šī teiksma par to, ka neviens vispār neko nelasa, tā ir, protams, ļoti izplatīta un gadiem ilgi jau tiek griezta. Te ir drusciņ tomēr kaut kā jāsaprot, ka lietas ir vairāk vai mazāk līdzsvarā. Ja es nebrauktu jau no 1981. gada regulāri, katru mēnesi, daudzas reizes uz skolām un bibliotēkām, tad es varbūt arī ticētu, ka vispār nav tādu bērnu, kas lasa grāmatas, bet, tā kā tur aizbraucot, es saņemu to atgriezenisko saiti un redzu, ka bērni tomēr daudz ko ir lasījuši, tad gluži tajā panikas cēlāju brigādē es iestāties nevaru, nevaru tiešām!
Tajā pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, un vislabāk to, protams, parāda centralizēto eksāmenu rezultāti, ka problēma pastāv, ka tas lasītprasmes trūkums nozīmē nespēju izprast teksta jēgu. Tas jau neattiecas tikai uz daiļliteratūru, jo lasītprasme jau ietekmē jebkuru spēju uztver zināšanas. Tie, kas nevar nolikt matemātikas eksāmenu, noteikti ir arī tie, kas nespēj saprast vienu rindkopu garu teksta uzdevumu, tāpēc ka viņi vienkārši nav pieraduši apstāties un padomāt, lai saprastu teksta jēgu. Viņi ir pieraduši tikai dzīt kaut kādas bildes un frāzes ātrā tempā uz priekšu. Tad, kad mēs runājam par to lasīšanas restartu, kas ir tagad pasludināts kā visai valstij nozīmīga sabiedriska kustība, kurā ir jāiesaistās gan valsts organizācijām, kultūras organizācijām, gan izdevniecībām, skolām, bibliotēkām, gan arī principā jebkuram cilvēkam, kurš saprot, ka bez lasīšanas apgūt zināšanas nav iespējams, tur ir ļoti daudz aspektu, bet tas, kas man ir svarīgi, – ka
drukātas grāmatas lasīšana ir veids, kā cilvēks iemācās koncentrēt savu uzmanību tāpēc, ka grāmata neskrien gar acīm un nekustas.
Jebkurš kustīgs attēls jau psiholoģiski strādā uz to, ka tu nevari atraut acis no viņa un seko līdzi gan vērtīgam, gan mazvērtīgam saturam. Tu vienkārši redzi, ka tur kaut kas notiek. Grāmata to nedara. Grāmata šādu pakalpojumu cilvēkam nesniedz. Kā tajā vecajā, labajā anekdotē, kas bija padomju laikā populāra, sevišķi filozofijas fakultātē: kā apvienot laiku un telpu? Rakt grāvi no žoga līdz pusdienlaikam. Bet grāmatā tas tā ir, jo grāmata pastāv vienlaikus telpā un laikā. Viņa ir telpisks priekšmets, kuru tu vari paņemt rokā un redzēt vizuāli, un tu nevari viņu uztvert ar vienu skatienu. Tev vajag visu laiku viņā pārvietoties, patērēt laiku.
Labi, un kā jūs to bērnu no tās digitālās pasaules iemānīsiet tajā brīnišķīgajā grāmatu pasaulē?
Es domāju, ka bērnam, pirms viņu palaiž brīvi ganīties digitālajā pasaulē, ir jāsniedz zināmas iemaņas analogajā pasaulē un lasīšanas pasaulē. Tad, kad viņš šīs iemaņas jau vairs nepazaudēs, tad viņam var arī ļaut diezgan brīvi peldēt tajā vispasaules digitālajā saturā. Kas attiecas uz to, kā tad tā pasludinātā programma vispār darbosies, kas tad reāli notiek, tad, pirmkārt, tas nozīmē to, ka ir reāli pirmo reizi iesaistījusies Izglītības ministrija. Vai tas neizklausās mazliet dīvaini?
Pirmo reizi?
Tādā nozīmē, ka Izglītības ministrija arī ir lasītveicināšanas nozīmi atzinusi kā vienu no jomām, kur tai arī ir jāpieliek roka. Tas ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas nopelns. Latvijas Nacionālā bibliotēka vada trīs būtiskas lasītveicināšanas programmas. Viena no tām ir bērnu, jauniešu un vecāku žūrija. Otra ir nacionālā skaļās lasīšanas sacensība, kur piektklasnieks lasa skaļi priekšā grāmatas. Trešā ir grāmatu starts, kas ir adresēts ģimenēm ar pavisam maziem bērniņiem, kurus ved uz bibliotēku un ierāda viņiem, ka ir tāda bibliotēka, ka tur kaut kas tāds notiek, un tur ir grāmatas. Savukārt Kultūras ministrija ir vairāk nekā jebkad iepriekš atbalstījusi materiāli ar grāmatām, ar iepirkumu tās bibliotēkas un skolu bibliotēkas, kas vēlas piedalīties programmās. Tas ir ļoti būtisks solis, bet arī izdevēji daudz par to domā. Ir gaisā dažādas idejas. Viņas jau notiek, bet vēl ir projekti un plāni, tādi kā lasītāju klubi, piemēram. Bērnu žūrijā ļoti bieži ir tā, ka bērnus uzrunā caur vienaudžiem. Teiksim, mājās varbūt neviens nelasa, bet, ja ir iespēja to darīt kopā ar savējiem, ar klasesbiedriem, skolasbiedriem, un to apspriest, un tas nozīmē vēl kaut kādu vidi, kurā tu vari justies gudrs un aicināts, tad tas nostrādā.
Es, piemēram, savu mazo rociņu esmu pielikusi tam grāmatu startam nedaudz, jo viens no palīgiem Nacionālajai bibliotēkai šajā lietā ir arī Bibliotēkas atbalsta biedrība, kuras valdē man ir tā laime būt. Mēs ar mākslinieci Rūtu Briedi izgudrojām tam grāmatu startam, priekš tiem mazajiem bērniņiem tādu grāmatiņu, kas saucas "Vai grāmatai ir knābis?". Tajā var salīdzināt. Tās varoņi ir pūčulēni, kuriem ir spārni un kuriem ir knābis, un viņiem ir muguriņa, un viņiem ir viss kaut kas vēl, bet viņi salīdzina sevi ar grāmatu un noskaidro, vai grāmatai ir knābis. Šajā procesā tiem mazajiem bērniem tiek izstāstīts, no kā grāmata vispār sastāv, kā viņa rodas, kas viņu rada. Savukārt no šīs grāmatas tālāk biedrība ir radījusi tādu izstādi, kas pašlaik klejo pa Latvijas pilsētām, un šobrīd Jelgavā, cik es zinu, atrodas, un kuru ir apmeklējuši jau kādi septiņi tūkstoši bērnu, un kurai ir grafiks sastādīts jau visam nākošajam gadam uz priekšu, kurā viņi var, tā teikt, vēl arī interaktīvi darboties ar visu to un pētīt, kā tā grāmata funkcionē. Iet tajā iekšā un nākt ārā, lasīt no viena gala un lasīt no otra gala, iemācīties to, ka par vienām un tām pašām ilustrācijām var smieties un var arī raudāt. Tāda rotaļa savā ziņā ar to grāmatu, spēlēšanās.
Ir labi, ka jūs par to stāstāt, jo faktiski publiskajā sfērā, kad nonāk bērnu literatūra, – tad, kad kaut kas tur ir tāds, kas ir jāaizliedz.
Tieši tā.
Patiesība nāk no daudzveidības
Kad ir nepieciešamība cenzūrai iejaukties un tā tālāk. Atceramies grāmatu "Tur lejā", kad iesaistījās pat politiķi un teica, ka tā mēs nedarīsim.
Un izdevēja Inguna Cepīte tika uzaicināta uz prokuratūru pie izmeklētājiem. Turklāt tur bija kaut kāds ārprātīgi sarežģīts nosaukums – īpaši bīstamu lietu izmeklēšana.
Jā, un tulkotāja saņēma draudus savai personīgajai drošībai un naida runu.
Mani vairāk uztrauc tādi gadījumi, kur bibliotēkām, kaut vai tiem pašiem cilvēkiem, kas komplektē šīs bērnu žūrijas grāmatas, kuras piedāvā lasīt bērniem, ka tur iejaucas cilvēki no malas. Lai gan Bibliotēku likums Latvijā mums paredz, ka bibliotēkas ir tā kompetentā iestāde, kas pašas atbild par to, kā veidot savus fondus, kam tur jābūt un kādas funkcijas jāveic sabiedrībā. Mums ir pagājušajā un aizpagājušajā gadā bijuši kliedzoši gadījumi ar Limbažu novada pašvaldību, kas [cēla iebildumus par] absolūti nevainīgu igauņu bērnu grāmatu "Skeleta Juhana gaitas", kurai uz vāka ir attēlots skelets, kurš vispār, protams, kā rakstīts grāmatā, ir veidots no plastmasas un tapis skolā…. Bet tas jau nevienu neinteresē. Tas izvērtās par tādu skandālu, kura dēļ bibliotēkas vadītāja izvēlējās sev citu nodarbošanos.
Pat tā?
Pat tā. Tāpat arī Jūrmala… Es vispār uzskatu, ka šis Bibliotēkas likums – ir pēdējais laiks pienācis viņu pilnveidot, jo tas ir jau vecs likums. Bibliotēku funkcijas šo gadu gaitā ir ļoti attīstījušās un paplašinājušās. Bibliotēka nav tikai grāmatu krātuve, bibliotēka ir ļoti svarīga sociālā institūcija. Mums ir arī speciālisti, kas spēj to izdarīt. Piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrībā ir mana kolēģe Sanita Kitajeva, kas ir savu maģistrantūras darbu veltījusi tieši Bibliotēku likumam. Lūk, tādiem cilvēkiem kā viņa vajadzētu
likt kopā prātus un panākt to, lai bibliotēka ir tiešām Gaismas pils, nevis aizspriedumainības, konservatīvisma un patvaļas templis.
Visos šajos skandālos, ja tā var teikt, kas ir bijuši, jūs personīgi esat redzējusi pamatu? Ka to bērnam tiešām nevajag redzēt, lasīt, dzirdēt.
Nē, es neesmu redzējusi pamatu, tādēļ ka vecāki ir brīvi cilvēki, un neviens viņiem nevar uzspiest to, lai viņi atļautu savam bērnam lasīt kaut ko tādu, ko viņi uzskata par nepiemērotu. Citējot kolēģi, tulkotāju Signi Višku saistībā ar grāmatu "Tur lejā", viņa ļoti vienkārši un skaidri to ir pateikusi: ja jums liekas, ka tā grāmata nav piemērota jūsu bērnam, ielieciet viņu atpakaļ plauktā un ejiet tālāk!
To grāmatu neviens jums neuzspiež, to neizsniedz dzemdību namā kopā ar piedzimšanu.
Neviens neuzliek jums pienākumu, bet cilvēki jau trako par jebko. Sanāk, piemēram, kaut kāds valodas draugu un interesentu pulciņš un nosauc zupu par sāļviru, un rezultātā saceļas milzīga vētra par to, ka mūs tagad piespiedīs tā runāt. Kas jūs piespiedīs? Tā iedoma, ka valstī visu kāds regulē, ka visur ir kaut kādas direktīvas… Man liekas, ka literatūra šajā ziņā ir tāda brīvības sala, jo ir tik ārkārtīgi patīkami, ka nav tā, ka Rakstnieku savienība, teiksim, kaut ko baigi regulē. Rakstnieku savienība palīdz un kaut kam palīdz notikt, bet tajā pašā laikā ir cilvēki, kaut vai tuvojoties Dzejas dienām, kas katrā vietā sagaida ar kaut kādām citām, pašu iecerētām aktivitātēm. Arī tas, kā rodas žurnāli, ka ir "Punctum" interneta žurnāls, ka ir "Satori", ka ir "Strāva", ka ir Valtera Dakšas izdevumi. Nav jābūt kaut kādam tādam vienam avotam, no kura nāk patiesība. Patiesība nāk no daudzveidības.
Šogad Dzejas dienās būs viens jauns pavērsiens, kas arī ļoti sasaucas ar to, ar ko mēs sākām, – ar to vēsturisko atmiņu, ar to, kā mēs atceramies Baltijas ceļu un puča dienas un tā tālāk. Tā ideja radās dzejniekam un pētniekam Ivaram Šteinbergam – paskatīties atpakaļ uz 1991. gada izdevumiem dzejā. Viņš to nosauca par Trešdaļgadsimta balvu. Šogad žūrijā bijām mēs – Ivars, Kārlis Vērdiņš, es un jaunā dzejniece Līva Marta Roze. Mēs izlasījām visas divpadsmit 1991. gadā iznākušās dzejas grāmatas, un tā ideja ir ļoti skaista un būtiska. Vai nu mēs aktualizējam to, kas ir piemirsts, bet ir vērtīgs, vai arī mēs uzrādām to, kas ir bijis kāds pagrieziena punkts, kaut kas tāds, kas ir latviešu literatūru ietekmējis tālākajā gadu gaitā. 1991. gads vispār ir tāda robežšķirtne, kad latviešu dzeja no 80. gadiem ar to, kas ir sakrāts, kas ir uzrakstīts tajā laikā, pārkāpj pāri tai robežai tajā jaunajā periodā.
Es jau drīkstu pateikt, kas ir tās četras grāmatas, ko mēs esam nominējuši. Tās ir Margitas Gūtmanes "Dzejas", Jāņa Rokpeļņa "Līme", Jura Kunnosa "Slengs pilsētas ielās" un Pētera Brūvera "Dzintara galvaskausi". Tad beigu beigās tur iesaistīsies vēl vesels pulks gados jaunu dzejnieku un Ivara studentu, kuri improvizēs par šo grāmatu tēmām. Jānis Rokpelnis un Margita Gūtmane, ceram, piedalīsies arī paši, un būs brīnišķīgs Dzejas dienu pasākums 12. septembrī.
Lieliski!
Man bija ļoti interesanti, jo cilvēkam, kurš ir dzīvojis kādā laikā, nebūt nav nekāda garantija, ka viņš to laiku atceras, saprot vai spēj kaut kā atspoguļot. Katrs teksts, kas man var palīdzēt atgriezties tajā laikā, pasaka man kaut ko arī par mani pašu. Tāpēc man lasīt tās 1991. gada grāmatas, kas ir sarakstītas 80. gadu beigās, bija tā kā mēģinājums caur šīm grāmatām paskatīties, ko es no tā esmu jutusi, ko es atceros, kas mani ir ietekmējis. Tāpēc es domāju, ka
ir ļoti vērtīgi ik pa laikam atgriezties literatūrā kādus gadus atpakaļ.
Kaut kas bija paslīdējis garām, kaut kas bija aizmirsies par to laiku?
Mana funkcija vispār ir aizmirst. Ja cilvēki visu atcerētos, viņi... nu es nezinu, vai viņi spētu būt cilvēcīgi. Es vairāk atceros tikai emocijas, bet, ja man kāds lūdz izstāstīt faktoloģiski, kas ir noticis, tas ir visai apšaubāmi. Mēs mēdzām agrāk ar Uldi Bērziņu salīdzināt savas versijas par notikumiem, kuros esam bijuši abi kopā, un tās vienmēr radikāli atšķīrās.
Man jābeidz ar īsu citātu no jūsu dzejoļa "Skolas soma": Vai tu dzīvo Kuldīgā, Pekinā vai Romā, pirmā skolas diena nāk, nāk un sēž somā.
Sēž somā gan. Nebaidieties bērni, lasīšana un skola nav nekāds jūsu ienaidnieks! Es domāju, ka jaunas bērnu grāmatas, skaistas bērnu grāmatas, ilustrētas bērnu grāmatas varētu palīdzēt bērniem atrast lasītprieku.
Paldies par sarunu!
