Paredzēts, ka Rakstniecības un mūzikas muzejs pirmos apmeklētājus jaunajās telpās gaidīs jau nākamā gada maijā, tādā veidā atzīmējot arī muzeja 100 gadu pastāvēšanas jubileju. Pastāvīgajai ekspozīcijai dots nosaukums "Prokrastinācija un radīšana", kas simbolizē mākslinieku ikdienas dualitāti – nepārtrauku vēlmi radīt, kas mijiedarbojas ar nebeidzamu nepieciešamību pārkāpt pāri sev uzliktajām robežām.
Mājā ienāk muzejs
Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule uzbur ainu, kāda apmeklētājam pavērsies, ienākot jaunajā muzeja ēkā: "Viņi sastaps klietnu konsultantu, pie kura varēs iegādāties biļetes un suvenīrus." Muzeja viesus turpat pie ieejas gaidīs arī interaktīvais objekts "Runājošie autori", piemineklis rakstāmrīkiem, kā arī muzeja manifests. Pirmajā stāvā apmeklētājus un citus interesentus uz radošām diskusijām un labi pavadītu laiku aicinās arī muzeja kafejnīca, kuras nosaukums gan vēl nav izdomāts.
Savukārt otrajā un daļēji trešajā stāvā atradīsies pastāvīgā ekspozīcija.
Muzeja ekspozīcijas māksliniece Anna Heinrihsone stāsta, ka tajā izstādītie autori netiks grupēti, vadoties pēc laika līnijas, bet drīzāk pēc personību saderības vai kontrastiem.
Mansardā paredzēts iekārtot klusuma telpu, kur apmeklētāji varēs izpausties pēc savām vēlmēm – gan klausīties ekspozīcijā pieejamos audio materiālus, gan radīt vai kopradīt paši savus radošos darbus. "Tā būs dzīvā vieta – šodienas cilvēku satikšanās," stāsta Iveta Ruskule.
Darbs pie ekspozīcijas iekārtošanas nav bijis vienkāršs, jo visai mazajās un šaurajās telpās, kas veidotas pēc 17. gadsimta principiem, ir jāietilpina visaptverošs un bagātīgs stāsts par divām prestižām kultūras jomām – literatūru un mūziku. Tās izveidē piedalījušies vairāku kultūras nozaru speciālisti – rakstniece Nora Ikstena, māksliniece Anna Heinrihsone, muzeja radošā direktore Una Rozenberga un diriģents Sigvards Kļava.
Anna Heinrihsone teic, ka muzejā izstādītie elementi netiks novietoti klasiskās, muzejiem raksturīgās vitrīnās. Tās tiks izkārtotas radošā veidā – ar antikvariātos un interneta veikalos atrastu elementu palīdzību.
Ekspozīcija būs apjomīga – tajā tiks izstādītas liecības par 98 dažādu laiku un domu pārstāvošiem latviešu autoriem.
Atlasīt 98 autorus, kas pārstāv gan mūziku, gan literatūru, ir bijis milzu izaicinājums, jo muzeja krātuvē atrodas vairāk nekā miljons priekšmetu un personību arhīvs, kas mērāms vairākos tūkstošos failu.
"Bija jāizvēlas tie, kuri pārstāv gan dažādus laika posmus, gan dažādus daiļrades veidus un stilus, gan abas nozares," stāsta Iveta Ruskule, kura min, ka atlases process bijis arī gana sāpīgs, jo nav bijis iespējams iekļaut visus autorus, kurus būtu gribējies. "Tomēr mums ir knifi, ar kuriem mēs padarīsim klātesošus arī tos, kuru šeit nav," nelielu intrigu uzbur Anna Heinrihsone. Neskatoties uz pārbaudījumiem, Anna Heinrihsone atzīst:
"Tīri fiziski mēs jūtam, ka māja mūs pieņem. Citreiz ir gadījies, ka tu nesaderi ar ēku un telpu, bet šajā gadījumā viss saķeras un sakabinās kopā."
Cauri vēstures līkločiem
Mārstaļu ielas sestajam namam ir vairākus gadsimtus sena vēsture – tas celts 17. gadsimtā, kopš tā laika piedzīvojis vairākas pārtapšanas un tiek uzskatīts par baroka klasicisma laikmeta vecpilsētas apbūves pieminekli. Par sākotnējo ēkas arhitektu vēsturisku liecību diemžēl nav, taču zināms, ka 20. gadsimta sākumā ievērojamus pārplānošanas darbus veicis ievērojamais vācbaltu arhitekts Vilhelms Bokslafs, kurš eklektisma, jūgendstila un funkcionālisma formās savulaik projektējis vairākas nozīmīgas celtnes Latvijas teritorijā – Lavijas Mākslas akadēmiju (toreizējo Rīgas biržas komitejas komercskolu), Jaunmoku pili, Dubultu luterāņu baznīcu un daudzas citas.
Neskatoties uz pārmaiņām, kuras gadu gaitā ēka ir piedzīvojusi, tajā līdz pat šodienai ir saglabājies viens no galvenajiem vēsturiskajiem akcentiem – greznais rokoko detaļām veidotais portāls.
20. gadsimta sākumā ēkas pirmajā stāvā tika iekārtots koloniālpreču veikals, bet otrajā un trešajā stāvā bija dzīvokļi. Padomju laikā, pēc 1964. gada, ēkas pagrabu un pirmo stāvu aizņēma Centrālais universālveikals. Pagrabstāvu izmantoja arī kā televizoru un mašīnu riepu noliktavu. Savukārt trešajā stāvā tolaik atradās Baltijas montāžas pārvaldes kopmītnes. 1980. gadu beigās ēkas pirmajā un pagrabstāvā tika ierīkotas plašas telpas mākslas galerijai "M6" un nelielai kafejnīcai, kas tapa par leģendāru kultūras cilvēku pulcēšanās vietu.
Vēlāk šeit atradās Rīgas Fotonams, bet šī gadsimta sākumā ēkā ierīkoja hosteli, vēlāk arī tekilas bāru. Kopš 2011. gada Mārstaļu ielas nams stāvēja tukšs, līdz pirms pāris gadiem to piešķīra Rakstniecības un mūzikas muzeja institūcijai.
Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" muzeja direktore Iveta Ruskule atceras savu pirmo satikšanos ar ēku, kad tika nolemts, ka tajā tiks veidotas muzeja telpas: "Tā bija sagrautu cerību un norautu spārnu statusā."
Tomēr, viņa uzskata, ka pēc rūpīgiem atjaunošanas darbiem un radošu prātu apvienošanas, komandai nu ir izdevies atgriezt ēkā tās iepriekšējo spozmi un leģendārās sajūtas, kas saistās ar kafejnīcu un galeriju "M6". Muzeja direktore stāsta: "Tad šeit apgrozījās mākslinieki, tika atklātas izstādes, kafejnīcās risinājās radošas diskusijas un šaha turnīri. Tas [laiks] iedeva ēkai gan to auru, gan arī pievienotās vērtības. Izejot pagalmā, mēs varam redzēt mākslinieces Helēnas Heinrihsones tolaik darinātās "Četras rozes", kuras visdrīzāk tika radītas tādā kā hepeninga gaisotnē."
Ar domām par šodienu
Iveta Ruskule stāsta, ka ekspozīcijas pilnīgai apskatei, visticamāk, vajadzēs ieplānot vairākas apmeklējuma reizes. Tajā atradīsies arī priekšmeti, kurus varēs aiztikt, tādā veidā kliedējot stigmu par muzejisko vēsumumu un atturību.
Muzeja direktore uzskata, ka svarīgi ir ne tikai skatīties pagātnē un pētīt pašu ekspozīciju, bet arī domāt par laiku, kurā dzīvojam šodien. "[Mēs gribētu], lai visa ēka un muzejs būtu atvērts un draudzīgs arī mūsdienām. Lai [cilvēki] nāk un skatās ne tikai uz ekspozīciju, bet arī dodas uz kafejnīcu, diskutē, apmeklē mūsdienu pasākumus ar mūsdienu autoriem," Iveta Ruskule teic, pieminot, ka muzeju redz kā punktu starp vēsturi, kuru atdzīvinot, var veiksmīgi doties uz priekšu.
Iveta Ruskule un Anna Heinrihsone cer ar jauno ekspozīciju izcelt domu, ka, kaut arī pilna ar brīnišķīgiem darbiem un cilvēkiem, latviešu literatūras un mūzikas vēsture nesastāv no ģēnijiem un izcilām personībām, bet gan no radoša gara, kas atrodams ikvienā no mums.
"Mēs mudinām spēt šo radošo garu turpināt mūsos pašos un sajusties kā daļai no radošas kompānijas, atrodot sevī radošo un cilvēcisko potenciālu," viņas teic.
