"Svētku lāde"
No 1. līdz 30. jūnijam darbdienu rītos "Klasikā" skan "Svētku lāde", no kuras ārā ceļam interesantus un mazāk zināmus faktus no Dziesmu un deju svētku 150 gadu senās vēstures.
Liela daļa sižetu tapuši sadarbībā ar Rakstniecības un Mūzikas muzeja pētniecēm un mākslas ekspertēm, kuras piedalījušās arī jaunās ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" tapšanā, bet ir arī virsdiriģentu un virsvadītāju, kā arī tautas tērpu pētnieku un darinātāju stāstījumi.
Cikls tapis ar Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstu.
Latgalei visatpazīstamākais tērps ir baltais Abrenes tautastērps. Šobrīd to sauc par Šķilbēnu tautas tērpu. Ieraugot balto tautastērpu ar sarkano maliņu, uzreiz ir skaidrs – tas pārstāv Latgali. Lai uzskatāmāk ilustrētu, kā īsti ģērbušās latgalietes 19. gadsimta otrajā pusē, no izstādes čemodāna ceļam ārā Vidsmuižas Annužu...
Kas tad raksturīgs Latgales tautastērpam, kā to kulturāli nēsāt un ko labāk tautastērpā nedarīt? Vispirms jau par pašu Annužu.
Annuža ir nomazgājusi mutīti, gludi saglaudusi galviņu, glīti sapinusi matiņus, bizēs iesējusi sārtu lenti, uzlikusi zīļu vaiņuku un kosmētiku gandrīz nelietojusi. Nomazgājusi kājiņas, uzvilkusi glītas, baltas gludā adījuma zeķītes un melnas kurpītes. Apģērbusi lina kreklu ar pīrūti [1]. Kreklam ir atlokāma apkaklīte ar locītiem smalka lina robiņiem. Arī aprocīte ir ar robiņiem.
Apkaklīte sasienas ar sarkanu "žučķiņu". "Žučku", jo saktiņas pie mums pēc apraksta lietoja "tik, kur pa kaidai meitai", bet ja saktiņa bija, tad tās bija pavisam gludas un bez raksta, ar staigājošu zoslu [2].
Annužai mugurā ir Vidsmuižas brunči – sārti oranžīgi, ar ieaustām violetām un zaļām svītrām un zilu samta maliņu apakšā. Tos sasien ar piniņu, kas ļauj vajadzīgo vidukļa apkārtmēru viegli pieregulēt pēc vajadzības. Tā kā šis bruncis ir raksturīgs tautastērpam neilgi pirms pilsētas modes, tad Annužai mugurā ir tumši zila kopka [3]. Kopka ir jaka, aiztaisāma ar āķīšiem.
Uz pleciem Annuža šad tad uzsedz glaunu smalkvilnas lakatu. Ziemas periodam ir arī ziemas mētelis jeb burnass [4], virs kura var vēl uzlikt lielo plecu lakatu.
Uz brunčiem latgalietes sien perednīku – lina priekšautu, kurš iziešanai ir skaisti izšūstīts. Mazām meitenītēm vainagus neliekam, tām labāk iesiet glītas matu lentes. Vainagu liek meitām, kuras jau dodamas pie vīra.
Ja meita ieiet sievas kārtā, tad šajā komplektācijā pie kopkas sien puķainu smalkvilnas skustu ar bārkstīm. Skusts – tas ir lakats. Sējums – "pa bobiskam", tas ir, to sasien ar mezglu zem zoda.
Ar tautastērpu mēs pasvītrojam savu identitāti, izsakām to, kas mēs esam. Un tas, kā mēs to iznesam, parāda, no kādu ļaužu esam nākuši. Tāpēc tautastērps ir jāiznes ar lielu atbildību! Tas ir tāpat kā uzvilkt kādu formu – uzvelkot šo formu, mēs uzliekam sev arī pienākumu.
Vajadzētu sekot, lai tautastērps ir pareizā komplektācijā un atbilst nēsāšanas tradīcijai. Lai esam sakoptiem matiem, lai puišiem galvā ir cepure. 19. gadsimta otrajā pusē puisis bez cepures nebija iedomājams.
Mūsdienu dzīves ritms ienes savas korekcijas, un šobrīd neviens no mājas neiziet bez sava mobilā telefona, atslēgām un citām sīklietām, tāpēc laicīgi jāpadomā, kur pie tautastērpa to visu glabāt. Puišiem ir kabatas, un arī meitas aicinātu brunču iekšpusē var iešūt kabatas. Tas nebojās tautastērpa kopskatu.
Mēs ar Vidsmuižas Annužu novēlam atrast katram savu tautastērpu, to darināt un godam valkāt! Palīcit vasali! Lai breineigi svātki!
[1] Pīrīte – sieviešu krekla apakšdaļa no rupja audekla.
[2] Zosla – tautastērpa saktas piespraužamā adatas veida laipiņa.
[3] Kopka – auduma jaka, arī adīta jaka.
[4] Burnass – vatēts sieviešu ziemas mētelis vai pusmētelis.
"Svētku lāde"
