Pils telpas atdzimušas savā godībā
Pēc vairāk nekā 10 gadu pārtraukuma Latvijas Nacionālais vēstures muzejs vērs restaurētās Rīgas pils vārtus apmeklētājiem, 26. un 27. oktobrī piedāvājot pasākumu programmu "Atkalsatikšanās Rīgas pilī".
"Muzejs atgriešanos ir gaidījis ilgi, 10 gadus, bet nu jau šajā nedēļā – 26. un 27. oktobrī – būs pirmās dienas, kad vērsim smagos pils vārtus apmeklētājiem.
Šajā rudens un ziemas sezonā mēs, pirmkārt, piedāvāsim apskatīt rekonstruētās telpas," norādīja Burbicka.
Rekonstruēto telpu apmeklējums ir tā vērts, jo pils arhitekti, restauratori un būvnieki ir krietni strādājuši, lai tādas īpaši vēsturiski interesantākās un skaistākās telpas, piemēram, velvju pagrabi, pils baznīcas kapela, mestra ēdamtelpa un remteris parādītos visā savā godībā.
"Tieši tāpēc mēs apmeklētājiem piedāvāsim apskatīt šīs un arī pārējās telpas vēl pagaidām bez ekspozīcijām. Ekspozīcijas pakāpeniski sāks atgriezties tikai nākamajā gadā, sākot ar pirmo ekspozīciju "Straumējot laiku", kas izstāstīs īsi Latvijas vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Bet tas jau būs patiešām nākamā gada rudenī," stāstīja Burbicka.
Vienlaikus jau šajā rudenī, apmeklējot restaurētās telpas, iespējams iepazīties ar pašas pils vēsturi.
"Teju katrā telpā būs tādi pils apskates punkti, kuros varēs lasīt, varēs arī skatīties fotogrāfijas, attēlus, kas tad šeit reiz ir bijis un kā ir mainījušās šīs vai citas telpas funkcijas, interjers un viss pārējais. Tas būs klausāms arī audiogidā," norādīja Burbicka.
Tāpat pils telpās izvietoti fotogrāfiju stendi "Toreiz un tagad", kas apmeklētājiem palīdzēs labāk saprast, cik pamatīgas un lielas pārmaiņas notikušas rekonstrukcijas gaitā. Daudzas telpas tiešām mainījušās līdz nepazīšanai un izskatās iespaidīgi, vērtēja Burbicka.
"Šķiet, ka pati Rīgas pils ir unikāla arī ar to, ka tā ir tāda kā vēstures lieciniece un vēstures notikumu stāstītāja, jo katra nākamā vara, kas nāca, tā pili pielāgoja savām vajadzībām, savām funkcijām.
Līdz ar to šīs pārmaiņas ir nolasāmas. Kaut vai piemērs par mūsu vestibilu, kuram būs ļoti praktiska funkcija – sagaidīt apmeklētāju. Tautā tā nereti tiek saukta par Mozus zāli, jo Ārzemju mākslas muzeja laikā tur bija ekspozīcija. Bet pirms tam tā bija renteja, vēl pirms tam tā bija ieroču noliktava. Tā kā šo telpu pārmaiņas notiek līdz ar funkciju maiņu, kas saistās jau ar tām pārmaiņām, kas notiek pilī," stāstīja Burbicka.
Rīgas vizītkarte kopš Livonijas laikiem
"Pils tiešām ir bijusi gan Rīgas vizītkarte, gan ļoti ilgi, praktiski visos laikmetos, arī valdošās politiskās varas vizītkarte. Kad pašreizējo pili uzcēla, kopš 1515. gada, kad to, visticamāk, pabeidza, tas vēl bija Livonijas laiks, tā bija viena no galvenajām pilīm vācu ordenim Livonijā. Tātad šeit dzīvoja un pulcējās ordeņa bruņinieki," stāstīja Cīrulis.
Ejot tālāk cauri gadsimtiem, atklājas, ka tieši šajā pašā ēkā vienu pēc otra nomainījuši galvenie varas pārstāvji.
"Tā tas bija poļu laikā – Poļu Vidzemes jeb Pārdaugavas hercogistes administratori dzīvoja tieši šajā pašā vecajā ordeņa pilī. Tad, pusgadsimtu vēlāk, bet tajās pašās telpās – zviedru Vidzemes ģenerālgubernatori. Tad to tradīciju nomainīja 1710. gadā jau cariskās Krievijas šeit ieceltie Rīgas un vēlāk Vidzemes gubernatori," stāstīja Cīrulis.
Ļoti simboliski, ka kopš 1922. gada arī Latvijas Republikas Valsts prezidenta mītne un reprezentācijas telpas atrodas šajā pašā ēkā.
"Tā tiešām ir tāda ļoti unikāla tradīcijas līnija, kas iet cauri gadsimtiem. Ko es vēl gribētu piebilst, kas tādu viduslaiku piļu kontekstā nav pašsaprotami, ka šī pils ir tikusi bez pārtraukuma lietota nu jau vairāk nekā pustūkstoti gadu," norādīja Cīrulis.
Kamēr daudzas citas Latvijas viduslaiku pilis tikušas sagrautas un kopš 18. gadsimta vairs nav lietotas, Rīgas pils vēsturē nav konstatējams neviens tāds garāks pārtraukums, kad tā nebūtu izmantota.
No komtura līdz prezidentam
"Otra tāda unikālā lieta ir, ka Rīgas pilij vienmēr ir bijušas daudzas dažādas sejas, ar to izprotot dažādās funkcijas. Kad pili uzcēla 16. gadsimta sākumā, tā bija vienlaikus ļoti skaidrs militārais punkts vācu ordenim un arī pils pārvaldnieka jeb komtura dzīvesvieta," stāstīja Cīrulis.
Arī poļu un zviedru laikā pils saglabāja abas šīs funkcijas – gan militāro, gan pārvaldes. Pārvaldes funkcija kļuva sevišķi būtiska cariskās Krievijas varas laikā, it sevišķi 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, kad pilī, šajās vecajās un jau tajā brīdī pat ļoti arhaiskajās telpās, tika iemitinātas daudzas cariskās Krievijas pārvaldes iestādes.
"Esmu mēģinājis skaitīt, un tur bija pāri par 20 vai pat gandrīz 30 dažādas iestādes. Vidzemes guberņas valde, piemēram, un dažādas tiesas – galda tiesa, zemes tiesa. Guberņas renteja, kas atbildēja par nodokļiem un nodevām. Kara klausības komisija. Cenzūra, piemēram, arī Rīgas pilī strādāja, tāpat kā guberņas tipogrāfija, statistikas pārvalde, ārstniecības pārvalde un tā tālāk. Tik daudz dažādas iestādes tika mēģināts ievietot šajos vecajos mūros," stāstīja Cīrulis.
Savukārt 20. gadsimtā nodibinoties brīvai Latvijas Republikai, jau 1919. gadā Latvijas valsts pilī pakāpeniski dod telpas arī nacionāla mēroga kultūras iestādēm, piemēram, jaundibinātajam Etnogrāfiskajam muzejam, kas vēlāk pārtop par Valsts vēsturisko muzeju, kas ir mūsdienu Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.
"Tāpat arī Valsts Mākslas muzeja un Valsts arhīva pirmie gadi aizrit Rīgas pilī. Mēs redzam, it sevišķi 20. gados, tādu ļoti mērķtiecīgu pils latviskošanu. Tādā veidā, ka šeit tiek ierādītas telpas nacionālajām kultūras iestādēm, un, protams, latviskošana izpaužas arī valsts prezidenta daļā, kur daudzas telpas tiek pārveidotas tādā nosacīti latviskā stilā," skaidroja Cīrulis.
