Pēc Otrā pasaules kara 1945. gada maijā Zviedrijā nonāca apmēram 3000 karavīru, kas bija karojuši Vācijas militārajās vienībās, tostarp arī latvieši, lietuvieši un igauņi. No 167 baltiešiem 147 bija latviešu leģionāri. Padomju Savienība pieprasīja, lai Zviedrija izdod karavīrus, kuri bija karojuši pret PSRS.
Rādot attēlus no virtuālās izstādes, vēsturnieks Jānis Tomaševskis sacīja – pēc kara vešanas un internēšanas likumiem Zviedrijai tas bija jādara. Sabiedrotie bija vienojušies izdot karavīrus valstij, pret kuru viņi bija karojuši.
"Taču zviedru valdība absolūti neņēma vērā, neskatījās uz karavīru sastāvu, respektīvi baltiešiem, kuri lielākā daļa bija piespiedu kārtā mobilizēti. Ka viņu valstis bija okupētas 1940. gadā. Viņi izdeva visus karavīrus neiedziļinoties," norādīja vēsturnieks.
"Tā bija pakļaušanās padomju spiedienam. Zviedrija nedaudz baidījās no ārpolitiskām sekām, kas varētu būt, iebilstot vai izdodot tikai daļu, un viņi neiedziļinoties piekrita PSRS notai [karavīrus] izdot."
Karavīri līdz pat pēdējam brīdim cerēja, ka viņiem ļaus palikt un sākt civilu dzīvi Rietumos.
"Internētie šo Zviedrijas valdības lēmumu uzņēma ar lielu vilšanos, nonāca lielā depresijā. Viss, uz ko viņi bija cerējuši, pēkšņi vienā dienā sagruva," skaidroja Tomaševskis.
Bijušo leģionāru neziņa, ko darīt, ātri pārauga vēlmē cīnīties.
Kā norādīja vēsturnieks, viņi visi reizē sākuši bada streiku: "Badošanās ilga vairākas dienas. Pasliktinājās veselības problēmas. Zviedrijas puse uztraucās, ka ar viņiem var kaut kas notikt. Viņi tika pārvietoti uz dažādām slimnīcām. (..) Daļa no karavīriem reaģēja vēl asāk. Mēģināja padarīt sev galu, veikt pašnāvību. Vismaz diviem tas diemžēl izdevās."
Virtuālā izstādē vienkopus dokumenti, fotogrāfijas un leģionāru vēstules, ko viņi sūtījuši radiniekiem no Zviedrijas.
Zviedrijā notika protesta akcijas pret baltiešu karavīru izdošanu. Tomēr tas nelīdzēja. 1946. gada 25. janvārī Zviedrijas valdība izdeva Padomju Savienībai 146 karavīrus, ieskaitot 130 latviešus. 27. janvārī viņi ar kuģi ieradās Liepājā. Pēc tam bijušos leģionārus nosūtīja uz darba nometnēm. Viņi strādāja ķieģeļu cepļos un būvēja ceļus. Daudzus padomju vara arestēja un sodīja ar 10 līdz 25 gadiem Gulaga nometnēs Vorkutā, Noriļskā un citur. Pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, Zviedrijas amatpersonas atvainojās leģionāriem, atzīstot, ka lēmums izdot karavīrus bijis pārsteidzīgs un nepareizs.
