Dokumentālo izrādi "Ik dienas" veido režisors Valters Sīlis, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš, skaņu mākslinieks Viesturs Balodis, aktieri Natalka Kobizka (Наталка Кобізька), Kostantīns Tiščenko (Костантин Тищенко), Hrigorijs Baklanovs (Григорий Бакланов), Jānis Kronis, apskatot, kāda kara laikā ir ikdiena Valmieras izmēra pilsētā Ukrainā. Izrādes aprakstā tās autori norāda: "Šī anotācija tiek rakstīta 2024. gada pavasarī. Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā divus gadus. Ar lielām cerībām, ka 2024. gada vasarā Ukraina Krieviju karā būs uzvarējusi un mūsu izrāde pirmizrādes laikā vēstīs par pagātni, nevis tagadni, ar kuru ukraiņi saskaras šobrīd, mēs veidojam izrādi par to, kāda ir ikdiena kara laikā. Pie kā nākas pierast un pie kā nekādi nav iespējams pierast."
Izrāde "Izdzīvošanas piezīmes" veidota, balstoties vācu žurnālistes Martas Hillersas dienasgrāmatā par notikumiem Berlīnē 1945. gada pavasarī un pasaulē pazīstamās ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko esejās, kas analizē Krievijas iebrukumu Ukrainā kopš 2014. gada un Krievijas kultūras lomu tās agresijā. Izrādes anotācijā teikts: "Marta Hillersa mēģina izdzīvot apstākļos, kuros sieviete kļūst par laupījumu svešas armijas vīriešiem. Krievijas armijas vardarbības formas nemainās arī pēc gandrīz astoņdesmit gadiem. Sievietes cilvēcība, brīvā griba, pašcieņa un dzīvība kļūst par trofeju, kas bez minstināšanās tiek sagrābta. Kopā ar pulksteņiem, paklājiem, podiem un veļasmašīnām tā kļūst par iekarošanas formu un uzvaras simbolu. Oksana Zabužko uzdod jautājumu – kāpēc un kā šis karš ir iespējams?" Izrādi veido režisors Mārtiņš Eihe, dramaturģe Krista Burāne, mākslinieču apvienība "Grāfienes", komponists Emīls Zilberts, aktieri Mārtiņš Liepa, Sandija Dogvāne, Gerda Embure.
Gustavs Terzens: Valter, izrādes "Ik dienas" anotācija, kuru jūs rakstījāt pavasarī, bija ar cerību, ka uz šo brīdi, vasarā, mēs varētu runāt par Ukrainas uzvaru, bet tas nekur tuvumā nav jaušams. Kādas tev ir sajūtas mēģinājumu procesā, strādājot ar ukraiņu aktieriem Natalku Kobizku, Hrigoriju Baklanovu un Kostantīnu Tiščenko?
Valters Sīlis: Mūsu uzdevums ir šo sajūtu dokumentācija – strādāt ar laiku, kas ir pēc šī pirmā šoka brīža. Atcerēties, kā es to izjutu tajā brīdī, un stāstīt par to, kā visi šie mākslinieki turpina ar to dzīvot. Viņi visi dzīvo un strādā Kijivā. Nav viegli nekad nenogurt šajā periodā, un tomēr ik pa brīdim ir jāatceras, ka nedrīkst [nogurt]. Par to arī šis darbs – kā tas tevi ietekmē psiholoģiski un kā ar to turpināt dzīvot. Šajā izrādē mēs runājam par ikdienu, kura sastāv no tiem pašiem uzdevumiem, ar kādiem saskaramies mēs: vest bērnus uz bērnudārzu, meklēt jaunus darbus, tikt pāri tiltam uz darbu. Tikai katru reizi šiem uzdevumiem ir tāds baiss pagrieziens.
Teātrī ir ļoti grūti par šo notikumu reflektēt dramaturģiski un mākslinieciski, jo tas pieprasa likt roku uz pulsa. Bet tīri cilvēciski ko tu mācies un kā tu pats nenogursti no šīs kara tēmas?
Valters Sīlis: Ar šiem ukraiņu māksliniekiem es sapazinos pagājušā gada aprīlī, un jūnijā mēs taisījām izrādi Igaunijas festivālam. Gribas turpināt tās attiecības, lai tās nav vienreizējas. Tas ir vienīgais veids. Mans darbs ir pastāstīt un dalīties. Kā tas ietekmē kaut ko, tas ir mazs solītis. Bet vienmēr izstāstīt kādu stāstu – tas ir mūsu uzdevums. Paplašināt skatu un ieraudzīt, ka šajā stāstā visi ir cilvēki. Neviens nav supervaronis, bet tu esi piespiests par tādu kļūt. Tas tā ir viņu stāstos.
Mārtiņ, tā ir tāda skaudra patiesība, ka sievietes kara apstākļos daudzu iemeslu dēļ cieš dubulti. Divu milzīgu karu konsekvence – gan Otrais pasaules karš, gan tagadējais karš Ukrainā. Kā tu nonāci līdz tam, ka izrādē "Izdzīvošanas piezīmes" jāskatās caur šo ļoti skaudro prizmu?
Mārtiņš Eihe: Sākotnēji mēs bijām domājuši, ka tie būs trīs stāsti, – arī kāds stāsts no Latvijas un, tā kā šeit notika holokausts, lai mēs redzētu arī to otru pusi Otrajam pasaules karam. Bet tad mēs sapratām, ka tā būtu 24 stundu izrāde, tāpēc to stāstu atstāsim uz kādu citu reizi. (..) Oksanas Zabužko dienasgrāmatas jau ļoti labi palīdz reflektēt par to, kas notika Otrā pasaules kara beigās un kas bija Padomju armija, kurā bija arī daļa no mums, nav tur, ko noliegt.
Sievietes skatpunkts, man liekas, ir svarīgs no tāda viedokļa, ka mēs to parasti izdzēšam un mēs par to nerunājam.
Arī tad, kad iznāca [vācu žurnālistes Martas Hillersas] dienasgrāmata, pirmā reakcija bija tāda, ka nekas tāds nav noticis un nekas tāds nav bijis. Līdzīgi tagad ir arī par Buču un citām vietām Ukrainā vai jebkurā vietā, kur notiek karš un izvarošanas. Tas nav tikai par sievietēm, bet arī par bērniem un veciem cilvēkiem, kuri karā ir lielākie upuri. Par to ir jārunā, lai mēs mācītos.
Viens no Oksanas Zabuško beidzamajiem darbiem, kas tulkots arī latviešu valodā, ir "Planēta Vērmele", kas stāsta par nogurušās mātes spēku un to, kā viņa turpina pacietīgi skaidrot, runāt un meklēt to valodu, kādā mēs šodien varam runāt par to, ka tepat ap stūri plosās karš. Kā mēs šeit, Latvijā, ar kultūras un mākslas līdzekļiem varam runāt par to? Mēs jau tāpat esam diezgan distancēti no tā visa.
Mārtiņš Eihe: Viens ir tas, ka tu taisi izrādes un runā par to. Bet vienlaicīgi var arī pretnostatīties, piemēram, kā Nacionālā teātra izrādē par Pīteru Penu, kur tu skaidri redzi šo imperiālistisko skatījumu uz to, ka šobrīd krievu kultūrai iet slikti. Jā, viņai neiet viegli, bet kāpēc jūs nerunājat par to, kāpēc viņai iet slikti? Nav jau tikai karš fiziskā formā, bet šobrīd noris arī sava veida kultūras sadursme. Latvijā ir 45% krieviski runājošo, un tās ir sekas Otrajam pasaules karam. Mēs, latvieši, uztversim to kā apdraudējumu, ja cilvēki šodien negribēs runāt latviski. Mēs to redzam kā okupācijas turpinājumu.
Šajā gadījumā arī krievu kultūra tiek izmantota kā ierocis, ar kuru manipulēt.
Man kā latvietim nav atšķirības – krievu vai franču kultūra. Man ir mana latviešu kultūra, par kuru es gribu runāt. Un tās [citas] ir kultūras, no kurām es bagātinos, bet viņām nav atšķirības tādā veidā, ka tās ir svešas. Man jau bērnībā krievu kultūra tika pasniegta kā mana kultūra. Vai mēs varētu nosaukt trīs lietuviešu dzejniekus? Visa padomju vara bija uzbūvēta uz to, ka mūs mācīja tos autorus, kas rakstīja krieviski.
Pavisam nesenā sarunā ar ukraiņu dzejnieci Ļubu Jakimčuku viņa tieši uzsvēra to greizās Maskavas lēcas klātbūtni visā laikā, kurā mēs esam pastāvējuši – gan Padomju Savienībā, gan tagad. Viņa runāja par to, kā mēs viens otru uztveram – ukraiņus, lietuviešus. Tāpēc vēlreiz jāuzsver, ka Oksanas Zabužko grāmatas "Planēta Vērmele" beigās ir šis almanahs – nežēlīgais skalpelis, kurš ir griezis ārā ukraiņu dzejniekus un rakstniekus, kuri mums būtu jāzina. Ukraiņu inteliģencei tāds Bulgakovs, Dostojevskis vai Tolstojs ir savējie, tikai mēs nez kāpēc par to nezinām.
Valters Sīlis: Man liekas, ka tā ir tā situācija, kurā ikviens no mums ir dzīvojis. Ikviens no mums kaut kādā mērā ir uztvēris Maskavu kā centru un to ļoti labprātīgi pieņēmis. To ir vērtīgi pašiem apzināties, ka tas ir bijis gandrīz labprātīgi pieņemts. Tā ir saruna pašam ar sevi un to, kāda bija mana vērtību skala. Ļoti interesants jautājums ir arī mūsu pašu Latvijā par to, ka arī vietējai krievvalodīgajai kultūrai vajadzētu atrast savus varoņus, nevis meklēt viņus ārpus robežām. Tas tagad būs mūsu uzdevums, jo mēs dzīvojam kopā.
Ir jāatrod tā māksla un kultūra, kas identificē ar šo valsti, un tas ir ļoti būtiski. Citādi rodas tāda centralizēta domāšana, pie kuras pierod, turklāt vēl labprātīgi pierod.
Kad es mēnesi pavadīju Kijivā, man bija ļoti liels pārsteigums atklāt turienes teātra vidi un to, cik tā ir bagāta, plaša, pilna ar interesantiem režisoriem.
(..) Teātris kā māksla un skatuves forma. Kā tas palīdz nonākt līdz prātiem?
Valters Sīlis: Man liekas, pie sirdīm ir vieglāk nokļūt. Pie prātiem jau citi mediji tiek, un mēs jau it kā saprotam. Pietuvošanās tai realitātei – tās ir ziņas, kuras mēs dzirdam, un par to mēs domājam. Un tas ir laiks, kurā tu vari satikties stāstā un to sajust, un viņš ir daudz, daudz tuvāks. Kaut vai arī šīs dienas, kad mēs vienkārši par noteiktām tēmām stāstām, mums stāsta viņu [ukraiņu aktieru] piedzīvoto, viņiem pietuvojies neglābjami daudz tuvāk garās sarunās, un to mēs sakoncentrēsim tajā darbā. Bet tā ir pietuvošanās ar sirdi un tuvību, un laiku, ko tu velti. Ka tu tieši šim jautājumam velti savu uzmanību, un tā ir tā atšķirība, tā satikšanās vērtība. Citas lietas citi mediji daudz labāk [parāda].
Mārtiņš Eihe: Mūsu gadījumā mēs tieši centīsimies pēc iespējas mazāk radīt empātiju, jo tie teksti paši par sevi jau... Mēs nemēģināsim nevienu raudināt, mēs mēģināsim neraudināt, un mūsu mērķis ir vairāk likt aizdomāties tieši par to, ka kāda ļaunuma nenosodīšana vai nevēršanās pret to izraisa virkni seku, kuras turpina notikt vēl šodien. Kā mēs zinām, Padomju Savienība netika nosodīta, neviens nekad īsti neizskatīja to, ka viņa sākotnēji bija ar Vāciju noslēgusi savstarpējo paktu par valstu sadalēm, jo beigās viņi bija vienā pusē ar uzvarētājiem. Līdz ar to mēs zaudējām savu neatkarību, tūkstošiem cilvēku gāja bojā tā visa rezultātā un šodien turpina iet bojā, jo kādam Kremļa gaiteņos liekas, ka viņš var atkal izveidot tādu pašu impēriju, kāda tā bija Padomju Savienības laikos vai cariskās Krievijas laikos, un nesaprot to, ka, iespējams, impēriju laiki ir pagājuši, mēs šobrīd jau daudz labāk iztiekam bez šāda veida impērijām. Un caur šiem abiem tekstiem gribam savienot kopā pagātnes pieredzi ar šodienu un likt mums paskatīties. [..] Slāvu kultūras atbalstītāji negrib runāt par to, ka genocīds pret tautām ir bijis arī kultūras līmenī, ne tikai varas jautājumā.
Manā skatījumā tie Krievijas mākslinieki, kas raud par Krievijas kultūras bojāeju, – tas ir tieši tāds pats kultūras karš, jo viņi nerunā par to – kāpēc.
Mums jārunā, kāpēc mēs šobrīd neesam gatavi sarunāties krieviski. Ir arī mākslinieki, ar kuriem var forši saprasties un kuri labi izprot šī brīža situāciju. Man leļļu teātra pasaulē ir nācies saskarties ar vairākiem krievu māksliniekiem, kas ir aizbraukuši prom no Krievijas, un viņu attieksme šobrīd ir tāda, ka viņi nevar atļauties raudāt par savu situāciju, jo viņi ir līdzvainīgi par to, kur mēs šobrīd esam. Kaut kādā ziņā mēs jau arī turpat esam. Mēs esam uzturējuši kultūras sakarus, mēs esam braukuši uz Krieviju uzstāties, dziedāt, spēlēt izrādes, saņēmuši balvas no Krievijas festivāliem. Daļa ar domu, ka mēs tādā veidā pretosimies, ja aizvedīsim tur kaut ko citu. Tomēr tā visa jau ir arī sadarbošanās.
Kā jums abiem šķiet, vai mēs vispār esam sākuši iet cauri tādām kultūras orientācijas metastāzēm? Mēs esam sākuši pārkalibrēt savu kultūras orientācijas kompasu?
Valters Sīlis: Pamatuzdevums ir viņu decentralizēt. Tas patiesībā ir par mūsu pašu pieeju. Kas tad ir tas vērtīgais festivāls vai vērtīgais izbraukums ārzemēs? Man liekas, ka cilvēki ir visur. Un tā satikšanās un starptautiskā sadarbība var būt.
Kāpēc mēs visi no Austrumeiropas satiekamies Berlīnē, nevis paši viens pie otra tiekamies? Mēs paši viens otru tik labi saprotam, tik daudz kas ir interesanti, bet mēs gaidām kādu lielo impēriju, kas pateiks – jūs esat labi.
Tikai tad mēs atzīstam sevi par labu esam. Tā satikšanās ir jāveicina savā starpā un jānovērtē katrs klausītājs, skatītājs un lasītājs. Tas ir process, kas vienkārši ir jāmācās.
Mārtiņš Eihe: Mēs šobrīd sadarbojamies ar somu māksliniekiem, un arī ir diezgan interesanti – somi līdz Otrajam pasaules karam arī bija baltieši. Brīdī, kad Baltija kļuva par daļu no Padomju Savienības, Somija kļuva par Ziemeļvalsti, jo pie Skandināvijas viņu nevarēja pieskaitīt. Skaidrs, ka šīs spēles ar nosaukumiem un varām ir nepārtrauktas, neatkarīgi no tā, kur tu esi un kas tu esi. Daļai mēs vēl joprojām esam "Pribaltika", kas ir tāds interesants termins, kuru daži no mums turpina kultivēt.
Oksana Zabuško savā darbā "Planēta Vērmele" apraksta situāciju, kur viņa runā ar kādu augšējā vidusslāņa vācu dāmu, kurai joprojām ir jāskaidro, ka viņai Ukrainas karš ir tuvāk nekā, piemēram, Izraēlas karš. Kā jums ir ar pacietību – ar saviem ārzemju kolēģiem runāt par šo būtisko šausminošā kara klātbūtni?
Mārtiņš Eihe: Ja mēs runājam ar valstīm līdz Vācijas robežai, iespējams vēl līdz Holandei, ir diezgan viegli, jo viņiem ir kaut kādas vēsturiskās zināšanas. Visinteresantāk vai visdīvaināk ir ar Spāniju, Itāliju un Portugāli, kur ir ļoti spēcīgi kreisie spēki un kuri ļoti atsaucas uz Marksu. Viņiem ir spēcīga pozīcija. Mums bija interesanta situācija, kur mākslinieku grupa, kas bija diezgan lieli marksisti, veica interesantas performances un vienlaikus veidoja dokumentālo filmu Ukrainā. Kad es viņiem jautāju, vai viņi arī Ukrainā runā par marksismu, viņi teica, ka nē. Ir diezgan skaidrs, ka mums ir kaut kādas lietas, kur mums ir iespēja vienoties arī ideoloģiski, pat esot dažādos uzskatos par kādu noteiktu domāšanas veidu.
Pat galēji kreisajiem un galēji labējiem kaut kādos noteiktos apstākļos ir iespējams atrast kaut kādu cilvēcisko līniju, par ko runāt.
Valters Sīlis: Man arī liekas, ka tas būtu tikai normāli. Mēs varam saprast Dienvidamerikas valstis, kas ir cietušas no citas impērijas un kurām uztvere varbūt ir pavisam citādāka nekā mums. Tajā pašā laikā no amerikāņu imperiālisma šeit nav cietuši, un tas ir nodrošinājums mūsu pašreizējai drošībai. [Vajag] saprast to, ka ir ļoti dažādas perspektīvas, un nav vienas ļaunas impērijas. Ir dažādas varas un mehānismi, bet, vienam ar otru sarunājoties, to var saprast un var paskaidrot, ka cilvēki arī šeit ir cietuši. Un tas ir bijis pavisam citādi. Mehānismi darbojas daudzās vietās līdzīgi. Mēs mācāmies viens no otra, un arī impērijas mācās viena no otras. Varbūt pat vairāk.
Mārtiņš Eihe: Valters nonāca pretrunā ar sevi, sakot, ka mūsu drošība ir atkarīga no Amerikas. Es teiktu, ka mūsu drošība daudz vairāk būs atkarīga no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Somijas, varbūt arī Vācijas sadarbības. Mums tā būtu jākoncentrē. Savs darbs. Mēs esam daļa no Eiropas, un mums ir jāmāk sarunāties savā starpā. Amerika ir tikai tāds liels un tāls garants, no kura mēs varēsim nopirkt lietas.
