ĪSUMĀ ministres paustais:
- Kultūras nozare ir tā, kas stiprinās sabiedrības noturību.
- Ar pārfinansētās kultūras nozares mītu jācīnās ikvienam ministram.
- KM prioritātes drošības kontekstā – kultūras mantojuma aizsardzība, sadarbība ar nevaldības organizācijām kultūras nozarē un pilsoniskajā sabiedrībā.
- Dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojuma principiem jābūt vienādiem un jānodrošina sociālā aizsardzība, stabilitāte un pārskatāmība.
- Radošās industrijas ir daļa no mūsu kopējās ekonomikas konkurētspējas veicinātājām.
- Sabiedrisko mediju apvienošanu saredzu kā iespēju attīstīt jaunus pakalpojumus, domājot tieši par digitālo vidi, kā iespēju mazināt administratīvos un birokrātiskos izaicinājumus.
- Krievu valoda sabiedriskajos medijos: pieejas maiņa attiecas ne tikai uz valodu, bet uz to, kā saturiski uzrunāt un atspoguļot Latvijas sabiedrības dažādību.
- Jau tuvākajā laikā jānoslēdz līgums par koncertzāles projektēšanas uzsākšanu.
- Veikts pasūtījums divu iespējamo Laikmetīgās mākslas muzeja lokāciju izpētei – bijusī Rīgas Tehniskā universitātes ēka Kaļķu ielā un Centrāltirgus.
- Drošas studiju vides nodrošināšana – atbalstu studentu tiesībsarga institūcijas izveidi.
Ministre: Kultūras nozare ir tā, kas stiprinās sabiedrības noturību
Signe Lagzdiņa: Pirms stāšanās ministres amatā neilgu laiku Kultūras ministrijā bijāt parlamentārā sekretāre, un pieņemu, ka jums jau ir izveidojies priekšstats par kultūras nozari. Taču kultūras nozare, manuprāt, jūs vēl tik labi nepazīst. Kas ir tās zīmīgās lietas vai darbības jomas, kas jums līdz šim bijušas īpaši svarīgas, kas tajās jau paveikts, un par ko jums kā kultūras patērētājai ir lielākā interese?
Agnese Lāce: Kā parlamentārajai sekretārei man bija jāiepazīstas ar visu plašo tvērumu, ar ko strādā Kultūras ministrija, un jautājumi, ar kuriem strādāju, pārstāvot nozari parlamentā un arī citos lēmumu pieņemšanas procesos, ļoti lielā mērā bija saistīti ar kultūrizglītības jautājumiem, kultūras nozares darbinieku sociālo aizsardzību – respektīvi, domājot par to, kā izskatās autoratlīdzību regulējums.
Tas, par ko noteikti esmu guvusi pārliecību šajā laikā, ir, pirmkārt, par mūsu kultūrizglītības ārkārtīgi augsto kvalitāti, tās plašo pieejamību un to, cik svarīgi, lai kultūrizglītības joma būtu pietiekoši skaidri ieraugāma kopējā izglītības ekosistēmā. Svarīgi arī, lai mēs turpinātu to izcilo kultūras piedāvājumu, kāds jau ir mūsu valstī, – pēctecība un turpinājums ir ārkārtīgi nozīmīgs. Strādājot ar radošo savienību pārstāvjiem, ir skaidrs, cik plašs un bagātīgs ir mūsu kultūras piedāvājums, cik mums ir brīnišķīgi profesionāļi, kuriem nozares specifikas dēļ ir arī pietiekoši daudz uzdevumu kaut vai saistībā ar nodarbinātības formām un to, kā to visu salāgot, domājot par administratīvām lietām: vēlams, lai kultūras nozarē strādājošajiem būtu vairāk iespēju fokusēties tieši uz darbu, nevis jādomā par to, kādi viņiem varētu būt izaicinājumi, rakstot atskaites, sniedzot gada pārskatus un tamlīdzīgi.
Tā arī turpmāk pavisam noteikti būs mana prioritāte – atspoguļot kultūras bagātību plašo klāstu, vienlaikus izjūtot atbildību par jebkuru lēmumu, kas būs jāpieņem: ļoti novērtēju iespēju šobrīd būt [kultūras] balss un pārstāvis lēmumu pieņemšanā!
Pirms pievienošanās Kultūras ministrijai strādāju nevalstiskajā sektorā, tostarp strādājot ar jautājumiem, kas arī "dzīvo" zem Kultūras ministrijas jumta: tie ir sabiedrības saliedētības jautājumi, integrācija, pilsoniskās sabiedrības attīstība. Deviņus mēnešus būdama parlamentārā sekretāre un arī šobrīd uzskatu to par savu prioritāti – atrast veidus, kā dažādās tēmas, kuras ir Kultūras ministrijas pārziņā, vairāk skatīt kopainā.
Esmu pārliecināta, ka vēl daudz labāk varam iedrošināt ikvienu kultūras nozares institūciju stiprināt savu stāju sabiedrības saliedēšanas veicināšanas kontekstā.
Daudzas kultūras institūcijas to jau brīnišķīgi dara: muzeji ļoti labi skaidro dažādus sabiedrībā notiekošos procesus ikvienai sabiedrības grupai, tāpat ārvalstniekiem, kas šeit ierodas. Bibliotēkas jau šobrīd ir kā kopienu centri. Un man šķiet, ka mēs varam darīt vēl vairāk šajā jomā, neuzlūkojot to kā atsevišķu politikas virzienu, bet gan ieraugot tās potenciālu, jo es tiešām uzskatu, ka kultūras nozare ir tā, kas stiprinās mūsu sabiedrības noturību, saliedētību un paaugstinās gatavību ikvienai krīzei.
"Ar pārfinansētās kultūras nozares mītu jācīnās ikvienam ministram"
Jūs nosaucāt jomas, kurās stāvoklis jūsu skatījumā ir labs. Tomēr kopējā sajūta kultūrā ir tāda, ka visi mazliet baidās no neziņas – no tā, kas sagaida nākotnē. Vai ir kādas kritiskas nozares, kurās ar visu sirdi iesaistīsieties, raugoties, kā tām palīdzēt? Un vai redzat arī, ka ir nozares, kurās patiešām viss ir labi un nekādas izmaiņas nav nepieciešamas?
Skatoties uz kultūras piedāvājuma plašo klāstu, bagātību, kvalitāti, varam apgalvot, ka mūsu kultūras nozare ir izcila. Bet ir arī skaidrs, ka sabiedrībā pastāv mīts, ka kultūras nozare ir pārfinansēta, lai gan tā tas nepavisam nav. Tas ir mīts, ar kuru, domāju, bijis jācīnās ikvienam kultūras ministram, un arī to būs jācīnās arī man.
[..] Iepriekšējās budžeta sarunās tika panākts algu pieaugums profesionālajām kultūras institūcijām – šajā gadījumā runājam par kapitālsabiedrībām, teātriem; tur algu pieaugums bija viens no pagājušā gada budžeta sarunu panākumiem.
Taču šogad joprojām ir vairākas nozares, kurās redzam, ka sociālā aizsardzība, labklājība un pieejamais finansējums būtu liekams galdā kā sasniedzamais rezultāts. Mums jāparūpējas par to.
Vai plānojat ko konkrētu?
Šobrīd prioritāte manā skatījumā ir atmiņas institūcijas plašā klāstā. Domājam par procesu pārvaldības pilnveidošanu: par to, kā, piemēram, šobrīd notiek muzeju cenrāžu izstrāde un saskaņošana, cik tā ir laikietilpīga, neelastīga. Ir arī vēl citi varbūt sīki tehniski administratīvi izaicinājumi, kas ļautu šīm institūcijām elastīgāk strādāt, mazāk kavējoties birokrātijas līkločos un vairāk veltot resursus savam pamatdarbam, kas ir gan pētniecība, gan krājuma pilnveide, tāpat darbs ar sabiedrību, izglītojošas programmas un tamlīdzīgi. Šī ir viena no lietām, kurai jau šobrīd esam ķērušies klāt. Tāpat skatāmies, kādi vēl iespējamie grozījumi un izmaiņas nepieciešamas normatīvajā regulējumā – gan kas attiecas uz muzejiem, gan bibliotēkām – lai visiem būtu skaidri nosacījumi, lai process būtu caurspīdīgs un lai arī pakalpojums vienmēr būtu pieejams sabiedrībai.
Ja skatāmies, piemēram, uz bibliotēku tīkla attīstību, ir skaidrs, ka, samazinoties iedzīvotāju skaitam un blīvumam noteiktos reģionos, esošie kritēriji vairs nav pietiekoši, taču mums jānodrošina, lai pakalpojums vienmēr būtu pieejams. Kultūras pakalpojumu pieejamība [vispār] ir viena no prioritātēm, kas skaidri iezīmēta kultūrpolitikas pamatnostādnēs, un šajā gadījumā runājam ne tikai par reģionālo pieejamību, bet par to, kā visdažādākās grupas var piekļūt šim pakalpojumam. Un arī tas ir kas tāds, kur esošā sadarbības deleģējuma līguma kontekstā varam daudz skaidrāk uzsvērt nepieciešamību pēc pieejamības, piekļūstamības un iekļaujoša pakalpojumu klāsta.
Tad nu mūsu uzdevums no ministrijas puses ir radīt skaidru sistēmu, kurā visām profesionālajām nacionālā līmeņa kultūras institūcijām būtu skaidri nosacījumi, kuros tās strādā, pēc iespējas mazinot birokrātiskos šķēršļus un atvieglojot to darbu.
Drošība kā prioritāte – ko tas nozīmē kultūrā?
Jūs jau pieminējāt teātra ļaudis un viņu atalgojumu. Vai arī mūziķi var sagaidīt kādus labus risinājumus šajā jautājumā?
Budžeta sarunu kontekstā esam definējuši uzstādījumu par drošību kā prioritāti. Mūsu uzdevums, kā jau sarunas sākumā teicu, ir pavisam skaidri vēlreiz atgādināt, ka nekas tā nestiprinās sabiedrības noturību un mūsu kopējo drošību kā tas, ka mēs visi jūtamies piederīgi un apzināmies, ka esam daļa no šīs nācijas, un kultūras nozare tajā spēlē centrālo lomu.
Mūsu uzdevums šajās sarunās ir arī atspoguļot, ka kultūras mantojuma aizsardzība, ieskaitot arī radošās savienības, ir daļa no noturības stiprināšanas.
Tādēļ mūsu iesniegtās prioritātes drošības kontekstā saistās tieši ar kultūras mantojuma aizsardzību, skaidru atbalstu un iesaisti, sadarbību ar nevaldības organizācijām kultūras nozarē un pilsoniskajā sabiedrībā. Tāpat skatāmies uz to, kā Valsts kultūrkapitāla fonds un tajā esošās mērķprogrammas varētu skaidrāk atspoguļot vajadzības; redzam, ka tur, piemēram, ir nepieciešamība pēc rezidenču programmu attīstības, kas dotu iespēju jaunradei visdažādākajās kultūras nozarēs.
Vai redzat, ka kultūrkapitāla fondā nepieciešamas vēl arī citas revīzijas?
Jā, uz stratēģisko sēdi, kas gaidāma apmēram septembra vidū, iesim ar vairākiem priekšlikumiem, kas ir esošo mērķprogrammu pārskatīšana – jo dažām tēmas dublējas un, iespējams, mēs to varam darīt sekmīgāk. Ir vēl dažas idejas, kas saistītas ar konkursu praktisko organizēšanu, kas kultūras nozares pārstāvjiem atvieglotu administratīvo slogu.
Un finansējums?
Finansējuma pieaugums plānots saskaņā ar nodokļu ienākumiem. Nepieciešams arī, lai pieaugums, kas gaidāms, proporcionāli atspoguļotos visās nozaru programmās, valstisko projektu programmās – lai tas būtu līdzsvarots.
[..]
Dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojums
Agnese Lāce: Runājot par Dziesmu svētkiem Latvijā, viena no manām pirmo mēnešu prioritātēm ir panākt, lai Dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojuma jaunais modelis tiktu apstiprināts valdībā un jau šogad un nākamgad budžetā piešķirtais papildu dotācijas apjoms arī faktiski nonāktu līdz kolektīvu vadītājiem.
Ir izdarīts milzu darbs. Latvijas Nacionālais kultūras centrs un arī mani kolēģi Kultūras ministrijā ir satikušies ar katru pašvaldību, ar dažām – pat vairākas reizes, jo situācija līdz šim bijusi ļoti sadrumstalota. Katra pašvaldība dara pa savam – kāds maksā kā algu, kāds maksā kā piemaksu, kāds maksā kā prēmiju.
Bet ir ļoti svarīgi, lai atalgojuma izmaksas principi būtu vienādi un tie būtu tādi, kas nodrošina kolektīvu vadītāju sociālo aizsardzību, stabilitāti un pārskatāmību. Mēs esam tam tuvu, un cīnīšos, lai ziņojums tiktu apstiprināts.
Vēl, uz priekšu domājot, valdības rīcības plānā mums ir identificēts, ka jādomā par organizatoriskā modeļa maiņu Dziesmu svētkiem: tas būs darbs kopā ar valdības kolēģiem, īpaši ar Izglītības un zinātnes ministriju, kas šobrīd strādā pie Skolu jaunatnes dziesmu svētku organizēšanas. Jāsaprot, kā šis modelis varētu tikt pilnveidots.
Kultūrizglītība
Ārvalstu ziņas vēsta, ka daudzās vietās Eiropā uz kultūrizglītību orientētās skolas, piemēram, mūzikas skolas, tiek slēgtas nepietiekamā finansējuma dēļ. Arī Latvijā dažkārt pavīd kādas baumas par [skolu skaita] samazināšanu, slēgšanu, to nepieciešamību. Kāds ir jūsu viedoklis par kultūrizglītību Latvijā? Piemēram, par profesionālajām mūzikas vidusskolām, kurās izaug daudz profesionāļu.
Kultūrizglītība ir tā kultūrpolitikas joma, ar kuras attīstību mēs patiešām varam lepoties. Profesionālajās vidējās izglītības iestādēs, kas ir ar mūzikas vai mākslas novirzienu, kvalitāte ir augsta, tāpat arī pamatizglītības un vispārējās izglītības programmās sasniegumi ir ļoti augsti. Redzam, ka tur mācās un savus talantus attīsta izcili, inteliģenti jaunieši.
Tomēr redzam arī, ka skolēnu un audzēkņu skaits tajās samazinās.
Dažās samazinās, dažās joprojām ir ļoti augsts konkurss uz pieejamajām vietām. Runājot tieši par profesionālo ievirzi un reģionālo pārklājumu, uz nākamajiem gadiem plānots stabils audzēkņu skaits, ko atbalsta valsts – proti, valsts finansē apmēram 85 procentus no profesionālās ievirzes skolēnu skaita, bet pašvaldības finansē atlikušos procentus. No valsts puses finansējuma prognoze un prognozētais audzēkņu skaits ir stabils, paliek arī plašais reģionālais pārklājums. Attiecībā uz profesionālo vidējo izglītību arī tieši tāpat: šogad uzņemšana notiek visās mūsu padotības vidusskolās. Kā jau arī minēju sarunas sākumā, mūsu uzdevums ir pārliecināties, ka kultūrizglītība nepazūd kopējā izglītības ekosistēmā.
Iespējams, ka, runājot par profesionālajām vidējām izglītības iestādēm, jādomā par to, kā divām profesionālajām vidējās izglītības iestādēm sadarboties vispārējo priekšmetu nodrošināšanā: piemēram, kopīgi mācīties matemātiku un vēsturi, tā skatoties uz resursu efektīvāku izmantošanu.
Tas dotu iespēju skatīties uz savstarpējo sinerģiju, domājot par tehnoloģiju programmu attīstību arī mūzikas izglītības kontekstā; uz to, kā tiek īstenotas dizaina programmas – tur arī, domāju, ir diezgan liels potenciāls sadarbībai ar tehnoloģiju ievirzes profesionālajām vidējās izglītības iestādēm. Taču Kultūras ministrijas uzstādījums bijis un arī būs tāds, ka skaidri jābūt turpinātībai no profesionālās ievirzes uz vidējo izglītību un arī uz to, kas dodas tālāk studēt mūsu kultūras un mākslas augstskolās un kā tas saistās ar kopējo darba tirgus un cilvēkkapitāla attīstību. Esam arī iesnieguši savus priekšlikumus cilvēkkapitāla attīstības stratēģijai. Skaidrs, ka radošās industrijas ir daļa no mūsu kopējās ekonomikas konkurētspējas veicinātājām, mēs to nevaram skatīt atrauti, un līdz ar to ikviena no šīm izglītības iestādes attīstības stratēģijām ir jāskata plašākā kontekstā – gan domājot par izglītības ekosistēmu, gan darba tirgus un ekonomikas attīstību valstī.
Kultūra kā tūrisma piesaistītājs
Dzirdēti arī viedokļi, ka kultūru varētu aktīvāk izmantot kā tūrisma piesaistītāju vai eksporta jomu. Vai tam piekrītat un redzat kādus risinājumus?
Šajā ziņā mums jau ir iesāktas sarunas ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA) un Ekonomikas ministriju, un tās arī noteikti turpināsim. Ir vēl vairāk jānostiprina radošo industriju pozīcija arī eksportspējas kontekstā. Domājot par pieejamajiem atbalsta mehānismiem – šobrīd tur ir tādi kritēriji, kas lielā mērā izslēdz radošo industriju uzņēmumus no pieteikšanās šiem atbalsta mehānismiem. Tas ir mūsu uzdevumu sarakstā sarunās ar Ekonomikas ministriju un LIAA – veicināt izpratni un parādīt, ka ļoti daudzi no uzņēmumiem, kuri varbūt jau saņem šo institūciju atbalstu, nemaz neiztiek bez radošo industriju atbalsta – domājot kaut vai par iepakojuma dizainu kā triviālu piemēru. Šajā gadījumā potenciāls ir neizmantots. No valsts skatījuma ir skaidrs, ka industrijas pašas par sevi strādā, cīnās, taču tas ir mūsu uzdevums – ielikt to sistēmiskākā kontekstā un redzēt to kopainā, neizdalīt atsevišķi – ka radošās industrijas ir tikai Kultūras ministrijas atbildība un lai viņi arī cīnās. Tā nav pareizā pieeja. Citur pasaulē tieši šī joma ir tā, kas prasa ļoti skaidru starpinstitūciju koordinēšanu un sadarbību.
Sabiedrisko mediju apvienošanu redz kā iespēju mazināt birokrātiju
Uz sliekšņa ir arī sabiedrisko mediju apvienošana. Cik daudz šajā procesā esat paspējusi iedziļināties, un kā redzat 2025. gada 1. janvāri, kad sabiedriskie mediji tiks apvienoti?
Sabiedrisko mediju apvienošana ir kas tāds, kas tiešām ir ilgi gaidīts, un arī pagājušajā gadā "Progresīvo" uzstādījums bija, ka jāparedz ievērojams finansējuma pieaugums sabiedriskajiem medijiem, lai šī apvienošana tiešām varētu notikt, kā iecerēts, jo ir skaidrs, ka tās nav vienkārši juridiskas formas izmaiņas – te ir runa par stratēģijas maiņu, jauniem uzdevumiem, par to, kā mūsu sabiedriskais medijs konkurē plašākā mediju ainā ar sociālo mediju milžiem, ar komercmediju attīstību, straumēšanas pakalpojumiem un tamlīdzīgi. Finansējums ir piešķirts, un uz trijiem gadiem tas ir ar pieaugošu līkni; šobrīd arī ir jau panāktas nepieciešamās izmaiņas normatīvajos aktos, lai apvienošana varētu notikt. Tūdaļ tiks izsludināts arī jaunā apvienotā sabiedriskā medija valdes konkurss. Saredzu šo kā iespēju attīstīt jaunus pakalpojumus, domājot tieši par digitālo vidi kā iespēju mazināt administratīvos un birokrātiskos izaicinājumus.
Šobrīd gan Latvijas Radio valda pretējs noskaņojums – ir bažas, ka birokrātijas būs vēl vairāk.
Saprotu bažas un neziņu, kas valda. Šajā gadījumā jābūt skaidram uzstādījumam no Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) un arī jaunās valdes puses – kas attiecas uz administratīvo un birokrātisko šķēršļu mazināšanu.
Vai uzmanīsiet un pieskatīsiet, ko dara jaunievēlētā valde? Vai arī tas būs jūsu uzmanības centrā, kas notiek ar šo mediju?
Pavisam noteikti! Tā ir daļa no kopējās mediju ainas valstī, mediju politikas. Tiešāko uzraudzību, protams, veiks SEPLP, bet mēs noteikti sekosim tam līdzi. Ir ļoti labi, ka šobrīd Saeimā izveidota Mediju politikas apakškomisija, kuru vada mans kolēģis no "Progresīvajiem" Atis Švinka – jau šobrīd tajā regulāri notiek situācijas skatīšana un progresa analīze par to, kā veicas ar šo procesu.
Krievu valoda sabiedriskajos medijos – pieeju izstrādās jaunā valde
Vēl viens svarīgs jautājums – kas notiks ar sabiedriskajiem medijiem krievu valodā pēc 2026. gada?
Saskaņā ar pašreiz SEPLP izstrādāto koncepciju no 2026. gada 1. janvāra būtu jāstājas spēkā jaunajai pieejai mazākumtautību uzrunāšanai. Ir gaidāms, ka krievu valodas dominance mazināsies, bet tā joprojām ir viena no mazākumtautību valodām, un visdrīzāk tā arī būs daļa no šīs jaunās pieejas. Bet jauno pieeju detalizēti izstrādās un ieviesīs jaunā valde. Tas būs arī viens no uzdevumiem sākotnējā gaidu vēstulē, ko SEPLP liks jaunajai valdei priekšā.
Šeit svarīgi uzsvērt, ka pieejas maiņa mazākumtautību uzrunāšanai attiecas ne tikai uz valodu: tas attiecas uz to, kā mēs saturiski spējam uzrunāt un atspoguļot Latvijas sabiedrības dažādību
un kā mēs spējam noturēt auditoriju – īstenībā ikvienu klausītāju, skatītāju, lasītāju – laikā, kad dezinformācija zeļ un plaukst un kad jau ir tik daudz alternatīvu mediju. Tieši tādēļ jaunā koncepcija ir tik ārkārtīgi svarīga, jo tai jāņem vērā šie riski un arī fakts, ka mēs faktiski dzīvojam informatīvā kara apstākļos.
Vai, jūsuprāt, šāda informatīvā kara apstākļos tomēr nebūtu jāsaglabā uzticamais krievvalodīgais avots sabiedriskajā medijā?
Tieši tādēļ jau nav runa par krievu valodas satura pārtraukšanu, bet gan par to, ka mums ir vienkārši jāpārdomā dažādie formāti, veidi un arī tas, ka mēs pavisam skaidri uzrunājam to daudzveidīgo mazākumtautību auditoriju, kāda Latvijā pastāv, jo vēsturiski mazākumtautību savpatnība padomju okupācijas laikos tika mazināta tieši krievu valodas dominances dēļ, un šis ir veids, kā mēs šo daudzveidību un savpatnību varam attīstīt un atspoguļot.
Koncertzāles projektēšanas līgumu cer noslēgt drīz
Daudzus interesē arī jautājums par koncertzāli, kas ir ļoti ilgus gadus gaidīts notikums. Šobrīd par jaunās koncertzāles vietu apstiprināts Kongresu nams, ko jau sācis apdzīvot Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kā pagaidu mēģinājumu telpas, kamēr Lielā ģilde tiek remontēta. Kad sāksies būvniecība, kā Kultūras ministrija plāno sadarboties ar Rīgas domi un kā šo procesu pārraudzīsit?
Jau tuvākajā laikā jānoslēdz līgums par projektēšanas uzsākšanu, kas būtu saskaņā ar iecerēto laika grafiku. Un tieši tā: mans uzdevums no Kultūras ministrijas puses būs sekot līdzi laika grafikam – lai projekts attīstās saskaņā ar iecerētajiem plāniem. Šobrīd neredzu, ka varētu būt aizkavēšanās, un projektēšanas līgumam tiešām jātiek pavisam drīz noslēgtam. Sadarbība ar Rīgas domi šajā ziņā bijusi laba, un no Rīgas domes puses jūtam, ka virziens ir pavisam skaidrs – koncertzālei Rīgā jābūt, un tai ir jābūt brīnišķīgai. Projekts, kas uzvarējis konkursā, ir ārkārtīgi skaists, un ceru, ka iecerētajā termiņā mūsu izcilie mākslinieki šajā koncertzālē varēs mirdzēt.
Pētīs bijušo RTU ēku un Centrāltirgu kā iespējamās Laikmetīgās mākslas muzeja vietas
Vai tuvāko plānu grafikā redzat vietu arī Laikmetīgās mākslas muzejam?
Šobrīd darba grupa savu darbu ir noslēgusi, un tas, ar ko mēs virzāmies uz priekšu, ir institucionālās vienības izveide tieši krājuma papildināšanai, izpētei, darbam ar sabiedrību, izglītojošām aktivitātēm un tamlīdzīgi. Šobrīd arī veikts pasūtījums divu lokāciju izpētei – kā iespējamās atrašanās vietas ir bijusī Rīgas Tehniskā universitātes (RTU) ēka Kaļķu ielā un Centrāltirgus. Tad jautājums būs par finansējumu. Iespējams, ka viens no modeļiem, kā īstenot Laikmetīgās mākslas muzeju, būs publiskā–privātā partnerība. Taču šobrīd primārais darbs ir tieši institucionālās vienības izveide, lai mēs pavisam skaidri izceltu to kā vienu no vizuālās mākslas nozarēm, kurai ir nepieciešama skaidra attīstības vīzija un regulārs ikdienas darbs, iepazīstinot sabiedrību ar mūsu laikmetīgās mākslas plašo klāstu.
Atbalsta studentu tiesībsarga institūcijas izveidi
Varbūt varat sniegt arī īsu komentāru par skandālu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā? Varētu domāt, ka jūsu priekšgājējas demisija arī ir mazliet saistīta ar to.
Runājot par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un vispār kultūras un mākslas universitātēm, pagājušajā nedēļā tikāmies Mākslu un kultūras universitāšu padomē, kas ir salīdzinoši jauns konsultatīvs formāts Kultūras ministrijas paspārnē. Ne tikai Mūzikas akadēmijas, bet arī Kultūras akadēmijas un Mākslas akadēmijas izpratne un šobrīd jau notiekošie darbi drošas studiju vides veicināšanā sasnieguši ievērojami augstāku līmeni, nekā tas bija pat mazāk nekā pirms pusgada – par šiem absolūti nepieņemamajiem notikumiem Mūzikas akadēmijā izdzirdējām 8. martā. Jāsaka, ka izpratne ir ne tikai ievērojami pieaugusi tieši attiecībā uz neētisku rīcību un seksuālo uzmākšanos, bet arī skatoties plašākā kontekstā – par seksisma, rasisma, ksenofobijas, homofobijas novēršanu un skaidriem principiem vispār attiecībā uz iekļaujošu un drošu studiju vidi ikvienam, kurš studē vai strādā attiecīgajā universitātē. Arī šo esam identificējuši kā vienu no prioritārajām rīcībām budžeta sarunās, jo redzam, ka nepieciešams papildu finansējums, lai nodrošinātu mācības gan personālam, gan studentiem; lai izstrādātu un pilnveidotu labu mehānismu ikvienā no universitātēm. Es arī joprojām atbalstu studentu tiesībsarga institūcijas izveidi. Šobrīd tas ir pārresoru jautājums, jo šāds studentu tiesībsargs būtu noderīgs arī citās jomās studējošajam Latvijā. Mēs esam maza valsts, mūsu universitātes un augstskolas ir pietiekoši mazas, un tāda neatkarīga institūcija – vienalga, vai tā būtu esošās institūcijas struktūrvienība vai kas jauns, noteikti ļautu ziņošanai būt drošākai ikvienam, kurš saskaras ar neētisku rīcību.
Vai rektors Guntars Prānis pats izlēma atkāpties no amata, vai arī, jūsuprāt, tas bija nepieciešams solis?
Skatoties uz to, kā šobrīd notikusi Mūzikas akadēmijas administrācijas maiņa un kāda ir jaunievēlētās rektores apņēmība risināt drošas studiju vides jautājumus, domāju, ka studentiem šīs pārmaiņas un uzsāktais darbību kopums noteikti pilnveidos studiju vides drošību. Un es tiešām novēlu rektorei [Ilonai] Meijai izdošanos, jo zinu, ka arī viņai šis nav viegls posms, ņemot vērā, ka no akadēmijas administrācijas līdz ar rektoru aizgājuši vēl daudzi citi administrācijas darbinieki un pārvaldības struktūra būtībā jābūvē pavisam no jauna. Bet jau tagad redzu, ka ir skaidra orientācija uz mērķi – par izcilību studijās un arī par drošu studiju vidi.
