Izstādē "Pastkartes no pierobežas" iekļauti 28 vietējo iedzīvotāju stāsti un fotoportreti. Par izstādes tapšanas ieceri stāsta interviju autore un literārā redaktore Anna Paula Gruzdiņa: "Izstādes ideja radās saistībā ar Baltijas jūras reģiona kultūras pērles statusu Rūjienai, jo viens no mērķiem, ko mēs ar šo titulu mēģinām izdarīt, ir veicināt kaimiņu būšanu un ne tikai pilsētas mērogā, bet arī Latvijas–Igaunijas pierobežas iedzīvotāju kontekstā."
Kopumā tās bija trīs ekspedīcijas Latvijas un Igaunijas pusē, lai intervētu un fotografētu vietējos iedzīvotājus. Šie stāsti un portreti būs skatāmi caur simboliskiem māju tēliem.
"Izstādes galvenais vizuālais simbols ir māja, jo mēs arī devāmies no mājas uz māju, būs redzami mājiņu karkasi un šīs mājiņas būs apdzīvotas ar mūsu satikto iedzīvotāju portretiem, viņu stāstiem," skaidro Anna Paula Gruzdiņa.
Izstādes scenogrāfe un grafiskā dizainere Karīna Vītiņa stāsta, ka savāktais materiāls ir ļoti plašs un, lai to visu varētu iepazīt skatītājs, tad talkā ņemtas arī modernās tehnoloģijas: "Visus stāstus mēs nevarējām grafiski atspoguļot izstādē, bet, noskenējot ar viedtālruni, – tāpat, kā maksā ar bankas karti, tā noskenējot šīs te speciālās uzlīmes, – atvērsies lapa, kur varēs vērot visus stāstus paplašinātā versijā, kā arī izstādes ekspozīcijā būs skatāmi dažiem lielformāta darbiem speciāli veidotas atdzīvinātas bildes."
Izstādei atlasīti katra satiktā cilvēka zīmīgākie citāti par kaimiņu būšanu, satikšanos, dzīvi pierobežā, arī, protams, par Baltijas ceļa laiku.
"Es atceros, ka te bija ļoti daudz cilvēku, tā, ka kāju nevarēja paspert, tas man tā palicis prātā, te bija viss pilns ar svecītēm," atminas Maruta Krastiņa.
Unguriņi bija vieta, kur pirms 30 gadiem, tūlīt pēc Baltijas ceļa, notika abu valstu iedzīvotāju kopīgs mītiņš, kurā piedalījās arī tā organizatori. Kā stāsta Anna Paula Gruziņa, tad Maruta Krastiņa savulaik arī iedibināja tradīciju ik gadu Unguriņos atcerēties Baltijas ceļu: "Maruta Krastiņa ir galvenā organizatore, kas ir arī iznesusi cauri gadiem šo ideju par Baltijas ceļa atzīmēšanu Unguriņu robežpunktā, pat tad, kad, kā viņa pati teica un kā igauņi teica, ka viņi paši vēl īsti nepievienojās pirmos 10–15 gadus, Maruta bija tā, kas šo tradīciju aizsāka un iznesa cauri šo Baltijas ceļa olimpisko lāpu."
Izstādes veidotājas ir dzimušas jau pēc Baltijas ceļa, un viņas stāsta, ka tagad vecāku atmiņas papildina arī pierobežas iedzīvotāju stāstītais un tas liek aizdomāties, cik svarīga ir vienotība un pleca sajūta šodien.
"Pietrūkst tādas sajūtas, ka mēs esam kopiena, un patiesībā ar to izstādi es katram tam stāstam izdzīvoju līdzi, lai gan tas nav tieši par Baltijas ceļu, bet par viņiem, kā viņi dzīvo un ko viņi dara. Mēs saprotam, cik svarīgi ir līdzcilvēki, cik svarīga ir kopā būšana," saka Karīna Vītiņa.
"Pleca sajūtu viennozīmīgi vajag arī šodien!" uzsver Anna Paula Gruzdiņa. "Tā saistība ar Baltijas ceļa gadadienu ir arī tāda, ka šī 1989. gada miermīlīgā akcija arī ir, manuprāt, pasaulē viens no ievērojamākajiem kaimiņu būšanas piemēriem starpvalstu mērogā, – tā mobilizēšanās, tā vienotība, ko mēs arī dzirdējām no visām sarunām, teju visi ir bijuši un ar lepnumu stāsta, kurā vietā, ar cik veciem bērniem bijuši, līdz ar to tas ir arī tāds, kas mūs vieno."
Izstāde "Pastkartes no pierobežas" tiks atklāta pulksten 18.00 un būs skatāma līdz 30. septembrim.
