Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Nereti tādas ekscentriski spilgtas personības, kādas viņi abi bija, viena otru necieš vai ir greizsirdīgas. Ziedoņa un Pētersona gadījumā abus vienoja draudzība, savstarpēja cieņa, humorīga pieeja dzīvei, delverīgs aizrautīgums kopīgos darbos un iecietība vienam pret otra untumiem, kādu nebija mazums. Jāņem vērā arī abu personības ievērojamais mērogs, kas padomiskajos laikos kā īlens līda laukā no maisa.
Abi ir estēti attiecībā uz mājas iekārtojumu un vidi sev apkārt. Abi mīl labi ģērbties, nereti redzami trīsdaļīgos uzvalkos ar tauriņu. Abi mēdz šķilt humorīgas piezīmes un izaicināt apkārtējos, kaut Ziedonis ir labvēlīgāks, Pētersons reizumis nesaudzīgāks.
Sākotnēji Pētersonu un Ziedoni satuvināja Pētersona darbs pie dzejas izrādes "Motocikls" (1967), kad viņš vēl vadīja Dailes teātri. Vainīga bija Pētersona aizraušanās ar jaunā teātra meklējumiem sešdesmito gadu sākumā un vidū, kad viņa rokās nonāca Imanta Ziedoņa jaunākie dzejoļu krājumi "Sirds dinamīts" (1963) un "Motocikls" (1965). Izrādē izmantoti arī Imanta Ziedoņa nepublicētie darbi, kas vēlāk apkopoti krājumā "Es ieeju sevī" (1968). Parādot Imanta Ziedoņa dzejā pieteikto jauno cilvēku kā dumpinieku un meklētāju, Pētersons cenšas atrast tēlu attiecībās iešifrētās laikmeta pretrunas un rada savu jauno teātra virzienu vai poētisko teātri, ar kuru, no vienas puses, atgriežas pie poētiskās Raiņa un tautas dziesmu tradīcijas, kas raksturīga latviešiem, no otras – atklāj sava laikmeta šķautnes, cilvēku ilgas, savu kredo mākslā.
Imants Ziedonis nejaucās Pētersona darbā. Taču pēc tam, redzot rezultātu, neslēpa savu pārsteigumu. Pētersons Ievai Zolei stāsta: "Pirms sezonas slēgšanas atnāca Imants Ziedonis,[..] noskatījās gandrīz jau pabeigtu darbu un pēc tam ļoti zīmīgi teica: "Tas nekādā gadījumā nav mans "Motocikls", bet es to atbalstu absolūti.""
Interesantas ir Imanta Ziedoņa pārdomas par izrādes galveno tēlu – Piču, kuru spēlēja divi Dailes tā laika premjeri – Harijs Liepiņš un Uldis Pūcītis. Abu veidotie Piča tēli bija ļoti atšķirīgi, un kritiķi lauza par tiem šķēpus. Taču Imantam Ziedonim ir savs spriedums par abiem Piča atveidotājiem. Viņš pēc abu sastāvu pirmizrādēm sievai Ausmai Kantānei atzinies, ka Pūcītī viņš sevi labāk atpazīstot, bet Harijā Liepiņā viņš sev vairāk patīkot.
Ziedonis savas izjūtas par Pētersona veidoto izrādi "Motocikls" raksturo ar sev piemītošo metaforiskumu: "Nebija ne jausmas, ko viņš iztaisīs – es lepojos, cerēju un baidījos. Varbūt iznāks vismaz kaut kāds mopēds. Bet iznāca – saksofons."
Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons kļūst draugi, bieži viesojas viens otra mājās. Pētersons apciemo Ziedoni gan Ragaciemā, gan vēlāk Murjāņos, Ziedonis vairākas reizes ciemojies Pētersona Apšuciema vasaras mājā, ar Ausmu abi ir viesi Runča meitas Kārinas kāzās. Runča 50. jubilejā Imants Ziedonis Runci un Noru motociklā ar blakusvāģi uzved uz skatuves.
Abu dižgaru mīlestība uz ēverģēlībām izpaužas arī stāstā par Imantam Ziedonim uzdāvināto ēzelīti, kuru Pētersons nogādāja līdz Ragaciema mājas sētai un vēl pieteicās par krusttēvu. Imanta Ziedoņa tēvs esot ārkārtīgi šķendējies par šo dulburību.
Imants Ziedonis vēlāk Ievai Zolei stāsta: "Kopīgi devām skaistajam radījumam vārdu Ekspromts Pikniks Porfīrijs Pontefilands. Pirmie divi ir manis dotie, pārējie – Pētera. Noteikti viņš pastāvēja, ka vienam no vārdiem ir jābūt Porfīrijs."
Zīmīgi, ka Imants Ziedonis bija viens no retajiem draugiem, kurš nesauca Pētersonu par Runci, bet gan vārdā.
Tajā pašā Ziedoņa atmiņu stāstā figurē kāda epizode, kas saistīta ar Pētersona slaveno auto braukšanas mākslu un bija visai neordināra.
Imants stāsta: "Viens brauciens mums ar Pēteri pie stūres notika ap Veco Ģertrūdes baznīcu. Bijām pie manis iedzēruši vienu stipru dzērienu – spirtu uz citronliānām. Par mūsu spiedienu liecināja pietūkušās dzīslas deniņos. Pēteris pastāvēja, ka kaut kur jābrauc. Ieteicu it kā nekaitīgāko maršrutu – apkārt turpat netālu esošai baznīcai. Neatceros, cik reizes ātrākos un lēnākos riņķos rāvāmies uz priekšu, skaļi mašīnā apjūsmodami savu izveicību un gudro iedomu. Kamēr piekusām. Acīmredzot arī citronliānas stimulējošais efekts bija beidzies." (Atmiņu krājums "Runcis", sastādītāja Ieva Zole, Izdevniecība "Jumava", Rīga, 2003., 204. lpp.)
Jāpiemin arī aizkustinoši mirkļi, proti, Imanta Ziedoņa loma leģendārās izrādes "Spēlē, Spēlmani!" (1972) tapšanā. Tas bija 1971. gada pavasaris, kad Pētersons bija pilnīgi sabrucis pēc aiziešanas no Dailes teātra un dēla Uģa zaudēšanas...
Imants tajā vasarā vairākkārt atbrauca pie mums uz Jaundubultiem. Kādu brīdi pasēdējuši verandā, kurā tēvs strādāja, viņi gāja garās pastaigās gar jūru un runāja, runāja. Imants Ziedonis, novērtējot izrādē "Motocikls" atrasto, mēģināja Pētersonu aizraut ar ideju par līdzīgu darbu pie Aleksandra Čaka dzejas. Pētersons tobrīd slīga dziļā depresijā un ne uz ko nebija pierunājams, bet pēc vairākkārtējām sarunām Imantam izdevās Pētersonu iekvēlināt ar savu redzējumu un Runcis ķērās pie darba.
Tā tieši Imants Ziedonis atdeva teātrim meistaru un vislielākajā Pētersona dzīves krīzē izrādījās sirsnīgs un uzmanīgs draugs, palīdzēja viņam izrauties no tumsas un atgūt radošo dzirksti.