Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" ar Jāni Streiču viņa Lietuvas mājā par iepazīšanos ar sievu, filmu uzņemšanu, Smiļģi un dzīvi kopumā sarunājās aktieris Gundars Āboliņš, Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" vadītāja Līva Grudule, "Radio mazās lasītavas" producente Agita Bērziņa un žurnāliste Ingvilda Strautmane.
Dzīve klusā pierobežā
Katras vasaras neatņemama sastāvdaļa ir Jāņa Streiča filma "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", kurā nofilmējās arī tolaik jaunais aktieris Gundars Āboliņš.
Bet pats izcilais stāstnieks un kinorežisors šobrīd kopā ar sievu Vidu dzīvo Lietuvā. Turp viņi devās, lai palīdzētu meitai un znotam, kuri strādā Kauņas muzikālajā teātrī, bet kovidpandēmija visu nolika uz pauzes, un Streičs tā arī palika dzīvot Lietuvā.
Viņi dzīvo skaistā lauku īpašumā pie ezera, Polijas un Baltkrievijas pierobežā, kur Streičs glezno, nodarbojas ar kokgriezumiem, lasa un bauda pierobežas klusumu un mieru.
Neiztikt, protams, arī bez kurioziem. Streičs atklāja, ka vienu reizi, nogriežoties pa nepareizo zemes ceļu, gandrīz iebraucis Baltkrievijā, bet Lietuvas robežsargi viņu panākuši un lūguši apgriezties atpakaļ pareizajā virzienā.
Dievjaušība vilcienā no Viļņas
Iepazīšanos ar sievu Vidu režisors raksturo kā dievjaušību. Abi iepazinās vilcienā no Viļņas. Tas noticis laikā, kad tikko bijusi uzņemta un pirmizrādīta filma "Mans draugs nenopietns cilvēks".
"Man bija kuņģa čūla, es mocījos, un, "Nenopietno cilvēku" uzņemot, operators Miks Zvirbulis saka: Jāni, tev jāaizbrauc uz Druskininkiem, kur ir ļoti laba sanatorija, es tur vēl nesen biju. Viņš saka: mēs tur ar Irmu aizbraucām, Irmai tur ir māsa. Vai dieniņ, tur riktīgas ārzemes! Tur visādi to kuņģi ārstē un tā tālāk, un zini, galvenais, tur pilns ar ebrejiem, un ebreji zina, kas ir laba manta," sarunu atceras Streičs.
Labās atsauksmes noklausījies, tā arī viņš nākamajā dienā pēc filmas "Mans draugs nenopietns cilvēks" pirmizrādes devies uz vilcienu, lai brauktu uz Lietuvu – sākumā līdz Viļņai, pēc tam, pārsēžoties citā vilcienā, uz Druskininkiem.
"Tas piepilsētas mazais vilciens tāds tukšs, bet tur tāda meitene ar gariem matiem sēž pie loga. Es apsēdos iepretim. Bija skaista ziemas diena, bet es esmu vecs, pārguris, dzīve beigusies, skandāli… Vienos skandālos man tā dzīve ir ar to dēla māti… Es skatos – nekad nebūs man lemts ar tādu meiteni pastaigāt pa mežu. Bet tā mēs ceļā iepazināmies," stāstīja Streičs.
Viņa sieva Vida gan brīžiem iebilst, ka tā nu gan gluži nebija, ka tā ir tīrā literatūra, bet vienlaikus piekrīt – režisoram režisora stāsti.
Par aktieriem, kas uz sevi neskatās
Streičs kavējas atmiņās arī par to, kā savulaik tapušas kinofilmas un kā tas notiek tagad. Atšķirību esot daudz.
"Zini, kādreiz mēs uzfilmēto materiālu kā grupa skatījāmies, bet tagad jau tas atkrīt. Kad attīstīja [materiālu], visi sanāca kopā, vēl bez skaņas, un tad operatoriem bija tāda [nostāja] – viņi pirmie, citus nelaiž. Bet būtībā arī grimētāja skatījās, vai viss kārtībā, kostīmniece skatījās, vai visas podziņas vietā un tā tālāk. Tagad tas nav tik svarīgi," stāstīja Streičs.
Kādreiz bijis ļoti svarīgi atcerēties vissīkākās detaļas, ja epizodi turpināja filmēt pēc vairākām dienām vai pat mēneša, lai viss būtu tāpat kā pirmajā filmēšanas dienā. Tagad esot vienkāršāk, jo visu var attīt atpakaļ.
Streičam vienmēr licies interesanti arī tas, ka daudzi aktieri sevi uz ekrāna nemaz negrib redzēt. "Nabaga [Oļegs] Basilašvili, tas vispār neskatās un nevar sevi redzēt, jo ir kauns skatīties. Bet interesanti – kāpēc tad filmējās? Bet viņš nevar, sevi neieredz! Bet filmējas," brīnījās Streičs.
Režisoram gan oponēja aktieris Gundars Āboliņš, atklājot, ka arī viņam sākotnēji bija tieši tāpat.
"Zini, Jāni, man arī sākumā bija tā, ka es sevi ne un savu balsi vēl vairāk nevarēju ciest. Mana balss man likās tik nedabīga, tik falša, tik tāda stulba. Vēl tas ģīmis, vai dieniņ… Es ilgus gadus, Jāni, nevarēju tam tikt pāri. Labi, ka tu mani uz tām materiāla skatīšanām [nelaidi]. Toreiz aktierus jau nelaida. Varbūt vecākos, galvenos kādu reizi izņēmuma kārtā, bet tā jau aktierus uz to materiālu skatīšanos – nē. Tur noīrēja kādu kultūras nama zālīti, sanāca grupa, kas ir režisors, operators, otrais režisors un grims, un tie skatījās, bet aktierus jau neaicināja," savās atmiņās dalījās Āboliņš.
Smiļģi atceras kā leģendāru stāstnieku
Streičs dalījās atmiņās arī par to, kā ir bijis mācīties pie Eduarda Smiļģa, kas bija viņa kursa vadītājs.
"Mēs gājām pie Smiļģa uz lekcijām. Viņš bija leģendārs stāstnieks," atzina Streičs.
Viņš atminējās, ka Smiļģis savās lekcijās nereti no [Hermaņa] Rodes-Ēbelinga [vācu aktieris un Rīgas Latviešu teātra otrais direktors – red.] un Latvijas teātra vēstures aizgājis arvien tālāk un tālāk vēsturē, kamēr nonācis līdz pat Napoleonam. Sākoties jaunai nodarbībai, stāsti katru reizi sākušies no jauna, un tikuši papildināti ar arvien jauniem, interesantiem vēstures faktiem.
"Bet mēs riktīgi gandarīti bijām un priecīgi. Tas bija apbrīnojami! Atceros to vēl tagad. Viņš jau bija liels runātājs, viņu nevarēja apturēt. Kad ieradāmies teātrī uz kādu pirmizrādi, ja tika iedalīts tā, ka mums bija vieta pirmajās izrādēs, tad mēs tādi jauni puiši, jaunas meitas, ballīte notiek pēc pirmizrādes… Tad, nedod Dievs, bija Smiļģim klāt apsēsties, viņš iekrampējās rokā un sāka stāstīt, un stāsta, un stāsta, un runā," atcerējās Streičs.
Vienlaikus režisors atzina, ka Smiļģim tik tiešām piemitusi tā īpašā lielā elpa un vēriens – viņš katru vārdu pratis pasniegt. Tāpat Streičs neatminas, ka Smiļģis kādreiz būtu pret jaunajiem izturējies neiecietīgi, bet gan tieši pretēji – viņš vienmēr bijis nosvērts un mierīgs.
"Bija iespaids, ka viņš bija majestātisks. Iespaids bija, žesti un arī stāja. Bet ar gadiem saraujas augums visiem, arī man, izrādās, saraujas. Visi kļūstam mazāki, arī Smiļģis noteikti," atzina Streičs.
