Viņa ir ieguvusi doktora grādu socioloģijā Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu skolā, un viņas pētnieciskās intereses ir saistītas gan ar ekonomisko procesu, gan padomju mantojuma ietekmes izvērtējumu politikā un kultūrā. Šobrīd Liene ir Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore un vadošā pētniece zinātniskās pētniecības centrā. Raidījumā "Atspere" pētniece cenšas atbildēt uz jautājumiem, kā veidojas izpratne par vietējiem kultūras procesiem un kādā mērā kultūras pētniecība spēj ietekmēt kultūras politiku, kas nosaka prioritātes gan kultūras jomas finansējumam, gan radošajām idejām.
ĪSUMĀ:
- Pētniece Liene Ozoliņa stāsta par atgriešanos Latvijā un pētniecību Latvijas Kultūras akadēmijā.
- Par socioloģiju un tās spēju risināt politiskas un sabiedriskas problēmas.
- Kultūras pētniecības spēja ietekmēt kultūras politiku.
- Kultūras jomas finansējuma noteikšana, un kādi procesi virza sabiedrībā esošās idejas.
- Nacionālisms, ekonomika, liberālisms un to izpausmes Latvijā.
- Latvijas simtgades svinības, filmu pētniecība un nacionālās identitātes veidošana.
- Izglītības kvalitāte Latvijā un mijiedarbība starp pētniekiem un valsts iestādēm.
Atgriešanās Latvijā un socioloģiskā pētniecība
Tu esi socioloģe, kas šobrīd Latvijas Kultūras akadēmijā veic savu pēcdoktorantūras pētījumu. Pastāsti, kā pēc studijām Londonā un Amsterdamā nonāci tieši Latvijas Kultūras akadēmijā un kādi šobrīd ir tavi aktuālie pētījumi?
Pēc 15 gadiem, studējot Amsterdamā un Londonā, strādājot akadēmiskajā vidē Londonā, nolēmu kopā ar visu ģimeni atgriezties Latvijā un strādāt Kultūras akadēmijā. Es biju akadēmijā studējusi bakalaura programmā, un man bija saglabājušies ļoti labi kontakti ar pasniedzējiem jeb jau tagadējiem kolēģiem. Kopumā man bija palikušas ļoti labas atmiņas un sajūtas par akadēmiju kā institūciju. Šīs studijas man iedeva pirmo interesi par pētniecību, humanitārajām zinātnēm un starpdisciplināro pētniecību, kuru es turpināju arī Amsterdamā.
Domājot par atgriešanos Latvijā, man likās, ka es labprāt atkal būtu akadēmijā, un ir ļoti liels prieks, ka arī akadēmijas vadība atrada man vietu un deva tādu iespēju. Runājot par pētniecību, mani vienmēr ir interesējušas politiskas tēmas, bet caur indivīda perspektīvu, mikropolitiku, varētu teikt, skatoties ar socioloģijas skatienu, kā tie politiskie, ekonomiskie, kultūras procesi savijas gan ikdienas dzīvē, gan, teiksim, tādās valsts un pilsoņu attiecībās. Atgriežoties akadēmijā, kur pētnieciskais fokuss ir stratēģiskās pētnieciskās intereses uz radošajām industrijām Latvijā un uz kultūras nozari, man likās interesanti, kā pieņemt tādu izaicinājumu, kā es sevi saredzu tādā kultūras pētniecībā, saglabājot to interesi par politiku, kas man vienmēr ir bijusi. Akadēmijā es iesaistījos Kultūras un mākslas institūtā un divos pētnieciskajos projektos. Viens grants bija kopā ar kolēģiem, otru grantu piešķīra man individuāli, kur viena no tēmām bija tieši par nacionālisma mākslu. Domājot par to, kāda ir šī politiskā loma, tāda sociālpolitiskā loma kultūras nozarē Latvijā, kas publiskā diskursā tiek uzsvērta, kā stiprināt nacionālo identitāti, pašapziņu un kā tieši tāds radošais cilvēks, mākslinieks sevi izjūt un pieredz šādā kontekstā. Tas man likās interesants jautājums, kas reizē var būt iederīgs akadēmijas pētniecībā. Un pēcdoktorantūras pētījums ir saistībā ar aktīvisma mākslu. Tātad – kas notiek Latvijā? Kāda ir mākslinieku, radošo cilvēku ietekme no vides un attiecības ar to, veidojot mākslas iniciatīvas, projektus, cenšoties mainīt sociālo realitāti. Tur ir tas politiskais jautājums.
Socioloģija, tās instrumenti un spēja risināt politiskus un sabiedriskus jautājumus
Tavs galvenais lauciņš ir socioloģija. Vai socioloģija kā zinātnes sfēra tev piedāvā nepieciešamos instrumentus, ar kuriem tu vari operēt starpdisciplinārajā laukā un risināt gan politiskus, gan sabiedriskus jautājumus?
Man bija veiksme piedzimt īsi pirms Latvijas atmodas laika un uzaugt deviņdesmitajos gados, kad notika pārmaiņu procesi Latvijā. Es uzaugu, piedzīvoju nenoteiktības un pārmaiņu laikus, kad visa sabiedrības struktūra mainījās. Tas bieži nenotiek, ka cilvēks aug tik radikālas sabiedrības pārstrukturēšanās laikos. Es to sevī uzsūcu, un, manuprāt, tas radīja interesi par socioloģiju. Vidusskolā mums nepiedāvāja mācīties socioloģiju, kamēr Anglijā socioloģija ir bijusi priekšmets vidusskolēniem. Man patika akadēmijas alternatīvais tēls, tā socioloģija laika gaitā kļuva par manu interesi, jo man vienmēr ir bijis tā, ka es lasu, un, jo mazāk saprotu, jo man vairāk interesē.
Socioloģija ir ļoti īpaša valoda, tā ir dažādu konceptu apkopojums. Socioloģija tev iedod vārdus un idejas, kā domāt par visādām lietām.
To var apvienot ar literatūru, filozofiju un psihoanalīzi. Socioloģija nav ierobežojoša, tajā var izpausties un atrast savu saucienu, tā ir ideju, konceptu teorija. Man ļoti patīk sociālā teorija, jo tas ir par tiem konceptiem, kuri tev iedod veidu, kā domāt un kā šīs teorijas izmantot praksē.
Instrumentus, kurus tu esi apguvusi saistībā ar sociālo skatījumu, – kā lokāli tie tiek izmantoti? Vai tie tiek efektīvi izmantoti? Vai tu redzi, ka tie pārsvarā interesē kultūras politikas veidotājus? Vai tie vairāk piedalās sabiedrības izpratnes veidošanā par lokāliem kultūras procesiem?
Katram pētniekam ir savs skatījums un spēja izmantot un redzēt šos instrumentus. Man ir iegūta ļoti laba izglītība un apmācības, laba sagatavotība šajā konkrētajā disciplīnā.
Mans pienākums ir mēģināt dalīties ar šīm zināšanām tālāk.
Socioloģija nav žurnālistika, kur nedēļas laikā sagatavo viedokļa rakstu vai reportāžu un to publicē. Socioloģija ir pētniecība, kur konkrētas tēmas, jautājumi tiek apskatīti ilgā laika periodā, izmantota precīza metodoloģija un gala rezultātā ir iegūti dati, secinājumi zinātniskā valodā, kur tu pastāsti par to, ko šajā pētījumā esi atklājis. Nākamais solis ir iegūtos datus pārveidot vienkāršā valodā, lai tos var saprast plašāka sabiedrība, politiskie spēki un, cerams, tiks veiktas izmaiņas šajā konkrētajā lauciņā.
Nacionālisms, ekonomika un dzīves kvalitāte Latvijā
Savā doktora darbā tu esi apskatījusi tieši ekonomisko un krīžu radīto ietekmi uz dzīves pieredzēm Latvijā. Bet, kopš darbojies Latvijas Kultūras akadēmijā, esi reflektējusi arī par nacionālismu kā saliedējošu instrumentu. Kādas ir tavas domas šobrīd? Kas, tavuprāt, ir ekonomiskie procesi, kas ietekmējuši Latvijas kultūras procesu norisi? Kādā veidā un cik vispār ekonomikai ir bijusi noteicoša loma Latvijas kultūrvides attīstībai un tapšanai?
Es centīšos atbildēt, balstoties uz saviem pētījumiem, darbiem un personīgo viedokli. Man ir ļoti liela interese, kā ekonomika savijas kopā ar sociālajiem un kultūras procesiem. Skatoties uz Latviju, ir interesenti uz šiem procesiem skatīties ar neoliberālisma un neoliberalizācijas teorijām un politiskās subjektivitātes veidošanos. Neoliberālisma idejas var skatīties no laika, kad Latvija atguva savu neatkarību, un kā tieši šajos laikos mēs kļuvām par neatkarīgas valsts iedzīvotājiem, un kā šos pārmaiņu procesus ir diktējušas starptautiskās institūcijas. Vispārīgi jautājumi ir par to, ko tas nozīmē – pārvaldīt valsti, kādas ir valsts un iedzīvotāju attiecības, kāds ir ētikas principu kopums.
Latvijā ir bijusi mūžīga nabadzība, kas ir ietekmējusi dažādas politikas, kur ir bijis nepietiekams finansējums.
Var teikt, ka [tās bijušas] neoliberāli diktētas izvēles par to, kā mēs veidojam nodokļu politiku un kā mēs attiecīgi tālāk sadalām naudu citām nozarēm – labklājībai vai kultūrai, kultūrai vai izglītībai. Mums būtu jārunā par lietām un procesiem, kuri nav apmierinoši, nevis jāsaka, ka kopumā viss ir ļoti labi un pietiekami. Šī ir sociāli un ekonomiski nestabila valsts ar augstu emigrācijas līmeni un iedzīvotājiem, kuri neuzticas tam, kā tiek izmantota ievāktā nodokļu nauda, vai iegūtie līdzekļi tiek pamatoti un pareizi izmantoti. Šis sociālais līgums ir stipri novājināts, un tieši šī nacionālās piederības ideja ir ieguvusi milzīgu nozīmi. Es zinu, ka daudzi cilvēki ir aizbraukuši prom no Latvijas, jo nespēja nodrošināt savu ģimeni, justies droši un dzīvot normālu dzīvi. Kā cilvēki saka, tie nespēj dzīvot bez naudas. Runa ir par ekonomisko stabilitāti, drošību un vēlmi pēc labākiem dzīves apstākļiem. Bieži vien saka – es nemīlu šo valsti, es mīlu savu zemi. Vārdu sakot, sociālekonomiski valsts ir ļoti nestabila un nedroša, tāpēc tas nacionālisms iegūst īpašu nozīmi, un valstiski uz to tiek spiests. Manuprāt, varēja redzēt, ka lielās simtgades svinības bija brīnišķīgas, bet reizē arī sakāpinātas. To varēja redzēt plašajā kultūras programmā. Piemēram, mēs ar kolēģi Londonā apskatījām Latvijas simtgades filmas un to, kā kultūrai ir likts uzdevums stiprināt šo nacionālo pašapziņu un piederību. Tā ir ļoti interesanta tematika.
Kultūrai ir uzdevums noturēt kopā sabiedrību un veidot šo sociālās solidaritātes jēdzienu.
Tu jau ļoti skaidri iezīmē nacionālisma lomu – veidot sabiedrības savstarpējās saiknes, kas pamato gan atrašanos šajā vietā, gan piederības sajūtu. Tu arī atsaucies uz šo pētījumu par simtgades filmām, caur kurām jūs analizējāt, tieši kā tiek veidota šī nacionālā apziņa vai sociālā saliedētība. Vai kultūra un kultūrpolitika veicina šo saliedētību?
Pētnieciskais projekts tika finansēts tikai gadu, tas bija neliels, bet man bija iespēja sākt ielasīties literatūrā, runāt ar kolēģiem un domāt par to, kā mēs uztveram nacionālismu, jo tas nav vienkāršs jēdziens. Ir dažādi cilvēki un dažādas nacionālisma izpausmes. Vienā pusē ir šis ksenofobiskais nacionālisms, otrā liberālais nacionālisms. Vēl kara kontekstā var skatīties, kā tiek izjusta šī apdraudētība un nenoteiktības sajūta. Ir redzams, ka pandēmija un globalizācija nav ietekmējusi to, ka nacionāla valsts ir pamatvērtība. Es domāju, ka cilvēkiem ir jākļūst liberālākiem, iekļaujošākiem un pieņemošākiem. Valsts ir centrālā politikas vienība, kas veicina organizāciju, bet nevar atļaut to, ka tiek nodalītas etniskās grupas un nacionālisms balstās uz mītiem. Nav runa par etnicitāti, bet par cilvēku politisko identificēšanos. Krievi, kas brauc prom no savas zemes, meklē jaunu valsti...
Mums ir jāatbalsta liberālisms un iekļaujošs nacionālisms, jo, ja cilvēks izdara visus soļus, lai kļūtu par valsts iedzīvotāju, mums tas ir jāpieņem un jāatbalsta.
Risinājumi etniskajam nošķīrumam kultūrvidē
Dace Dzenovska savos pētījumos ir runājusi, ka tie ir vienkārši atšķirīgi veidi, kā mēs iekļaujam un izslēdzam kādu cilvēku. Latvijas kultūras telpā, kurā šie etniskie jautājumi ar zināmu regularitāti parādās, šķiet, ka tas būtu diezgan veselīgi – atrast kādu risinājumu šim etniskajam nošķīrumam. Bet kā uz to tā veiksmīgi virzīties, atstājot to tradicionālo pagātnē? Vai tas vispār ir nepieciešams?
Domājot par to konkrēto piemēru, kad mēs skatījāmies tās simtgades filmas, tā bija brīnišķīga iniciatīva no Kultūras ministrijas un kino nozarei milzīgs, milzīgs ieguvums. Viena aptauja norādīja, ka
vismaz 50% latviski runājošie sabiedrības pārstāvji ir redzējuši vismaz vienu no simtgades filmām, kamēr cittautiešu vidū šīs filmas ir redzējuši aptuveni 15% iedzīvotāju.
Šajā simtgades filmu programmā tika dublētas filmas un tika vērsti centieni sasniegt lielāku auditorijas ieinteresētību skatīties šīs filmas. Runājot par to, kāpēc cittautieši neskatās mūsu filmas… Iespējams, viņi neredz sevi šajos stāstos, tematikās un neredz vēlmi skatīties šādas filmas, kamēr kultūras politika cenšas stiprināt šo nacionālās identitātes un pašapziņas sajūtu noteiktai sabiedrības daļai. Runa nav tikai par etnisko, bet to, cik iekļaujoši mēs esam un kā mēs to parādām kultūras vidē.
Latvijas akadēmiskā pētniecība un mijiedarbība ar valsts iestādēm
Kas, tavuprāt, ir tas, kā Latvijas akadēmiskajā vidū pietrūkst, tieši domājot šajā kultūras pētniecības laukā? Vai valstij izdodas sasniegt šos izvirzītos mērķus, piemēram, caur kultūru veicināt nacionālo apziņu, par kuru tu stāstīji? Vai, tavuprāt, pētījumu novērojumi tiek ņemti vērā? Kas veicina šo nacionālo apziņu? Vai šo rakursu iespējams mūsdienīgi mainīt?
Uzreiz prātā nāk doma par to, ka valstī pastāv smagnēja birokrātija.
Ir grūti saņemt finansējumu pētījumiem, tie tiek uzmācīgi pārbaudīti. Ir ļoti vājas tradīcijas, iestrādnes pētījumu izmantošanā valsts pārvaldē.
Es kā pētniece paņemu daļu atbildības sev un ar savām idejām cenšos dalīties tālāk, meklēt papildu resursus un veicināt tālāku komunikāciju ar sabiedrību. Atbildība nāk no abām pusēm – pētnieka un valsts institūcijām. Šeit, protams, var runāt par to, ka būtu jāveido institūcija, kas tieši darbotos kā komunikācijas tilts starp pētniekiem un valsts pārvaldi.
Es uzskatu, ka lielu lomu spēlē augstākā izglītība, jo tieši studijas veido mūsu nākamos līderus un vadītājus. Augstākās izglītības kvalitāte ir ļoti svarīga, un svarīgi ir, ka studentiem ir iespējas mācīties pie labiem pasniedzējiem, mācīties kārtīgi un spēja iegūt finansējumu, lai mācību laiks nebūtu jāapvieno ar pilnas slodzes darbu. Studentiem ir laiks aizskriet uz semināru, bet darba dēļ tie nevar iepazīties ar literatūru un pilnvērtīgi iegūt sev jaunas zināšanas.
Latvijā tas ir ļoti normalizēts, ka studentam studiju gadi ir jāapvieno ar darbu, un tas nav pareizi.
Studentam būtu jāuztraucas par mācībām, nevis pārtikas iegādes cenām un spēju apmaksāt dzīvošanu.
Socioloģijas, antropoloģijas uzdevums ir atklātos iespaidus, prakses un stāstus nogādāt tālāk plašākai sabiedrībai, lai mēs varam virzīties tālāk un izveidot mūsdienīgu vidi visiem.
