Pārzāģēts Upīts – māksla vai «puscilvēks»?

Upīša skulptūra pie Kongresu nama ir mākslinieciski augstvērtīga

"Noslīdēja pārsegs, un klātesošie ieraudzīja piecus metrus augsto bronzā lieto rakstnieka tēlu. Dziļi simboliski ir tas, ka tieši pirms lielajiem un gaišajiem svētkiem – PSRS nodibināšanas 60. gadadienas – Rīgā svinīgi atklāj pieminekli izcilajam latviešu rakstniekam," ar identiskiem teikumiem un fotogrāfijām Andreja Upīša pieminekļa svinīgo atklāšanu 1982. gada 3. decembrī apraksta tā laika ietekmīgākie laikraksti Latvijā "Cīņa" un "Padomju Jaunatne". Tēlnieks Alberts Terpilovskis kopā ar arhitektu Gunāru Asari pie Upīša skulptūras strādāja sešus gadus. Mākslinieks toreiz intervijās atzina, ka darbs ir sarežģīts, tā mērķis – radīt sajūtu, ka "rakstnieks izgājis pastaigā un pārdomās apstājies savas zaļās zemes vidū."

Andreja Upīša memoriālā muzeja vecākais pētnieks Arnis Koroševskis neslēpj, ka vienmēr uz šo pieminekli distancēti lūkojies: "Tas atbilst tā saucamajam padomju skarbajam stilam. Ne velti jau tajos laikos ir arī daudz anekdošu par to, ka šie pieminekļi ir tik ļoti līdzīgi veidoti personībām, ka tur atliktu tikai noskrūvēt galvu un uzskrūvēt citu personību virsū un būtu tas pats.

Un, arī vēsturiski skatoties, šis piemineklis tika uzbūvēts pie Kongresu nama ne jau Andrejam Upītim kā rakstniekam, bet kā politiskai figūrai."

Taču paviršību tēlniekam Albertam Terpilovskim neviens nepārmet, LMA Glezniecības katedras vadītājs Kristians Brekte uzskata, ka piemineklis ir mākslinieciski augstvērtīgs: "Citi, kas varbūt nezina par Upīti, domā, ka tas ir kaut kāds virinātājs – nu ar to plašķi viņš tur tāds stāv. Bet viņam ir vērtība!"

Drulle grib pārzāģēt Upīša skulptūru, lai glābtu no atkritumu izgāztuves

Tas, ka "Zaļās zemes" autora pastaiga pie Kongresu nama pēc 42 gadiem varētu būt galā, bija skaidrs drīz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad Publiskās atmiņas centrs iekļāva rakstnieka un padomju režīma koloboranta pieminekli to skulptūru sarakstā, kurām no galvaspilsētas vides jāpazūd. Vēl pirms pusotra gada muzeju ļaudis un literāti vērsās pie domes ar aicinājumu nedemontēt Upīša pieminekli, kā to paredzēja Pieminekļu padomes balsojums. Bet pagājušajā nedēļā dome gāja vēl vienu soli tālāk un atbalstīja Rīgas domes neatkarīgā deputāta un tēlnieka Ivara Drulles ideju sadalīt pieminekli uz pusēm. Tēlnieks stāsta, ka ideja viņam radās no karikatūras "Latvijas Avīzē", kur kaismīgā strīdā, ko iesākt, ideja bija plēst uz pusēm:

"Simboliski es sapratu, ka viņam ir tās divas daļas – labais Upīts un sliktais Upīts – un viņas ir nesavienojamas, un tad es tā simboliski viņas atdalu, tās nesavienojamās lietas, jo viņas nevar kopā pastāvēt.

Tā ir viena lieta. Otra lieta ir tas, ka tajā brīdī, kad pieminekli noceļ un aizved uz atkritumiem, viņš ir miris, viņš neeksistē, viņš pārstāj būt. Un manā redzējumā tā bija iespēja viņam iedot dzīvību, iedot kaut kādu tādu mūsdienīgu un laikmetīgu, arī tādu asu skatījumu un viņu nenogalināt."

Pēc pusotra gada Ivaram Drullem rokās ir gan domes lēmums, gan Alberta Terpilovska darbu autortiesību turētājas, bijušās Kultūras ministres Kārinas Pētersones piekrišana Upīša skulptūru sadalīt. "Šis ir tas posms, kad mēs pārvērtējam mūsu mantojumu un nevis atkal taisām jaunus karavadoņus uz jauniem pjedestāliem, bet mēs vienkārši pārskatām to esošo, kas mums ir, un, ja ir iespējams to kaut kā kvalitatīvi un interesanti dot nākamajām paaudzēm, tad tas ir, es domāju, jādara," ir pārliecināts Ivars Drulle.

Pārveidot cita mākslinieka veikumu ir ētikas jautājums

Tomēr sabiedrībā ne tuvu nav vienprātības par Andreja Upīša skulptūras sadalīšanu. Atbalstītāju pusē ir Andreja Upīša memoriālā muzeja vecākais pētnieks Arnis Koroševskis: "Es to uztveru kā mazāko ļaunumu šajā situācijā. Jo, ja mēs pilnībā atsakāmies no Andreja Upīša, tad ir skaidrs, ka tas atstās smagu triecienu arī uz veidu, kā viņš vispār tiek uzlūkots kā rakstnieks. Bet, ja šāds piemineklis tomēr tiek saglabāts pilsētvidē un šādā pārveidotā formā, kā to ir iecerējis tēlnieks Drulle, manuprāt, tas rada iespējas tālākām diskusijām patiešām par šīs personības dualitāti."

Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas asociētais profesors Artis Svece saprot Drulles ideju, bet to pilnībā nespēj atbalstīt: "Es varu saprast arī to vēstījumu, kāds tas ir, – tad mēs šo cilvēku, kas ir pats dzīvojis dažādos režīmos un izdzīvojis dažādos režīmos, mēs parādām viņa sarežģīto dabu. Bet es teiktu, ka tas ir tomēr mākslas darbs, ko cits kolēģis, cits skulptors kaut kad ir iztēlojies, radījis, droši vien ne jau vienkārši joka pēc ir par to domājis.

Tajā ir kaut kas, man liekas, tāds vardarbīgs šajā žestā."

Tieši otra mākslinieka veikuma pārveidošanā mākslas zinātniece Astrīda Rogule redz lielāko ētisko problēmu: "Mēs iejaucamies ne tikai tādā vēstures izpratnes didaktiskā veidā, ka, lūk, skatieties, kāds viņš ir bijis. Bet mēs esam nonākuši tiktāl, ka mēs jau iejaucamies mākslinieka autordarbā. Un tas nu gan ir jāpārvērtē. Es nezinu, vai mēs Mocartam varētu kaut ko izmest ārā un ielikt vietā, un pateikt, ka tas ir konceptuāli svarīgs šinī laikā."

Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs Kristians Brekte netic, ka kāds mākslinieks šadu attieksmi pret savu darbu atbalstītu: "Vai es gribētu, ka kādu no maniem darbiem, teiksim, kad es būšu beigts, citā saulē, ka viņu tur kaut kā graizītu – nu diez vai." Tomēr tēlnieks Ivars Drulle tic, ka Upīša skulptūras gadījumā viņš to var darīt: "Ja tiešām autortiesību turētāja ar kvalitatīvu pamatojumu saka – jā... Kārina Pētersone, viņa pazina tēlnieku Terpilovski personīgi, ļoti labi pazina, un viņas ieskatā viņa tā arī ir teikusi: "Manuprāt, Terpilovskis nebūtu iebildis." Tas jau kaut kā arī man pašam ļauj justies tā mierīgāk."

Vai pārzāģēta skulptūra var papildināt "puscilvēku" sarakstu?

Tēlnieki reti kad ķeras klāt savu priekšgājēju veikumam. Tā vairāk ir arhitektu ikdiena, kuri dod jaunu elpu vecām ēkām, kā tas notiek arī Kongresu nama gadījumā. Arhitekts Austris Mailītis telefonsarunā ar "Kultūršoku" atzina, ka, piedaloties Rīgas Filharmonijas metu konkursā, ne brīdi nav bijis jādomā, ko iesākt ar Upīša skulptūru, jo jau konkursa nolikumā bija paredzēts, ka piemineklis tiks demontēts.

Komiksi un karikatūras

Arnolda Švarcenegera muskuļu spēks puscilvēka radīšanai no Upīša, visticamāk, Ivaram Drullem nebūs vajadzīgs. Tēlnieks ir pārliecināts, ka ar šo uzdevumu ātri tiks galā: "Nu, viņš ir plāns kā olas čaumala, pavisam plāniņš, varbūt kādus divus centimetrus biezs. Tas pārzāģēšanas fakts – tehniski tā ir lielā ripa, un, man liekas, tas ir tiešām dienas darbs."

Leļļu teātra izrādes "Puscilvēki" dramaturģe Linda Rudene daudz domājusi par jēdzienu puscilvēki. Viņas gadījumā puscilvēki bija latviešu folklorā atrodamie lietuvēni, sumpurņi un vadātāji: "Tas nav oficiāls folkloras termins, bet tas vārds bija mums izdevīgs. Tas priedēklis "pus" ir cilvēka statusa devalvēšana, jo mēs atņemam kaut ko. Bet mūsu gadījumā tas bija par šo radījumu dabu, spēju pielāgoties. Droši vien viņos ir kaut kas cilvēcisks, jo tie mūsu folkloras briesmoņi nav vienmēr viennozīmīgi ļauni." Tomēr autore savus puscilvēku varoņus negrib attiecināt uz sadalītu Andreja Upīša skulptūru, kas viņai šķiet asprātīgs risinājums:

"Neviens jau nedomā, ka mēs tagad zāģējam Andreju Upīti, mēs zāģējam viņa simbolisko nozīmi. Es arī domāju, ka pie pieminekļiem reti kāds nāk tieši kā pie tās personas. Pats piemineklis jau pēc būtības ir puscilvēks."

Tomēr Kristans Brekte aicina Ivaru Drulli apdomāties un nepalikt Švarcenegera filmas "Skrienošais cilvēks" līmenī, kurā amerikāņu aktiera atveidotais varonis pārzāģē savu pretinieku: "Latviešiem tomēr vajag kustināt savu smadzeni un būt radošākiem. Man liekas, radošums neizpaužas tajā, ka mēs pārzāģējam. Nu tad mēs varam arī teikt "Andrejs Upīts lec kā krupīts" – tad izkausējam to bronzu, salejam krupjus un saliekam Grīziņkalnā krupjus."

Vēsturi nevar mainīt 

Mākslas zinātniece Astrīda Rogule atzīst, ka pēc būtības vēstures skaidrošana jeb attīrīšana, radot jaunu ideoloģisko mākslu, ir bīstams ceļš: "Viss plūst, viss mainās. Cukurs bija baltā nāve – viduslaikos cukurs bija tas, ko aptiekā izrakstīja. Upīts ir kolaboracionists un vēl pie tam ideoloģiski nepareizs, bet pēkšņi atklāsies, ka, lūk, viņa sacerējumi ir ģeniāli – un viņi ir, "Spartaks" kaut vai, piemēram, ir brīnišķīga luga un spoža luga. Un pēkšņi kāds angļu tulkotājs ir iztulkojis viņu tik spoži un tagad kā Stopards tiek uzvests pa visu pasauli. Nu un ko mēs tad teiksim? Ko mēs tad teiksim? Atkal līmēsim kopā?" Filozofs Artis Svece norāda, ka Rīgas domes vietā nesteigtos aizvākt visu, kas liecina par režīmu, kas raisa negatīvās atmiņas: "Ar zināmām aizdomām skatos uz pēdējā laika tendenci iztīrīt Rīgu no visām kaut vai padomju mantojuma paliekām. Ar domu, es pat nezinu, tā kā izstumt šo laiku no apziņas, noliegt, jo skaidrs, ka mēs nekādā pagātnē nevaram tādā veidā atgriezties, mēs nevaram radīt Rīgu, kāda tā bija pirms padomju laika, un arī jautājums, vai mēs tādu gribētu."

Andreja Upīša memoriālā muzeja vecākais pētnieks Arnis Koroševskis piesauc psihoģiju un noliegumu: "Vēlme aizmirst ir atbildes reakcija uz kaut kādu traumatisku pārdzīvojumu. Un, no vienas puses, cilvēciski to var saprast, bet, teiksim, man kā literatūras vēstures pētniekam tā liekas liela kļūda, jo vēsturi jau mēs pārveidot nevaram. Par to tieši otrādi – ir vairāk jārunā, vairāk jāpēta." Mākslas zinātniece Astrīda Rogule visu kareivīgo enerģiju aicina tērēt citiem mērķiem:

"Šajos ģeopolitiskajos šajos apstākļos labāk palīdzam Ukrainai – sūtām dronus, vācam naudu, adām zeķes, bet nenovācam pieminekļus! Tāda ir atbilde!"

Jāveido atsevišķa mākslas telpa vairs nevajadzīgajiem vides objektiem 

To, ka šim laikmetam neatbilstošās skulptūras kā padomju laiku mācībstunda jaunākajai paaudzei ir kaut kur jāsaglabā, atzīst visi "Kultūršoka" aptaujātie profesionāļi. Mākslinieks Kristians Brekte aicina ierīkot speciālu parku, kā tas ir noticis Lietuvā: "Tur var dabūt situāciju, ka tomēr cilvēki ir spiesti nebraukt uz lielveikalu, bet pastaigāties brīvā dabā, iegūt arī kaut kādu informāciju par cilvēkiem, par kuriem varbūt ļoti liela daļa nezina neko. "Liepājas metalurga" teritorija ir milzīga, milzīgs plašums. Uztaisiet tur visu to pieminekļu, plākšņu ekspozīciju, un pie jums brauks tūristi arī pēc 2027. gada."

Speciāla parka izveidi atbalsta arī mākslas zinātniece Astrīda Rogule: "Tā būtu tāda pastaigu vieta, un tur arī varētu, piedodiet man, aizvest bērnus un pamācīt vēsturi – kā tad tur īsti ir bijis, kuri tad ir bijuši tie varoņi, kuri ir bijuši antivaroņi un kā tas viss ir noticis."

Iespēja šādā parkā atrasties arī nesadalītam Andrejam Upītim ir ļoti maza. Pārveidotajai skulptūrai tēlnieks Ivars Drulle noskatījis vietu Grīziņkalnā: "Tur augšā ir tāds liels bruģēts laukums, kurā nav vispār nekā. Tāds nesaprotams [laukums], tur citplanētiešu kuģi var nosēsties vai kaut kas tamlīdzīgs. Tur suņi staigā un brīnās."

Kristians Brekte tomēr aicina Ivaru Drulli un Rīgas domi vēl apdomāties: "Mēs vienkārši izslēdzam kaut kādu laiku, no kā mēs tagadējā kontekstā tik ļoti gribam tikt vaļā, bet man liekas, ka tas ir tomēr jādara tā normāli. Pēc 20, 50 vai 100 gadiem, ja zeme vēl pastāvēs, tad cilvēki būs pateicīgi tiem cilvēkiem, kas ir bijuši simts gadus atpakaļ vai, velns viņu zina, cik gadus atpakaļ, bet viņi sapratīs, ka tomēr tie cilvēki tad domāja ar galvu… Jo saglabāja."