"Valis" ir jauns raidieraksts, kas veltīts sarunām par latviešu valodu un tās apdraudējumu. To vada žurnāliste Eva Johansone, kura norāda: "Latviešu valoda ir viens no vaļiem, uz kura balstās mūsu identitāte, – tā ir sargājama, liela, skaista un reizēm arī navigējama daudzo ietekmju ūdeņos."
Pirmajā sērijā par lasītprasmi, tās trūkumu un lasītprieka rašanos stāsta bagātīgi apbalvotā bērnu literatūras rakstniece Luīze Pastore, uzsverot, ka tieši pieaugušie ietekmē bērnus ar savu piemēru, visiem derētu mācīties garlaikoties, bet skolās trūkst uzsvara uz būtiskāko. Šajā publikācijā pieejama pirmā sērija teksta formātā.
PIETURAS PUNKTI:
- Lasītprasmes mazināšanās skolās novērojama empīriski, bērniem rodas arvien lielākas grūtības uztvert tekstus, kas agrāk bijis pa spēkam.
- Šo procesu ietekmē digitālā informācijas aprite, populārais īso video formāts.
- Pieaugušie bērniem rāda piemēru, arvien biežāk brīvbrīžos sniedzoties pēc telefona, nevis grāmatas.
- Problēmas skolās – uzsvars uz vielas apguvi un programmas izpildi, trūkst mācību caur spēlēm, kustību, rotaļību.
- Pastore rosina nodarbināt lasītprasmes pedagogus, nevis likt uzsvaru uz grāmatu analīzi, ieviest lasīšanas stundas priekam, sekot Igaunijas piemēram – investēt kvalitatīvās ābecēs, strādāt ar grāmatu prestižu sabiedrības līmenī.
- Luīzes Pastores nedēļas vārds – "atsvabināt".
Ienāc "LSMnīcā"!
Raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Valis" žurnāliste Eva Johansone kopā ar zinošiem sarunu biedriem mēģina uzzināt vairāk par mūsu valodu.
"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.
Eva Johansone: Kopš mazotnes mani aizrāvusi latviešu valoda un tās mainība – visspilgtāk tas izpaudās brīdī, kad iemācījos lasīt un pavērās jauna vārdu un nozīmju pasaule, ko turpinu iepazīt vēl arvien. Ziņās lasām, ka pēdējo gadu laikā dramatiski pasliktinājusies lasītprasme skolēnu vidū. Kādēļ tas noticis, kā to varētu mainīt, un kas galu galā vispār ir lasītprasme? Par to runāsim ar bērnu grāmatu rakstnieci Luīzi Pastori. Luīz, apbraukājot Latvijas skolas kā rakstniece, tu esi saskārusies ar lasītprasmes problēmām klātienē. Pastāsti, lūdzu, par šo pieredzi!
Luīze Pastore: Jā, pa skolām es braukāju, šķiet, 15 gadus – tiekoties ar skolēniem, ar lasītājiem un nelasītājiem, mēģinot iedvesmot bērnus paņemt to bubuli, to briesmīgo bubuli – grāmatu – rokās. Tāds parasti ir skolotāju uzstādījums mani uzaicinot – lai tikšanās būtu iedvesmojoša.
Šī pieredze man ir arī rādītājs par to, kāda bija bērnu lasītprasme un lasītprieks pirms 15 gadiem un kas noticis tagad, pēdējo gadu laikā. Es vienmēr uz skolām braucu ar sagatavotu lasīšanas programmu. Un vienu un to pašu programmu, kas man tagad jau ir kādus astoņus gadus, man nākas gadu no gada arvien vienkāršot. Nevis tāpēc, ka man patiktu primitivizēt savus sagatavotos tekstus, bet tāpēc, ka es redzu, – bērni vienkārši nesaprot tekstus, ko viņi ir izlasījuši. Viņi nevar izspēlēt manis sagatavoto spēli, jo viņi nesaprot izlasīto. Līdz ar to es varu pati redzēt, saskaitīt, izmērīt, ka lasītprasme ir ļoti kritusies.
Bet kas ir lasītprasme? Vaicāju komentāru vēl citam cilvēkam, kurš ikdienā satiek daudz bērnu un literatūras skolotāju – lasītprasmes veicināšanas iniciatīvas "Ziedoņa klase" vadītājai Elizabetei Pavlovskai. Lūk, ko saka Elizabete:
Elizabete Pavlovska: Manuprāt, ir ļoti svarīgi paturēt prātā, ka lasītprasme nav tikai tiešā veidā saistīta ar literatūru un grāmatu lasīšanu. Lasītprasme ir tā prasme, kas mums noder matemātikas teksta uzdevumos, ķīmijas, laboratorijas darbos, vēl daudz un dažādos skolu priekšmetos, gan vispār – ikdienas procesos. To noteikti ietekmē literatūras un grāmatu lasīšanas patēriņš, bet jāatceras, ka to ietekmē arī lielais informācijas daudzums, ar ko mēs ikdienā saskaramies. Mēs daudz koncentrētākā veidā varam noskaidrot to, ko, iespējams, pirms kāda laika mēs būtu lasījuši daudz garākā apjomā – [aktuāls ir] īsais video formāts. Mēs iegūstam galveno informāciju daudz īsākā, koncentrētākā laikā, un mēs iegūstam daudz vairāk informācijas. Tāpēc reizēm mums pietrūkst resursu, lai vienkārši apsēstos un lasītu sarunas, intervijas, daiļliteratūru.
Kā tev šķiet, Luīz, kādēļ mēs esam nonākuši šajā situācijā? Elizabete minēja to, ka varbūt ir "pārāk daudz visa", bet kādas ir tavas domas?
Jā, es sliecos Elizabetei piekrist. Šī nepacietība ir ļoti raksturīga tieši mums, pieaugušajiem. Sāksim ar sevi.
Daudziem droši vien jau ir apnikusi mana uzmākšanās ar to, ka vajadzētu iemācīties garlaikoties. Mēs neesam pietiekami pacietīgi, lai "darītu neko", lai iemācītu sev, ka sabiedriskajā transportā mēs varētu lūkoties ārā pa logu vai nodoties vērojumam – vērot cilvēkus, vērot ainavas, sastapties ar citu cilvēku acu skatieniem, lasīt šos cilvēkus, lasīt savas domas, paskatīties, kas notiek, kad mēs ļaujam tam vienkārši plūst. Un, ja mēs, pieaugušie, rādām piemēru, ka mūsu rociņa sabiedriskajā transportā, ārsta uzgaidāmajā telpā vai lidmašīnā vienmēr pastiepsies, pirmkārt, pēc tā telefona, nevis, piemēram, pēc grāmatas, tad mēs nevaram neko citu prasīt no bērna. Bērniem nav tāda piemēra, ka mēs, pieaugušie, mācētu darīt neko un spētu koncentrēties uz neko. Bet man liekas, ka tas ir sākums, vērojums ir labs sākums, lai vispār veidotos lasītprasme. Jo ar mazu bērnu, kamēr viņam vēl rociņā nav iebāzts telefons, mēs kopā ejam pastaigāties, kopā vērojam dabu, arhitektūru, vērojam mašīnu ritmu, pasauli, un tā ir daļa no lasītprasmes. Vērojums ir daļa no lasītprasmes. Pirmie burti, kas parādās bērnam, teiksim, ir veikalu uzrakstos, vai ne? Viņš sāk veidot kaut kādas sakarības. Vizuālā uztvere arī ir daļa no lasītprasmes. Un radošā domāšana arī ir daļa no tās.
Protams, mūsu uzmanību nomāc nepārtrauktie pīkstieni un zvani, un vibrācijas no telefoniem. Tā ir viena lieta, es tā pieļauju. Otra lieta – mēs, iespējams, neesam pamanījuši, ka ar bērniem šobrīd būtu jāstrādā atšķirīgā veidā, nekā mēs to darījām vēl varbūt pirms pieciem gadiem.
Mēs nevaram noliegt, ka bērnu uzmanība ir mainījusies, viņi spēj koncentrēties īsāku laika periodu, viņi mācās savādāk.
Mēs to vairs nevaram noliegt, mums ir jāpielāgojas šai jaunajai situācijai un jāspēj rast risinājumu, kā mācīties savādāk, kā mācīt lasīt savādāk. Tas, ko rāda mana privātā pieredze, braucot pa skolām, – es redzu, cik ļoti bērniem patīk mācīties rotaļājoties. It sevišķi pirmajās klasītēs, kur bērni ir tikko iznākuši no bērnudārza, kur ir pierasts rotaļāties un pasauli apgūt spēles veidā, bet te piepeši viņam liek sēdēt pa 40 minūtēm vismaz piecas stundas mācību stundas dienā. Arī vēlākās klasēs piedāvājot bērnam kaut ko apgūt ar kustību palīdzību, viņš ir pārsteigts, ka arī tā var mācīties. Bērniem, sevišķi zēniem (tā tomēr rāda pieredze) ļoti patīk, ja dod kādu kustīgu uzdevumu, kurā ir, teiksim, lasītprasmes elementi – viņš ar prieku skraidīs pa telpu un meklēs tos tekstus, un gribēs izlasīt pirmais, jo viņam iekšā ir sāncensības gars, kas strādā kā motivators. Kustības un rotaļas, nevis tik daudz sēdoša un statiska darba, jo tas, manuprāt, šobrīd ļoti traucē. Tajā pašā laikā es gribu uzteikt ļoti daudzus pedagogus, kas to saprot un mēģina būt ļoti radoši metodēs, kā mācīt lasīt, un tas tiešām strādā. Strādā privātas skolotāju iniciatīvas, nevis sistēma. Un tas mirdzums bērnu acīs, kad viņi apgūst kaut ko jaunu, bet it kā rotaļājoties, it kā nemaz nemācoties – tas tiešām ir cits līmenis, kā mācīties.
Ja es tev palūgtu pasapņot – kādas trīs izmaiņas tu veiktu saistībā ar lasītprasmi? Vai nu skolu līmenī vai valstiski?
Nu, ja ir jāsapņo, tad sapņosim valstiski. Es saredzu, ka 30 bērnu klasē vienam pedagogam nav iespējams kvalitatīvi iemācīt vienlīdz labi lasīt visiem. Tas ir tas, ko es saredzu kā cilvēks no malas, kam nav nekādas pedagoģiskās izglītības. Es atbraucu ciemos, un es redzu, ka pirmajās trīs klasītēs, kad bērniem būtu tikai un vienīgi jāmācās lasīt, jāapgūst lasītprasmes pamati – es nerunāju par literāriem tekstiem, bet vienkārši prasmi lasīt dažādus tekstus, arī matemātikas un dabaszinību uzdevumus, lai gūtu izpratni, nevis labu atzīmi –, izglītības sistēmā nav šāda uzsvara, jo skolotāji un bērni steidz apgūt vielu. Programma ir tāds kā vāveres ritenis, visi ir noskrējušies, bet īstenībā tikai pieskārušies tēmām bez dziļākas izpratnes.
Ja man ir ļauts sapņot, es gribētu, lai būtu atsevišķs lasītprasmes pedagogs, nevis latviešu valodas un literatūras skolotājs, kas ar dažādām interesantām, radošām, rotaļīgām metodēm pirmās trīs klasītēs mācītu bērniem lasīt.
Pēc tam jau varētu strādāt ar lasītprasmes noturību un attīstību.
Tā būtu viena daļa, bet otra daļa ir lasītprieks. Lūk, tas ir tas, ar ko es nodarbojos skolā.
Un diemžēl man kā rakstniecei īstenībā sāp sirds, kad es uzzinu, ka mana grāmata jau ir ielikta skolu programmā.
Kad es uzzinu, ka skolā analizē manu grāmatu, es drusciņ novīstu, jo tajā procesā nav nekā priecīga. Iedomājies… Eva, kāpēc tu lasi grāmatas?
Man varbūt patīk mazliet aizbēgt no realitātes. Man patīk ienirt Ronjas pasaulē, ceļot laikā un telpā. Patīk saprast dažādu protagonistu dzīvesstāstus, iemājot viņu neparastajās vidēs. Es domāju, ka tur ir ļoti daudz dažādu aspektu. Un vēl viens ļoti pragmatisks iemesls, kādēļ man patīk lasīt, – man ļoti patīk izkopt valodu. Kā cilvēkam, kurš ikdienā runā publiski, man ir svarīgs vārdu krājums. Arī tavas grāmatas lasot bērniem, es iegūstu daudz dažādu skaistu vārdu, vārdu saspēļu, ko pēc tam es varu izmantot darbā.
Lasiet kopā ar bērnu un iesūtiet savu grāmatas apskatu
Lasītprieks ir lipīgs, tāpēc vairojam to, lasot kopā! Izlasiet grāmatu kopā ar bērnu un pastāstiet par to LSM.lv, mēs publicēsim jūsu grāmatas apskatu.
Kas jādara?
1. Kopā ar bērnu jāizlasa jebkura grāmata;
2. Pēc grāmatas izlasīšanas jāparunājas un kopā jāatbild uz jautājumiem:
- Vai tu gribētu draudzēties ar grāmatas varoņiem? Vai tavā dzīvē ir līdzīgi gadījumi, kādi aprakstīti grāmatā? Vai tu grāmatas varoņa vai varoņu vietā būtu rīkojies līdzīgi?
- Kam tu ieteiktu šo grāmatu lasīt un kāpēc tieši šiem cilvēkiem?
- Ko tu gribētu pavaicāt grāmatas autoram?
3. No šīs sarunas lai top grāmatas apskats visdažādākajās formās – īss raksts, vēstule grāmatas autoram, sarunas pieraksts, dzejolis, zīmējums, “TikTok” video vai kas cits, kas ienāk prātā;
4. Atsūtiet izveidoto apskatu uz [email protected] kopā ar apskatītās grāmatas fotogrāfiju (vēlams, lai fotogrāfija būtu horizontāla). Ja esat ar mieru nelielai publicitātei, nofotografējieties kopā ar grāmatu, ko publicēsim portālā LSM.lv.
Paldies, lieliski! Redzi, tad, kad tu sāki to stāstīt, es redzēju to mirdzumu tavās acīs. Tu lasi tāpēc, ka tu gribi gūt emocijas. Tu gribi kaut kur nokļūt, un tas tevī raisa emocijas. Tu gribi prieka sajūtu vai vienkārši izdzīvot citas emocijas, kas tev varbūt nav pazīstamas; empātiski iejusties. Un tad vēl ir tas bonuss, ka mēs izkopjam valodu, mēs paplašinām savu fantāziju, vai ne? Nu, bērni jau nav savādāki.
Kad viņš lasa grāmatu, viņš to nelasa tāpēc, ka: "Mammīt, es šovakar lasīšu grāmatu, lai bagātinātu savu vārdu krājumu!" Nu nē. Viņš lasa tāpēc, ka grib gūt kaut kādas emocijas.
Viņam kaut kā varbūt dzīvē pietrūkst. Viņš mēģina kaut ko risināt – tāpat kā mēs visi. Grāmata ir vieta, kur smelties.
Lūk, un tad, kad skolā iedod Luīzes Pastores grāmatu, lai analizētu – tur nav nekā priecīga, jo pēc tam grāmata bērniem ir jākomentē. Teiksim, arī man pašai brīdis, kad es izlasu kādu kolosālu, ģeniālu grāmatu, zinot, ka man par to būs kādam jāreflektē, rada ārprātīgu stresu. Un man tā grāmata momentāli patiks par kripatiņu mazāk, ja es izjutīšu lielu stresu lasot un domājot, ko es par to varu pateikt, lai izklausītos gudra. Visu laiku domājot par to, ka grāmatā noteikti ir apslēpts kaut kas, ko es nezinu. (Un tad rakstnieks pats tikai pēc tam uzzina, ka viņa grāmatā īstenībā ir bijis apslēpts ļoti daudz visādu domu.)
Grāmatas komentēšana, uzstādījums, ka komentārs ir svarīgāks par pašu grāmatu un intīmo lasīšanas prieku, – tas man šķiet absolūti lieki.
Es gribētu, lai visās skolās būtu tā, kā ir dažās no Latvijas skolām, kur ir lasīšanas stunda priekam.
Teiksim, no 8.30 līdz 9.00 rītā bērnam skolā ir jāierodas ar sevis izvēlētu grāmatu. Varbūt viņi kopā ar skolotāju ir gājuši uz bibliotēku – un iepazinušies, ka vispār eksistē tāda bibliotēka –, bet bērns pats ir domājis par to, kā atrast grāmatu, kas patiks viņam, nevis skolotājai. Jo jālasa jau ir tieši tas, ko gribas lasīt! Mācījušies ar bibliotekāri sarunāties par to, kādu grāmatu grib atrast… Un tad pusstundu no rīta pie sevis lasījuši bez vajadzības skolotājai stāstīt par to, ka galvenais varonis rīkojās tā un šitā, no grāmatas kopumā var mācīties to un to... Tā vietā bērns gūst privātu, intīmu piepildījumu, veido privātas attiecības ar grāmatu. Tā ir viena lieta, ko vajadzētu ieviest – tas acīmredzami attīsta viņu lasītprasmi. Es esmu novērojusi, ka skolās, kurās ir šāda prakse, bērni lasa daudz labāk un raitāk.
Un trešā lieta, kas būtu manas burvju nūjiņas galā, ir sapnis par sabiedrību, kurā grāmata kā objekts atkal ir vērtība. Būtu brīnišķīgi, ja mums būtu līdzīgi kā Igaunijā, kur, uzsākot pirmo klasi, katrs bērns tiek pie savas pirmās īpašās tā gada ābeces, kuru pamatīgi un nesteidzīgi ir veidojusi komanda, teiksim, tobrīd svarīgs rakstnieks un ilustrators. Tā būtu ļoti pārdomāta, rūpīga, ļoti pedagoģiska, bet vienlīdz mākslinieciski augstvērtīga grāmata, ar kuru visi tā gada pirmklasnieki nofotografētos, un pēc tam, salidojumos satiekoties, viņi nāktu ar savām pirmajām ābecēm, jo "mēs esam šī ābeces izlaiduma gada bērni, mūs vieno šī ābecīte". Tā būtu tāda tradīcijas radīšana, kurā mēs uzreiz pamatos arī ieliktu, ka grāmata – tā ir vērtība mūsu sabiedrībā.
Tev pašai ir divi mazi bērni. Kā tu veicini lasītprasmi ģimenē?
Es pieļauju, ka es veicinu lasītprieku, jo es sevišķi nenodarbojos ar lasītprasmes veicināšanu. Es redzu, ka strādā mans prieks, tas, cik ļoti man pašai patīk grāmatas. Bērni redz mani lasām ikdienā, un es lasu viņiem priekšā neatkarīgi no viņu vecuma, neatkarīgi no tā, ka mana meita jau patstāvīgi varētu izlasīt visu, ko vien vēlētos, un es turpināšu viņai lasīt priekšā, cik ilgi vien spēšu. Ne tikai emocionālās saiknes dēļ, bet lai tiešām parādītu to, ka tas ir vērtīgi un svarīgi. Un šī tradīcija lasīt mājās viņiem ir parādījusi, cik tie burti, kas ir grāmatā, tomēr ir būtiski. Vienam no maniem bērniem šobrīd ir pieci gadi, un viņš arī jau lasa visai raiti, jo viņš apzinās – ja reiz mūsu ģimenei tas ir tik svarīgi, tajā visā tiešām ir kaut kas svarīgs. Un vēl viena lieta – atkal atgriežoties pie garlaicības. Es ļauju saviem bērniem ļoti nogarlaikoties, cik vien ir iespējams. Jā, mani bērni nezina, kas ir planšete, telefons un "TikTok", viņi neprot paši sev multenītes uzlikt, jo garos pārbraucienos mēs skatāmies ārā pa logu un pļāpājam, bet, kad vairs nevar izturēt, tad lasām grāmatas, lai pēc tam atkal skatītos pa logu un pļāpātu.
Vai tu atceries savu pirmo izlasīto grāmatu?
To nav iespējams atcerēties, ja tu esi uzaudzis lasošā ģimenē. Tas ir tāpat kā pajautāt: vai tu atceries savu pirmo siermaizīti? Vai tu atceries pirmo reizi, kad uzleca saule? Tas ir tik dabiski, ka tu lasi tās grāmatas. Es atceros pirmās reizes, kad es centos izprast maģiskos burtus un man nesanāca, un es jutos ļoti vīlusies, ka es nevaru atslēgt to maģisko pasauli. Es atceros pirmās reizes, kad šķirstīju un pētīju ilustrācijas, veidoju savus stāstus, neprotot lasīt, mēģināju iztēloties, kas grāmatās ir, un lasīju tās ar ilustrāciju palīdzību. Bet es atceros pirmo grāmatu, par ko es teicu mammai: "Mammu, es esmu gatava īstai pieaugušo grāmatai." Man bija 8 gadi, viņa man iedeva "Straumēnus". Es brīnos, ka tas nenokāva manu lasītprieku, bet kā lauku bērnam tā grāmata manī atsaucās un atrada īsto vietu. Visi garie teikumi, dabas apraksti, ainavas – tas bija ļoti brīnišķīgi, un es biju gatava lasīt vēl un vēl, un vēl. Vēl ir grāmatas, kas atstājušas dzīvi izmainošu sajūtu – dzīve pirms šīs grāmatas un pēc tās. Tādu nav daudz, bet es domāju, ka mēs visu dzīvi lasām, lai atrastu tieši tādas satikšanās ar grāmatu. Mana draudzene Dace Krecere organizēja Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālu, un apjautāju novada bērnus – kāpēc viņiem patīk lasīt vai kāpēc viņiem tieši negribas lasīt. Proti, runa bija tieši par daiļliteratūru, un lielākais vairums bērnu atbildēja, ka nepatīk lasīt tamdēļ, ka tas ir garlaicīgi.
No tā nevajag baidīties. Tas nozīmē, ka bērns vienkārši vēl nav sastapies ar to grāmatu, pēc kuras nāk sapratne, ka ir iespējams satikties ar savu otro pusīti arī grāmatas pasaulē.
Paldies. Ja tev būtu jāizvēlas šīsnedēļas vārds, kāds tas būtu?
Es laikam ņemšu palīgā bērnus, ar kuriem es šonedēļ esmu sastapusies skolās, savās nodarbībās. Es viņiem rādu ilustrāciju un blakus nolieku trīs gana sarežģītus vārdus, kuri ir jāievij stāstījumā par šo ilustrāciju. Bērni nesaprata, ko nozīmē vārds "atsvabināt", mēs daudz runājām par šī vārda sinonīmiem, un viņiem atklājas pilnīgi jauna pasaule. Viņi tik ilgi muļļāja šo vārdu mutē un garšoja, un izbaudīja. "Atsvabināt, atsvabināt!" Tādi viņi izgāja no manas nodarbības – atsvabināti. Tāpēc vārds būs "atsvabināt".
Raidieraksta "LSMnīca" cikls "Valis" tapis sadarbībā ar valodu tehnoloģiju uzņēmumu "Tilde".
Raidierakstu "LSMnīca" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido sabiedrisko mediju portāla LSM.lv redakcija.
