Ja mēs negribam runāt, neviens negrib mūsos klausīties. Saruna ar runas pedagoģi Zani Daudziņu

"Valis" ir raidieraksts, kas veltīts sarunām par latviešu valodu un tās apdraudējumu. To vada žurnāliste Eva Johansone, kura saka: "Latviešu valoda ir viens no vaļiem, uz kura balstās mūsu identitāte, – tā ir sargājama, liela, skaista un reizēm arī navigējama daudzo ietekmju ūdeņos."

Pēdējos gados Latvijā plaukst un zeļ apmācību programmas, kas veltītas publiskās runas apgūšanas mākslai. Sevis prezentēšanā un plašas auditorijas uzrunāšanā ļoti būtisku lomu ieņem laba un pareiza latviešu valoda. Kādus principus ievērot brīdī, kad jāuzrunā daudz cilvēku? Šajā raidieraksta sērijā Eva Johansone par to runā ar aktrisi, runas pedagoģi, mākslas zinātņu doktori, Latvijas Kultūras akadēmijas asociēto profesori Zani Daudziņu, kura regulāri vada publiskās runas seminārus daudzu un dažādu profesiju pārstāvjiem, kā arī vada praktiskās runas nodarbības Latvijas Radio un LTV darbiniekiem; tēmu komentē arī žurnālisti Jānis Geste un Valdis Melderis.

Šajā publikācijā raidieraksta trešā sērija pieejama teksta formātā.

Ienāc "LSMnīcā"!

Raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Valis" žurnāliste Eva Johansone kopā ar zinošiem sarunu biedriem mēģina uzzināt vairāk par mūsu valodu.

"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.

Eva Johansone: Sveika, Zane! Kas ir tās biežākās valodas kļūdas, ko tu saklausi publiskajās runās?

Zane Daudziņa: Tas, ko es pārsvarā dzirdu, kas man traucē, ir nespēja domu noformulēt bez liekām pauzēm un skaņām, bet jāteic, ka es no šīs problēmas pati tiku vaļā – un arī ne pilnīgi – tikai pirms kādiem septiņiem gadiem, kad es apzinātāk sāku sevī ieklausīties. Ja tas rūp, ja cilvēks vēlas atbrīvoties no liekām skaņām, tad pirmais, ko vajadzētu darīt, ir sevī ieklausīties, jo tikai tad tu sāc pamanīt, ka tu nevis sāc kaut ko sacīt, bet vienkārši aizpildi tukšumu ar kaut kādu "eeeeee" skaņu. Man ļoti bieži traucē tas, ka cilvēki neaizdomājas, kā tas vispār izklausās. Viņus tajā brīdī nodarbina savas idejas aiznešana līdzi dzirdīgām ausīm, bet neuztrauc tas, ka varbūt kāds cilvēks ir sakaitināts no tā toņa vien – no kaut kāda nazāla spiediena vai skrapstīgas balss. Cilvēki reizēm neaizdomājas par to, ka pārbagātajā piedāvājumā, ko piedāvā neskaitāmie radio un televīzijas kanāli, raidieraksti utt., ir iespējams mierīgi pārslēgt kanālu un doma vispār netiks sadzirdēta. Valodai, loģiski, ir milzīga nozīme tajā, vai mēs runātāju uztveram adekvāti vai ne, un mani šausmina un uztrauc valodas nabadzīgums, tas, cik ļoti tā kļūst plika, pliekana un pievazāta ar daždažādiem svešvārdiem tur, kur tas nebūtu vajadzīgs. Vārdu sakot, problēmu pietiek.

Bieži vien, vadot konferences, esmu pamanījusi, ka tie, kas uzstājas prezentācijās, kļūst arvien līdzīgāki. Var redzēt, ka viņi ir trenēti, gājuši uz runas nodarbībām, un šīs prezentācijas kļūst arvien vienādākas, zudis autentiskums, oriģinalitāte. Reizēm es domāju – kāda šķība nots, nepareizs vārds, kāda interesanta intonācija vai dialekts varētu būt tas, kas notur uzmanību publiskajā runā. Vai tu piekrīti, ka nevajag zaudēt un nopulēt valodu tik tālu, ka personība pazūd?

Es esmu pārsteigta un ļoti priecīga, ka tu burtiski lasi manas domas!

Nākot uz šo raidierakstu, es tieši par to domāju – lai kā mēs pievērstos valodas bagātībai kā tādam etalonam un nepieciešamai kvalitātei vai domātu par to, ka runa ir jāslīpē, jāpilnveido un jāattīsta iespējami labā, ideālā kondīcijā, pats svarīgākais ir tas, vai tu savā pašizpausmē esi patiess, vai tu paliec tu pats, vai tu nekļūsti par kāda klonu vai ēnu.

Ir kaut kādas vadlīnijas, kas ir svarīgas ziņu moderatoriem vai, piemēram, ļoti augstā valsts amatā , bet pat tad tevī nedrīkstētu zust tava personiskā, šarmantā būtība. Man liekas, ka mēs valodas vidē esam pelnījuši brīnišķīgus runas etalonus – tīru literāro latviešu valodu, tīru runu – cik nu tas iespējams, bet valodai ir jābūt sulīgai, dzīvai. Un, ja tajā ienāk kaut kādi negaidīti vārdi, kāpēc ne? Es esmu tikai par to.

Vai, tavuprāt, iespējams uztrenēt labu latviešu valodu? Kā?

Jā, tas ir iespējams. Nav izgudrots nekas labāks par grāmatu lasīšanu. Man liekas, ka daiļliteratūra ir vislabākais ceļš, kā mēs bagātinām savu vārdu krājumu un galu galā – kā mēs iemācāmies arī kaut kā krāsaināk un atšķirīgāk vērtēt dažādas parādības pasaulē, kur mēs vispār topam par personībām. Otra lieta, man liekas, ir pašrefleksija, un to es atklāju pandēmijas laikā. Ir svarīgi pašam spēt formulēt, ko tad tu īsti jūti, domā, kas notiek ap tevi un tevī. Dienasgrāmata ir labs rīks, kā sevi pašizpaust un vienlaikus pašam būt arī novērotājam, pamanīt, kādas izmaiņas tevī ir notikušas. Tad tu arī sāc redzēt, ja kādi vārdi uzbāzīgi atkārtojas, pamani stilistiskās neveiklības. Vārdu virpināšanas procesā, lai detalizēti, precīzi iedziļinātos savā sajūtā, domā un situācijas formulējumā, tu esi spiests atrast trāpīgākos vārdus un reizēm ļoti negaidītas kombinācijas, un tā veidojas tavs neatkārtojamais, ne ar vienu nesajaucamais stils – vārdu virāžas, ko lieto tikai tu. Man liekas, ka tajā visā ir kaut kas tāds skaists.

Un vēl praktizēšanās. Ne gluži tehniska praktizēšanās, bet tiešām – runāšanās. Es atceros, ka savā agrīnajā jaunībā es ļoti daudz pavadīju laiku, caurām naktīm ar saviem vienaudžiem runājot par teātri un teātri sevī, un sevi teātrī, un to, kā mēs teātri redzam, kā mēs to visu mainīsim, būvēsim, pārvērtīsim. Arī tas iekopj cilvēkam iespēju sevi formulēt – valodas pašizpausme.

Jā, un tad, ja ir diskusijas šaurā lokā pie virtuves galda, pēc tam varbūt ir vieglāk runāt, arī uzkāpjot uz skatuves.

O, jā – varbūt draugu lokā starp savējiem ideja tikai dzimst, tu stomies un vēl mēģini atrast tos īstos vārdus, bet tad, kad tu kāp uz skatuves, tu jau esi šai domai nobriedis un tev nāk arī īstie vārdi. Tajā brīdī tu pa īstam kļūsti par tādu kā kanālu, caur kuru plūst doma, un tas ir skaisti. Tos mirkļus katram novēlu piedzīvot. Man arī nemaz tik bieži negadās.

Man kāds labs draugs, kad uzsāku darbu televīzijā, teica: izbaudi katru tiešraidi! Tev ir dots rupors, tu tur stāvi, tevī klausās. Izbaudi to mirkli! Protams, viegli teikt, bet es mēģinu to darīt. Un arī tiem, kuri kāpj uz skatuves un ir uztraukušies, ar seklu elpu un trauksmi, es mēģinu teikt: izbaudiet tomēr šo mirkli! Bet cik liela nozīme publiskajā runā ir pareizam latviešu valodas lietojumam?

Ja mēs piesaucam veco labo Albertu Mehrabjanu, kurš 1967. gadā nāca klajā ar savu slaveno likumu – 55%, 38% un 7%... Tātad, 55% ir vizuālās zīmes. Ja klausāmies, kā cilvēks runā, bet viņa vaibsti kādā veidā signalizē par ko citu, mēs viņam nenoticēsim. 38% ir skaniskie impulsi, kas nāk no cilvēka tīri audiāli. Ja šie impulsi ir nesimpātiski, noraidoši, agesīvi, kaut kas skrapšķošs, čerkstošs, jebkas mums nepieņemams, tad mēs tajos atlikušajos 7%, kas ir tīrā leksiskā vārdu nozīme, nemaz neieklausīsimies, un no tā visa, ko šis cilvēks stāsta, paņemsim tikai minimumu, un nolasīsies, iespējams, kaut kas pilnīgi cits. Ja runā mūs ārkārtīgi kaitina "ka" vietā pateikts "kad", ja kāds visu laiku saka "vai ne, vai ne", ja ir absolūta liekvārdība un šie mazie vārdiņi iezogas daudz par daudz, tad var gadīties, ka mēs nemaz nedzirdam jēgu. Tāpēc tas ir svarīgi. Vienlaikus Mehrabjana likums, protams, nav jāņem tik šauri, man jāpiekrīt Jurim Rijniekam, kurš teica: lūk, šajos procentos ietilpst pilnīgi viss, ko tu redzi un dzirdi tajā brīdī, tas nozīmē, ka ietekmēt var ne tikai tas, kā cilvēks izklausās, bet arī kāds sīcošs fons – visam ir nozīme. Tāpat tie 7%, ko mēs pa īstam paturam prātā no tā, ko cilvēks sacījis, nav iemesls, lai nepievērstu uzmanību tam, ko tad mēs īsti runājam, jo, ja mums nebūs, ko teikt, un mums nebūs mērķu, uz ko virzīties, tad galu galā arī visi tie pārējie procenti neko nedos – ja jutīsimies nepārliecināti, mēs arī izskatīsimies nedroši, jo nebūs bāzes, uz kā būvēt.

Kuri ir tavi izcilības paraugi publiskajā runā?

Viens no cilvēkiem, kurus es labprāt klausos, ir Arnis Krauze. Latvijas Radio pirmajā kanālā sestdienās ir raidījums "Laikmeta Krustpunktā", ko viņš ārkārtīgi inteliģenti, tembrāli patīkami un arī ļoti kompetenti vada.

Vienmēr ir sagatavojies, ir daudz izpētījis par cilvēku, ar kuru sarunājas, un tur ir visas šīs īpašības, ko es gaidu no laba runātāja. Atceros raidījumu ar Sandru Kalnieti – dzirdot viņas nosvērto balsi un to, ka viņa ne reizes neiestarpināja neko lieku un ne reizes nesastomījās, ko, piemēram, es šajā raidierakstā esmu paspējusi jau izdarīt daudzas reizes, viņa man ir tāds kā atskaites punkts, ka, – re, var tik tīri, tik skaidri paust savu domu, nesajaukt neko, pieturēties pie iesāktā. Un tur atkal ir tas pats – klausīšanās sevī. Ja tu sevi dzirdi, tu dzirdi, kā tu sāki teikumu – kādā locījumā vai kādā dzimtē –, un tu atradīsi vārdu vai sinonīmu, kas derēs, lai teikumu pabeigtu, nevajadzēs pusē apstāties un atsākt vēlreiz, jo pēkšņi nesaskan dzimtes.

Vispareizāko, visprecīzāko latviešu valodu mēs sagaidām no radio un TV diktoriem. Jānis Geste jau 20 gadus strādā Latvijas Televīzijas ziņu dienestā un vakaros tiešraidē redzam un dzirdam viņu "Panorāmā". Kā Jānis uztur valodas tīrību, kādus paņēmienus izmanto, lai valoda, intonācija un izruna būtu izcila? Lūk, viņa komentārs:

Jānis Geste: Veidi, kā es ikdienā piedomāju un cenšos sekot līdzi valodas tīrībai un kvalitātei, ir ļoti dažādi. Es daudz lasu gan latviešu oriģinālliteratūru, gan arī tulkotos darbus. Sekoju līdzi arī ieteikumiem, kas nāk no Valsts valodas komisijas, Terminoloģijas komisijas, sekoju līdzi arī Latviešu valodas aģentūras ieteikumiem. Par trikiem un paņēmieniem runājot – man šķiet, ka mums katram ir savi, ļoti dažādi. Es, protams, apzinos savus trūkumus, savus mazos defektus, kurus studijā mēģinu maksimāli minimizēt vai paslēpt. Strādāju ar tekstu, meklēju sinonīmus, pārveidoju teikumus, lai viņi derētu manai mutei, manai mēlei. Viena lieta, ko es tiešām ļoti bieži pielietoju ikdienā un ko man savulaik ieteica mūsu redakcijas valodas konsultante Īrisa Sakse, ir tā sauktā papagaiļa metode, kas palīdz no valodas izskaust nevēlamus vārdu salikumus, neveiklas izteiksmes formas vai vārdus, kurus latviešu valodā tiešām nevajadzētu lietot. Man savulaik bija iepaticies vārdu salikums "kā reiz", bet es lietoju to arī nevietā. Tad Īrisa man ieteica izmantot papagaiļa metodi, proti, visu laiku par to piedomāt un, tikko tu pats izdzirdi savā valodā šo nevēlamo frāzi vai vārdu, uzreiz skaļi to atkārtot balsī. Ticiet vai ne, dažas dienas ir pietiekami, lai šādus vārdus izskaustu.

Zane, kādi būtu tavi praktiskie ieteikumi, kā iesildīt balsi un raitu valodu? Piemēram, no rītiem?

Zane Daudziņa: No rītiem es ieteiktu dudināt vai padziedāt dušā, ja nav iespēju papļāpāt ar saviem mājiniekiem. Man ļoti patīk tādas pamatīgas, dziļas skaņas. Mēģināt iegremdēties tajā, ko skolotāja Dzintra Mendziņa sauc par balss sakni – savā visdziļākajā balss tembrā, tajā dziļajā, dobajā skaņā, tā, lai tu pats arī, to izdzirdot uz āru, kaut kā iedrošinies. Jo mēs jau ar savu balsi neiedarbojamies tikai uz citiem cilvēkiem, balss iedarbojas arī uz mums pašiem.

Tajā brīdī, kad mēs dzirdam, ka mūsu balss ir droša, stabila un dobja, mēs sajūtamies kaut kā mazliet svarīgāk un drošāk un neesam vairs tik viegli izkustināmi no savas pārliecības.

Un vēl, protams, ir arī mēles mežģi. Man visvienkāršākais ir "viņu rītu ripu situ, citu rītu stibu cirtu". Man tas ļoti patīk, jo tur ir "r" skaņa, kurai jābūt aktīvai, un arī "i, u, i, u", kas visu laiku mainās. Sanāk lūpas savilkt uz sāniem un uz priekšu, un ātrā manipulācija ar muskulatūru panāk to, ka pēc dažu reižu atkārtošanas jau visa lūpu daļa ir izkustināta.

Cilvēks, kurš jau pulksten sešos no rīta spēja raitu valodu vadīt rīta programmu radio, ir Valdis Melderis. Lūk, viņa komentārs par publisko runu un praktiskiem valodas ieteikumiem.

Valdis Melderis: Valodas triki un paņēmieni… Nu, pirmkārt, visi vārdi, ko tu grasies teikt, ir jāizrunā iepriekš. Un galvenais triks, ko esmu iemācījies, ir – tad, kad tu esi ēterā vai uz skatuves, nekad nemēģini vai necenties, bet runā tieši tā, kā tu runā. Nedomā par to, kā tu izskaties, un nedomā par to, kā skan vārdi. Par to aparātu iesildīšanu – līdz šai dienai atceros un regulāri izmantoju : "Mcheta, Krkonoše, Tikitava, Madagaskara, Kldiašvili, dūda dabū būdā dunku, data pati klupa dikti, viņu rītu ripu situ, citu rītu stibu cirtu, lēzenā ezerā vedekla peldas, viens, viens, vīns, zieds, zieds, zīds."

Vēl viena laba lieta ir atbrīvot skaustu, kur krājas viss sasprindzinājums, lai žoklis var brīvi staigāt . Par labāko latviešu valodas padomu – mans lielais atklājums ir pauze. Tu drīksti domājot iepauzēt , lai nav jāsaka "ēēēēē", "labi", "ja", "kaut kā tā" . Pateicu un iepauzēju vai iepauzēju un padomāju, un tad pateicu. Tev ir tiesības uz pauzi.

Zane Daudziņa: Man ļoti patīk par pauzi, jo cilvēki reizēm neuzticas paši sev, nepaļaujas. Bet, ticiet man, domājošs cilvēks ir ārkārtīgi interesants. Un Antonija Apele, ilggadīga un savulaik ļoti slavena radio režisore, apgalvoja, ka pat audiālā ierakstā domājoša pauze kardināli atšķiras no vienkārši tukšas lentas. Jo gaiss ir pilns ar to, kā cilvēks elpo, mēs it kā dzirdam to viņa domu procesu. Tas nekas, ka viņš tajā brīdī sabremzē. Ja viņš nav izmisis un kaut kādā veidā apstulbināts – ko mēs arī, protams, dzirdēsim –, tas domāšanas process arī ir ļoti saistošs. Tajā brīdī cilvēks ir ar mums dialogā. Viņš risina un meklē to vārdu kopā ar mums. Viņš ir aktīvā saziņā ar to, kurš runā. Un, protams, visi tie daudzie mēles mežģi, jā – "Bandarseribegavana ir Brunejas galvaspilsēta, bet Madagaskaras galvaspilsēta ir Antananarivu". Tie visi ir ļoti labi piemēri, ja tādus zina, tad visus pēc kārtas vajag izrullēt, un mute sāk draudzēties ar smadzenēm.

Un tas skausts! Ļoti labs ieteikums, jo, kā teica Dzintra Mendziņa, šeit, kur ir mūsu plecu daļa un skausta daļa, tur ir mūsu gribas centrs, mūsu pašu izteikšanās centrs. Un tad, ja muskulīši plecu daļā ir saspringti kā akmeņi, cilvēks negrib neko, vismazāk jau runāt. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs plecus visādos veidos iekustinām un dabūnam siltus, varbūt pat palūdzam kādam savam labam draugam vai kolēģim izmasēt mums plecu daļu, lai ķermenī ienāk atbrīvotība, un tikai tad mūsos arī būs tā patiesā vēlme izpausties.

Jo citādi visas mūsu intonācijas un kaut kāds saspringums liks domāt, ka mēs negribam runāt. Ja mēs negribam runāt, neviens negrib mūsos klausīties. Tā tas strādā.

Kāds ir tavs labākais latviešu valodas padoms?

Tas, ko es no pašiem pirmsākumiem esmu mācījusi saviem studentiem: iegrauzties visos burtos, iekosties sakāmajā vārdā. Būt ļoti aktīvam tehniski.

Tad, ja tu esi tehniski aktīvs, tu pēkšņi jūti, ka arī visi smadzeņu neironi sāk atbildēt uz domu procesu. Tu pieslēdzies vārda būtībai, it kā mēģini izkost no tā vārda dziļāko jēgu.

Tu vari būt ļoti intensīvs savā domāšanā, un tas veicina aktīvu artikulāciju, bet var sākt arī ar formu un iet uz saturu, un tas ceļš vienmēr ir tāds divvirzienu. Ja kādā brīdī ir grūti, varbūt ir vērts to vārdu vienkārši, kā daži vecie pedagogi teica, "pronansēt" , izrunāt aktīvāk, un tajā brīdī, kad tu viņu tā atskaņo, tu kaut ko saklausi – pēc būtības jaunu un sev svarīgu.

Raidieraksta "LSMnīca" cikls "Valis" tapis sadarbībā ar valodu tehnoloģiju uzņēmumu "Tilde".

Raidierakstu "LSMnīca" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido sabiedrisko mediju portāla LSM.lv redakcija.