Strēlnieku laukumā līdz oktobra beigām skatāma ceļojošā izstāde "1944. gads – kara lauzums Latvijas pilsētainavā". Izstādē redzamas fotogrāfijas, kas uzņemtas pēc 1944. gada postošajām Vācijas un PSRS armijas darbībām sešās Latvijas pilsētās: Rēzeknē, Gulbenē, Bauskā, Jelgavā, Valmierā un Rīgā. Ikvienam iespējams aplūkot, kā vēsturiskās ainavas izskatījušās pirms karadarbības, pēc tās un kas šo ainavu vietā mājo šodien – restaurētas ēkas, tukši, betona plāksnēm izklāti laukumi vai pagājušā gadsimta 60.–80. gados saceltās kastīšu formas daudzdzīvokļu ēkas.
Izstāde "1944. gads – kara lauzums Latvijas pilsētainavā" nenoliedzami veido paralēles arī ar situāciju mūsdienās. Krievijas karaspēka iebrukums Ukrainā, kā arī aktīva un nežēlīga karadarbība citur pasaulē atņem dzīvības ne tikai nevainīgiem cilvēkiem, bet liek aiziet nebūtībā arī nozīmīgām valstu un tautu kultūras vēstures liecībām. Kā un vai kara apstākļos iespējams tās nosargāt?
Starptautiski centieni sargāt kultūru
Pēc Otrā pasaules kara pieredzētajām šausmām 1954. gadā Hāgā tika pieņemta UNESCO Konvencija par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā. Šī konvencija ir pirmais starptautiskais tiesiskais regulējums, kas pilnībā veltīts kustamā un nekustamā mantojuma aizsardzībai un nosaka pamatprincipus, kā arī rīcības plānu mantojuma aizsardzībai bruņotu konfliktu gadījumā.
"Laikā, kad radīja šo konvenciju, bija jūtamas atblāzmas no diviem pasaules kariem. Kultūras mantojums tajos bija ļoti cietis, [un cilvēki saprata, ka] bez starptautiskas vienošanās kultūras mantojumu nav iespējams nosargāt. Konvencijā tika nostiprināta jauna izpratne par kultūras mantojumu, kas varbūt 19. gadsimtā vairāk tika skatīts kā tāds nacionālās identitātes jautājums.
Šī konvencija saka to, ka kultūras mantojums pieder visai cilvēcei, ne tikai atsevišķām tautām un ka tā ir mūsu visu kopīga atbildība to sargāt,"
stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Inga Surgunte.
Viņasprāt, konvencijas teksts ir augstu ideālu un ētisku standartu piesātināts, un tajā spēcīgi jūtamas nesen pārdzīvotās kara šausmas un pieredze. "[Tekstā jūtama] tāda dziļa apņemšanās nekad vairs to neatkārtot. Bet diemžēl man šķiet, ka pēc ilgākiem miera laikiem tas entuziasms un stingrā apņēmība ir kaut kur sašķobījusies un varbūt mēs esam nedaudz atslābuši," savos novērojumos dalās Inga Surgunte.
Vienošanās, ko ņem vērā arī armija
"NATO spēkos Hāgas konvencija vienmēr ir bijusi aktuāla. Apmācībās, ko izejam par civilmilitāro sadarbību un kultūras pieminekļu aizsardzību, tas ir vienmēr bijis jautājums, kas ir dienas kārtībā. Saprotot, ka kara draudi paliek arvien redzamāki, par tām lietām tiek runāts vēl vairāk," saka Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Civilmilitārās sadarbības vecākais eksperts Ričards Batarags. Viņš uzskata, ka kara neesamība ir vislabākais variants, kā aizsargāt kultūras mantojumu. "Ja karš sākas, un to mēs redzam arī Ukrainā un citās vietās, tu nevari to lietussargu uzlikt un aizsargāt visu," viņš atzīst.
Viens no galvenajiem konvencijas principiem, kā militārā puse var pasargāt kultūras mantojumu, ir šķietami vienkāršs – netuvoties vēsturiski svarīgiem objektiem un izvairīties no aktīvas kara darbības to tuvumā. Tomēr Ričards Batarags uzsver, ka gatavošanās un skaidrs rīcības plāns pats par sevi kalpo kā signāls potenciālajiem iebrucējiem.
"[Mūsu gatavība] lielā mērā mūsu potenciālajam ienaidniekam liek vairākas reizes pārdomāt, vai tiešām ir vērts uzbrukt.
Savukārt, ja valsts galīgi nav gatava un ir kā gards kumoss pretiniekam, tad mēs varam gaidīt nepatikšanas," saka Ričards Batarags.
Kultūras vēsturei nozīmīgo objektu saraksts atrodams vietnē mantojums.lv. Tajā iekļauti 7317 nekustamie un pāris tūkstošu kustamo objektu. "To starpā ir atlasīti augstākā svarīguma objekti, kurus militārajā plānošanā mēs rūpīgi ņemam vērā. Jo jāsaprot, ka, ja mēs uzliksim ierobežojumu pilnīgi visai Latvijai, armija nevarēs kustēties nekur, un mēs nevarēsim aizsargāt savu zemi un savu tautu," stāsta Ričards Batarags.
Īpaši svarīgo objektu saraksts ir zināms tikai Kultūras ministrijai, armijas pārstāvjiem un citam ierobežotam skaitam atbildīgo personu. "Ja mēs atklājam visas savas kārtis, mēs kļūstam ievainojamāki," atzīst Ričards Batargs.
Konvencija, kas iet līdzi laikam
Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes pārstāve Alma Kaurāte uzsver, ka konvencija, kas tapusi pirms 70 gadiem, nevar būt aktuāla arī mūsdienās. Tāpēc tā iet līdzi laikam. Viņasprāt, konvencijas attīstība ir tikai likumsakarīga reakcija uz to, ka kari nav fenomens, kas raksturīgs tikai pagātnei – karošana ir ļoti aktuāla problēma arī mūsdienās.
"Pēdējās desmitgadēs ir parādījušies jauni jēdzieni un jauns skatījums. Kad konvencija tika parakstīta 1954. gadā, tai bija vairāk tāda praktiska ievirze – kā mēs sargāsim, kā mēs atzīmēsim, kā mēs vienosimies. Tā lielā mērā balstījās gaišā ticībā, ka visas valstis, kas pievienosies konvencijai, arī godprātīgi ievēros šos principus," stāsta Alma Kaurāte, kura atzīst, ka valstis, kurām nācies saskarties ar karadarbību, neievēro konvencijas principus un vēsturiskais mantojums tiek ievērojami postīts.
2003. gadā tika nostiprināts nemateriālās kultūras jēdziens, un pēdējo gadu laikā konvencijā ir iekļautas idejas par kopienām, sabiedrību un netveramo kultūras mantojumu. Alma Kaurāte stāsta, ka konvencijas pamatprincipi nebūt neattiecas tikai uz brīdi, kad notiek aktīva karadarbība, jo
kultūra un tās aizsardzība var kalpot kā dažādu sabiedrības daļu savienotājspēks, kas var palīdzēt gan novērst konfliktus, gan konflikta laikā kopīgi cīnīties par mieru, gan veidot pamatu mierpilnām sarunām arī pēc konflikta.
Kultūras mantojums un drošība šodienas acīm
Atzīmējot UNESCO Konvencijas 70. gadadienu, nesen Latvijā tika aizvadīta starptautiska konference "Kultūras mantojums un drošība", kurā tika iezīmēta tās aktualitāte arī mūsdienās.
"Konference bija paredzēta kultūrpolitikas un aizsardzības politikas veidotājiem un praktiķiem, kas ikdienā šajās jomās pieņem lēmumus. Man šķiet, ka tas ir viens no konferences lielākajiem sasniegumiem, ka mums arī izdevās abu nozaru speciālistus savest kopā. Man kā kultūras nozares pārstāvei ļoti sildīja sirdi skats, ka puse no auditorijas bija uniformās," atzīsta Inga Surgunte.
Konferencei bija divas tematiskās daļas – pirmā tika veltīta konvencijai kā tiesiskam instrumentam un jautājumiem par to, kā konvenciju ievieš, kā ar to strādā, kā tā aizsargā mantojumu, ko dara armija, ko dara kultūras darbinieki un ko dara civilā sabiedrība. "Savukārt otrā daļa bija nedaudz jaunākai konvencijas dimensijai, kas tieši pēdējās desmitgadēs ir vairāk izkopta un attīstīta UNESCO pasaulē – sociālā sabiedrības puse jeb ko dara vietējās kopienas, kad notiek karadarbība un viņu mantojums ir apdraudēts, un kā vārdā mēs šo mantojumu sargājam. Ne jau kādai valsts pieminekļu uzskaites inventerizācijai, bet tieši kopienām. Dažādie ziņojumi un prezentācijas par cilvēkiem un par vietējo kopienu iesaisti bija ļoti aizkustinoša otrā konferences daļa," par konferences norisi stāsta Inga Surgunte.
"Konferencē mēs redzējām skaistu piemēru no Latvijas – vairāku Latvijas muzeju projektus un aktivitātes, kuros kultūras mantojums tiek izmantots, lai vestu kopā sabiedrības grupas, kas nesarunājas, kurām ir pretēji uzskati par vēsturi un pretēja atmiņu interpretācija,
– tas būtu tas konflikta novēršanas un mierpilnas sabiedrības veidošanas stūrakmens un darbs, ko var darīt caur mantojumu, pirms sākas konflikts," stāsta Alma Kaurāte.
Kara laikā svarīgākais paliek cilvēks
Latvijas armijas mērķis ir sargāt savu zemi, savu tautu un savu kultūru. "Bet ir jāsaprot, ka briesmīgākajā gadījumā visu nosargāt mēs nevarēsim. Mēs saprotam, ka ir kaut kādas vērtības, kurām ir jācenšas pievērst vairāk uzmanības, un, ja mēs varam kaut ko izdarīt, lai tās saglabātu, tad tas ir mūsu pienākums to darīt. Bet ir skaidrs, ka, ja notiek pilna mēroga karš, tie postījumi var būt milzīgi," saka Ričards Batarags, kurš uzsver, ka kara laikā svarīgāka par ēkām tomēr paliek cilvēku drošība.
Viņš arī uzsver, ka, lai arī konvencijas mērķis ir cēls, tās ir un paliek tikai skaistas idejas, jo reālā situācijā, kad notiek karadarbība, nav iespējams izglābt visus kultūras pieminekļus.
"Arī tie plāni, kad mēs runājam par to, ko evakuēt, ko vest prom, – tur nav pārāk labas atbildes. Kur tad vest, kur visu glabāt?
Turklāt tajā brīdī, kad jāsāk glābt visu, nemaz nav iespējams to visu kaut kur pārvietot. Tāpēc, piemēram, Nacionālajai bibliotēkai ir sāpīgs, bet labs plāns – viņi saprot, kas ir viņu augstākās vērtības, un viņu darbinieki ir instruēti par to, ka pašas galvenās vērtības ir jāevakuē vai jāmēģina nogādāt drošā vietā kā pašas pirmās," stāsta Ričards Batarags.
Kā konvencijas idejas pārvērst rīcības plānā?
Lai arī konvencijā ir noteikti principi par to, kā iezīmēt kultūrvēsturiski nozīmīgos objektus un kā ar tiem rīkoties karadarbības laikā, katrai valstij ir jāizstrādā konkrēti darbības plāni, lai kara gadījumā valsts būtu ne tikai idejiski, bet arī praktiski gatava. Prakse savukārt nāk no pieredzes.
Par laimi, Latviju pēdējo gadu laikā nav skārušas kara briesmas, tāpēc pieredze tiek iegūta no vēsturiskiem materiāliem vai valstīm, kuras pašlaik saskaras ar kara šausmām.
Alma Kaurāte stāsta – lai praktiski sagatavotos kultūras mantojuma nosargāšanai, iespējams lasīt pētnieku izpētīto par to, kā kultūras mantojums ir sargāts kādreiz. "Mēs esam redzējuši filmu "Mērijas ceļojums", mēs varbūt esam lasījuši Nacionālā vēstures muzeja izdotās Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas vai Kristīnes Zaļumas rakstus par to, kā pēc mūsu valsts dibināšanas kultūras mantojumu mēģināja aizsargāt tajā situācijā," saka Alma Kaurāte.
Savukārt, smeļoties padomus no mūsdienām tuvākiem notikumiem, noderīgi iepazīties arī ar citu pasaules vietu mantojuma speciālistu radītajām liecībām un padomiem par to, kāda ir bijusi viņu pieredze kultūras mantojuma saglabāšanā.
"Pēdējos gados ir radīti vairāki ļoti praktiski izdevumi, kuros gan uzzināt, kā būtu jādara, gan arī pēc kuriem gatavoties, domāt, kādi resursi katrai kultūras mantojuma vietai ir nepieciešami, lai šajā krīzes laikā tā varētu reaģēt,"
saka Alma Kaurāte, kura min, ka biedrība "ICOMOS Latvija" šīs rokasgrāmatas aktīvi tulko latviešu valodā.
"Pirms kāda laika tulkojām rokasgrāmatu par kultūras mantojuma evakuāciju, bet pašlaik esam iztulkojuši ļoti praktisku materiālu – rokasgrāmatu par pirmās palīdzības sniegšanu kultūras mantojuma krīzes apstākļos. Šajā gadījumā stāsts tiešām ir par pirmo palīdzību, par to, kad kaut kas jau ir noticis. Šī rokasgrāmata sastāv no praktiskiem padomiem par to, kā veikt situācijas analīzi, kā novērtēt, kādas ir bijušas ietekmes, un kā veikt pirmos stabilizācijas un saglabāšanas pasākumus. Grāmatas otrajā daļā, kas vairāk ir par novēršanas pasākumiem, ir ļoti praktiskas lietas, kā, piemēram, veidlapas, vadlīnijas, kontroles saraksti. Tie ir materiāli, ko var reāli ņemt un lietot, lai vajadzības gadījumā būtu, ko izmantot," teic Alma Kaurāte.
Inga Surgunte atzīst, ka visā pasaulē, kur konvenciju par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā uztver nopietni, tiek veiktas arī nopietnas gatavošanās darbības un apmācības.
"Cilvēki, kuriem potenciāli var nākties saskarties ar šīm situācijām, tiešām solīti pa solim iziet praktiski cauri šīm situācijām, zina, kur tā kaste stāv, zina visus soļus. Piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieki gāja plūdu simulācijas apmācības.
Viņiem vajadzēja pieņemt lēmumu, ko darīt ar izmirkušām grāmatām, kā arī apguva vienkāršas darbības un pamatprasmes, ko pielietot krīzes situācijās. Tas būtu tas pareizais veids, kā gatavoties krīzei pavisam praktiskā ziņā," stāsta Inga Surgunte.
"Ir tāds teiciens – gribi mieru, gatavojies karam. Tieši to mēs arī darām," atzīst Ričards Batargs.
