Armands Birkens vēl bija ļoti mazs puika, kad pirmo reizi klātienē redzēja un dzirdēja trimdas latviešu leģendārās grupas "Čikāgas piecīši" pašu pirmo uzstāšanos. Tas bija 20. gadsimta 60. gadu sākumā Amerikā. Tolaik viņš noteikti nezināja, ka pats jau agrā jaunībā kļūs par dziedātāju grupā, kas bija populāra visā pasaulē izkaisīto latviešu vidū.
"Čikāgas piecīšus" zināja arī okupētajā Latvijā. Protams, tolaik Latvijas Radio viņu dziesmas neatskaņoja, tās bija oficiālās cenzūras aizliegtas, bet ļaudis Latvijā dungoja "piecīšu" meldiņus un apmainījās ar nelegāliem ierakstiem.
Viņš uzauga Amerikas Savienotajās Valstīs, bet šeit, okupētajā Latvijā, bija palikuši divi viņa vectēvi, no kuriem vienu viņš vēl paguva satikt klātienē.
Armands Birkens ir viens no Čikāgas skanīgākajiem "piecīšiem", kura dziesma "Mūsu mīlestība" jau ir pārdzīvojusi veselu laikmetu un varas iekārtas. To tagad Latvijā dzied jaunu puišu grupa "Sudden Lights", to dzied paaudze, kura jau ir dzimusi neatkarīgajā Latvijā, un daudzi jaunieši šo dziesmu dungo pat, iespējams, nezinot, kas ir "Čikāgas piecīši" un kas ir dziesmas autors – Armands Birkens.
Vai koncertiem pielikts punkts?
Arnis Krauze: Mūsu dzeltenā prese šonedēļ ziņo – Armands Birkens saka, ka jāliek punkts, un ieradies uz savu pēdējo koncertu Latvijā. Kā jau tas ar dzelteno presi notiek, es ceru, ka šis virsraksts ir pārspīlēts. Gan par pēdējo koncertu, gan punkta likšanu.
Armands Birkens: Tuvu taisnībai tur viss ir. Es šovasar nolēmu, ka vienkārši pārstāšu uzstāties ar tādiem koncertiem. Bet, jā, es tagad, oktobrī, varēju atbraukt, varēju izkārtot braucienu uz trim nedēļām, un tad sākumā bija sarunāts viens koncerts "VEF" Kultūras pilī. Taču jau agrāk biju runājis ar Kara muzeju, ar kuru jau dažus gadus cieši sadarbojos, un viņiem ar šad tad tur kāds koncerts ir. Es runāju ar viņiem, kad viņi aicināja mani, lūdza, vai es nevarētu dziedāt tur, un es piekritu. Es viņiem tur koncertu nodziedāju tagad, 10. oktobrī. Tad izpārdevās tas lielais "VEF" koncerts, un producents lūdzās, raudāja, vai nevarētu vēl vienu koncertu. Nu labi, mēs piekritām. Lorija [Vuda] ar mani uzstājās, un pavada mūs jau vairāku gadu garumā mūsu labais draugs – akordeonists Rolands Zelčs no "Hāgenskalna muzikantiem". Tātad beigās, kur bija paredzēts viens koncerts, sanāca trīs.
Un nekāds punkts, drīzāk daudzpunkte?
Nu jā. Tad mūs aicināja arī Šlokenbekas muiža dziedāt, un mēs piekritām. Tur arī ļoti patīkami bija, ļoti aizkustinoši. (..)
Bet kur tādas domas radās, ka jāliek viss tā kā uz bremzēm?
Zini, pienāk tāds brīdis vienkārši, kad tu saproti, ka tu vairs daļēji nevari, un, kad tu nevari, tad tu gluži negribi. Vēl bija iesākta saruna par nākamo gadu ar vienu producenti, ka varbūt nākamvasar būtu viens koncerts. Par to vēl sarunas notiek. Droši vien jau laikam nākamgad es būšu, bet tad tie būtu tie pēdējie [koncerti], šie ir priekšpēdējie. Es vienkārši jau pateicu, ka es vairs neuzstāšos tādā veidā…
Bet Armand, par kādu punktu var būt runa, ja vienā no jūsu zināmākajām dziesmām – "Mūsu mīlestība" – ir vārdi: "Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies..."
Par tikšanos nav runa. Mēs obligāti, es ļoti ceru, ka mēs vēl ilgi un daudz, un bieži satiksimies. Nē, man īstenībā ir arī citas lietas, un es negribu teikt, ka tā dziedāšana nebūtu svarīga. Dziedāšana ir bijusi vislielākā daļa no manas dzīves. Bet es arī rakstu, es daru vēl citas lietas, un es jūtu, ka tagad tas posms ir pienācis, kad ir laiks varbūt ar to uzstāšanos… pielikt tai punktu. Šis ir mans 63. gads… Es esmu dziedājis. Man ir bijusi tā laime uzstāties un dziedāt – es saskaitīju pirms kādiem gadiem – 11 valstīs, četros kontinentos, neskaitāmos ierakstos ar "piecīšiem", sešās tūres ar "piecīšiem" pa Latviju, un ar Loriju mēs braukājām ar tūrēm pa Latviju. Tie bija labākie gadi, tie burvīgākie gadi. Es vairs neesmu tas, kas es biju 20 un 30 gadus atpakaļ, neviens nav, es domāju. Tāda ir dzīve. Tātad es vienkārši jutu šovasar... Man tur personīgajā dzīvē bišķi kaut kā… Man bija ļoti smaga vasara, mans kaķītis nomira. Tas man bija tuvākais, mīļākais dzīvnieciņš. Es vienkārši sapratu, ka tas brīdis ir pienācis. Nu tā…
Bet Armand, kamēr jūs nolemjat nedaudz pieklusināt to dziedāšanu, jaunā paaudze brangi dzied jūsu dziesmas. Dziesma "Mūsu mīlestība" jau ir pārdzīvojusi veselu laikmetu, un tagad Latvijā to dzied jaunu puišu grupa "Sudden Lights". Šovasar viņi dziedāja šo dziesmu ar lielu publikas atbalstu arī Mežaparkā, vietā, kur 1989. gadā jūs šo dziesmu izpildījāt. Kāds ir autora vērtējums par puišu versiju?
Ļoti, ļoti labi. Patīk. Viņi jau man atrakstīja, pirms viņi to dziesmu, kā saka, ierakstīja, viņi prasīja atļauju. Es jau teicu, ka nav jau īsti jāprasa tāda atļauja, es domāju, juridiski viņi jau var dziedāt, nav jau jāprasa, bet nu viņi gribēja tāpat un atsūtīja to savu ierakstu, kā viņi ir paredzējuši to dziesmu. Patika, nekāda vaina. Es esmu ļoti priecīgs, gandarīts, aizkustināts pat īstenībā, ka tik talantīgi džeki ķērās pie šīs dziesmas un ka viņiem pašiem tā dziesma patīk. Tas jau ir tas pats labākais.
Bet dzīvē ar šiem puišiem – viņi jūs nav redzējuši vai ir satikuši?
Nē, nē, bet to mēs vēl izdarīsim. Es esmu runājis, un to mēs vēl izdarīsim. Tas ir jau sarunāts, ka mēs satiksimies, es labprāt gribu viņus satikt arī dzīvajā. Viņi ir ļoti labi, es priecājos, patiesi priecājos… Māksliniekam jau kas ir svarīgi – ka publikai patīk. Tas ir galvenais. Nu publikai patīk.
Un ka darbam ir turpinājums.
Jā, ka nāk jauni… Tā ir dzīve. Tā ir daba. Ar visiem, ja varētu tā teikt, komponistiem ir tā, ka viņu dziesmas dzied tālāk, ja tās patīk kādam. Paskatieties, cik daudz veidos tiek dziedātas "The Beatles" un Pola Makartnija dziesmas. Tā mūzika dzīvo tālāk, un nāk jauni dziedātāji, jauni mūziķi. Tas ir dabīgi. Es domāju, ka jebkuram cilvēkam, kurš kaut ko rada, tas ir milzīgs gandarījums, un tas ir ļoti mīļi, ka tā dziesma uzrunā vēl kādu.
"Mūsu mīlestība" ir jūsu kopdarbs ar Albertu Legzdiņu?
Jā, tie ir Alberta vārdi. Alberts uzrakstīja tekstu. Man tā ideja uzradās, jo es biju pirmo reizi Latvijā 1977. gadā. Ar mammu mēs atbraucām, un es ļoti vēroju lietas. Esmu novērotājs. Es novēroju visa mūža garumā visu kaut ko. Ne jau tādā atbaidošā veidā, bet dabīgā veidā. Es visu novēroju padomju okupētajā Latvijā toreiz. To, ka ielu nosaukumi nomainīti. Man bija viena draudzene, paziņa, un mēs sēdējām Vērmanes parkā pie lauvām. Toreiz tās bija citā vietā. Tās pārcēla vēlāk, bet man vēl ir fotogrāfijas, kur tās bija 1977. gadā.
Un tas toreiz bija Kirova parks, nevis Vērmanes dārzs.
Jā, tur bija viss savādāk, un mēs tur sēdējām un runājām uz tiem soliem, un tāpat lidlaukā, kad radiņi visus gaida ar ziediņiem… Nu ar visām šīm idejām es ar Albertu dalījos, ka tiešām mēs vēlreiz satiksimies, tikai – kad tas būs un kur... un Alberts uzrakstīja visfantastiskāko tekstu, kādu es sapņos nebūtu iedomājies. Alberta priekšā cepuri nost, un visu cieņu par to, ko viņš varēja uzrakstīt. Tā nav vienīgā. Viņam ir daudz dziesmu ar vislabākajiem tekstiem, bet šī ir viena no tām, kas ir īpaša. Tad es pieliku to mūziku, un tā dziesma ir dziedāta tūkstošiem reižu mūsu izrādēs.
Dziedāta tūkstošiem reižu, neskaitāmi daudz reižu, bet droši vien tā viena īpašā reize ir 1989. gadā, kad "Čikāgas piecīši" ir Latvijā un Armands Birkens no Mežaparka estrādes skatuves arī dzied "Mūsu mīlestību". Es pieļauju, ka tas joprojām ir viens no jums visemocionālākajiem brīžiem, kāds bijis, uzstājoties publikas priekšā un izpildot "Mūsu mīlestību" Mežaparkā vēl toreiz okupētajā Latvijā. Kas ir tas pirmais, kas nāk atmiņā par to?
Vai… Nu tas bija, es domāju, bez konkurentiem mūsu ansambļa zenīts, teiksim, emocionāli. To koncertu… Protams, es vienmēr momentā arī pieminu, ka visi koncerti mums bija vērtīgi, svarīgi, mīļi, patīkami, labi un vienā līmenī, bet nu nevar noliegt, ka, stāvot Mežaparkā priekšā tik daudziem tūkstošiem cilvēku, un
cik tur īsti bija, to neviens nekad īsti arī neuzzinās, jo cilvēki esot sēdējuši kokos, krūmos un vēl ārpus teritorijas arī viss pilns ar cilvēkiem esot bijis…
Par to var mākslinieks tikai cerēt un sapņot, kaut viņš vienreiz mūžā kaut ko tādu piedzīvotu, kaut vienreiz… Daudziem nav tas lemts mūžā piedzīvot, bet mums tas bija lemts, un es esmu ļoti pateicīgs, priecīgs, gandarīts, aizkustināts, ka tas notika, ka mēs varējām to izdarīt. Tas bija viens emocionāls vilnis tajā koncertā. Mēs paši vienkārši… Ir grūti to aptvert tajā brīdi, kas īstenībā notiek, cik tur cilvēku bija. Cilvēku atsaucība pret tām dziesmām bija tik pozitīva. Nē, tas bija tiešām ārkārtīgi emocionāli un ļoti aizkustinoši.
Protams, bija jau Atmodas gadi sākušies, bija jau Tautas fronte dibināta, bet tas tomēr vēl bija Latvijas nebrīves laiks. Kā toreiz vara atļāva šādu koncertu? Kā jūs vispār nokļuvāt Latvijā? Caur Maskavu lidojāt vai ar kuģi devāties, kādi tie ceļi tolaik bija?
Mēs braucām... vai, man jūk…
Skaidrs, ka tiešo reisu nebija nekādu.
Nē, tiešo reisu nebija. Mēs braucām, ja es nemaldos, caur Helsinkiem, jo es zinu, ka mēs braucām ar autobusu. Mēs iebraucām [Latvijā] ar autobusu. Tallinā bija padomju muita, tā varētu teikt, pasu kontrole, un uz turieni mēs būtu varējuši braukt tikai no Helsinkiem. Es daudzreiz braucu viens pats vai ar mammu tieši caur Helsinkiem. Toreiz tas bija tāds labs variants. Mūs jau tur, Tallinā, sagaidīja cilvēki. Mēs tā īsti, man liekas, visu nekad nesapratām un varbūt pat nezinājām, kas tur īsti notika. Es atceros, ka mēs satikām 1986. gadā Minsterē divus kungus, neminēšu vārdā, no Latvijas, kuri bija atbraukuši runāt ar Albertu, ar mums par iespējamajiem koncertiem Latvijā. Kā viņi to izdarīja, kā viņi to vispār iedomājās – to es nezinu, bet katrā ziņā es atceros vēl tagad, ka veči tur runāja. Es jau tur nebiju galvenais nekad un ne tuvu. Tur Alberts runāja, Uldis Ievāns. Tā viņi runāja, runāja un runāja, ka varētu būt koncerti Latvijā, un pamazām, pamazām kaut kā… Bet es varu uzsvērt, ka nevienam, nu es nezinu, ko tie rīkotāji juta, bet nevienam no mums nebija ne mazākās sajēgas, kas te notiksies. Ne mazākās sajēgas, vai mūs kaut kādā brīdī bremzēs, vai mūs izmetīs no Latvijas ārā. Bet neviens mūs neaiztika. Man ir aizdomas, cik es atceros un toreiz sapratu, ka viss bija kaut kā sarunāts, ka ar tiem koncertiem nebūs problēmu. Bet tā iedomājoties, ja viņi būtu mūs kaut kādā veidā aiztikuši vai kur nu vēl izmetuši ārā, man liekas, tā brēka viņiem būtu bijusi stipri nepatīkama. Vieglāk bija ļaut mums izdarīt to, ko mēs darām, un pazust.
Un jums pat ļāva, kā es redzu, skatoties koncertu ierakstus, jokot pat par Rubiku, piemēram.
Uldis Ievāns jokoja par Rubiku, ak, Dievs kungs, un par makšķeri, par laivu, kas vēl tur bija toreiz… Viņš jokoja par dažādām lietām Latvijā, par milici, ka viņam motociklu nozaga vai kas tur bija… Un Alberts arī jokoja, Dievs pasarg'.
Visādi varēja beigties.
Jā, un tur jau arī stāvēja kaut kādi miliči vai kas tie bija, es nezinu. Kaut kādai drošībai jau vajadzēja būt vispār, un neviens no mums nezināja, vai kādā brīdī mūs nenoslaucīs nost.
Mēs bijām nolēmuši darīt to, ko mēs gribam, un to, ko mēs darām. Mēs neko nemainījām. Nekāda cenzūra no mūsu puses nebija.
Uldis Ievāns dzina jokus tā, kā vienmēr. Alberts dzina jokus, kā vienmēr. Mēs dziedājām to, ko dziedājām. "Par mani, draudziņ, nebēdā", es atceros, rāvām vaļā visiem spēkiem.
Armand, protams, tas vairs nav iespējams, bet, ja "Čikāgas piecīši" šādā sastāvā šovasar būtu Latvijā, jūs būtu Mežaparkā tautas priekšā. Zinot šo ļoti nemierīgo laiku, kurā mēs dzīvojam, zinot, ka mums austrumos ir kaimiņš, kurš atkal parāda savu agresora dabu, kādi būtu "piecīši"? Kādi būtu jūsu iedrošinājuma vārdi Latvijas sabiedrībai, kad mēs redzam visu, kas notiek?
Tas ir smags jautājums. Jā, tas viss ir ļoti smagi, ļoti nepatīkami, pat ļoti traģiski, ka mēs atkal esam nonākuši tur, kur mēs esam nonākuši, jo mūsu lielais kaimiņš nevar mierīgi dzīvot. Tā jau ir kaut kāda slimība. Es nesaprotu, kāpēc nedzīvot mierīgi un nebūt labās attiecībās ar pasauli? Bet nē – citi mērķi ir. Tā ir slimība. Cita izskaidrojuma man nav. Tur ir cilvēks un cilvēki, kuri kaut kur ir nojūgušies. Nu ko "piecīši"… Mums visiem pirmajā vietā vienmēr bija latviskums, patriotisms un… Nu atkal noteikti kaut kur iekļautu to mūsu kaimiņu – gan kādā dziesmā, gan humorā, gan satīrā. Kā toreiz jokoja par to iekārtu, kas bija toreiz, tā šodien noteikti arī Uldis Ievāns un Alberts, kas bija mūsu galvenie satīriķi un humoristi, ķertos klāt šodien pie šīs tēmas. Bet tas ir ļoti nepatīkami. Ļoti nepatīkami. Mēs visi ļoti ceram, ka tas kaut kā tomēr pārstās draudēt visai Eiropai, un it sevišķi, kā saka, Baltijai un vēl dažām valstīm. Bet nu... smagi.
Arī jums bija savs vēstījums, sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Jau kara pirmajos mēnešos jūs internetā ievietojāt dziesmu "Dziesma Vladimiram" ("A Song for Vladimir"), un tajā nav nekādu joku. Tur ir jūsu ļoti tiešs un skarbs, var teikt, nicinājums par Putinu un aicinājums viņam attapties. Dziesma ir angļu valodā, bet kā jūs latviskotu to? Kāds būtu jūsu vēstījums latviski?
Vai, grūti pateikt. Es censtos to pašu pateikt. Kas tur sanāktu, es īsti nezinu.
"Tu esi nogalinājis daudzus bērnus, tu esi izpostījis viņu mājas…"
Un "tu esi nobaidījis daudzus bērnus". Man izdevās izteikt to, ko es gribēju. Viņš ir nogalinājis mazus bērnus, viņš ir nobaidījis bērnus. Maz kas ir ļaunāks pasaulē, kā bērnus iebiedēt, baidīt, un viņš ir licis pazaudēt viņiem savas mājas. Nu bērnam māja… Katram bērnam mājas ir vissvarīgākais. Viņš jau pats neko nevar, viņam tā māja ir svēta vieta…
Piedziedājumā jūs dziedat "Putin, liec Ukrainu mierā".
Jā, liec tai Ukrainai mieru! Nu kas tas ir? Tiešām slimība. Var sadzīvot ar visiem, bet nē, – vajag karu, vajag kaut ko pierādīt sev vai citiem. Es nesaprotu. Es arī minu, ko viņš ir izdarījis. Viņš ir nogalinājis bērnus. Viņš ir izvarojis sievietes. Ne jau citi, viņš personīgi ir par to atbildīgs. Viņš ir iebiedējis sievietes, viņš ir licis viņām pazaudēt savas mājas. Tad viņš arī dzīvnieciņus… Es nespēju skatīties tos videoklipus, kuros pa Ukrainas ieliņām skrien sunīšī, kaķīši, kas arī ir pazaudējuši visu. Kur nu vēl vecie cilvēki, slimie cilvēki… Tas nav piedodams. Tas ir pilnībā nepieņemami un nepiedodami. To nedrīkst tā atstāt. Es nezinu, akmens laikmetā godīgāk dzīvoja nekā šodien. Tas vienkārši nav pieņemami. Tur nav ko atvainoties vai skaidrot, tas vienkārši nav pieņemami. Viss. Cilvēks ir palaidis garām iespēju būt par normālu cilvēku pasaules politikā un starp valstīm. Viņam ir kaut kādas ambīcijas, un tiešām… Un Hitlers arī bija slims. Staļins bija slims. Tie bija slimi cilvēki, tie nebija veseli cilvēki. Ja kāds tos kungus būtu apstādinājis, nebūtu bijis Otrais pasaules karš.
Vienalga, kurš uzvar ASV, – lai Baltija noturas!
It īpaši, protams, Ukrainā, bet daudzviet Eiropā ļaudis ar piesardzību un bažām gaida Amerikas Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanas, kuras tūlīt, tūlīt būs. Tās ir pamatīgi sašķēlušas Amerikas sabiedrību. Man pašam ir zināmi vairāki Amerikas latvieši – gan tādi, kas ir ļoti dedzīgi Trampa aizstāvji, gan tādi, kuri saka, ka, ja ievēlēs Trampu, tas nozīmēs, ka Amerika beidzot tiešām ir sajukusi prātā. Kāds ir jūsu īss politiskais komentārs par gaidāmajām vēlēšanām?
Amerika ir vispār sajukusi prātā.
Jau ir sajukusi prātā?
Ir! Pilnībā! 100 procenti. Tas, ka mēs esam nonākuši pie vēlēšanām un labākie divi cilvēki Amerikas Savienotajās Valstīs, ko mēs varējām sagrabināt kā kandidātus, ir šitie divi cilvēki – tas ir traģiski. Tas ir traģiskākais notikums manā mūžā Amerikas politikā. Te ir jāsacenšas, kurš ir sliktāks, kā saka. Es to sievieti pilnībā nevaru panest, paciest.
Kamalu Harisu?
Jā. Viss, ko viņa dara, – smejas, melo un izvairās no atbildēšanas. Tas ir viss, ko viņi dara! No rīta līdz vakaram viņa smejas. Es nezinu, kas viņai ieteica smieties visu laiku, nekā jocīga nav te, nekur – ne Amerikā, ne pasaulē. Ķīna dara visādas nepatīkamas lietas, ko tad mēs par Krieviju uztraucamies. Pagaidiet, Ķīna jau tagad sāk, un jau sen, jau vairākus gadus Ķīna darbojas. Ķīnai ir ambīcijas. Ja mēs domājam, ka Putinam ir ambīcijas, man liekas, ka Krievija nobāl, salīdzinot ar to, ko Ķīna grib panākt pasaulē, un viņi pie tā mērķa jau strādā gadiem, neatlaidīgi.
Tikmēr ir Tramps. Tramps nesmejas, bet Tramps saka, ka viņš ir labos draugos ar Putinu, ka viņš dienas laikā te visus karus atrisinās.
To mēs nezinām. Neviens nevar zināt, kas tur ir un kas nav. Starp citu, pameklējiet, kādi sakari Baidenam bijuši ar Ķīnu un ar Krieviju. Tur jau arī nav tīras rokas. Tāpat ar Ukrainu pirms kara, vai ne. Baidena dēls… Tas viss ir presē. Es tagad negribu iebrist tajā jautājumā, bet, ja kāds domā, ka Tramps ir vienīgais, kam var būt kaut kādas attiecības ar kaut kādām krievijām vai ķīnām vai kā, paskatieties, cik reizes tas Kamalas viceprezidenta kandidāts ir bijis Ķīnā. Kaut kādas 60 reizes laikam, es lasīju…
Tad ir jāpārbauda šie fakti.
Jā, bet respektīvi… Amerikā ir labi politiķi, un es neesmu ne republikānis, ne demokrāts. Es esmu bijis jau daudzus gadus neitrāls, pa vidu. Independent [neatkarīgs – red.], kā saka. Es esmu balsojis par demokrātiem un par republikāņiem. Iepriekš pēdējās Čikāgas pilsētas galvas vēlēšanās es balsoju par sievieti – demokrātu sievieti. Viņa bija melnā un lesbiete, tātad…
Pilns komplekts, kā saka.
Pilns komplekts. Lai neviens man nestāsta, ka man ir kaut kādi konservatīvi uzskati. Es balsoju par to, ko es uzskatu, kas ir labāks. Es esmu gatavs balsot par jebko.
Kāda jums ir tā politiskā oža, kādas jūsu prognozes, kā izskatās, ko beigās amerikāņi izvēlēsies?
Es ļoti baidos. Es nezinu, kas notiksies. Es nezinu, vai kāds vispār zina. Vienīgā lieta, ko es varu pateikt, un tas ir pierādāms fakts – skatieties. Vienīgais prezidents Amerikas modernā vēsturē, kurš nesūtīja Amerikas bruņotos spēkus karot, ir Tramps. Vienīgais. Ne Klintons, ne abi Buši, gan demokrāti, gan republikāņi, Obama…. Dievs, visi dievina to Obamu, sorry, man viņš ļoti nepatīk. Es uzskatu, ka viņš ļoti daudz skādes izdarīja Amerikai. Vienīgais, teiksim tā, vienalga, kurš uzvar, es gribu būt ļoti pārliecināts, ka Tramps neļaus Baltijai krist vai citiem. Es gribu tam ticēt.
Bet vai jums ir saprotama tā baltiešu, eiropiešu piesardzība pret Trampu? Izprotat, kādēļ šeit ir satraukums?
Jā, bet atkal atcerēsimies, ka Trampa prezidentūras laikā nekādu karu nebija, Ķīna sēdēja savās robežās, un Putins sēdēja robežās. Tātad nu seciniet, ko jūs gribat, bet tajā laikā Putins nekur neaizgāja. Obamas laikā viņš iegāja Krimā un paņēma, un Obama viņam to iedeva, atstāja, viņš deķi sūtīja tur viņiem... Sorry, te jau nekas labs… Trampa laikā neviens zaldāts negāja karot, neviens. Bet tātad vienkārši dzīvosim, redzēsim, darīsim visu iespējamo – vienalga, kurš uzvar – lai Baltija noturētos.
Birkenu dzimta
Dzīvosim – redzēsim un gaidīsim 5. novembri, bet mūsu šīs dienas stāsts ir par Armandu Birkenu, nevis Trampu vai Kamalu Harisu. Armand, es kādu brīdi pavadīju arhīvos, papētīju jūsu dzimtas stāstu, senču gaitas. Tad nu mēģināsim tā raiti šiem arhīva dokumentiem iziet cauri. Es sākšu ar pirmo dokumentu. Tas ir jūsu vecvectēva Kārļa Birkena kristību ieraksts 1864. gadā Rubenes draudzē. Tas ir Vaidavas pagasts mūsdienās. Šim Kārlim tēvs ir bijis Miķelis, bet mamma – Mērija. Šis ir Birkenu uzvārda senākais fiksējums, ko man izdevās atrast, bet cik jūs pats zināt par Birkeniem?
Es atļaušos teikt, ka es diemžēl nezinu ļoti daudz, bet mana radiniece Rīgā, tante Diāna, uztaisīja kādus gadus atpakaļ dzimtas koku. Man būtu jāskatās, vai tieši šis Kārlis Birkens ir. Kārļi vispār ir mūsu ģimenē vēl šodien, tātad Kārlis noteikti ir bijis. Tas viss ir ļoti interesanti.
Šim Kārlim tālāk ir dēls Mārtiņš un Mārtiņam ir dēls – jūsu tēvs – Aleksandrs.
Mans tēvs bija Aleksandrs, jā, un mans vidējais vārds ir Mārtiņš. Tātad Mārtiņš dzīvo Birkenos un arī Aleksandrs dzīvo.
Iesim tālāk cauri dokumentiem. Šī ir jūsu vecvecmamma – Birkens Emma, dzimusi Rozīte, šī ir viņas pase. Tā ir šī Kārļa sieva vēlāk.
Jā, tas tā ļoti varētu būt. Man ir žēl, ka es neatceros vairāk, ko mana radiniece salika tajā dzimtas kokā.
Atradu arī jūsu vecvectēva Kārļa ulmaņlaiku pasi. Tajā redzams, ka tā izdota īsi pēc Latvijas valsts dibināšanas 20. novembrī 1919. gadā. Otrā pusē ir arī dažādas vietas Rīgā, kurās jūsu vecvectēvs un vecvecmamma ir dzīvojuši. Tā kā, ja jums, Armand, ir kāds brīvs brīdis, jūs varat pastaigāt pa Rīgu, jo tās dažas mājas vēl ir palikušas. Jūs varat redzēt, kur pirms 100 gadiem šeit Rīgā ir dzīvojuši jūsu senči.
Es atradu to māju Baznīcas ielā, kur mans tēvs piedzima. Baznīcas ielā pie Barona ielas, tur netālu.
Lūk, šeit viņa pasē ir – Baznīcas iela 32, dzīvoklis numur astoņi.
Tur mans tēvs piedzima, jā, un to māju es atradu. Viņa vēl stāv. Tur ir ielas māja un pagalma māja. Viņš bija pagalma mājā.
Interesanti, ka jūsu tēvs vienu brīdi ir dzīvojis arī Jūrmalā, Majoros. Ielas nosaukums ir interesants – Omnibusa iela.
Pagaidiet, mans tēvs?
Jā.
To es nezināju... Pagaidiet, piedošanu, nē, mans tēvs piedzima nevis Baznīcas ielā, bet Blaumaņa ielā.
Bet pēc tam tur dzīvoja?
Jā, Baznīcas ielā bija pēdējais dzīvoklis, kurā viņš dzīvoja. Jā, Baznīcas ielā, blakus turpat netālu no Aspazijas un Raiņa muzeja. Tajā pašā komplektā tur ir tās mājas. Es tajā dzīvoklī gan nekad neesmu bijis.
Man ir viens īss stāsts par jūsu vectēvu. Jūsu mammai un tēvam aizbraucot bēgļu gaitās, abi viņu tēvi, jūsu vectēvi, palika Latvijā pēc okupācijas. Šis ir Mārtiņš Birkens. Periodikā es redzu, ka viņš ir nodarbojies ar šaušanas sportu. 1936. gadā bijis pat olimpiādē. Miris viņš ir 1976. gadā. Tas nozīmē, ka, ja jūs Latvijā pirmo reizi bijāt 1977. gadā, jums kāds pusgads laikam pietrūka, lai viņu satiktu.
Nepilns gads. Ja es būtu ātrāk atbraucis jeb viņš būtu ilgāk dzīvojis, mēs būtu satikušies. Viņš nomira kaut kad rudenī, 1976. gada oktobrī vai novembrī, un es biju nākamā gada augusta beigās Latvijā. Bet es satiku Mārtiņa Birkena brāli, Pēteri Birkenu, to es paspēju satikt.
Bet vai tā ir tiesa, ka viņš ir ar šaušanas sportu nodarbojies? Māla baloži tie bija kādreiz?
Viņš bija Latvijas māla baložu čempions. Es atradu vismaz vienā sporta grāmatā… Ir kaut kāda bieza grāmata par Latvijas sporta vēsturi, un tajā viņš ir minēts. Grāmatas pašā aizmugurē, kur visu minēto cilvēku vārdi ir uzdoti alfabētiskā kārtībā, ir arī Mārtiņš Birkens. Tādā sakarā viņš arī bija tajā 1936. gada olimpiādē. Viņš bija Latvijas šaušanas komandā. Man vēl ir bildes, viena tāda slavena fotogrāfija, kurā mans tēvs stāv ar savu brāli, kas bija jaunāks, abi divi vēl puikas, un viņu tēvs Mārtiņš stāv ar medību bisi un tur kaut kādu putnu, ko ir nošāvis, īstu putnu. Jā, viņš bija šāvējs.
Nākamajā dokumentā šī varētu būt jūsu vecā māte Marija Aleksandra meita Birkena, dzimusi Judenoviča.
Jā, tā bija mana vecmamma, mana tēva māte.
Bet es skatos, ka viņa diezgan agri ir no dzīves aizgājusi, kad jūsu tētis ir bijis vēl salīdzinoši mazos gados.
Tieši tā. Viņa nomira, jo viņa saslima ar kaut ko, es aizmirsu diemžēl, ar ko, kad mans tēvs ar savu brāli vēl bija puikas.
1935. gadā.
Protams, tas bijis ļoti traģiski, bet tad mans vecaistēvs pēc kara apprecējās otrreiz, un viņam bija divas meitas. Tās meitas es vēl tagad satieku, mēs esam ļoti labi draugi, ļoti tuvi radi, kā saka.
Nu te būs arī fotogrāfija no pases – tā ir jūsu vecāmāte. Šeit ir laikam tie nelielie procenti jūsu gēnos, ka jums ir arī krievu tautības senči. Šeit ir norādīts, ka vecāmāte ir dzimusi Krievijā, Maskavā, un pēc ticības bija pareizticīgā.
Jā, tātad no maniem četriem vecvecākiem, mana tēva māte bija no Krievijas, jā. Viņa bija arī pareizticīga. Viņa esot gājusi tajā pareizticīgo baznīcā dzeltenajā, kas ir Brīvības ielā. Es tajā baznīcā arī esmu iegājis pāris reizes sen atpakaļ. Es iegāju un iedomājos, ka mana vecāmamma arī te kaut kur stāvēja un staigāja. Tur es esmu bijis. Žēl, ka viņa tik ātri aizgāja, atstāja savus puikas, savu vīru, bet tā tas ir.
Te, lūk, ir jūsu vecāsmātes pase, kurā abi – jūsu tētis un tēta brālis Haralds – ir ierakstīti. Bet strauji dosimies pa šiem arhīviem tālāk, lai mēs pagūstam visu. Atradu divus ierakstus no Jelgavas Svētās Annas baznīcas. Tie ir atkal par jūsu mammas līniju.
Mamma man nāk no Jelgavas, jā.
Šeit ir jūsu vecāmāte no mammas puses – Elza Elizabete. Viņas dzimšanas un kristību ieraksts 1903. gadā Jelgavā. Te var redzēt, ka viņas tēvs ir bijis Zanders Būmans un viņas mamma bijusi Lība. Tāpat šis ir stāsts par vēl vienu jūsu vecotēvu, kurš palika Latvijā, bet šo vecotēvu jūs paguvāt satikt. Te ir kristību ieraksts no tās pašas Annas baznīcas – Žanis Verners Gulbis, viņa tēvs Kristaps un māte Trīne. Tātad šo vecotēvu jūs satikāt, un varbūt viņš pat jūs dzirdēja dziedam?
Nē, viņš… Es biju klāt… 1977. gadā es pirmo reizi atbraucu kopā ar mammu. Mamma, protams, nebija bijusi Latvijā, kopš viņa izbēga kara laikā.
Tas nozīmē, ka jūs bijāt klāt brīdī, kad jūsu mamma pēc gariem 40 gadiem ierauga savu tēvu?
Jā, tieši tā. Tas ir tieši tas, ko es gribēju stāstīt. Es nekad neaizmirsīšu to brīdi. To nevar aizmirst. Mēs palikām Rīgas viesnīcā, mums bija skats uz Operu. Man jau viss bija jauns, es pirmo reiz Operu redzēju un Rīgu. Uz jaunu pasauli es biju atbraucis. Daudz ko es biju redzējis fotogrāfijās – Operu, Universitāti, "Laimas" pulksteni, Brīvības pieminekli, Pulvertorni. Visu to es biju fotogrāfijās redzējis daudzus, daudzus gadus, bet tagad es skatos uz īstiem objektiem. Tagad atnāk uz "Rīgas" viesnīcu mammas krusttēvs Augusts. Augusts atnāk, un visas sarunas notiek čukstus, jo visu jau noklausījās. Starp citu, "piecīšus" 1989. gadā viesnīcā "Rīdzene" arī noklausījās. To es vēlāk dabūju zināt no viena cilvēka, ka viss ir ierakstīts. Tātad uz "Rīgas" viesnīcu atnāk krusttēvs, viņš vedīs mūs tur uz vienu dzīvokli pie radiem, kur mamma satiks savu tēvu. Viņš no Jelgavas ir atvests. Atceros, ka Alberts teica, ejot ārā no istabas, jo tajā īsti runāt nevarēja, ka mums sekos. Mēs domājām – nu ko tad mēs, nu kurš mums sekos? Bet jā, mēs ejam ārā, pāri ielai, garām Operai, un pie Operas stāv viens kungs un lasa avīzi. Kā mēs ejam garām, kungs avīzi saloka un seko.
Kā spiegu filmās.
Tieši tā. Mēs aizejam pāri pār kanālu un tur kaut kur autobusu gaidām. Iekāpjam autobusā, kungs arī iekāpa. Mēs braucām uz kaut kurieni, es nezinu, uz kurieni mēs aizbraucām ar to autobusu, bet mums vēl bija koferis līdzi, jo mums bija dāvanas, un viņi noteikti domāja, ka mēs braucam ārpus Rīgas, ko darīt nevarēja, jo tas bija aizliegts. Kungs izkāpa no autobusa tad, kad mēs izkāpām no autobusa, bet tad viņš kaut kur pazuda. Nu viņš noteikti piefiksēja, kur mēs iegājām, ka mēs iegājām mājā, ka mēs nebraucām ārpus Rīgas, bet, cik viņš ilgi tur kaut kur stāvēja krūmos, to es nezinu. Gribētu satikt to kungu, bet, labi, tā ir cita saruna.
No šī brīža, kad jūs pirmo reizi satiekat vecotēvu, jūsu mamma Rita satiek savu tēvu, kas jums tagad ir acu priekšā?
Oj, tas ir… Tas ir kaut kas neaptverams. Mēs iegājām tajā dzīvoklī, un tur bija vectēva ģimene, viņa meita un viss, un tā... Mēs tur ciemojāmies, un uzreiz klauvēja pie durvīm. Vecaistēvs ienāk iekšā. Sprāga vienkārši emocijas mammai ar to tēvu! Nu mamma vēl bija meitene, kad aizbrauca, viņa gāja Skolotāju institūtā Jelgavā, un viņa nedabūja atvadīties piedevām. Mana mamma ar savu mammu muka, vecamtēvam bija paredzēts sekot, un man ir ierakstīts, viņi vēlāk ierakstīja to stāstu audio lentā, kas tur notika. Viņš dzinās viņām pakaļ pa Kurzemi, bet tur bija kara fronte, kas nelaida viņu cauri. Viņš dabūja atgriezties atpakaļ Jelgavā. Tā mans vecaistēvs savu sievu Elzu nekad vairs mūžā nesatika. Bet savu meitu viņš satika. Tas bija emocionālākais brīdis, ko savā mūžā esmu piedzīvojis jebkādos apstākļos. Tad viņš mani ierauga. Es tur stāvu. Cik mani bija gadi – knapi pāri 20. Es tur stāvu. Viņa mazdēls Armands. Mēs apkampāmies. Es saku – tas ir emocionālākais brīdis manā mūžā. Es to istabas skatu atceros tā, kā vakar būtu bijis. Nu ko, apkampāmies ilgi, dikti un spēcīgi. Labi, ka kādus kaulus nesalauzām viens otram apkampjoties, un tad sākām… Es ar savu vecotēvu Verneru, viņš bija Verners Žanis… Man viņš ārkārtīgi patika, viņš bija ārkārtīgi labs cilvēks. Es viņu ļoti, ļoti mīlēju. Mēs vairākas reizes satikāmies. Viņš brauca uz Rīgu, jo es nevarēju uz Jelgavu braukt, bet tad, kad mainījās noteikumi un es varēju braukt uz Jelgavu, tad es braucu pie viņa. Es izstāstīšu vienu momentu, kas arī bija varbūt tāds viens no emocionālākajiem brīžiem. Ja es nemaldos, tas bija 1989. gadā. Viņš atbrauca uz Rīgu un sēdēja ložā Nacionālajā teātrī "piecīšu" izrādē.
Tad viņš redzēja jūs.
Jā, mums bija četras izrādes Nacionālajā teātrī. Mēs sadraudzējāmies ar Nacionālā teātra cilvēkiem, kad viņi bija Čikāgā kādā 1987. gadā. Viņi atbrauca ar lugu "Olivers", un mēs sarunājām četras izrādes Nacionālajā teātrī. Es dabūju viņam ielūgumu, un viņš sēdēja ložā. Es nevaru iedomāties… Viņš skatās uz savu mazdēlu, kurš dzied un spēlē "Čikāgas piecīšos". Nu kas to būtu varējis iedomāties? Emocijas no tiem laikiem ir neaptveramas, un tāpēc es arī nekad nepiedošu līdz pēdējai elpai, ko Krievija ir izdarījusi Latvijai un Baltijai, un pārējām okupētajām valstīm.
Es saprotu, ka līdzīga stingra nostāja bijusi arī jūsu tēvam. Viņš ir teicis: kamēr Latvijā būs komunisti, viņš te kāju nespers. Jūs braucāt uz Latviju, bet viņš tika teicis, ka nebrauks.
Viņš nebrauca, jo mans tēvs no lidlauka nebūtu ticis ārā. Viņš bija ļoti dedzīgs patriots. Viņš būtu pirmo krievu zaldātu ieraudzījis, un ar to tas viss būtu arī beidzies, jo viņš garām nebūtu pagājis vienaldzīgs. Es esmu pārliecināts, ka viņš no tā lidlauka ārā nebūtu ticis. Viņš arī visu mūžu iesaistījās latviešu sabiedrībā Čikāgā. Viņš darbojās vairākās organizācijās un bija ļoti dedzīgs. Pirmajā vietā viņam bija uzturēt latviešu sabiedrību, latvietību un palīdzēt. Viņš bija viens no visilgāk esošajiem Čikāgas latviešu biedrības valdes locekļiem. Viņš bija kasieris tajā. Viņš izskolojās par grāmatvedi un turēja, kā saka, latviešu biedrības Čikāgā kasi. Viņš tur gadu desmitiem nostrādāja. Tad viņš bija arī Svētā Jāņa draudzes priekšnieks nez cik gadus. Starp citu, pirms viņa viens no Jāņa draudzes priekšniekiem manā bērnībā bija Jānis Ruģēns, kas ir no Valmieras apriņķa, un viņš ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Čikāgā tādi bija kādi pieci – Lāčplēši, un Ruģēns bija viens no tiem, un es viņu atceros ļoti spilgti. Tātad, jā, mans tēvs bija baznīcā ļoti aktīvs, viņš bija Livonijas korporācijā ļoti aktīvs. Viņš uzdienēja par senioru un globālo senioru. Tad viņš bija arī "Daugavas vanagu" valdē gadiem ilgi. Vēlāk viņš arī pensionāru biedrību vadīja. Mums ir Ilinoisā Čikāgas pensionāru biedrība, un to viņš vadīja daudzus gadus. Es varbūt kaut ko vēl būšu izlaidis, bet viņš bija ļoti sabiedrisks, ļoti aktīvs, un viņam tas viss bija ļoti svarīgi. Gādāt, lai viss ir… Latviešu skolā viņš arī darīja daudz ko, lai palīdzētu, lai viss skolā būtu labi. Jā, viņš ieguldīja savu mūžu latviešu sabiedrībā.
Savukārt man likās interesants vēl kāds dokuments. Es paskatījos Vācijas bēgļu arhīvā, kur ir dokumentēti jūsu tētis, mamma un mammas mamma. Amerikāņu iestādes tika izveidojušas anketu, kurā jūsu vecāmamma Elza Elizabete, kura arī aizceļo uz Ameriku, pie vēlamā galamērķa ir ierakstījusi: Latvija – brīva, demokrātiska republika, brīva no ārzemju okupācijas. To ir ierakstījusi jūsu vecāmamma, kur viņa no vācu bēgļu nometnes grib nokļūt.
Jā, un visi, starp citu… Es to tā ļoti spilgti atceros. Es to tā nezināju, bet man mamma pateica. Cilvēki domā, ka tie latvieši izmuka no Latvijas neatskatoties, un, jo tālāk prom, jo labāk. Nē, mana mamma teica, ka viņi visi, visi, muka no Latvijas pilnīgi pārliecināti, ka viņi atgriezīsies. Neviens jau nezināja, kā tas beigsies toreiz, kad viņi muka. Neviens nezināja. Nevienam nebija kristāla lodes, kurā redzēt nākotni. Visi šie cilvēki vienkārši muka no padomju varas, no padomju armijas, bet viņi domāja, ka tas tā ir tikai pagaidām, un viņi tiks atpakaļ. Visi! Nu tā, varbūt kāds arī tā nedomāja, es nezinu, bet principā visiem bija doma braukt atpakaļ. Neviens jau nedomāja pamest Latviju, jo tur kaut kas viņiem nepatika, nebija labi vai kā tamlīdzīgi. Viņi visi paredzēja braukt atpakaļ.
Šo sarunu sākām ar "Čikāgas piecīšiem", sākām ar jūsu pārdomām par punkta vai daudzpunktes likšanu dziedāšanai. "Čikāgas piecīši" – vai šis stāsts kā grupai arī ir izstāstīts un tur punkts ir pielikts?
Es domāju, ka nē. Alberts [Legzdiņš] uzrakstīja vienu grāmatu "Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi". Tur viņš daudz ko pateica, daudz ko aprakstīja, bet palika daudz kas vēl nepateikts. Nez cik gadus es viņu ļoti mudināju, lai viņš uzraksta savas atmiņas – kaut ko vairāk, personīgāk. Viņš iesāka, bet viņš nepaspēja pabeigt, viņš nepabeidza. Nu un cilvēki man prasa tagad, lai es to daru, jo man ar "piecīšiem" ir saite jau no tiem 60. gadiem. Es biju pirmajā "piecīšu" koncertā publikā. Es esmu principā visu mūžu kopā ar ansambli kaut kādā veidā, un tad, kad mēs ar māsu uzstājāmies, tas arī bija, vēl pirms es biju ansambļa dalībnieks, bet es taču biju klāt un visu novēroju, un piedalījos, un tas bija fantastiski. Tad, protams, no 1973. gada līdz beigām es biju ansamblī un tad vēl arī pēc tam, kad arī "piecīši" vairs kā tāda grupa īsti nebija. Alberts ar mani, mēs divatā daudz uzstājamies gan Čikāgā, gan citur. Mūs aicināja. Kad mēs atbraucām uz Latviju ar Loriju, mēs trijatā koncertējām šur un tur – Alberts, Lorija un es. Tātad viss mūžs pavadīts kopā ar šiem cilvēkiem.
Tātad "Čikāgas piecīšu" dziesma vēl nav izskanējusi?
Cilvēki lūdz, lai es uzrakstu kaut ko, un es to labprāt arī izdarītu. To es arī gribu iesākt kaut kad tuvākajā laikā. Es tagad pārstāšu uzstāties, koncertēt un vērsīšos pie rakstniecības.
Citas "Laikmeta krustpunktā" sarunas
