Viktors Demidovs: Šodien visā Latvijā notiek tradicionālā "Leģendu nakts", kad interesentiem ir iespēja līdz vēlam vakaram apskatīt vēsturiskās pilis un muižas. Šī gada tēma ir "Vēstules". Jūs žurnālistiem esat atsūtījis preses relīzi, kurā minēts, ka caur vēstulēm tiks iepazīti vēstures notikumi un leģendas un atstāti vēstījumi nākamajām paaudzēm. Kā īsti tas notiks? Cilvēki lasīs vēstules?
Roberts Grinbergs: Jā, "Leģendu nakts" tēma šajā gadā ir izraudzīta tiešām šī vēstuļu tēma. Katru gadu mēs, domājot par to, kāda varētu būt šī gada īpašā tēma un kopējošais vadmotīvs, mēs liekam prātus kopā, un arī šajā reizē mūsu kolēģe Linda no Cesvaines pils bija tā, kas jau gada sākumā izteica šādu piedāvājumu, jo mēs tiešām arī redzam, ka šī tēma ir tāda plaša un aktuāla, un arī saistoša pilīm un muižām, ka mēs varam ieskatīties vēstulēs gan pagātnē, kas rakstītas, gan arī veidot mūsdienās tādus jaunus stāstus un notikumus. Mēs redzam, ka plašajā programmā šodien visās pilīs un muižās, protams, daudzas no aktivitātēm būs saistītas ar šo vēstuļu rakstīšanu, kaligrāfijas apguvi, prasmju, iemaņu pilnveidošanu, līdz ar to tiešām tas viss būs par un ap vēstulēm.
Cik daudz pēdējo gadu laikā izdevies atjaunot pilis un muižas? Un cik kvalitatīvi to īpašnieki veic?
Tas vienmēr ir bijis cikliski. Bieži vien liekas, ka tieši tagad ir tas lielākais pieprasījums un tāds aprites bums, bet patiesībā mēs varam paraudzīties vēsturē, pavisam nesenā vēsturē - pirms 30 gadiem, pirms 20 un pirms 10 – ik pa laikam periodiski ir bijuši plašāki, lielāki uzplaiksnījumi, kas ir saistīti gan ar ekonomiskās krīzes sekām vai kā citādi, vai pēkšņu labklājības līmeņa pacelšanos. Šobrīd ir novērots, ka šie objekti atdzimst, varētu lietot šādu vārdu, un pakāpeniski novērojams arī tas, ka tas notiek nevis tā steigā un ātri, bet tas tiešām notiek lēni un mērķtiecīgi, un ar apdomu.
Protams, ir jāmin arī tās sadarbības iespējas un iespējas kopumā, arī finansiālās, kādas piešķir arī valsts, attiecīgi pretendējot uz kādām finansiālām projekta iespējām. Un, protams, arī [Nacionālā] Kultūras mantojuma pārvalde ir viens no šiem dzinējspēkiem, kas varētu veicināt objektu attīstību, tādēļ mēs arī kā Piļu muižu asociācija šobrīd esam gana priecīgi par to, ka arī Mantojuma pārvaldē ir gaidāmas pārmaiņas. Tās jau 30 gadu laikā bijušas tādas stabilas vērtības, bet jūtams, ka pēdējo gadu laikā mantojuma nozare ir pagurusi, un līdz ar to mēs esam priecīgi sagaidīt, ka būs kāds arī veiksmīgs jauns vadītājs, kas pievērsīs uzmanību varbūt ne tikai tādiem lokāliem piemēriem un problēmām, bet arī skatīsies plašāk Latvijas mērogā.
Tā ir ne tikai arhitektūra un māksla, bet tā ir arī arheoloģija. Mums ir plašs un bagāts kultūras mantojuma aspekts. Tā kā mēs raugāmies cerīgi.
Protams, ir arī daudzas citas nozares, kurām ir iespējas šos objektus atjaunot, un es arī pats esmu [Valsts] Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozares ekspertu padomē un, vērtējot projektus, arī redzu vajadzības un vēlmes muižu īpašniekiem, kas gadu no gada iesniedz projektus. Galvenokārt jāatzīmē, ka tās ir logu restaurācijas un durvju restaurācijas, retāk ir pa kādam arī griestu, sienu gleznojumam, to restaurējot vai izpētot, ir arhitektoniskās un mākslinieciskās izpētes, kam īpašnieki prasa finansējumu, bet tas rāda tendenci, ka katrs īpašnieks ir spējīgs un ar vēlmi iepazīt savu objektu vēl vairāk un, protams, arī to attīstīt.
Bet skaita ziņā jums ir zināms, cik muižu pēdējā gada laikā ir izdevies atjaunot? Tā ir viena, divas, piecas?
Ik pa laikam ir tādi notikumi. Mēs arī no asociācijas tiekam aicināti uz kāda objekta atklāšanu, un tikko bija nesens notikums Rīgā, tepat Ziepniekkalnā, Ēbelmuižas atjaunošanas atklāšanas svētki. Tas ir viens no tādiem gana veiksmīgiem piemēriem, kurā arī kultūrvēsturiskais mantojums saplūst ar mūsdienu arhitektūru. Tā ir vieta, kas ir daudzdzīvokļu māju rajona centrā, un tā [muižas] vēsturiskā apbūves teritorija visa ir zudusi, no tās ir palikusi tikai tā čaula no kungu mājas. Līdz ar to tad arī tur neko jau vairāk arī nevaram prasīt no īpašnieka, jo skaidrs, ka viņš ir ierobežots savās iespējās ne tikai finansiāli, bet arī tajā teritorijā. Šajā nedēļā saņēmu arī zvanu no Kaucmindes muižas īpašnieces, un arī tur ir jauna īpašniece. Tas ir tāds Latvijā populārs piemērs, negatīvais piemērs, ka mēs zinām Kaucmindes muižu kā populāru [20. gadsimta] 30. gadu mājturības skolu un pēcāk arī atpazīstams kolhozs tur ir bijis. Protams, pati ēka, arhitektūra ir slavena ar savu to specifisko veidolu. Pēc Severīna Jensena projektētais prototips. Tādēļ tā tādā sabiedrības kopējā atmiņā palikusi kā tāds veiksmīgs piemērs, bet, protams, ar skaudrām beigām, ka šobrīd ēka ir degradētā stāvoklī. Tādēļ mēs ceram un mēs esam novērtējuši, ka jaunā īpašniece nāk ar jaunām ambīcijām un vēlmi atjaunot šo objektu, un tādēļ novēlam izdošanos, un arī viņa, protams, šajā "Leģendu nakts" notikumā piedalās un šodien pa dienu gaidīs apmeklētājus pie sevis ciemos.
Tad ir pamats ticēt, ka šī vēsturiskā un ļoti bēdīgā stāvoklī esošā muiža būs savesta kārtībā.
Jārēķinās ar to, ka, protams, ir palikusi kultūrvēsturiskā mantojuma ļoti maza daļa – tikai tāda ārējā čaula lielākoties –, jo šo gadsimtu laikā ir daudz kas tur no interjera zudis, bet, protams, tam visam var radīt arī tādu augstvērtīgu kvalitāti, un tas objekts var būt atdzimstošs kā kultūrvēsturiskā mantojuma paraugs.
Jūs pārstāvat Lielvircavas muižu. Kā ar to sokas? Viena lieta ir skatīties varbūt no augšas, bet cita lieta ir būt muižas pārstāvim. Vai jūs saskatāt arī kādas nepilnības sistēmā, varbūt nevar iegūt atbalstu no valsts?
Lielvircavas muiža ir viens no šiem objektiem, kur es galvenokārt ikdienu arī pavadu. Lielvircavas muiža ir tāds fenomens Latvijas kultūras mantojumā, jo šī muiža iemājo sevī vēsturiskās muižas dzimtas īpašnieku stāstu, jo vēsturiski muižas īpašniece bijusi baronu Fon Klopmana dzimta, kas būvēja šo ēku. Mūsdienās tādā pārnestā nozīmē šis stāsts turpinās, jo Lielvircavas muižā ir atceļojuši vairāk kā 1000 oriģinālie interjera priekšmeti, kas rāda 19. gadsimta muižas interjeru – dekoratīvi lietišķās mākslas kolekciju. Tā ir viena no muižām, kurai tiešām ir paveicies, jo pašvaldības izpratne ir bijusi ļoti labvēlīga. Jelgavas novada pašvaldības īpašumā ir šis objekts, un pašvaldība mērķtiecīgi arī strādā pie objekta attīstības, un līdz ar to tur ir visas priekšrocības, lai tas viss notiktu.
Līdztekus es arī darbojos Ventspils pusē tādā Popes muižā, kur jau 10 gadus esmu biedrībā, un tur gan mēs saskaramies ar to, ka šis objekts pieder pašvaldībai, un tad pašvaldības izpratne ir cita par kultūras mantojuma attīstību, un tā ieinteresētība ir krietni zemāka. Tad man bieži patīk salīdzināt šīs divas pašvaldības – Jelgavas novadu un Ventspils novadu. Jelgavas novadā pašvaldībai īpašumā ir vairāk kā septiņas muižas, tad Ventspils novadā ir tikai viena pašvaldības muiža īpašumā – valsts nozīmes kultūras piemineklis.
Līdz ar to tā izpratne ir diametrāli pretēja – jo tev vairāk muižu, jo tu vairāk tajās ieguldi un tās attīsti, jo tev mazāk, jo mazāk tam pievērš uzmanību.
Un līdz ar to Ventspils novada gadījumā viss tur ir slikti.
Bet kas īsti traucē? Kur tā problēma?
Galvenokārt tā ir ilgstošās pašvaldības vadības neizpratne par to un nevēlēšanās iedziļināties un attīstīt kultūras mantojumu. Viņi nesaskata tajā resursu, bet vairāk kā apgrūtinājumu. Līdz ar to tad šobrīd esošajā vadībā no politiķiem neviens nav no Popes pagasta, un līdz ar to tad viņu interese tajā ļoti maza un sekla.
Asociācijas prezidenta amatā esat jau vairāk nekā gadu, vai jums ir izdevies arī kaut ko mainīt, uzlabot šajā sistēmā?
Patiešām ceram un domājam, ka mums ir izdevies uzlabot komunikāciju galvenokārt ar pašiem īpašniekiem, mūsu biedriem, tai skaitā arī ar sabiedrību mēs cenšamies arvien plašāk komunicēt un dažādas informatīvas un izglītojošas kampaņas veicam, jo sabiedrība ir jāizglīto. Galvenokārt arī izpratne par vārdu "muiža" un par tā ietilpību, jo mēs bieži vien sabiedrībā vārdu "muiža" saprotam tikai ar vienu ēku, bet patiesībā tā ir vesela teritoriāla un administratīva vienība, kas sevī ietver vairākas ēkas, ne tikai vienu kungu māju, un tādēļ arī bieži mēs redzam, ka kultūrvēsturisko ēku atjaunošanas stāstā parādās arī dažādas klētis, krogi, kūtis un staļļi, kur kultūra un māksla var iemājot mūsdienās jau tādā citā rakursā. Ne tikai tā vēsturiskā funkcija ir jāņem vērā. Līdz ar to tādēļ mēs strādājam un cenšamies pilnveidot mūsu attīstības virzienu, un, protams, galvenokārt tās ir tādas popularizēšanas un veicināšanas akcijas, kas ļauj savstarpēji arī šiem pašiem piļu un muižu saimniekiem mācīties vienam no otra un redzēt, un gūt labo pieredzi.
Bet kāda vispār ir loma jūsu asociācijai, kāds ir labums dalībniekiem? Vai pārstāvim ir lielāka iespēja dabūt līdzfinansējumu no valsts?
Tā jēga ir daudzveidīga. Pagājušais gads mums nesa tādu pārskatīšanu likumā. Pašvaldībām galvenokārt bija jāizvērtē sava esība biedrībās un nodibinājumos, un tad daudzas pārsteidzīgas pašvaldības pieņēma lēmumu izstāties, un jau šī gada laikā ir veikuši šo rokādi un atgriezušās mūsu asociācijā, jo saprata, ka tiešām tā sadarbība ir derīga. Tajā brīdī arī mēs šīm pašvaldībām veidojām tādu sadarbības buķeti, komplektu, ko tad mēs nodrošinām un kāda ir tā mūsu sadarbība. Tajā mēs arī uzskaitījām dažādas kampaņas, ko mēs veicam, un arī finansējuma piesaistes puse nav izslēdzama, jo mēs esam realizējuši vairākus arī tādus pārrobežu projektus, kuros mēs piesaistām finansējumu dažādu aktivitāšu veidošanai. Tikko mums ir noslēdzies viens pārrobežu projekts, kurā jau pirms dažiem gadiem tika realizēti, šķiet, kādās astoņās muižās šie projekti. Tie ir digitālie risinājumi galvenokārt. Līdz ar to tas ir veids, jo mēs esam tāds kā koprades instruments, kas ļauj ne tikai vienam īpašniekam lielā projektā startēt, bet mēs visi kopā varam radīt lielāku līdzfinansējumu, kas ļauj kā instruments būt apritē.
Bet visas muižas un pilis, kas ir Latvijā, es saprotu, ka nav jūsu asociācijā.
Nē, jo tās [muižas un pilis] ir jau mērāms vairāk kā 2000. Šobrīd mūsu asociācijā ir vairāk kā 100 biedru. Tas skaits visu laiku ir mainīgs un papildinoši augšupejošs. Ne visi objekti ir tādi, kas būtu tūristam rādāmi. Bieži vien tie ir privāti, kur īpašnieks nemaz nevēlas nevienu apmeklētāju redzēt. Citkārt tās ir tikai drupas publiski pieejamas, bet viņām nav nepieciešama papildus reklamēšana vai popularizēšana. Bet galvenokārt mēs sadarbojamies ar tiem asociācijas biedriem, ar tām pilīm un muižām, kur ir mērķtiecīgi un uz attīstību tendēti īpašnieki vai pārstāvji.
