Ausi nesasniedz nekas satraucošāks par viegli apslāpētu krievu tehnomūzikas dunoņu no pludmalītes ezera krastā un neskaidru dūkoņu, kas pamazām kļūst aizvien skaļāka un visbeidzot pārvēršas par ūdensmotociklistu, kas apmet loku ap salas viņu galu. "Uzmanību!" vēsta uzraksts uz drūpoša mūra pakājē novietotas brīdinājuma zīmes augšdaļas, taču brīdinājuma saturu pilnībā apņēmis nātru biezoknis.
Bet te ir Latgales ziemeļu nomale, kur ģeopolitika vienmēr bijusi rokas stiepiena attālumā.
Šis mūra fragments no dažāda izmēra un formas laukakmeņiem, iespējams, ir no nocietinātā klostera, ko uz šīs salas uzbūvēja vācu krustneši 13. gadsimta beigās, vai varbūt no cietokšņa, kas tika uzcelts uz tā pamatiem pāris gadsimtus vēlāk, lai sargātu Livoniju pret augošo Maskavijas varu. Pats Jānis Briesmīgais ieņēma salu 1577. gadā, un pārsimt gadus vēlāk – kad cietoksnis un Viļakas pilsēta ezera krastā bija nonākusi Polijas kontrolē – Pēteris Lielais to noslaucīja no zemes virsas.
Dažus kilometrus aiz pāri ezeram redzamajiem kokiem ir virkne Krievijas pilsētu un ciemu, kam ir arī latviešu nosaukumi – Kačanova (Kacēni), Rodovoje (Radavoja), Ļinova (Linava), Višgorodoka (Augšpils) un visnozīmīgākā – dzelzceļa mezgls Pitalova (Abrene).
Latgale kartē mazliet izskatās pēc ķīļa, kas dienvidos ir plats un uz ziemeļiem pamazām kļūst šaurāks, līdz beidzot satiek Igauniju. Te mēs esam ķīļa šaurākajā galā, un, lai nokļūtu Viļakā no pēdējās daudzmaz nopietnās pilsētas pirms robežas, Balviem, jābrauc uz austrumiem cauri plašiem mežiem līdzās lielākoties necaurejamajam Stompaku purvam.
Viļakā ir tikai viena vieta, kur kaut ko iekost, – "Pierobeža", tā ir plaša un nopietna ēdinātava, atvērta tikai pusdienu laikā un tur radio skan šlāgeri un dienas piedāvājums rakstīts uz tāfeles, – taču ir veseli trīs muzeji. Ir pilsētas muzejs tumši karmīnsarkanā koka ēkā, kādas visbiežāk sastopamas Latgalē, Leļļu muzejs, kas piedāvā jums doties "60 minūtēs apkārt zemeslodei", droši vien ar leļļu starpniecību, un "Abrenes istabas".
Neierasti Eiropas valstij, taču iredentiskam noskaņojumam Latvijā bijusi visai ierobežota ietekme. Ir pavisam nedaudz vietu līdzās Latvijai, kas būtu varējušas nonākt tās mūsdienu robežās.
Latvijas karaspēks atradās Lietuvas piejūras kūrortā Palangā līdz 1921. gadam, trīs gadus pēc abu valstu neatkarības pasludināšanas; pilsēta ar lietuviešu vairākumu un tās daļēji latviešu apdzīvoto apkārtni galu galā kļuva par Krievijas impērijas Kurzemes guberņas vienīgo daļu, kas nepalika Latvijā.
Apmēram tajā pašā laikā mazajai Rīgas jūras līča Ruhnu salai, kurā mita lielākoties zviedri, tika dota iespēja kļūt par Latvijas vienīgo jūras salu, taču iedzīvotāji nobalsoja par pievienošanos Igaunijai. Tās latviešu nosaukums Roņu sala sniedz zināmu priekšstatu par to, kam starp salas iemītniekiem patiesībā bija vairākums.
Taču šķiet, ka vienīgā teritorija, kas šodien latviešiem izraisa kaut kādu interesi, ir Abrene – lielākā pilsēta bijušās Pleskavas guberņas teritorijā, kura oficiāli tika nodota Latvijai ar miera līgumu, kas 1920. gadā tika noslēgts ar Padomju Krieviju. Savulaik latgaļu zemes Atzeles daļa, tā vēlāk nonāca Pleskavas ietekmē un visbeidzot palika ārpus viduslaiku Livonijas robežām.
Līdz 19. gadsimta beigām, lai kāds agrāk būtu bijis tās iedzīvotāju etniskais sastāvs, šķiet, ka tā – vismaz ārēji – bija pilnīgi pārkrievota. Tomēr 19. gadsimta 80. gados vācbaltiešu etnogrāfa Augusta Bīlenšteina vadītā ekspedīcija novēroja, ka daudzi apkārtnes iedzīvotāji, lai gan bija pareizticīgie un ģērbās kā krievi, mājās runāja latgaliski. Jaunajā republikā pavadītajos gados tur ieradās daudzi latvieši no citurienes, īpaši valsts darbā strādājošie, un dažiem ciemiem tika doti latviskāki vārdi, savukārt Pitalova ieguva nosaukumu Jaunlatgale, bet 1938. gadā tika pārdēvēta par Abreni.
Taču 1944. gadā, pēc otrreizējās padomju okupācijas, Abrene un seši apkārtējie pagasti tika nodoti Krievijas PFSR – tas notika pēc Latvijas PSR Augstākās padomes lūguma, kas tika pamatots ar to, ka šajā teritorijā dzīvo daudz krievu.
Savādi, bet "Abrenes istabas" nav pirmām kārtām veltītas Abrenei. Patiesībā būtu pareizi teikt, ka muzejs ir vairāk par Viļaku, lai gan šī tēma reizēm pārklājas ar lietām, kas saistītas ar pilsētu, kura tagad ir otrpus robežai. Glītā divstāvu ēka ir pilna ar eksponātiem, kas vēsta par Viļakas un plašākas apkārtnes iedzīvotāju – bieži vien šausminošo – pieredzi 20. gadsimta vidū.
Pāris telpās ir apskatāmas kartes, pasākumu plakāti un patēriņa preces no Latvijas Republikas, kas vienoja Viļaku un Abreni pagājušā gadsimta 20. un 30. gados: Vilhelma Ķuzes fabrikas un "Laimas" šokolāde un konfektes; antīks pārnēsājamais kases aparāts; apavu krēma kārbas; skaistā Latvijas starpkaru nauda – lati; jauks koka VEF radioaparāts ar karti, kurā redzamas Eiropas toreizējās robežas, un daudz kas cits. Ir arī plakāts, kas mudina ievērot drošību, rīkojoties ar sērkociņiem. Visi eksponāti sniedz priekšstatu par dzīvi šaipusē pirms totalitārisma ierašanās.
Jautāts, kādēļ izvēlējies tieši šādu nosaukumu savam muzejam, lai gan tas vēsta pirmām kārtām par Viļaku un tās vēsturi, īpašnieks Dzintars Dvinskis atbild, ka gribējis saglabāt Abrenes vārdu,
un min daudzas vēsturiskās saiknes starp abām vietām. Dvinskis atvēris muzeju 2021. gadā, taču skaidro, ka kolekcija veidota daudzus gadus un ka jaunu eksponātu meklējumos viņš apceļojis visu Latviju.
Interesanti, ka piecus gadus pēc tam, kad Abrene tika iekļauta Krievijā, tās vārdā tika nosaukts neliels rajons pie Latvijas PSR ziemeļaustrumu robežas, kurā nebija pašas Abrenes, kam tobrīd jau atkal bija tās krievu nosaukums Pitalova. (Populārs skaidrojums robežas šajā pusē ir tāds, ka Pitalovas nosaukums cēlies no latviešu "pie Tālavas".) Jaunizveidotais Abrenes rajons pastāvēja desmit gadus – līdz 1959. gadam, un tā administratīvais centrs bija Viļaka.
Tā nu dīvainā kārtā iznāk, ka muzejs, kas nosaukts par godu Abrenei, kurai vairs nav šī nosaukuma, atrodas pilsētā, kas bija Abrenes rajona centrs, lai gan pašas Abrenes tajā nebija, patiesībā nav tieši par Abreni.
Taču ēka ir ļoti piemērota šādam muzejam, nacistu okupācijas laikā tur bija gestapo, bet padomju okupācijas laikā – čekas mītne. Pirms kara šīs mājas īpašnieks bija Movša Gurevičs – vietējais ebrejs, kas ēkā bija iekārtojis veikalu, taču viņa īpašumu nacionalizēja padomju vara. Gadu vēlāk viņš kļuva par upuri asiņainākajam no visiem šausmīgākajiem noziegumiem, kas šajā apkārtnē notika tajā laikā – viņu līdz ar 500 citiem Latvijas un Lietuvas ebrejiem nogalināja Arāja komanda, SD pakļauta latviešu brīvprātīgo vienība, kas pastrādāja daudzus slaktiņus. Viņa dēlam izdevās ar velosipēdu aizbēgt uz Abreni/Pitalovu un vēlāk nokļūt ASV, daudzus gadus vēlāk, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, denacionalizācijas gaitā viņš tēva īpašumu atguva.
No ebreju kopienas, kas kādreiz veidoja trešdaļu no Viļakas iedzīvotājiem, šodien palicis maz pamanāmu pēdu – nedaudz vairāk kā dažas fotogrāfijas pilsētas muzejā un piemineklis tuvējā mežā, kur notika slaktiņš.
Tālāk redzam padomju varas atnākšanu un atgriešanos – līdzās "Lielā Staļina" krūšutēlam ir okupantu uzsaukums latviešu valodā, kas adresēts tiem, kuri slēpjas mežā. Tajā solīts apžēlot partizānus, kas padosies un nožēlos izdarīto, cits aicinājums tiem, kuri cerēja uz palīdzību no Rietumiem, – atkārtots kāda acīmredzot padomju varai simpatizējoša Lielbritānijas parlamenta leiboristu deputāta 1946. gadā Rīgas apmeklējuma laikā teiktais par vidējā brita neinformētību par Latvijas nelaimēm un vienaldzību pret tām.
Nomaļajos Latgales ziemeļos bija visintensīvākā partizānu darbība visā Latvijā, un Stompaku purvs bija ideāla vieta, kur slēpties mežabrāļiem. Daži palika pagrīdē līdz 50. gadu vidum. Tomēr bija ne tikai partizāni, kas cerēja uz neatkarīgas Latvijas atjaunošanu, bet arī tādi, kuru simpātijas bija vērstas citā virzienā. Viļakas skvērā šogad jūlijā tika nogāzts piemineklis sarkanajiem partizāniem – viens no padomju pieminekļiem, kuru demontāža Latvijā sākās pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
Uz jautājumu, vai Abrenes zaudējums vietējiem joprojām ir sāpīgs, Dvinskis atbild, ka cilvēki tagad pie tā ir pieraduši un tas viņus vairs īpaši neinteresē, lai gan, protams, nožēla ir.
Nožēla – katrā ziņā uzmanība – droši vien sasniedza augstāko līmeni 2007. gadā, kad Latvija ratificēja līgumu ar Krieviju, apstiprinot de facto pastāvošās robežas un tādējādi oficiāli atsakoties no pretenzijām uz Pitalovu un tās apkārtni.
Lai gan to var uzskatīt par pragmatisku lēmumu, ņemot vērā, ka Latvijai bija maz praktisku iespēju atgūt kontroli pār šo teritoriju, juridiskie argumenti šķita spēcīgi – 1920. gadā parakstītajā līgumā Krievija atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju "uz mūžīgiem laikiem".
Atbildot uz ratifikāciju, tolaik jauniešu organizācija "Visu Latvijai!" rīkoja protestu pie Saeimas – 17 grādu salā stāvēja līdz viduklim kaili jauni vīrieši, kuriem uz krūtīm bija rakstīti Latvijas pilsētu nosaukumi, pašā vidū ar Abrenes nosaukumu bija Raivis Dzintars, kurš tagad ir Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas priekšsēdētājs. Sabiedriskās domas pētījumi tolaik liecināja, ka trešdaļa latviešu vēlējās, lai valsts pieprasītu atdot Abreni, – tā nebija nebūtiska proporcija, lai gan nekas īpašs, mērot pēc Eiropas iredentisma standartiem.
Tomēr šī kopumā tiek uzskatīta par ļoti sarežģītu lietu reģionā, kur jau tā ir papilnam sarežģītu lietu. Valstī, kur bieži bijušas grūtības ar krievvalodīgo minoritātes apmierinošu integrāciju, nav milzīgas vēlēšanās dabūt vēl vienu teritoriju, kurā vairākums iedzīvotāju ir krievi, turklāt latvieši ir niecīgs mazākums.
Tie, kas tur pabijuši, parasti nestāsta glaimojošas lietas. Lauris Olups no Rīgas, kas palīdz ārzemniekiem, kuri vēlas pētīt savas saknes Latvijā, apmeklēja Pitalovu 2019. gadā kopā ar klientu. Viņš atceras: "Ceļi pie robežas bija pilnīgi jauni un gludi. Taču, kad mēs nonācām Pitalovā, tas bija slaloms pa bedrēm. Šeit neesmu redzējis tik sliktus ceļus. Neglītas padomju dauddzīvokļu mājas, vienīgās estētiskās ēkas palikušas no Latvijas laikiem."
Sniegbalto Abrenes tautas tērpu joprojām var redzēt dziesmu un deju svētkos Rīgā ik pēc dažiem gadiem. Taču, kā nesen teica kāds vēsturnieks, "Abrene vairs nav mūsu zeme, tā dzīvo tikai atmiņās, tā ir tikai vēsture".
Daudzās latgaliešu izloksnēs, arī šajā ziemeļu nostūrī, ciems tiek saukts par sola – tajā pašā vārdā, ar ko tiek apzīmēta sala. Un īpaši šajā bieziem mežiem klātajā pierobežā ir viegli saprotams, kā varētu būt cēlies šis priekšstats – stingri apsargātā robeža, kas atdala kādreizējās teritorijas un kas pēdējos gados tiek apsargāta vēl stingrāk, rada iespaidu, ka šīs vietas ir vēl vairāk nošķirtas.
Viļakai ir šarms – tās greznā katoļu baznīca ar diviem torņiem, "Ziemeļlatgales pērle", iespējams, ir viena no iespaidīgākajām visā Latvijā, savukārt gleznaino salu ezerā, kas, varētu likties, bijusi pārāk maza pat viduslaiku mūku pieticīgajām vajadzībām, kopš 2020. gada ar "lielo zemi" savieno pontonu tilts, kas ved cauri čabošiem meldrājiem.
Tomēr nomaļā Ziemeļlatgale ar nepietiekamajiem satiksmes savienojumiem ir cietusi no nesamērīgi augsta bezdarba un intensīvas depopulācijas – retajiem kultūras produktiem, kas aplūko šo pierobežas posmu, bieži vien piemīt drūma nokrāsa.
Režisora Ivara Zviedra 2019. gada dokumentālā filma "Valkātājs" vēsta par vīrieti no nomaļas un ekonomiski nomāktas Ziemeļlatgales pilsētas, kuram piespriests cietumsods par līdzdalību vjetnamiešu imigrantu ievešanā pāri robežai Eiropas Savienībā, un piedāvā drūmu ieskatu gan kontrabandistu, gan migrantu izmisumā un degradācijā.
Pilsētā uz ziņojumu dēļiem līdzās parastajiem, bieži vien ar roku rakstītiem sludinājumiem par to, ka cilvēki pārdod malku, augļus, transportlīdzekļus vai dažādas mantas, ir arī robežsardzes brīdinājums, kurā iedzīvotāji tiek aicināti ziņot par novērotiem iespējamiem pārkāpumiem, svešiem, nepazīstamiem cilvēkiem vai transportlīdzekļiem jebkurā diennakts laikā.
