Viss nav tik vienkārši
Pastāvēs, kas pārvērtīsies, vai – atvērsies, ja aizvērsies. Dzimšanas un nāves cikls neizbēgami skar arī kultūrvietas un pasākumu norises lokācijas. Siltām domām pieminot durvis aizvērušos, jāpriecājas, ka radošuma dzītie vienmēr meklēs jaunas vietas un platformas, kur īstenot savas idejas.
Tomēr pa vidu sākumam un galam ir arī vienmēr spēkā esošie noteikumi, un būvvalde to neievērošanas dēļ aizvērusi ne vienu vien kultūrvietu. Kas jādara, lai tā nenotiktu?
Vai pamestā ugunsdzēsēju depo drīkst rīkot reivu vai rokkoncertu? Vai klasiskās mūzikas koncertu?
"Katrs gadījums ir skatāms ļoti individuāli, katra situācija atšķiras, un nevar ielikt vienlīdzības zīmi starp visiem gadījumiem. Ir tā, ka būvniecības normatīvais regulējums paredz to, ka konkrētu ēku var izmantot atbilstoši tās projektētajam lietošanas veidam.
Ja tas ir ugunsdzēsēju depo, tad principā tas ir ugunsdzēsēju depo – tā nav izklaides vieta, tas nav kinoteātris, tas nav teātris," skaidroja Rīgas Pilsētas attīstības departamenta Arhitektūras pārvaldes vadītāja vietniece Aija Meļņikova.
Tāpēc vienas receptes, vai un kā pamestu ugunsdzēsēju depo varētu pārvērst par kultūrtelpu, nav. Ir jāskatās un jāanalizē gan ēkas atrašanās vieta, gan tas, kas tā ir par teritoriju pēc apbūves noteikumiem, gan tas, kāda ēkai ir vispārīgi atļautā izmantošana.
"Tad ir jāskatās uz drošības momentiem, uz evakuācijas izejām, uz sanitārtehnisko aprīkojumu un tā tālāk un tā tālāk. Tas viss vispirms ir jāsaprot, un tikai tad var atbildēt, ko tad vajag, lai varētu," norādīja Meļņikova.
Kultūrvietu mainība rada pilsētu dzīvu
"Kultūrvietām ir jābūt daudz, pilsētai ir jābūt dzīvai, un pilsētu dzīvu veido tieši tas, ka tās atveras [kultūrvietas] un aizveras. Tā ir daļa no realitātes. Dinamiskai pilsētai piestāv gan dažu dienu kultūras norises vietas, gan pastāvīgas, gan valsts nozīmes kultūrvietas. To daudzveidība ir viens no priekšnosacījumiem, lai cilvēki izvēlētos dzīvot konkrētajā pilsētā," norādīja Zemīte.
Ir svarīgi, lai pilsētā būtu dažādām gaumēm un interesēm piemērotas kultūrvietas. Pat ja kādu no tām apmeklē neliels skaits cilvēku.
"Kultūrvietu dinamika, mainība, daudzveidība ir tādi obligātie priekšnosacījumi, lai mēs varētu runāt par dzīvu un veselīgu kultūras telpu pilsētā," uzsvēra kultūras pētniece Ieva Zemīte.
Viņas skatījumā Rīga ir dinamiska pilsēta. Nav gan veikti pētījumi par pilsētu kopumā, bet atsevišķi šajā kontekstā toties tiek skatīta tieši Vecrīga, kas daudzu, vismaz LKA studentu, skatījumā kļuvusi klusa, pagrimusi, garlaicīga un nepiedāvā interesantu programmu, ko nevar teikt par vairākām Rīgas apkaimēm.
"Manuprāt, apkaimju iedzīvināšana un apkaimju aktivitātes ir devušas savu rezultātu, un ir daudzveidīgs piedāvājumu loks. Protams, tas ir diezgan lielā mērā atkarīgs no tā mūsu aprites burbuļa, kādā mēs katrs esam un no kura iegūstam informāciju. Skaidrs, ka pasākumu ir ārkārtīgi daudz. Prasot studentiem veidot biznesa idejas radošajās jomās, katru gadu kāds nāk ar ideju, ka viņš veidos karti un nokartēs visu, kas notiek Rīgā. Katru gadu no jauna tas beidzas ar to, ka nākamajā grupā kāds students piedāvā to pašu," stāstīja Zemīte.
Tas liecina, ka kultūrvietu un kultūras norišu piedāvājums ir gana plašs. Tik plašs, ka bez kartes to visu ir grūti aptvert un piedzīvot. Zemīte gan norādīja, ka tieši tā tam ir jābūt, jo tas liecina par daudzveidību.
Ir gan pieprasījums, gan iniciatīvas
Zemīte vērtēja, ka pēdējo 5–10 gadu laikā ārkārtīgi plašs kļuvis to kultūras norišu piedāvājums, kas cenšas apdzīvot un iedzīvināt neapdzīvotas telpas, tukšus skatlogus un vietas, kurās nekas nenotiek.
"Nerunāsim nemaz par mūzikas scēnu un visām aktivitātēm, kas notiek un kas ir notikušas gadu desmitiem dažādās vietās, kas nav radītas kultūrai pēc definīcijas. Tās var būt visdažādākās telpas, kas tiek izmantotas īstermiņā, ilgtermiņā, dažādos laika griezumos, un kurās tiek rīkoti koncerti.
Manuprāt, auditorija gaida kaut ko tādu. Auditorija meklē un ļoti bieži iet uz vietām, kas vienkārši ir interesantas," stāstīja Zemīte.
Reizēm tieši tas ir galvenais elements, kas auditoriju piesaista koncertam, izrādei vai citai kultūras izpausmei, ka ir vēlme aiziet un aplūkot pašu norises vietu, ko citādi nebūtu iespējams redzēt un piedzīvot.
"Tas ir tas, ko mēs saucam par to dzīvo, dabīgo attīstības ceļu, kurā lietas notiek tāpēc, ka kādam ir iniciatīva, kādam ir interese. Iniciatīva beidzas, interese beidzas, kaut kādas vietas transformējas, mainās, un tas viss ir savstarpēji cieši kopā saistīts," skaidroja Zemīte.
Vienlaikus, protams, lai gan varētu būt interesanti apmeklēt un kultūras pasākumiem izmantot jaunatklātas vai pamestas vietas un ēkas, tam visam ir arī otra puse – drošība.
Skaidra regulējuma nav
Lai jebkurā vietā varētu rīkot publisku kultūras pasākumu, ir jāievēro virkne noteikumu, kas atbilst apmeklētāju drošības prasībām. Vienlaikus, no normatīvā viedokļa raugoties, tie ir visai neskaidri.
"Ir, piemēram, Publisko pasākumu likums, kurš atrunā visu kārtību, kā var sarīkot tādu vienreizēju publisku pasākumu vai publisku pasākumu pāris dienu garumā ārā, ārpus telpām. Ar to viss ir skaidrs. Bet nekur normatīvajā regulējumā nav nekas pateikts par šādiem vienreizējiem vai īslaicīgiem pasākumiem telpās, kuras nav paredzētas publiskiem pasākumiem. Kādā ugunsdzēsības depo vai bijušajā, piemēram, "Boļševičkas" ražošanas ēkā, kura ilgstoši netiek izmantota un par kuras tehnisko stāvokli informācijas nav,
ir interese sarīkot kaut kādus kultūras pasākumus, bet nav regulējuma, kā to izdarīt, jo tā ir ražošanas ēka, un publiskus pasākumus tur rīkot nedrīkst," stāstīja Meļņikova.
Līdz ar to nav skaidrs, kurā laukuma pusē atrodas stāsts par visiem drošības jautājumiem. Vai, teiksim, pamestās ēkas pārsegums starp otro un pirmo vai otro un trešo stāvu izturēs pāris simtus apmeklētāju, kas aktīvi dejo?
"Ražošanas ēkai, to projektējot un rēķinot, ir vienas prasības. Ja tās ir publisko pasākumu telpas, ja tajās paredzēta sporta spēles, dejošana un tamlīdzīgi, būs citi kritēriji, pēc kuriem tās konstrukcijas ir rēķinātas un kas ir jāņem vērā. Lai kaut ko mainītu, tas viss ir jāsalīdzina un jāsaliek tā bildīte kopā," norādīja Meļņikova.
Tāpat liela nozīme ir arī apmeklētāju skaitam. Ražošanas telpās, kurās pie konveijera lentas atrodas vien pāris cilvēku, evakuācijas izeju prasības būtiski atšķiras no tādām telpām, kurās vienlaicīgi var atrasties pāris simti cilvēku.
Risinājums tiek meklēts
Protams, tas nenozīmē, ka kultūras pasākumus šādās vietās radīt nedrīkst un nevajag. Vienkārši jāatrod veids, kā tos uzraudzīt un regulēt, lai tie varētu notikt droši, vienlaikus pārlieku nesarežģījot pasākumu rīkotāju darbu.
"Mums ir ievadītas sarunas ar Ekonomikas ministriju, un Ekonomikas ministrija arī atbalstīja to domu, ka ir jārod normatīvajā regulējumā tāds variants, kā var [šos pasākumus rīkot].
Vienlaikus ir jānodala, vai tā ēka turpmāk uz visiem laikiem kļūs par publisku ēku, vai runa ir par mēnesi, gadu vai pieciem gadiem, vai runa ir par vienu atsevišķu publisku pasākumu, kurš ir diena, divas vai nedēļa. Te tās prasības arī varētu atšķirties. Ir tikai jautājums, kā to regulējumā atrunāt," skaidroja Meļņikova.
Lai normatīvos regulējumus grozītu un pielāgotu, lai jaunas kultūrvietas un norises varētu tapt visur tur, kur tāda vēlme rodas, iniciatīvai ir jānāk gan no apkaimju iedzīvotāju centriem, gan jauniešu nevalstiskajām organizācijām, gan citām biedrībām.
Meļņikova atzina, ka tā tas bijis vienmēr – vispirms nāk jaunas idejas un inovācijas, un tikai tad seko normatīvais regulējums.
Tāpat viņa uzsvēra, ka būvvalde pie pirmās izdevības pasākumu organizatoriem neliek maksāt soda naudas vai citas sāpīgas sankcijas, bet gan sāk ar brīdinājumiem un pārrunām, kuru laikā tiek meklēts risinājums.
"Tad, kad rodas kāda ideja par kādas ēkas izmantošanu, nu tad zvaniet uz būvvaldi – paskatīsimies, kas tā ir par teritoriju, kādas tur ir opcijas un iespējas. Viena lieta, ar ko noteikti būtu jāsāk, ja tā ir ilgstoši neekspluatēta ēka – pamesta, stāvējusi, ilgstoši pakļauta nokrišņiem – ir sertificēta būvspeciālista pieaicināšana, lai saprastu, kāds ir konstrukciju tehniskais stāvoklis," ieteica Meļņikova.
