Amanda Aizpuriete bija absolūta dzejniece gan dzīvē, gan mākslā – tā atzīst visi, kas viņu pazina tuvāk. Viņai piemita izcils talants, ar savu vārdu viņa caururba ikdienu un iesniedzās mūžībā.
Viņa pati teica, ka dzeja – tas nozīmē uzrakstīt nepasakāmo.
"Ilgojos pēc tās pilsētiņas, kur cilvēki neaizslēdz durvis,
Kur nav zagļu un sazagtu bagātību,
Un televīzija naktīs translē vecās, labās komēdijas.
Pēc dārza ballītēm ilgojos,
Pēc negaidīti sarīkotiem karnevāliem,
Kur neviens neslēpj savu patieso seju
Aiz tā vienkāršā iemesla, ka citas sejas nemaz nav."
/Amanda Aizpuriete/
Tā skanēja Amandas Aizpurietes dzejas lasījums pirms četriem gadiem Dzejas dienu "Klasiķu vakarā". Toreiz viņa atzina, ka viņu samulsinājis pasākuma nosaukums, tādēļ viņa priekš sevis centusies saprast, kas tad īsti ir klasiķis. Un, viņasprāt, tas ir cilvēks, kura darbiem piemīt ļoti spēcīga un ilgstoša intensitāte, un tie pārliecina lasītāju, ka šie dzejoļi nemaz nevarēja netikt neuzrakstīti.
Lai arī šos vārdus dzejniece neveltīja sev, tie tomēr trāpīgi raksturo viņu pašu. Viņa arī ir viena no mūsu lielajām dzejniecēm – atzīst literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis, kurš viņu ierindo blakus Aspazijai, Veronikai Strēlertei, Mirdzai Bendrupei, Velgai Krilei. Aizpuriete savā dzejā ārkārtīgi skaudri precīzi atklāj dzīves traģismu, skumjas un sāpes, bet arī par ikdienišķo viņa runā pārlaicīgi.
"Pats nozīmīgākais viņas dzejā jau no pirmajiem dzejoļiem līdz pat mūža pēdējo dienu dzejoļiem bija viņas pārliecība, ka dvēseles dzīve ir daudzkārt svarīgāka par konformistisku iekļaušanos pragmatisku un sasniedzamu priekšstatu aprobežotajās sfērās. Es esmu pārliecināts, ka Amanda zināja un juta, ka alkas pēc jūtu dzīves intensitātes ir tas cildenākais, ko cilvēks savā dzīvē var vēlēties. Viņas dzejas aicinājums, manuprāt, ir viens no vispatiesākajiem, kāds vispār mūsu kultūrā ir sastopams," teic Vecgrāvis.
Amanda Aizpuriete savu dzeju vienmēr runāja no galvas, un, kā saka dzejnieks Edvīns Raups, – bija sajūta, ka dzeja ir kā gaiss, ko viņa elpo.
Dzejnieks Māris Salējs savukārt piebilst – Amanda dzīvoja tā, it kā dzīvei pār viņu nebūtu varas. Viņa varēja atļauties dzīvi nodedzināt, nodeldēt līdz pēdējai driskai, un šis žests bija karalisks.
Bet Amanda nebija pieķērusies dzīvei, drīzāk otrādi – dzīve bija pieķērusies viņai, citādi – kā saka Māris Salējs – viņa nebūtu spējusi tik ilgi uzkavēties šajā pasaulē: "Šāda dzīve nebija viņas izvēle, drīzāk nesamērīgi augsta maksa par izcilo dzejnieces talantu. Un tas bija liktenis – dzīvot šajā plēsonīgajā ikdienas čaulā un to caururbt ar spožu, nežēlīgi skaistu dzejas vārdu. Un ar šo vārdu iesniegties mūžībā. Šādu žestu var atļauties cilvēks, kurš dzīvo pāri vienas dzīves robežām. Paldies, Amanda!".
Lūk, ko par savām attiecībām ar dzeju Amanda Aizpuriete teica intervijā Latvijas Radio pirms trim gadiem, kad bija nominēta Literatūras gada balvai par "Labāko dzejas darbu", ko arī ieguva: "Dzeja man pēdējos mūža gadus ir bijusi vienīgā pasaule. Ar tām pārējām tā ir, kā ir. Tās mainās, tās nav uzticamas, bet dzeja – jā. Tas, ko es varu uzrakstīt, tā ir tā pasaule."
Atvadīšanās no Amandas Aizpurietes notiek 28. oktobrī no pulksten 11.00 līdz 11.30 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē.
