ĪSUMĀ:
- Gada tumšākajā laikā cilvēkiem gribas gaismu.
- Gaismas takas populāras kļuva Covid-19 pandēmijas laikā.
- Tehnoloģijām attīstoties, skatītāji kļūst arvien prasīgāki.
- Savi mīnusi ir arī dronu šoviem un lāzeršoviem.
- Ierastās svētku uguņošanas nav pazudušas pavisam.
Gada tumšākajā laikā cilvēkiem gribas gaismu
Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kas citkārt ziemas tumsā jau būtu slēgts, otro gadu ierīkots "Ziemas gaismas dārzs", ko jau pa gabalu var manīt pēc milzīga zaļa lāzera stara debesīs.
"Interesanti vērot, ko jaunu izdomā, kādas instalācijas," saka Patrīcija, ko Latvijas Radio satiek pie tūkstošiem gaismas lampiņu veidota gaismas ugunskura.
"Ļoti patīk, ka tas viss ir kopā ar latvisko tēmu, tautasdziesmām, Ziemassvētkiem," piebilst Dace, "tas atsauc atmiņā bērnību. Bet visu laiku ir arī tās dalītās jūtas – par elektrību, par dzīvnieciņiem…. Bet kā instalācijas – ļoti smuki!"
"Man liekas, ka tās ar katru gadu kļūst arvien populārākas. Iespējams, kļūdos, bet man liekas, ka agrākos gados bija daudz mazāk," vērtē Džeina.
"Interesanti! Jā, cilvēkiem patīk. Gaisma – kādas sajūtas tas rada tumšajā laikā," saka Andris.
"Ziemas gaismas dārzu" Brīvdabas muzejā un arī otrpus Daugavai – Latvijas Universitates (LU) Botāniskajā dārzā – veido pasākumu operators "Untitled Originals" un producents Mārcis Gulbis. Šiem un arī citu rīkotāju veidotiem pasākumiem viņš pat radījis kopīgu platformu gaismasstasti.lv. Gulbis savulaik bija "Staro Rīga" radošajā komandā.
Viņš stāsta: "Latvijā pirmais "trigeris" gaismu uzvedumiem bija festivāls "Staro Rīga", kas sākās 2008. gadā. Toreiz es biju radošajā komandā, un mēs visi kopā izdomājām, ka vajadzētu šādu pasākumu. Pasaulē tas bija jauns "trends", bet Latvijā nekā tāda nebija. (..) "Staro Rīga" pašlaik vairs nestaro, un ja skatāmies globāli, tā ir visu lielo gaismas festivālu problēma – tie aug un pārvēršas par milzu burbuli, kas maksā ārprātīgu naudu, jo cilvēku gaidas ar katru gadu ir arvien lielākas. Jā, šobrīd "Staro Rīga" vairs nav, bet es domāju, ka Rīgai atkal ar laiku kaut kas tāds būs jāsarīko, jo rudens ir gada tumšais laiks un cilvēkiem gribas tās gaismas, sevišķi jau pirms loģiskajām Ziemassvētku gaismām. Tā ka man liekas, ka "Staro Rīga" laiks bija ļoti labs. Šobrīd Latvijā mēs rīkojam vairākus gaismu pasākumus – "Izgaismotā Liepāja", vispār ļoti daudz kas notiek ārpus Rīgas. Un Rīgā mums ir divas gaismas pastaigas – Brīvdabas muzejā un Botāniskajā dārzā. Mēģinām izmantot visādos veidos to, kā attīstās gaismu māksla, jaunās tehnoloģijas, un ļaut gaismu māksliniekiem padarboties, jo citas iespējas viņiem nav."
Gulbis teic, ka pēdējos gados gaismas tehnoloģijas strauji attīstījušās, krietni samazinot elektrības patēriņu un paverot plašākas programmēšanas un specefektu iespējas. Brīvdabas muzejā pašlaik redzamais lāzers ir apmēram simtreiz jaudīgāks nekā savulaik diskotēkās iepazītie.
Gaismas takas populāras kļuva Covid-19 pandēmijas laikā
"Zaļais stars jeb "Garā pupa" – šis lāzers ir pirms pāris nedēļām prezentēts pasaulē. Laimīgas sakritības dēļ dabūjām to uz Latviju, jo bijām rezervējuši krietni mazjaudīgāku. Bet šim uzņēmumam, kas ir vadošais Eiropā ar lāzeriem, bija loģistikas problēmas, un viņi teica: mēs jums iedosim jauno! 400 vati – tā ir nenormāla jauda." Arī Gulbis piekrīt, ka dažādu gaismas notikumu izklaides industrijā pēdējos gados kļuvis vairāk: "Šādas gaismas takas un pastaigas ir kļuvušas populāras viena vienkārša iemesla dēļ – tas ir vienīgais, kas Covid-19 laikā varēja notikt. Atceramies, ka Smiltenē bija ļoti veiksmīgs pasākums… Arvien vairāk cilvēku pierada, un – ja ir pieprasījums, ir piedāvājums."
Mārča Gulbja pieminēto gaismas taku Smiltenē 2020. gada vasarā veidoja režisors Kārlis Anitens. Viņš atceras: "Tas bija mans pirmais lielais gaismas uzvedums – tā bija pirmā kovida vasara, kad kaut kas drīkstēja notikt, bet tam bija jābūt kustībā, vienā virzienā… Un mana dzimtā Smiltene togad svinēja simt gadu jubileju. Tā kā tradicionālā veidā neko nedrīkstēja darīt, es piedāvāju gaismas uzvedumu, jo svētkus jau var nosvinēt ne tikai ar koncertu un balli, bet arī ar stāstu. Toreiz mums katram vajadzēja sevī atrast spēku pēc tā pirmā apjukuma, saprotot, ka neviens nezinām, kā būs tālāk. Es izvēlējos Paulu Koelju "Ceļavārdus gaismas bruņiniekam", caur kuriem var saprast, ka tas spēks jau ir ikdienišķajā, mūsos pašos. Izveidoju uzvedumu, kurā galvenajās lomās ir gaisma un skaņa."
Talkā ņemot arī aktieru balsis, Anitens ar savu radioteātra pieredzi izveidoja pusotru kilometru garu gaismas pastaigu pa Smilteni, kurā stāstu pie sevis veidoja paši skatītāji. Iecere izdevās, un tas iedvesmoja ķerties pie lielāka pasākuma – gaismu uzveduma "Lāčplēsis", kas šī gada novembrī bija skatāms Likteņdārzā. Anitens to veidoja kopā ar gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu un uzņēmumu "Full Stage". "Lāčplēsis" tapa gadu, un iegūto zināšanu dēļ radošā komanda to sauc par savu "akadēmiju".
Skatītāji kļūst arvien prasīgāki
"Mūsdienu tehnoloģijas, kas nodrošina, lai kaut kas spīdētu, pašlaik ir aizgājušas tiktāl uz priekšu, ka no klasiskā skatuves prožektora tur maz kas vairs ir palicis. Ir milzumdaudz iespēju, bet tās ir kā stipri zirgi, ko jāmāk savaldīt. Tāpēc gaismas uzvedumā režisoram līdzvērtīgs ir arī gaismu mākslinieks, kurš tad arī ir to zirgu pavēlnieks. Tad tas iedarbojas emocionāli spēcīgi," norāda Anitens.
Dažādas gaismas pašas par sevi izklaides pasākumos nav nekāds jaunums, un ar tehnoloģiju attīstību vien vairs nepārsteigsi. Anitens uzskata, ka ārkārtīgi svarīgs ir saturs un kvalitāte, jo skatītāji kļūst arvien prasīgāki:
"Diezgan ilgi mēs likām uzsvaru uz tehnoloģijām, saturu atstājot novārtā. Bet gaismu stāstā ir jābūt saturam, turklāt vēl precīzākam, jo nav ļoti daudz instrumentu, ar ko to stāstu izstāstīt."
Savi mīnusi ir arī dronu šoviem un lāzeršoviem
Rīgas pašvaldība, kur svētku uguņošanas nav notikušas jau vairākus gadus, šogad 18. novembrī pirmo reizi rīkoja multimediālu lāzeru uzvedumu pie Brīvības pieminekļa. Pasūtītājs bija Ziemeļrīgas kultūras apvienība, tās vadītāja Liene Kubiļus stāsta: "Tā kā 18. novembris bija tautasdziesmu zīmē un viss koncerts bija vīru korim ar solistēm speciāli aranžēta, tautasdziesmās balstīta programma, tad arī šis astoņas ar pusi minūtes garais lāzeršovs bija balstīts tautasdziesmās, ko iespēlēja grupa "Auļi". To mēs visu iedevām gatavu iepirkumā, pievienojām mūzikas failu, ar ko bija jāstrādā un jāsagatavo priekšnesums."
Iepirkumā uzvarēja Latvijas uzņēmums "Artistic". Lēmums par šādu uzvedumu saskanēja ar pašvaldības vēlmi Ukrainas kara apstākļos uguņošanu nerīkot, bet vienlaikus piedāvāt iedzīvotājiem Valsts svētkos krāšņu vizuālu pieredzi.
"Izskan daudz viedokļu par dronu šoviem, Rīga arī pagājušajā vasarā tādu bija uztaisījusi. Bet ar droniem ir tāda problēma, ka tos ārkārtīgi ietekmē laikapstākļi," skaidro Liene Kubiļus. "Tie ir jūtīgi pret lietu, pret vēju, pret vētru, un mīnusgrādos vispār nekas nav iespējams. Otrkārt, dronu šovs ir ļoti dārgs.
Tāpēc mēs kā Ziemeļrīgas kultūras apvienība nolēmām, ka mēģināsim šo lāzeruzvedumu, jo lāzeriem – jo sliktāki laikapstākļi, jo labāk.
Ja ir apmācies, miglains vai lietains, tas netraucē. Kā jūs zināt, koncertos speciāli laiž dūmus, lai gaismu efektus labāk varētu redzēt."
Taču arī lāzera uzvedumiem ir savi ierobežojumi, un aizstāt klasisku uguņošanu viens pret vienu ar tiem nav iespējams, saka Liene Kubiļus: "Ir savi ierobežojumi, cik tas būs augstu; ļoti zemu arī nedrīkst būt, lai netrāpītu cilvēkiem acīs. Ap un virs Brīvības pieminekļa – tas bija ideālais variants. Bet ka ar to varētu aizstāt uguņošanu virs Daugavas – tur efekta droši vien īsti nebūtu. Bet cilvēkiem patika, ka šādu lāzeruzvedumu var atkārtot. Pēc prezidenta uzrunas un himnas mēs līdz vienpadsmitiem vakarā šo uzvedumu atkārtojām ik pa desmit minūtēm, un visu laiku bija cilvēku pilns."
Taču jāņem vērā, ka vērienīgi gaismas uzvedumi pašlaik nav lēti. Rīgai multimediālais lāzeru uzvedums pie Brīvības pieminekļa izmaksāja 38 tūkstošus eiro, un, pēc pašvaldības aplēsēm, tas ir lētāk nekā līdzvērtīga efekta uguņošana. Taču, piemēram, vairāk nekā stundu garais "Lāčplēša" gaismu uzvedums Likteņdārzā izmaksāja ap 350 tūkstošiem. Un ja, kā šajā gadījumā, tas top tikai par privātiem līdzekļiem, tad arī skatītājiem jārēķinās ar teātrim vai koncertam līdzvērtīgām biļešu cenām. To apliecina arī Mārcis Gulbis, uz kura veidotajām gaismas pastaigām Rīgā biļetes šogad maksā virs 10 eiro: "Protams, tehnoloģijas maksā naudu. Katru gaismas objektu, kur ir vairāk par pāris prožektoriem, darbina dators. Zinu, ka Latvijā mazākas pilsētas saka – hei, mēs gribam gaismas uzvedumu, mums ir 1000 eiro! It kā izklausās, ka tā ir liela nauda. Bet, ja sākam rēķināt transporta, apsardzes, autortiesību, vietas iekārtošanas izmaksas – tas nav lēts prieks.
Jā, mēs negribīgi bijām spiesti šogad pacelt cenas, jo auditorijas potenciāls, kas var atnākt, ir ierobežots. Mums vajadzēja sarēķināt izmaksas pret ieņēmumiem, lai šis pasākums varētu notikt arī nākamgad. Mūs neatbalsta ne valsts, ne pašvaldība, tā ka visi, kas sanes naudiņu, ir apmeklētāji."
Ierastās svētku uguņošanas nav pazudušas pavisam
Bet arī ierastās svētku uguņošanas nekur nav pazudušas. Daļa pašvaldību ārpus Rīgas tās rīkoja gan Valsts svētkos, gan rīkos arī Jaungadā, piemēram, Ventspils, Rēzekne, Daugavpils, arī Valmiera, Jēkabpils, Sigulda.
Kādā Rīgas kafejnīcā uz sarunu noķeru uzņēmuma "International Fireworks Design" īpašnieku Kalvi Kalniņu, kuram pirmssvētku laikā darba netrūkst. Nupat tapuši specefekti Ziemassvētku koncertam Dailes teātrī, Jaungadā veidos uguņošanas vairākās Latvijas pilsētās. Pirms sešiem gadiem tieši Kalniņa uzņēmums radīja iespaidīgu Latvijas simtgades uguņošanas uzvedumu Daugavmalā Rīgā. Uz jautājumu, kā darbu ietekmējusi Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā, uguņošanas meistars atbild: esam paplašinājušies.
Viņš skaidro: "Protams, ir arī jauni efekti, jaunas tehnoloģijas parādās, kas jāpārbauda, bet tā viss [notiek]. Es runāju ne tikai Latvijas, bet arī Ziemeļeiropas kontekstā. Nerunāsim par Austrāliju un Ameriku, kur vispār viss iet uz augšu."
Kalniņš noraida pieņēmumus, ka uguņošanas uzvedumi varētu radīt posttraumatiskā stresa sindromu Ukrainas kara bēgļiem, atgādinot šāvienu trokšņus. Kā piemēru viņš min pērn Ventspilī veiktu aptauju, kurā vairums ukraiņu pašvaldības uguņošanu atbalstījuši. Viņaprāt, ir stingri jānodala uz savu roku šautās raķetes pagalmos no profesionālas, organizētas uguņošanas ar iepriekš zināmu laiku un vietu: "Šīs divas lietas: uguņošanu un plaša patēriņa pirotehniku. Ja noliek par tuvu, piemēram, suņubūdai, skaņas troksnis var tikt pārsniegts. Bet, ja ievērojat visas instrukcijas un profesionāli lietojat – tas nevar radīt nekādus… Cita lieta – patīk vai nepatīk tas būkšķis, bet fizioloģiski tas neatstāj nekādu ietekmi."
Kalniņa ieskatā ir aplami pretnostatīt uguņošanu citiem gaismas uzvedumiem, jo vairumā gadījumu tos veido dažādu tehnoloģiju sinerģija. Viņš pieļauj, ka ar uguņošanu nesaistītu gaismas uzvedumu šķietamais popularitātes pieaugums daļēji ir arī mārketinga lieta: "Vairāk ir tas pre-mārketings, bet īstais rezultāts ir mazliet savādāks… Tas nav ne jauns, ne vecs, ne slikts, ne labs – vienkārši šie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi ir jāmāk sakombinēt. Nevis mēģināt aizstāt neaizstājamas lietas, bet vienkārši tās integrēt vienu otrā. Arī [Latvijas] simtgadē jau nebija tikai uguņošana, tur puse bija gaismas.
Lāzeru un gaismu iekārtas ir mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, kas radīts noteiktām vietām un kontekstiem."
Arī producents Mārcis Gulbis uzskata, ka nevar runāt par pilnīgu uguņošanas aizstāšanu ar citām gaismu tehnoloģijām, jo, piemēram, lielos pilsētas svētkos tā pašlaik ir lētākais un efektīvākais veids, kā panākt svētkus vienkop lielam cilvēku skaitam. Arī viņa ieskatā veiksmes atslēga ir tehnoloģiju saplūsmē un atbilstošu vietu izvēlē: "Es nesen biju gaismas festivālā Lionā. Esam iestājušies tādā gaismas festivālu asociācijā, un Liona ir viens no vecākajiem festivāliem. Bija ļoti interesanti skatīties, kā gaismu mākslinieki domā – kas ir nākamais solis? Un tā atbilde, manuprāt, ir tehnoloģiju sinerģija. Ja tie ir lāzeri, tad kopā ar projekciju un gaismām, un tad jau tur paveras bezgalīgas iespējas," saka Gulbis. Pašlaik gaismu nozarē esot ārkārtīgi interesanti strādāt. "Es redzu, ka attīstība notiek ļoti interesantos virzienos.
Un ir vēl kāda lieta – ja agrāk mums bija maz, bet lieli pasākumi, tad pašlaik tas segmentējas, ir daudz mazāku pasākumu. Tas dod iespēju radošajiem vairāk eksperimentēt, un tā tas viss virzās uz priekšu.
Nav tā lielā riska – kas būs, ja nesanāks, jo tas ir vienreiz gadā. Arī visi mūsu gaismu pasākumi dod iespēju māksliniekam uzkāpt uz grābekļa un saprast, ka viņš uz tā ir uzkāpis. Ja mums būtu viens gaismu festivāls Rīgā, viņš uzkāptu uz grābekļa un būtu par vēlu."
Pie līdzīgas stratēģijas šajā gadumijā pieturēsies arī Rīga, viena liela pasākuma vietā iekārtojot sešas nelielākas Jaunā gada sagaidīšanas vietas Vecrīgā, kur spēlēs dīdžeji un ēku fasādes izgaismos speciāli veidotas video projekcijas. Kas būs nākamreiz? Iespējams, tieši tas ir interesantākais, ka nemainīgas formulas nav – tehnoloģijas aug, skatītājs kļūst prasīgāks, un arvien no jauna jādomā, kā gada tumšo laiku izgaismot, lai iepriecinātu, pārsteigtu un neaizmirstu par labu stāstu.
